"Aizsākām šo kustību, kad pašnāvību veica mans brālis," atklāj biedrības "Ogle" projektu vadītāja Alise
Kopš 2019. gada Latvijā darbojas biedrība "Ogle", kuras mērķis ir līdz 2030. gadam par 25 procentiem samazināt pašnāvību riska izplatību Latvijā. Biedrības projektu vadītāja Alise Cepurīte skaidro, ka šo misiju viņa un viņas tuvinieki uzņēmās pēc tam, kad pašnāvības ceļā dzīvi noslēdza viņas brālis Māris.
"Darbu pie biedrības uzsākām 2018. gadā, kad pašnāvību veica mans brālis Māris. Mums ar ģimeni šis notikums nāca pilnīgi negaidīti - neviens nenojauta par Māra plāniem veikt pašnāvību. Viņš allaž bija kompānijas dvēsele un pozitīvākais cilvēks, ko zināju. Bet tajā brīdī mēs sapratām, ka šī problēma ir milzīga un daudziem paslīd garām nepamanīta," atklāj Alise.
Viņa skaidro, ka pēc šī notikuma viņa un viņas ģimenes locekļi esot sapratuši, ka par pašnāvībām sabiedrībā ir jārunā skaļāk un jāievieš valstī kādas izmaiņas. "Mēs sapratām, ka šādā veidā [izveidojot biedrību] varam sasniegt lielāku sabiedrības daļu un palīdzēt lielākam skaitam cilvēku," norāda Alise. "Ogle" jau vairāk nekā piecu gadu garumā, sadarbībā ar Veselības ministriju, mentālās veselības atbalsta organizācijām un jomas ekspertiem rīko pasākumus, tai skaitā diskusijas un lekcijas, kurās runā par psihisko veselību Latvijā.
Sēras nepazūd nekad
Alise norāda, ka "gadu garumā ir meklējusi skaidrojumu brāļa rīcībai", tomēr sieviete atzīst, ka "īsto atbildi uz šo jautājumu tomēr zināja tikai viņš pats". "Skatoties atpakaļ vienmēr ir vieglāk pamanīt atsevišķas nianses, un arī mēs [mūsu ģimene] esam manījuši pazīmes, kas, iespējams, liecināja par šādām domām. Tomēr tobrīd mēs dzīvojām labu dzīvi un mūsu ģimenei bija ciešs kontakts, tādēļ brīdī, kad tas notika, neviens no mums nevarēja atbildēt uz jautājumu "kāpēc?"," norāda sieviete.
Alise atklāj, ka šādam notikumam "pāri tikt" nav iespējams un sēras par zaudējumu nepazūd nekad. Tomēr ar laiku emociju intensitāte samazinās un ar šo zaudējuma sajūtu var iemācīties sadzīvot.
Cepurīte atklāj, ka lai gan skaidrojumu, kādēļ kāds lēmis atņemt sev dzīvību ne vienmēr iespējams gūt, esot pāris izteiktas darbības kas liecina, ka cilvēks, iespējams, lēmis šķirties no dzīves. "Dažus cilvēkus, kas ilgstoši bijuši nomākti vai depresīvi neilgi pirms pašnāvības veikšanas pārņem miers. Viņu noskaņojums izmainās par 90 grādiem un viņi kļūst pacilāti vai komunikatīvi, jo lēmums jau ir pieņemts un citas raizes tā kā pazūd."
"Otrā pazīme, kam vērts pievērst uzmanību - ja cilvēks pēkšņi sāk sakārtot lietas, piemēram, nokārtot parādus vai apdrošināt dzīvību. Vairāki cilvēki, pirms pašnāvības veikšanas, vēlas parūpēties par savu ģimeni vai tuviniekiem brīdī, kad viņu vairs nebūs. Un trešā lieta - cilvēki ar pašnāvnieciskām domām mēdz izteikt frāzes, kas ir kā palīdzības lūgšana, jo visstiprākais instinkts tomēr ir izdzīvošana."
"Pat ja cilvēks ir sācis apsvērt pašnāvības veikšanu, no viņa tik un tā nereti manāmi palīgā saucieni. Tie var būt, piemēram, skaļi apgalvojumi, kā: "dzīve ir bezcerīga"; "es vairs nespēju"; "es nesaprotu, kas ar mani notiek"; u.t.t. Bieži vien mēs šādas frāzes ignorējam, jo visi mēs ikdienā saskaramies ar dažādām grūtībām. Tomēr, ja kāds šādas frāzes izsaka, labāk tik un tā pārliecināties, ko cilvēks ar šiem apgalvojumiem domājis. Šādos brīžos ir vērts nekautrēties un labāk lieku reizi pajautāt kā cilvēkam klājas un kā viņš jūtas."
"Vislabāk palīdz atbalsts no cilvēkiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu!"
Saskaņā ar Pasales Veselības organizāciju (PVO), pašnāvība ir trešais visbiežāk izplatītais nāves cēlonis 15–29 gadus vecu cilvēku vidū. Tomēr pašnāvība ietekmē ne tikai cilvēku, kas izlēma pārtraukt savu dzīvi, bet arī šīs personas līdzcilvēkus. Saskaņā ar "Medical Research Council" publicēto pētījumu, cilvēkiem, kuru draugi vai tuvinieki iet bojā pašnāvības rezultāta, par 61% palielinās risks pašiem nākotnē atņemt sev dzīvību.
Jautāta par to, kā viņas ģimene pēc traģiskā notikuma iemācījās dzīvot tālāk, Alise atbild, ka "katram pēc brāļa pašnāvības ģimenē bija citādākas nepieciešamības. "Bija cilvēki, kuriem vajadzēja apkārtējo atbalstu, un bija tādi, kuri vēlējās būt vieni paši. Tomēr mēs novērojām, ka vislabāk šādos gadījumos palīdz atbalsts no cilvēkiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu," norāda Cepurīte.
"Es, mana mamma un brālis daļu laika dzīvojam Norvēģijā, un tur ir gan atbalsta grupas, gan nometnes, kas piedāvā palīdzību palikušajiem. Runāt ar kādu, kas piedzīvojis tieši to pašu, ko tu, ir savā ziņā vieglāk, un tādēļ mums radās ideja ieviest šādu atbalsta grupu arī Latvijā," vēsta Alise, atklājot, ka viņas ģimene vietnē "Facebook" ir izveidojusi grupu, kurā palikušie var pieteikties, un ik pa laikam satikties viens ar otru. "Šajās tikšanās reizēs cilvēkiem ir iespējams vai nu pašiem dalīties savā pieredzē, šādā veidā sniedzot atbalstu citiem, vai vienkārši pasēdēt un paklausīties citu stāstos."
Alise atklāj, ka sākotnēji viņas ģimenes darbs pie pašnāvības problēmjautājumu aktualizēšanas Latvijā sākās ar festivāla izveidi, kurā tika skaļi runāts par mentālo veselību, tomēr drīz vien ģimene esot apjautusi, ka ar sarunām vienu reizi gadā nepietiek, un viņi sākuši īstenot dažādas aktivitātes visu cauru gadu, tai skaitā diskusijas, seminārus un pašnāvības prevencijas un intervences apmācības.
"Viena no populārākajām aktivitātēm, ko rīkojam ir diskusiju vakari, kuros dažādi cilvēki dalās savā personīgajā pieredzē dažādos jautājumos. Uz vietas ir speciālists, kas sarunu vada un sniedz noderīgus padomus. Bieži vien mentālās grūtībās nonākuši cilvēki uzskata, ka viņi ir vieni un nāk kā nasta citiem cilvēkiem. Tomēr šādi pasākumi palīdz viņiem izjust kopības sajūtu, un saprast ar praktiskiem piemēriem, ka varbūt, viss nav gluži tā, kā sākotnēji šķitis."
Alise ar optimismu balsī teic, ka viņa ar ģimeni turpinās īstenot festivālus, sarunu vakarus, pašnāvību prevences apmācības un citus pasākumus, lai mazinātu stigmu sabiedrībā un uzrunātu pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu. "Finansiāli mums neiet tik viegli. Meklējam resursus, jo vairums biedrības izdevumu tiek segti no ģimenes līdzekļiem. Aizvadītajā gadā mums izveidojās laba sadarbība ar "Narvesen" kas gan rīkoja informatīvo kampaņu, gan finansiāli atbalstīja mūsu rīkoto festivālu, un ceram, ka nākamgad šī sadarbība turpināsies."
Kur vēsties pēc palīdzības?
Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra apkopoto informāciju, 2023. gadā Latvijā pašnāvību veica 266 cilvēki, no kuriem 84% bija vīrieši. Salīdzinot ar Eiropas Savienības rādītājiem no 2020. gada, vairāk pašnāvību nekā Latvijā tiek veiktas vien Lietuvā, Slovēnijā un Ungārijā.
Sadarbībā ar Veselības Ministriju, mentālās veselības atbalsta organizācijām un jomas ekspertiem biedrība "Ogle" rīko seminārus, pašnāvības prevencijas un intervences apmācības, un diskusijas par psihisko veselību Latvijā. Vairāk lasi ŠEIT.
Krīzes brīdī iedzīvotājiem ir pieejams diennakts Skalbes Krīžu tālrunis 67222922 (vai 27722292), kurš darbojas visu diennakti, un kurā iedzīvotājiem iespējams anonīmi izklāstīt savus pārdzīvojumus un saņemt esmocionālo atbalstu no īpaši apmācītiem speciālistiem. Tāpat visā Eiropas Savienībā iedzīvotājiem pieejams krīžu tālrunis 116123, kurā iespējams saņemt tūlītēju emocionālu atbalstu, vai arī veikt pierakstu pie sertificēta psihologa. Palīdzības tālrunis bērniem un pusaudžiem ir sekojošs: 116111.
"Ja Jums ir domas par pašnāvību, nekautrējieties par to runāt ar sev tuviem cilvēkiem un vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem - ģimenes ārsta, psihiatra, psihologa, psihoterapeita, krīzes centra speciālista vai sociālā darbinieka," aicina Nacionālais psihiskās veselības centrs. Biedrība “Saules zīmes” piedāvā atbalsta grupas cilvēkiem ar depresiju katru sestdienu un svētdienu. Kā arī sniedz privātas konsultācijas pacientiem un to tuviniekiem: tālr.26123019 (no plkst. 10.00 – 19.00) .
