Kuru eglīti drīkst nest mājās no meža?
Lai arī veikalos plašā piedāvājumā ir daudzreiz izmantojamās egles, var nopirkt gan eglītes podos, gan cirstas, joprojām daudziem ir tradīcija eglīti nest mājās no meža pašiem. Kuru egli drīkst ņemt? Skaidro AS “Latvijas valsts meži” eksperts Guntis Ščepaniks.
Ja tev nav sava meža, droši vari doties uz valsts mežu, tomēr arī te ir virkne nosacījumu, un pirmais no tiem – viena ģimene mājās drīkst nest vienu egli.
Meklē “Latvijas valsts mežu” teritoriju. Dabā tā apzīmēta ar zīmi, kurā redzams “Latvijas valsts mežu” (LVM) logotips uz dzeltena fona. Šīs zīmes atradīsi uz LVM robežas ceļa vai kvartālstigas malā un kvartālstigu krustpunktos. Labs palīgs ir mobilā lietotne LVM GEO – fona karšu sadaļā pieslēdz LVM mežu karti, tad ieraudzīsi ar LVM apzīmētās valsts mežu teritorijas.
Uz mājām drīksti nest eglīti, kas nav garāka par trim metriem un kuras celma diametrs 10 centimetru augstumā virs sakņu kakla nepārsniedz 12 centimetru.
Savu eglīti izvēlies no tām, kas aug meža ceļu un grāvju malās, kvartālstigās, zem elektrolīnijām un pieaugušā mežā zem lielajiem kokiem.
Nedrīkst aiztikt eglītes priežu, egļu, melnalkšņu un jaukta tipa jaunaudzēs, jo tur aug Latvijas nākotnes mežs, un aizsargājamās teritorijās, kas apzīmētas ar ozollapas zīmi. Bez saskaņošanas eglīti aizliegts cirst arī citu īpašnieku mežos.
Ja īsti nezini, eglīti zāģēt vai cirst, labāk izvēlies zāģēšanu. Cērtot celms būs ass, un uz tāda var savainoties gan cilvēki, gan meža dzīvnieki. Lai celms būtu mazāks, eglīti centies zāģēt pēc iespējas tuvāk zemei.
Kā pareizi griezt egļu zarus augu piesegšanai?
Egļu zari ir viens efektīvākajiem materiāliem, ar ko piesegt puķu dobē augošos augus. Ejot pēc egļu zariem uz mežu, jāatceras, ka tos nedrīkst griezt, kur pagadās, un ka zari jāgriež atbildīgi, lai eglei nenodarītu pāri un tā varētu turpināt augt. Zarus vēlams griezt no vainaga ārējās daļas, izvēloties jaunākos un ne pārāk resnus.
Nogriežot vecus, liels zarus, radīsi kokam lielas brūces, kas ilgi dzīs un palielinās risku saslimt ar sēnīšu slimībām Nenogriez zaru pie paša stumbra, bet atstāj ap 2–5 cm garu kātiņu. Tā griezuma vieta ātrāk sadzīs, turklāt, šādi griežot, ir mazāka iespēja, ka kokā iekļūs slimību ierosinātāji.
Rīkojies saudzīgi. Lai arī šķiet, ka no vienas egles var sagriezt zarus visam dārzam, tā darīt nevajag. Pārāk intensīva zaru griešana kokam rada stresu un to pavājina. Zaru griešanai izmanto asus un tīrus instrumentus. Tas ir būtiski, jo tad paliks gluda brūce, un tāda daudz ātrāk sadzīst.
Ja ir iespēja izvēlēties, vai zarus griezt no jaunām vai vecām eglēm, izvēlies lielākos kokus, jo tiem šķiršanās no dažiem zariem nekaitēs, savukārt mazai eglītei zari ir ļoti nepieciešami.
Lai nebojātu veselīgus kokus, egļu zarus vari iegūt arī citādi, piemēram, meža kopšanas cirtes krautuvēs palūgt atļauju īpašniekam un paņemt tik, cik nepieciešams. Dažkārt arī nolauztu koku zariem joprojām ir zaļas skujas.
Kāda ir dabai draudzīga svētku svinēšana mežā?
Arvien vairāk cilvēku grib būt tuvāk dabai, un, ja pa Ziemassvētkiem ir labs laiks, daudzi ir iecienījuši svētkus atzīmēt mežā. Tur tiek vārīta zupa, klāts svētku galds un arī pušķota eglīte ar dažādiem gardumiem meža zvēriem. Tomēr jāatceras vairākas lietas, lai tavi svētki nav bēda citiem.
Vispirms jau paturi prātā, ka meža zvērus nevajag barot, tie paši var izdzīvot pat visbargākajā ziemā. Rūpes par tiem uzņemas arī mednieki un mežziņi, nodrošinot nepieciešamo piebarošanu. Taču dažus našķus meža zvēriem droši vari atstāt. Vislabāk sameklē eglīti dziļāk mežā vai nomaļā vietā, nevis ceļa malā, kur ir aktīva satiksme un garām ved cilvēku iemīļota taciņa. Nekādā gadījumā atnestos gardumus nekarini kokā, jo meža zvēri nav raduši ēst no tik augstiem plauktiem. Piemēram, zaķis, pat ļoti, ļoti gribēdams, netiks pie eglītē iekārtā burkāna, kas karājas metra augstumā. Turklāt meža zvēri apēdīs arī diegus vai citus stiprinājumus, ko izmantoji našķu iekarināšanai eglītē, un tie noteikti nenāks par labu viņu veselībai. Vislabāk atnestos kārumus izber uz zemes apkārt eglītei. Dzīvniekiem domāto barību nevajag likt traukos, bērt uz papīra vai avīzes.
Uz mežu nes tikai mūsu pašu dārzeņus – burkānus, bietes, kāpostus, ābolus, kāļus, kartupeļus. Zemē var izbērt arī nesālītus riekstus un nolikt kādu maizes šķēli. Citrusaugļi un eksotiski dārzeņi, kā arī konfektes, cepumi un piparkūkas lai paliek pašu galdam.
Ja ārā ir liels sals, dārzeņus pirms vešanas uz mežu sagriez nelielos gabalos, lai zvēri tos var apēst. Lai arī cik spēcīgi būtu meža zvēru zobi, arī viņi nespēj iekosties kārtīgi sasalušā dārzenī.
Ja uz mežu līdzi ir devušies bērni, iespējams, viņu lielākais prieks būtu izrotāt eglīti. To var darīt, tikai, ejot mājās, atnestie rotājumi ir jānoņem un jānes sev līdzi. Eglītē neatstāj nekādus rotājumus, pat ne salmu puzurus vai dzijas pušķus. To vizēšana un plīvošana vējā zvērus drīzāk biedēs, nevis piesaistīs uzmanību. Vēl bīstamāk, ja eglīti grezno ar plastmasas vai stikla rotājumiem. Tie ne tikai piesārņo mežu, bet arī apdraud dzīvnieku dzīvību.
Savāc arī visus svinību atribūtus un neatstāj mežā nekādus atkritumus. Un vēl – mežs tiešām nav īstā vieta, kur šaut petardes, īpaši, ja tās ir izgatavotas no materiāla, kas dabā nesadalās. Vējš mazos, spīguļojošos aplīšus aizpūš kilometriem tālu, un tā tiek piesārņota mūsu daba – upes, purvi, meži.
Raksts tapis sadarbībā ar Valsts meža attīstības fondu.
