Ātri augošā meža perspektīvas Latvijā

Meža pētīšanas stacijas Kalsnavas mežu novadā 2016. gadā ierīkoti papeļu un kārklu klonu kolekcijas stādījumi, kas ir izpētes un demonstrācijas dārzs. Stādījumi sasnieguši gandrīz desmit gadu vecumu.

“Ātri augošie koki – vītoli un papeles – Latvijas apstākļos spēj sniegt to, ko mežs tradicionālajā nozīmē – trīsdesmit līdz piecdesmit gados. Saimnieciski izmantojamu materiālu, šķeldu vai cērtamus kokus, var iegūt trīs vai piecpadsmit gadu laikā,” stāsta papeļu un kārklu kolekciju stādījumu pārzinātāja, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” (LVMI “Silava”) vadošā pētniece Dagnija Lazdiņa. “Tāpēc tos sauc par īscirtmeta atvasājiem (angliski “Short rotation coppice”), to likumiskais nosaukums ir ilggadīgie kokaugu stādījumi, kas kā lauksaimniecības kultūra audzējami aprites ciklā līdz piecpadsmit gadiem. Ja kārkli, papeles, apses vai baltalkšņi stādīti nemeliorētā zemē, tad saimnieks var pretendēt uz vienoto platību maksājumu, ja koki tiek audzēti aprites ciklā līdz pieciem gadiem.”

Kalsnavā papeles un kārkli stādīti rindā ik pēc 0,5 m – spraudenis. Tad piecu gadu vecumā izretināti, tagad aug 1 x 3,5 m rindās – 50 papeļu kloni un 36 kārklu kloni, 25–50 spraudeņi no viena klona.

Vērtīgie koki – papeles

Lai saprastu, kādēļ tiek pētīts viens vai otrs koks un tā audzēšana dažādiem mērķiem, jāpaskatās, ko mēs, ar nozari nesaistītie, par tiem vispār zinām. Papeles, līdzīgi kā parastā apse, pieder pie apšu ģints un vītolu dzimtas. Starp citu, tās apšu sugas, kuras pavairo galvenokārt ar spraudeņiem, parasti arī sauc par papelēm.

Noteikti katrs no mums teicis: atkal tās trakās papeļu pūkas! Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju papele asociējas tieši ar spilvaugļu vai balzama papeli. Šīs sugas pagājušā gadsimtā vidū un otrajā pusē ļoti bieži izmantoja apstādījumos apdzīvotās vietās, kā arī ceļmalas aleju veidošanai. Tāpēc, ka tās auga ātri un zibenīgi padarīja jebkuru nepievilcīgu vietu, piemēram, nesenu būvlaukumu, par acīm tīkamu.

Raksturīga šo koku pazīme ir pūkas, kuras bagātīgi izplatās koku apkārtnē pēc sēklu nogatavošanās. Diemžēl toreiz neņēma vērā, ka vītolu dzimtas augiem vīrišķie un sievišķie ziedi ir uz atsevišķiem kokiem, vienkāršāk sakot, ir puikas un ir meitenes.  Nav sēklu – nav pūku, jo vīrišķie īpatņi tās neveido. Tieši pūku dēļ papeļu stādījumiem savulaik Latvijā “pieteica karu”, bez žēlastības izzāģējot papeļu alejas un stādījumus gan pilsētās, gan ārpus tām.

Taču papeles ir vērtīgas un saimnieciski izmantojamas. Rūpniecisko plantāciju audzēšanas tehnoloģiju attīstības ziņā par līderi Eiropā uzskatāma Itālija. Vēl 2010. gada decembrī LVMI “Silava” zinātniekiem Kasparam Liepiņam un Mārtiņam Zepam bija iespēja klātienē iepazīties ar papeļu kultivēšanas metodēm un tehnoloģijām Itālijas ziemeļu reģionos. Tur papeles audzē finierrūpniecībai, bet arvien populāras kļūst arī enerģētiskās koksnes plantācijas – kurināmā ieguvei. Finierkluču plantāciju aprites periods ir 10 līdz15 gadi atkarībā no tā, kad tiek sasniegti koku mērķa parametri, bet vidējais koka tilpums viens kubikmetrs. Itālijā papeļu īscirtmeta plantāciju mežu (angliski “Short Rotation Forestry”) produktivitāte ir ļoti augsta.

Galvenā zinātnieku gūtā atziņa – papeļu plantāciju kultivēšana Itālijā vairāk līdzinās lauksaimnieciskajai ražošanai, nevis mežsaimniecībai. Ilggadīgo kokaugu stādījumu audzēšanai lauksaimniecības zeme nav jātransformē par meža zemi, un īpašnieks jebkurā brīdī var brīvi izlemt, ko audzēt savā zemē – koksni vai kādu no lauksaimniecības kultūrām.

Lazdiņa skaidro: “Tāpat tas ir arī šobrīd Latvijā, jo ieteicams ātraudzīgo koku stādījumus veidot mazvērtīgās lauksaimniecības zemēs vai tādās, kas iegādātas kā investīcijas, bet pagaidām netiek izmantotas. Varbūt arī sarežģīti izmantojamas lauksaimniecības zemes, piemēram, ir ļoti akmeņainas augsnes, kas bojā tehniku, vai periodiski pārmitras teritorijas. Lai arī būtu mitrs, būs brīdis sausā vasarā vai kad ziemā viss būs sasalis, varēs iebraukt ar tehniku un koku ražu novākt.”

Lai iegūtu lielākas koksnes ražas, papeļu stādījumi ir intensīvi jāmēslo, vajadzības gadījumā arī jāapūdeņo. Audzēšana prasa rūpes un zināšanas, bet raža ievācama vairākas reizes agrāk nekā “tradicionāli augušā” citu lapu koku mežā, un tas izdarāms mehanizēti ar to pašu tehniku, kuru izmanto jaunaudžu kopšanai vai apauguma novākšanai.

Kas aug Latvijā?

Bieži neprofesionāļiem ir grūti orientēties daudzveidīgajos koku nosaukumos, jo lielākoties ikdienā pietiek ar to, ka zinām “slavenākos” kokus: liepa, ozols, egle, priede, kļava, bērzs.

Latvijā labi aug vairākas Populus spp., sugas, tai skaitā parastā apse, spilvaugļu papele, balzama apse jeb papele. Papeles, līdzīgi kā parastā apse, pieder pie apšu ģints un vītolu dzimtas. No šīs ģints bez parastās apses Eiropā dabisko izplatības areālu robežās vēl ir pārstāvētas melnā un baltā apse un piramidālā papele. Pēdējās divas sugas nav pieskaitāmas pie Latvijas dabiskās floras pārstāvjiem, bet ir bieži sastopamas gan parkos, gan apstādījumos.

Lai vēl vairāk palielinātu koku ātraudzību un uzlabotu to produktivitāti, papeļu sugas tiek savstarpēji krustotas. Visbiežāk rūpnieciski tiek audzēti hibrīdo papeļu kloni, kuri veidoti, savstarpēji krustojot papeļu sugas.

Pētījumu rezultātā vairāku perspektīvāko papeļu klonu izmēģinājuma stādījumus LVMI “Silava” ierīkoja Kalsnavā. Rādot stādījumus, Lazdiņa skaidro: “Šādi izskatās koku ferma, kur no mātes koka, izmantojot daļu zaru vai atvases, veido spraudeni, kas apmēram zīmuļa – marķiera izmērā, vienkārši sprungulītis, iesprausts augsnē, apsakņojas, šādi iegūst ģenētiski identisku jeb klonu koku stādījumu. Visiem konkrēta koka pēcnācējiem būs tādas pašas ģenētiski noteiktās īpašības kā mātes augam. Ilggadīgo kokaugu stādījumi jeb koku ferma Latvijā izskatās tā: lauksaimniecības zemē sastāda kokus, kurus audzē kā kultūraugus. Var būt kā īscirtmeta atvasājs, kur ražu ievāc pēc 3–5 gadiem, novācot un sašķeldojot ar kombainu, līdzīgi kā kukurūzu, bet stādījumu no papelēm var audzēt arī ilgāk, izaudzējot arī citus kokmateriālu veidus. Tad visu vāc nost 5, 10 vai 15 gadu vecumā, kā nu saimnieks izvēlas. Ir arī kompānijas, kurām stādījumi ir kā uzņēmējdarbības buferis, ja nevar zāģēt mežā, tad brauc savā stādījumā un šķeldo materiālu.”

Vītoli ne tikai klūgām

Lielākoties kārklus un vītolus esam pieraduši redzēt upmalās, tie saistās ar pūpoliem, vai arī dažas formas tiek audzētas kā dekoratīvi koki nokareniem zariem. Un, protams, kas tad nezina par kārklu klūgām groziem? Šķiet, ka ar to mūsu ikdienišķās zināšanas par šo koku arī būs izsmeltas. Taču zinātnē ir cita pieeja – ātraudzīgās kārklu kultūras ir selekcijas darba rezultāts. 

Latvijā ir 23 vītolu dzimtas sugas, no tām dažas ieviesušās savvaļā no stādījumiem. Vietējo savvaļas sugu skaits nepārsniedz 17. To vairākums ir raksturīgi krūmāju, aizaugušu ganību un pļavu, arī upmalu un meža augi. Un ir plaši izplatīti augi. Vītolu un kārklu pavasarī ziedošās vīrišķo un sievišķo ziedu spurdzes sauc par pūpoliem. Ja pūpols ar putekšņiem, tātad vīrišķais.

“Vītoli atkarībā no šķirnes var tikt izmantoti ne tikai kā šķeldas kārkli, bet arī kā kamīnmalka, norobežojošie – sētām,” saka Lazdiņa. “Mēs esam arī reģistrējuši divas vietēji selekcionētās šķirnes Visvaldis un Monika. Tas par godu kārklu pētniekiem un audzētājiem Monikai Martinovai un Visvaldim Kāpostam.”

No vietējām sugām enerģētiskās koksnes ieguvei perspektīvas ir vicu, klūdziņu un villainzaru kārklu sugas un to hibrīdi. LVMI “Silava” zinātnieki pašlaik veic vietējās izcelsmes stādmateriāla atlasi, lūkojoties pēc slaidiem vai dekoratīviem vītolu un kārklu īpatņiem turpmākai pavairošanai un testēšanai.

Kā ieaudzē kārklu un vītolus?

Šķiet, ka tas, kas pats izaug grāvmalē vai upmalā, var augt visur. Taču tā nav. Galvenais iemesls stādījumu iznīkšanai ierīkošanas gadā ir nokavēta vai vispār neveikta nezāļu apkarošana. Turpmākajos gados no spraudeņa izaugušie dzinumi izveido lapotni un nomāc nezāļu attīstību, kārklu rindstarpās zemsedzes veģetāciju veido ēncietīgas lakstaugu sugas.

Attālumu starp kārklu rindām nosaka tehnika, kādu plānots izmantot stādījuma apsaimniekošanai un dzinumu pļaušanai. Vairumā Eiropas valstu izmanto divrindu stādījumu, kad šaurākais attālums starp rindām ir 0,7–0,75 m un platākais – 1,5 metri.

Kārklu stādījumu mēslošanai parasti neizmanto minerālmēslus, bet gan organisko mēslojumu. Visvairāk pētītais mēslojuma veids ir notekūdeņu dūņas.

“Ja plantācija atrodas tuvu mežam, postījumus ziemas periodā var radīt zīdītāji, apgraužot vai nokožot jaunos dzinumus,” brīdina pētniece.

Dzinumi var ciest no sala bojājumiem, bargās ziemās vai vēlās pavasara salnās, ja stādmateriāls ievests no siltākiem reģioniem, kā rezultātā apsalst dzinumu galotnes, veidojas daudz sīku sānzaru. Nokaltušās dzinumu daļas var būt iemesls mikroorganismu ierosinātu slimību izplatībai plantācijā.

Cīņai pret piesārņojumu

Augot īscirtmeta kārkli saista lielus ūdens daudzumu. Tāpēc kārkli ir piemēroti biofiltru ierīkošanai. Plantācijās iespējams nopludināt dūņu notekūdeņus no attīrīšanas iekārtām un filtrācijas ūdeņus no izgāztuvēm. Augi spēj saistīt šos šķidrumus, izmantojot tajos izšķīdušās barības vielas un uzkrājot ūdenī esošos smagos metālus. Dažas Zviedrijas pašvaldības pie notekūdeņu attīrīšanas iekārtām ir ierīkojušas kārklu filtrācijas laukus, kas ir salīdzinoši nedārgs un efektīvs risinājums. Lielākā kārklu plantācija – filtrācijas lauks 76 ha platībā – atrodas Jončepingas pilsētā.

Kārklu stādījumos veģetācijas perioda laikā saista notekūdeņos esošos nitrātus, fosfātus un smagos metālus. Stādījumu, kuros izmanto notekūdeņu vai filtrācijas ūdeņu attīrīšanai, ražība ir ievērojami lielāka. Dažas kārklu varietātes izceļas ar spēju saistīt kadmiju. Ārzemēs, kur vietām aramzemē ir augsts kadmija saturs, šīs kārklu varietātes tiek izmantotas, lai samazinātu kadmija saturu augsnē un vēlāk šajās platībās audzētu lauksaimniecības kultūras. Šādi iespējams samazināt risku, ka pārtikas produktos uzkrāsies pārāk daudz kadmija.

Zināšanas jāapgūst pirms stādīšanas

“Mežu var saprast, kad tajā ieiet,” tāpēc pētniece aicina interesentus, pirms izlemt par eksperimentiem ar papelēm un kārkliem, piedalīties LVMI “Silava” rīkotajos semināros un atbraukt uz Kalsnavas stādījumiem, lai dabā redzētu, kā izskatās ilgāku laiku auguši koki. “Tad varēs izlemt, kuru no kloniem vērts audzēt: zaraināku, taisnāku, ātraudzīgāku, jo katram ir savas īpašības. Varbūt vienam saimniekam vajag šķeldu, citam – sētas ierīkošanai, vēl cits vēlēsies taras klučus audzēt. Tāpat atšķiras, cik kuram garš veģetācijas periods un vai rudenī vainagā ilgi turas lapas.”

“Lai izaudzētu vienu koku, pietiks arī ar vienu kvadrātmetru, pašam malkai – viens hektārs, bet, lai nodarbotos ar ātraudzīgo koku audzēšanu peļņas nolūkos – vērts sākt ar 100 ha lielām platībām,” iesaka pētniece. “Ja ir vēlme pašam mēģināt kaut ko audzēt, tad prātīgākais būtu izmantot dažādu klonu spraudeņus, apstādīt nelielu savas zemes gabalu. Pagaidīt ziemu, lai redzētu, vai stādīšanas vietā vispār kaut kas augs. Ātraudzīgiem kokiem vajag vien sauli, mitrumu un augsni, kur ir pietiekami barības vielu, bet, tā kā apstākļi mēdz atšķirties, tad arī rezultāti mēdz būt ļoti dažādi.”

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts meža attīstības fondu.