Kāpēc cilvēkus fascinē slikti laikapstākļi? Zinātne joprojām pētī šo fenomenu

Katram būs zināms kāds cilvēks, kurš nav noturams mājās, kad ārā “tik briesmīgi skaisti puteņo” vai vētra jūrā gatava aprīt krastu ar visiem tās sajūsminātajiem vērotājiem. Spriežot pēc dalīšanās internetā ar sliktu laikapstākļu bildēm, ir diezgan daudz tādu, kurus vilina vētra un negaiss. Un, kaut arī šis fenomens nav zinātniski izskaidrots, ir atklāti vairāki faktori, kas varētu ļaut mums labāk izprast šīs savas “trakās” vēlmes.

Reversie sezonālie garastāvokļa traucējumi

Tā kā Latvija ir izteiktu četru gadalaiku zeme, mums piemīt spēcīga enerģētiskā saikne ar laikapstākļiem. Visbiežāk tā izpaužas alkās pēc ilgas un saulainas vasaras un sezonālajos garastāvokļa traucējumos, kas pārņem rudenī un ziemā un liek vairāk vai mazāk cīnīties ar tumšā laika izraisītām skumjām, depresiju un miegainību. Taču tā nav visiem. Ir cilvēki, kas stāsta, ka viņus garlaiko “sausās, siltās, mierīgās” dienas – tās šķiet nebeidzamas, demotivējošas un pat nomācošas. Šie cilvēki jūtas psiholoģiski daudz laimīgāki tieši rudens un ziemas mēnešos, it sevišķi, ja laiks ir vējains un lietains.

Zinātnieki lēš, ka tā sauktā sezonālā depresija, kuru definēja astoņdesmitajos gados, var skart ap 20 % ļaužu, taču aptuveni pieci procenti var ciest nevis no tumšā laika, bet gan no vasaras depresijas. Daži pētījumi liecina, ka valstīs, kas atrodas netālu no ekvatora, piemēram, Indijā, vasaras sezonālie garastāvokļa traucējumi ir pat biežāk sastopami nekā ziemas – tie var izpausties kā apetītes zudums, miega traucējumi, svara zudums un trauksme.

Vispārpieņemts uzskatīt, ka saules gaisma ir laba un tumsa – slikta, taču mēs attīstījāmies gan ar gaismu, gan tumsu, tāpēc mums ir vajadzīgas abas šīs dienas fāzes, lai mūsu bioloģiskie pulksteņi darbotos tā, kā vajadzētu. Ja ir pārāk daudz vienas vai tam nevar pielāgoties, tad rodas sezonālā depresija; nav pat svarīgi, ziemas vai vasaras, – tās ir tikai vienas monētas divas puses.

Sliktā laika pozitīvā psiholoģija

Tieksme un neslēpta patika par sliktiem laikapstākļiem lielā mērā varētu būt saistīta ar cilvēka negatīvo vai pozitīvo psiholoģijas ievirzi. Vieni vienmēr būs tendēti saskatīt kaut ko negatīvu, un vai var būt pateicīgāks temats par draņķīgu laiku? Citi turpretim spēs ieraudzīt pozitīvo arī tādos laikapstākļos, kad labs saimnieks pat suni ārā nevedīs. Ja ir ilgstoši slikti laikapstākļi, ir arī būtiski mazāks sociālais spiediens atrasties ārā, “izklaidēt sevi” vai socializēties, kas ir ļoti patīkami introvertiem cilvēkiem vai tiem, kam patīk vienatne.

Interesanti, ka sliktos laikapstākļos ir viegli atrast garīgās vienotības izjūtu. Visa jūsu iela, visa jūsu kopiena piedzīvo to pašu, un arī visa vietējā daba to piedzīvo. Tiesa, tas pats notiek, kad ir sauss un saulains laiks, taču šajā scenārijā izpaužas daudz mazāk “satriecošā dabas spēka”. Sliktā laika garīgo vienotību uzskatāmi demonstrē plašā dalīšanās sociālajos tīklos ar lietusgāzēs pārplūdušu ielu, vētrā lauztu koku un tamlīdzīgām fotogrāfijām, kas beidzamajā laikā kļuvis par populāru vaļasprieku. Ne velti internetā joko: “Slikts laiks ir labs fotografēšanai.”

Vēl kāda pozitīva psiholoģiskā izpausme – kādā pētījumā, analizējot datus par vairāk nekā 1,3 miljoniem viedtālruņa lietotāju Portugālē, zinātnieki atklāja, ka “nepatīkamos laikapstākļos mūsu uzvedības paradums zvanīt ikvienam samazinājās, tā vietā ilgāk runājot pa tālruni ar tuviem draugiem un ģimeni, nevis ar kādu paziņu no plašāka loka”.

Vētras laikā dabas spēks var likt izjust arī pazemību un citādā perspektīvā uzlūkot savas rūpes un nepatikšanas. Vētrains laiks atgādina cilvēkiem, ka pasauli veido spēki, kas ir lielāki par mums, tāpēc mūsu bēdas salīdzinājumā ar to nobāl. Protams, tas neattiecas uz dzīvībai bīstamām dabas katastrofām, un zemēs, kur bieži notiek cunami plūdi vai zemestrīces, cilvēki jūtas pretēji, bet “normāli” slikti laikapstākļi lieliski atspoguļo dabas varenību un skaistumu. Tie pat ir iedvesmojoši, ņemot vērā, cik daudz mākslas darbu tapuši un veltīti vētrainam laikam.

Kā ar strādāšanu?

Tradicionāli tiek uzskatīts: ja laiks ir slikts, garastāvoklis arī ir slikts un darbi nevedas. Tomēr Hārvarda Universitātes zinātnieki 2014. gadā uzdrošinājās prognozēt pretējo un, lai pierādītu saikni starp sliktu laiku un lielāku produktivitāti darbā, veica četrus pētījumus. “Mūsu atklājumi liecina, ka darbinieku produktivitāte ir lielāka sliktu, nevis labu laikapstākļu dienās,” pētnieki secināja. “Tā notiek, jo ir novērsti iespējamie kognitīvie traucējumi, kas rodas labu laikapstākļu gadījumā.”

Kādā iepriekš veiktā pētījumā bija atklāti “pārsteidzoši un, iespējams, nevēlami” fakti par to, cik nelabvēlīgs biznesam un darbiniekiem ir vasaras darba laiks. Aptaujājot vairāk nekā 600 biroja darbinieku Ziemeļamerikā, pētījuma autori atklāja, ka “produktivitāte pazeminās (par 20 %), apmeklējumi krītas (19 %), projektu izpildes laiki pagarinās (13 %) un darbinieku uzmanība ir vairāk novērsta (45 %)”.

Daudzas darbinieku aptaujas liecina, ka vidēji 80 % no viņiem problēmas sagādā biroja telpu temperatūra, it sevišķi karstā laikā, un ka optimālais siltums telpā būtu jāuztur 21–22 °C robežās. Atklāts arī, ka, darba telpas temperatūrai paaugstinoties par katru grādu virs 27 °C, darba ražīgums krītas par četriem procentiem. Piemēram, Facebook dibinātājs Marks Zakerbergs vispār uzskata, ka vēsums palīdz koncentrēties, un savos birojos noteicis uzturēt temperatūru tikai 15,5 grādus pēc Celsija.

Rozā un brūnā trokšņa ieguvumi

Beidzamajā laikā pētnieki pievērsuši uzmanību arī skaņu efektam, ko rada slikts laiks, kas parasti ir ļoti trokšņains. Tāpat kā gaismu, arī skaņu veido daudzas krāsas. Baltā gaisma ir visu spektra krāsu viļņu garumu “maisījums”, kas acīm izskatās balts. Baltais troksnis ir baltās gaismas dzirdes ekvivalents – skaņa, kas rodas apvienojot visas iespējamās, cilvēka ausij dzirdamās frekvences. Daži balto troksni raksturo kā šņākšanu, kas atgādina radio, noregulētu uz neizmantotu frekvenci; dabā baltais troksnis nav sastopams – tas ir mākslīgi radīts.

Daļa pētnieku ir koncentrējušies uz dabiskāku, harmoniskāku baltā trokšņa versiju, ko viņi sauc par “rozā troksni”. Tas vairāk akcentē zemākās frekvences, tas ir, vairāk saistīts ar basa toņiem. Uzskata, ka šīs skaņas ir patīkamākas cilvēka ausij – to avoti dabā ir vienmērīga lietusgāze, vēja šalkšana kokos, ūdenskritums, okeāna viļņi. “Brūnais” troksnis satur pat vairāk basu nekā rozā skaņas, vairāk līdzinoties spēcīga vēja dārdoņai vai upes krācēm. Daži uzskata, ka brūnais ir pats nomierinošākais no šiem trim trokšņu veidiem.

Rozā troksnis kļuva populārs, kad vairāki pētnieki sāka ar to eksperimentēt, lai uzlabotu atmiņu miegā. Pētījumi ir apliecinājuši, ka rozā troksnis ir saistīts ar jebkuru skaņu, kas nomierina un iemidzina dziļā miegā. Vienkārša lietus bungošana pa jumtu vai sišanās logā – skaņa, kas monotoni, gandrīz hipnotiski atkārtojas, ļauj atslābt mūsdienu cilvēka pārmērīgi stimulētajām smadzenēm. Lietusgāzes skaņa arī aktīvi bloķē negaidītus trokšņus, kas citādi varētu mūs traucēt.

No otras puses, rozā troksnis, ko saista ar lietus skaņu, ir pietiekami mainīgs (mijas augstas un zemas frekvences), lai kaut kādā līmenī iesaistītu un stimulētu mūsu smadzenes. Vienlaikus tas nenovērš uzmanību un nav tik pārmēru skaļš, lai prasītu apzinātu klausīšanos. Tāpēc zinātnieki izvirzījuši teoriju, ka rozā troksnis lietainajās dienās var palīdzēt celt kognitīvās spējas un motivāciju.

Līst lietus un negatīvie joni

Ir vēl kāds ieguvums no lietus, par kuru noteikti reti kurš iedomājas, kad ir izmircis līdz ādai. Ūdens kustības rezultātā, piemēram, lietū, jūras viļņos un pat strūklakā, gaisa molekulas sašķeļas un lielos daudzumos rodas negatīvie joni. Arī zibeņošana izdala negatīvos jonus gaisā.

Zinātnieki gadiem ilgi ir debatējuši par negatīvo jonu ietekmi uz cilvēka veselību un psiholoģiju, un vairākums sliecas domāt, ka negatīvajiem joniem piemīt “pozitīvs lādiņš”. Atklāts, ka negatīvie joni labvēlīgi iedarbojas uz veselību: attīra asinis, veicina imūnsistēmas darbību, aktivizē šūnu darbību, uzlabo miega kvalitāti un pozitīvi ietekmē centrālo nervu sistēmu, palīdzot pret depresiju vai trauksmi. Anjoni palielina skābekļa plūsmu uz smadzenēm, tāpēc palielinās modrība, samazinās miegainība un vairojas garīgā enerģija. Tādējādi ir pamats domāt, ka vētru un citu sliktu laikapstākļu saviļņojuma trīsas ierosina ne tikai psiholoģiski, bet arī bioķīmiski faktori. Biometeoroloģija – zinātne par sakarībām starp atmosfēras ķīmiskajiem, fizikālajiem procesiem un dzīvajiem organismiem – citu jautājumu vidū pēta arī to, kā laikapstākļi palīdz izplatīties vai ierobežot cilvēku slimības. Jau vairākus gadu desmitus kāda neliela zinātnieku grupa ir nodevusies jautājumam, vai un kā joni var mainīt mūsu psihi. Nesenie pētījumi norāda uz pārliecinošu saikni starp joniem, fizioloģiju un psiholoģiju.

Arī rīta dušai, tāpat kā lietusgāzei, piemīt antidepresīvs efekts. Kontrolēti eksperimenti ir apliecinājuši, ka to nodrošina koncentrēta negatīvo jonu deva (lietus vai duša tos sagādā līdzīgā koncentrācijā), un tā spēj samazināt, piemēram, sezonālās depresijas simptomus apmēram uz pusi.

Jonu ieelpošana var arī aktivizēt vomeronazālo orgānu (īpašu veidojumu degunā, ko uzskata par ožas sistēmas papildinājumu un kas, domājams, spēj noteikt feromonus) un kaut kādā veidā nosūtīt pozitīvu ziņojumu smadzenēm.

Tātad, ja jums ir vēlme pēc lietus, vēja, vētras vai tumšām naktīm, tas, visticamāk, saistīts ar vairāku faktoru kombināciju, sākot no sociāliem un beidzot ar psiholoģiskiem un fizioloģiskiem. Skaidrs, ka vecā klišeja – “visiem patīk vasara” – nav spēkā un nekad nav bijusi spēkā. Un tiem, kas dod priekšroku sliktiem laikapstākļiem, rudens un ziema nevar pienākt par agru!

Plūviafili, kas iemīlējušies lietū

Beidzamajos gados internetā manāma liela plūviafilu rosība – tā sevi dēvē cilvēki, kas dievina lietu (latīņu valodā – pluvia), lietainās dienās iegūst sirdsmieru un prieku un mīl pastaigāties, kad no debesīm gāžas ūdens. Tā kā šis ir angļu jaunvārds, par tā pareizību vēl diskutē, taču ir skaidrs, kas ar to domāts.

Lietusmīļu kopiena ir apkopojusi pazīmes, kas liecina par piederību viņiem, to skaitā: lietus sagādā nirvānai līdzīgu izjūtu, prieku un laimi; viņiem patīk atrasties lietū un to izbaudīt, nebaidoties samirkt; viņi mīl lietus smaržu un to, kā smaržo ielas pēc lietus; viņiem patīk pelēkas, apmākušās debesis, tumši lietus mākoņi un satumsums, ko lietus nes; lietus laikā viņi var ilgi tupēt pie loga un vērot, kā līst; lietus troksnis viņiem skan kā mīļākā mūzika u. c.

Droši vien katrā cilvēkā ir mazliet no lietusmīļa, tomēr patiesos plūviafilos šī īpašība ir sakāpināta teju maksimāli – lai gan nevarētu teikt, ka tas ir slimīgi. Gluži pretēji, daudzi uzskata, ka lietusmīļi ir patiesi laimīgi cilvēki, kuri mīl dzīvi un prot izbaudīt mirkli. “Daži cilvēki jūt lietu. Citi vienkārši kļūst slapji,” kā teica slavenais Jamaikas mūziķis Bobs Mārlijs.