Brīvprātīgi mūžībā. Vai Latvijā vajadzētu legalizēt eitanāziju?

Nelīdzēja ne modernā medicīna, ne eksperimentālās zāles, ne dziednieki. Galu galā viņa izvēlējās eitanāziju – asistētas nāves pakalpojumu par 10 000 eiro. Katetru vēnā ievadīja medmāsa, ventili, lai ieplūstu pentobarbitāls, atvēra Monika pati. Nepilnu 50 gadu vecumā viņa brīvprātīgi devās aizsaulē, pirms tam atvadoties no māsas un viņas meitas, kas pavadīja tuvinieci pēdējā ceļā.   

Žurnāls "Likums un Taisnība" par eitanāziju uz sarunu aicināja Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas onkoloģi ķīmijterapeiti Līgu Keišu-Ķirsi un  Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas luterāņu draudzes mācītāju Kristu Kalniņu. Ko viņi domā par eitanāzijas ieviešanu Latvijā? Vai tā pie mums ir tabu tēma?  Kādas ir domas par mūsdienu paliatīvo aprūpi?

Ārste: man neceļas roka, lai nonāvētu

Līga Keiša-Ķirse vispirms atklāj, kāpēc izvēlējās strādāt tieši šajā jomā: “Droši vien tas bija mans dzīves ceļš. Pirmais cikls, kur mani profesore Baltiņa rezidentūrā mācību sākumā aizsūtīja, bija paliatīvā aprūpe. Satiku gaišus cilvēkus, profesionāļus ar ļoti lielu atbildības izjūtu par cilvēka dzīvību. Ņemot vērā manu personīgo pieredzi jau no bērna kājas, gan arī vēlāk, laikam ejot, sapratu, ka citā vietā varbūt sevi pat nevarētu realizēt tik labi kā paliatīvajā aprūpē. Man šķita, ka cilvēkam ir jāpalīdz.”

Mediķe uzsver, ka paliatīvajā aprūpē svarīgākais ir samazināt ciešanas, lai cilvēkam būtu labsajūta. “Mēs cilvēka dzīvi nepagarinām un nesaīsinām, un ārstu ētikas kodeksā ir ierakstīts, ka jārūpējas par pacienta veselību, profilaktiskiem pasākumiem, bet nevienā punktā nav teikts, ka pacienti ir jānogalina. Tieši tāda ir mana nostāja – ārsts nenogalina cilvēkus. Tomēr  jābūt arī pietiekami gudram un izglītotam, lai cilvēkam nekaitētu.”

Šis nav bizness

Sabiedrībai ir jāsaprot cilvēka dzīves cikls, jo no paliatīvās aprūpes baidās ne tikai parastie mirstīgie, bet arī profesionāļi. “Ja tu baidies un nezini, kas tas ir, tad varbūt vieglāk ir atņemt citam dzīvību? Bet vai tas ir tā vērts? Es nedomāju. Manuprāt, tas ir noziegums,”  striktu viedokli pauž Keiša- Ķirse.

Darbs paliatīvajā aprūpē ir emocionāls, nepavisam ne viegls, ilgstoši to ne visi spēj veikt. “Tas nav bizness. Es neuzskatu, ka cilvēkam, kurš mirst, par to jāmaksā nauda,” uzskata speciāliste. Paliatīvo aprūpi valsts atbalsta, bet finansējums ir nepietiekams, trūkst ārstu, medmāsu, ārstu palīgu. “Man šķiet, ka paliatīvajā aprūpē ilgstoši var strādāt tieši tie cilvēki, kuriem šī profesija ir dzīvesveids. Ja tā nav, tad ilgstoši šo darbu nevar darīt,” teic Keiša-Ķirse.

Te ir jāmācās pašiem neizdegt. “Ir psiholoģiskais atbalsts un palīdzība, ir iekšējas metodes, kā sev palīdzam, gan ar kolēģiem izrunājot jautājumus, gan darbojoties komandā, jo paliatīvajā aprūpē visi locekļi ir svarīgi. Katram zobratiņam ir ļoti liela vērtība.”

Nenogaidīt līdz pēdējam

Daktere arī konsultē  ambulatorajā praksē pacientus, kuri nāk no mājām – viņus nosūta speciālists vai ģimenes ārsts. “Mēs saliekam programmu, kas cilvēkam jādara, kādas ir medicīniskās sūdzības, vai nepieciešams sociālais, garīgais, psiholoģiskais, emocionālais atbalsts. Ja pacientam un piederīgajiem izskaidro, kur kādu palīdzību var saņemt, viņiem jau kļūst vieglāk. Pēdējā laikā Veselības un Labklājības ministrija izsludinājušas mājas paliatīvo aprūpi, kur arī jāsakārto, lai viss būtu pacientiem. Tomēr sabiedrībai jābūt gudrai,” teic Keiša-Ķirse.

Ja vajag palīdzību, pēc tās jāvēršas. “Kad mājās dzīvo mēnešiem un ierodas tikai, kad pats vairs nevar paiet, ir jau par vēlu. Principā cilvēkam jānonāk paliatīvās aprūpes redzeslokā jau tad, kad noteikta diagnoze vai ir sūdzības. Cilvēks zinās, kā saņemt palīdzību, nevis gaidīt pēdējo stundiņu un tad kliegt pēc palīdzības, kad nekas nav iespējams. Tā ir tabu tēma, jo sabiedrībā uzskata ka paliatīvā aprūpe ir tikai miršana. Atvainojos, visi cilvēki mirs,” atklāta ir onkoloģe.

Viņa uzsver, ka cilvēks ir atbildīgs par savu veselību, bet,  protams, jābūt zinošiem mediķiem. “Ambulatorajā praksē tas ir ģimenes ārsts, kurš novirza, uzsāk terapiju vai palīdzību jau mājas apstākļos. Zinu kolēģus, kuri savu darbu veic atbildīgi, palīdz ar sirdi un dvēseli. Ja ģimenes ārsts nevar tikt galā ar pacienta sūdzībām, nosūta pie speciālista, taču tas nav jādara, kad ir jau par vēlu. Šie jautājumi jāsakārto, cilvēkam dzīvojot.”

Ārste gan uzskata, ka pavisam slikti un bezcerīgi arī nav: “Zinu, ka skolās notiek pētnieciskie darbi, skolēni izstrādā darbus par paliatīvo aprūpi, piedalās olimpiādēs un cīnās par vietām valsts mērogā. Tas ir tas, ko vajag, lai saprastu. Varbūt tad nerunāsim par eitanāziju.”

Svarīgi būt kopā ar tuviniekiem

No Keišas-Ķirses pacientiem 98% ir onkoloģiskie. “Protams, mums ir īsas rokas, jo es diemžēl nevaru visiem palīdzēt. Taču, ja izglītosim sabiedrību un būs kolēģi, kuri gribēs nākt strādāt paliatīvajā aprūpē, tad maziem solīšiem, bet virzīsimies uz pareizo pusi. Es ticu, ka palīdzību var sasniegt. Es saviem pacientiem izstāstu veicamos soļus: dakter, paldies, ka pastāstījāt! Taču es neko neizdarīju, tikai saliku pa plauktiņiem.”

Gadās arī strīdi – tuvinieki par slimnieku rūpējas, bet viņš ne vienmēr klausa, taču citam ar citu jāsadzīvo. Keišas-Ķirses skatījumā paliatīvajā aprūpē apmēram 50% ir komunikācija, un tā emocionālo spriedzi varbūt mazina. Viņai patīk, ka uz pieņemšanām nāk arī pacientu piederīgie, lai dzirdētu, ko ārste stāsta, jo labāk ir saprast un visiem runāt vienā valodā, nevis spēlēt klusos telefonus. Darbs bez pacientu radinieku līdzdalības paliatīvajā aprūpē nav iedomājams.

Līdz pat nāves brīdim pacients ir jābaro, citādi jāaprūpē, dažreiz arī jāreanimē. “Tas nav pareizi pašam pacientam – atteikšanās no aktīvas ārstēšanas.  Tomēr Ārstu biedrībai ir aizķēries likums, ka cilvēks pie pilna saprāta pieņem lēmumu, ka nevēlas atkārtotas reanimācijas. Manuprāt, šādi dokumenti ir arī citās valstīs. Tas ir risinājums, lai cilvēkiem, iespējams, nevajadzētu veikt eitanāziju.”

Keiša-Ķirse neslēpj: “Citreiz sažņaudzas sirds, kad saka, ka paliatīvajā aprūpē nekā nav un nekas nenotiek. Es zinu, cik esam darījuši un darām. Saprotu, ka tas nav visiem pacientiem, taču nav arī tā, ka vispār nekā nav. Tikai jāzina, kur un kā vērsties pēc palīdzības. Runājot par to, ka ir garas rindas un pie speciālistiem nav iespējams tikt – vizīte ir savlaicīgi jāplāno. Gadās, ka uz konsultāciju pie manis, piemēram, no deviņiem pacientiem ierodas vien pieci. Kur palika pārējie? It īpaši ja pacientus vēl apzvana un iepriekš atgādina par gaidāmo vizīti.”

Ārste saprot, ka ir arī smagi pacienti, kuriem var kļūt slikti un tāpēc neierodas. Taču tas ir mudinājums pacientiem un viņu radiniekiem, kuri pierakstās uz vizīti, atteikt, kad redz, ka neieradīsies, tad varēs atnākt kāds cits.

“Lielai daļai šķiet, kad atklāj slimību, vainīgs ir ārsts. Vieglāk vainot kādu citu, nevis sevi. Nenoliegšu, arī profesionāļiem ir jāizvērtē pacientu sūdzības un kvalitatīvi viss jāvada,” piebilst mediķe. “Es par saviem  vārdiem un darbiem parasti atbildu. Ir ārsti, kuriem nav jāstrādā medicīnā, kuri to dara ķeksīša dēļ vai naudas dēļ. Un ir tie, kuri strādā ar sirdi un dvēseli. Es ceru, ka jebkurš cilvēks atradīs ārstu, kurš savu dzīvi velta tam ne tikai naudas dēļ.”

Dakter, cik skaists putniņš!

Par eitanāziju ārste ir pārliecināta: “Pēc tā, ko esmu redzējusi, man neceļas roka, lai cilvēku nonāvētu. Pacienti nereti man saka: dakter, es jūs gaidīju, man jau šodien ir labāk. Bija viena medicīnas darbiniece, pati ilgus gadus strādājusi par ārsti. Sievietei bija vairogdziedzera audzējs. Iestājās nodaļā ar stiprām sāpēm, iepriekš baidījās un nenāca. Viņas meita otrā dienā ienāca pie manis un teica: dakter, mamma lika pateikt – kāpēc baidījos, ja varēju saņemt palīdzību un dzīvot komfortabli? Lai arī šai sievietei bija atlikušas dažas dienas un vispārējais stāvoklis smags.”

Keiša-Ķirse pati sevi raksturo kā pozitīvu un naivu cilvēku, kas tic, ka var rast labsajūtu, lai nevajadzētu nogalināt: “Es vēl mācījos tajos laikos, kad cilvēka dzīvībai nebija cenas.”

Un, ja arī ir slimības, jāmācās ar to sadzīvot. “Man bijuši dažādi pacienti. Kādai kundzei zem svārkiem starpene bija pilna ar audzēju, bet viņa skatījās pa logu un priecājās: dakter, vai, kāds skaists putniņš! Nekad nežēlojās, lai arī cik smagi viņai bija, tiešām priecājās par dzīvi un ikdienā kādus savus uzdevumus veica. Pa maziem solīšiem katram jārod prieks, lai arī cik skumīgi būtu,”  uzver Keiša-Ķirse.

Mācītājs: dzīvība ir  Dieva dāvana

Krists Kalniņš, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas luterāņu draudzes mācītājs, runājot par šo tēmu, vispirms teic, ka, pārdefinējot vārdu eitanāzija latviešu valodā mazliet precīzāk, tā ir asistēta pašnāvība.

“Varu pamatot, kādēļ es un kristīgā baznīca to neatbalsta. Mēs balstāmies Svēto rakstu patiesībā. Ļoti tieši sakot, pašnāvība – tas ir vislielākais grēks, atņemot sev Dieva dāvāto dzīvību. Dzīvība nav kaut kas, ko mēs radām paši ar saviem spēkiem. Tā ir dāvana, ko saņemam kopš mūsu ienākšanas pasaulē, un līdz ar to dzīvībai ir visaugstākā vērtība. Pašnāvība kristīgās ticības skaidrojumā ir augstākajā mērā neuzticēšanās Dievam, nepaļāvība uz Dievu, atsacīšanās no tā. Neatbalstām ne asistētu, ne cita veida pašnāvību arī tīri cilvēciski,” teic Kalniņš.

Jautājums sistēmai

Viņš norāda, ka mūsdienās medicīnā ir tik daudz pretsāpju līdzekļu un nav jācieš neiedomājamas sāpes. Ja tādas jāpiedzīvo, tā ir medicīnas sistēmas nepilnība.

“Jautājums vairāk ir medicīnas sistēmai un valstij: kā mēs spējam nodrošināt cieņpilnu cilvēka aiziešanu? Ja slimība ir ārkārtīgi sāpīga un atņem cilvēkam iespēju normāli funkcionēt. Manuprāt, tas ir lielais jautājums. Kāpēc cilvēki izdara pašnāvības? Pašnāvība faktiski pamatojas dzīves bezjēdzīgumā, vai arī cilvēks ļoti mokās ar milzīgām sāpēm un vienkārši nespēj fiziski izturēt. Vai tiešām mūsdienu medicīnas pasaulē, kur pārstāda sirdis un ko tikai nedara, veicot vissarežģītākās operācijas un paildzinot dzīvi, nevaram nodrošināt preparātus, kurus parasti paliatīvajā aprūpē dod tiem, kuri ir slimību pēdējās stadijās?” vaicā Kalniņš.

Viņš uzskata, ka paliatīvās aprūpes nodaļām jābūt īpaši nodrošinātām: “Nevis kā šobrīd – desmit dienas cilvēks var uzturēties, un, ja šajā laikā nenomirst, tad sūta projām. Tikko esi laukā no paliatīvās aprūpes, uzreiz zūd iespēja saņemt visus nepieciešamos preparātus.”

Katra izvēle ir ārkārtīgi nopietna

Kalniņš ievērojis, ka mūsu laikmeta cilvēki kļūst aizvien nepanesīgāki pret jebkādām sāpēm. Daudzi  vēl atceras laikus, kad pie zobārsta neatsāpināja. “Mana māsa Rēzija pat kliedza tā, ka poliklīnikai jumts cēlās, bet man šādos gadījumos Dievs bija devis lielu pacietību, sāpju panesību. Es, protams, lūdzu Dievu, lai mums nebūtu jākonfrontējas ar situācijām, kurās tas ir vienkārši nepanesami.”

Tomēr ir valstis, kur līdztekus labi sakārtotai paliatīvajai aprūpei eitanāzija ir atļauta. “Valsts eitanāziju var atļaut, un cilvēks to izmanto, bet esot pilnīgi pārliecināts par to, kas mūs sagaida pēc nāves. Katra mūsu izvēle ir ārkārtīgi nopietna, kura Dieva priekšā tiek izvērtēta. Es nevienam cilvēkam, pat ne ļaunākajam ienaidniekam nenovēlu pieņemt lēmumu, pēc kā jau mūžības perspektīvā nonāc garīgās ciešanās,” uzskata Kalniņš.

Mēnešiem ilgi komā

Tomēr ir arī pacienti, kuri mēnešiem ilgi guļ komā, pieslēgti pie dzīvības uzturēšanas sistēmām, un paši nespēj vispār neko. “Agrāk nebija šo moderno ierīču, cilvēki aizgāja mūžībā, un mēs to ļāvām. Par sevi runājot, noteikti sievai vai bērniem dotu atļauju, tikko kāds laiks ir pāri, momentāni izslēgt sistēmas un ļaut man aiziet mūžībā,” atklāj Kalniņš.

“Nāve ir daļa no šīs dzīves, un, ja esi tai gatavs, ja nepieķeries pie šīs dzīves, tad tev ir pilnīgi cita izpratne par to, ka esi gatavs to sagaidīt, kad tas brīdis pienāk. Ir valstis, kuras to var atļauties, kur cilvēki komā guļ mēnešiem, pat gadiem, ja tikai ģimene spēj maksāt. Tas vairāk ir par pašas ģimenes nespēju pieņemt, atlaist, bailes, ka cilvēka nebūs. Paskatos uz cilvēku, kuram vispār vairs nav nekādu spēju, bet man tomēr ir sajūta, ka viņš tur ir, es vismaz jūtu, ka roka silta, bet es vairāk domāju par sevi nekā par otru,” spriež Kalniņš. 

Samaksā un mirsti

“Asistētā eitanāzija ir mūsdienu pasaules nevēlēšanās iedziļināties cilvēku problēmās, tās risināt, iesaistīties un palīdzēt. Vieglāk ir teikt – netiec galā, pats iztaisi pašnāvību, mēs palīdzēsim, un vēl samaksā lielu naudu,” turpina Kalniņš.

“Desmit tūkstoši eiro par to, ka tev iedod nāvējošu vielu. Tas ir pakalpojums, kas rāda, ka nauda ir daudz svarīgāka par cilvēka dzīvību. Labāk lai cilvēks samaksā par pašnāvību, nekā valstij jāiegulda programmās, atbalsta sistēmās, grupās un citur, lai piedāvātu dzīves kvalitāti. Baisi to pat apzināties. Valsts saka: labi, negribi dzīvot, izdari pašnāvību,” mācītājs uzskata, ka tā vietā jājautā – kāpēc negribi dzīvot, vai varam palīdzēt, lai spētu turpināt dzīvot.

Mācītājs skarbi pieļauj, ka arī Latvijā var aizdomāties, kāpēc pēc 10 līdz 20 gadiem jāuztur milzīgs pensionāru skaits: “Labāk radām apstākļus, kuros viņiem ir grūti izdzīvot, īpaši nedodam atsāpinātājus un atveram koridoru, kur jums, mīļie vecīši, kā latviešu tautas pasakā – uz mežu projām un mirstiet nost! Dzīvībai un arī vecumam nav vērtības. Brīdī, kad tu kļūsti par pensionāru, kļūsti nevērtīgs...”

Komentē Veselības ministrija 

Eitanāzijas legalizācija nav tikai veselības aprūpes, bet arī tiesību ekspertu, kā arī ētikas, morāles, reliģijas un citu jomu jautājums. Satversmes 93. pantā noteikts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, un atbilstoši normatīvajiem aktiem eitanāzija mūsu valstī nav atļauta.

Lai uzlabotu nedziedināmi slimu pacientu aprūpi, tiek nodrošināti paliatīvās aprūpes pakalpojumi, kas ir visaptverošs pasākumu kopums un kurā prioritāra ir sāpju un citu simptomu, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole. Savā pieejā paliatīvā aprūpe ir starpdisciplināra un aptver pacientu, viņa ģimeni un apkārtējo sabiedrību, nodrošinot pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas – gan mājās, gan slimnīcā ar nolūku saglabāt iespējamo dzīves kvalitāti līdz iestājas nāve.

Veselības ministrijas ieskatā nedziedināmi slimo pacientu aprūpei Latvijā būtu jāstiprina paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamība.

Šobrīd paliatīvā aprūpē no valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksātas:

* ģimenes ārsta mājas vizītes,

* veselības aprūpes mājas pakalpojumi, paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumi pacienta dzīvesvietā,

* medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi mājas aprūpes ietvaros bērniem, kuri atrodas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes kabineta uzskaitē,

* tāpat Bērnu klīniskā universitātes slimnīca nodrošina iespēju paliatīvās aprūpes kabineta uzskaitē esošajam pacientam vai viņa tuviniekiem 24 stundas diennaktī saņemt telefonisku konsultāciju.

Stacionārā (slimnīcā) valsts apmaksātus paliatīvās aprūpes pakalpojumus sniedz šādas ārstniecības iestādes:

Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca,

Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca,

Daugavpils reģionālā slimnīca,

Jēkabpils reģionālā slimnīca,

Rēzeknes slimnīca,

Vidzemes slimnīca,

Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca.

Lēmumu par pacientam nepieciešamo paliatīvo aprūpi pieņem ģimenes ārsts vai ārstējošais ārsts speciālists. Ārstējošais ārsts var lemt sasaukt ārstu konsiliju, ja pacienta ārstēšana ir sarežģīta un nepieciešama vairāku specialitāšu ārstu konsultācija vai viedoklis, lai lemtu par pacienta iekļaušanu paliatīvajā aprūpē.

Legāli vairākās valstīs

* Eitanāzija burtiskā tulkojumā nozīmē viegla nāve. Medicīnā tā ir ārsta paša vai viņa uzraudzībā veikta darbība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt nāvi nolūkā izbeigt visas ciešanas neārstējami slimam un ne ar kādiem līdzekļiem nenovēršamām, neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam, pamatojoties uz pacienta brīvprātīgu izvēli.

* Pasīvā eitanāzija – ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana, t.i., ārsts ļauj pacientam nomirt gadījumos, kad nekāda medicīniska iejaukšanās nevar pacientu atgriezt dzīvē: cilvēks ir komā vai smadzenes ir mirušas, un dzīvība tiek mākslīgi uzturēta tikai fizioloģiskā līmenī.

* Aktīvā eitanāzija jeb medicīniski asistētā pašnāvība – nāvējošas medikamentu devas izsniegšana pēc nedziedināma un neatvieglojamas mokas jūtoša pacienta brīvprātīga pieprasījuma vai viņa tuvinieka lūguma (ja pacients nav pie apziņas un nav cerību, ka to atgūs).

* Pasīvā eitanāzija Eiropā atļauta daudzās valstīs, bet asistētā un aktīvā – Šveicē, Luksemburgā, Beļģijā, Nīderlandē, Austrijā, Spānijā un Portugālē. Vairākās valstīs notikušas diskusijas, izstrādāti pat likumprojekti. Tā notika, piemēram, Apvienotajā Karalistē, bet rezultātā asistētā eitanāzija legāla ir tikai Skotijā. Par legalizāciju spriež Itālijā un Francijā. Ārpus Eiropas lielākās valstis, kas atļāvušas eitanāziju, ir Kanāda, Kolumbija un Jaunzēlande, arī atsevišķi ASV un Austrālijas štati.

* Latvijā plašas diskusijas par eitanāziju nav bijušas, tikai mēģinājums tās sākt. Pirms apmēram trim gadiem platformā Manabalss.lv savāca vairāk nekā 10 000 parakstu par eitanāzijas legalizāciju, un iniciatīva nonāca Saeimā. Tomēr pēc garām debatēm parlaments to noraidīja. Galvenie pretargumenti bija reliģiskie motīvi vai nav jāsteidzas, jo nav sakārtota paliatīvā aprūpe.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Brīvprātīgi mūžībā. Vai Latvijā vajadzētu legalizēt eitanāziju" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".