Pazudis mīļais kaķītis. Vai ir izredzes, ka atgriezīsies? Saimnieki dalās ar priecīgiem, amizantiem un skumjiem stāstiem

Savā pieredzē dalās daudzi kaķu saimnieki. 

Andris: “Pusotrs gads. Izkāpa ar nepareizo kāju no puķu kastes un nojājās no 5. stāva Rīgā. Pazuda. Pēc pusgada uzradās un sāka piestaigāt uz mājas pagrabu, kur tantuki piebaroja kaķus. Sāku viņu medīt, jo rokās vairs nedevās, mežonis. Vēl pēc gada beidzot izdevās noķert pagrabā, iekodās man pirkstā, un tādu, bļaujošu arī uznesu dzīvoklī, kur dzīvo joprojām.”  

Liene: “Vasaras sākumā pazuda. Parasti mēdz aizklīst uz pāris dienām, kad nenāca mājās nedēļu, gājām meklēt. Nekā. Pēc kāda mēneša jau klusībā atvadījāmies. Un tad ņēma un parādījās! Viss tāds paēdis, ķemmēts. Stundu pagrozījās pie mums un aizgāja. Pēc pāris nedēļām parādījās vēl uz 10 min. Acīmredzami, lai pateiktu – es tagad dzīvoju citur.” 

Liena: “Mans atradās pēc teju pusgada. Kaimiņš bija nozadzis un aizvedis uz laukiem. Zināja, ka meklēju.”

Mārtiņš: “Pēc 2–3 dienu meklēšanas rajonā, attēlu izplatīšanas un kaimiņu iesaistīšanas, tas ķēms slēpās tepat, kāpņutelpā, ~4 m no māju durvīm, aiz skapīša. Klusējot.”   

Majasteraudi: “Atradām pēc gada. Kaimiņu mājā. Mincene izdomāja pārvākties.” 

Inese: “Kādas 3 nedēļas. Izkrita Rīgā pa logu. Kad jau bijām zaudējuši cerības, vienā vakarā, nākot mājās, šķita, ka dzirdu viņas balsi. Un tur jau zem mašīnas sēdēja – tieva kā slieka! Kritienā bija satraumējusi kāju, un kā jau mājas kaķis, laikam bija sabijusies un aizbēgusi kaut kur, kur varēja sadziedēt traumu. Tā vēl nodzīvojām līdz viņas gandrīz 18. Šopavasr atvadījāmies...”

Iveta: “Pēc pusgada atgriezās, apaļīga, labi barota un sterilizēta. Biju šokā, kāds bija paņēmis pie sevis, tiklīdz tika laukā, tā atnāca mājās, paspēju jau trīsreiz apglabāt domās un izraudāties...”

Zane: “Bērnībā pazudušais Muris atnāca mājās pēc pusgada! Mamma ar birsti dzina laukā “svešu”, nobarotu kaķi! Atceros, ka teicu – tas tak mūsu Muris!”

Strēlniece: “Pēc pārcelšanās pazuda uz vairākām dienām. Izmisums liels! Kādu vakaru pēc darba aizgāju uz vecajām mājām (kilometru attālumā no jaunajām). Un tur viņš bija – zem vecās mājās logiem. Kaut kā viņš bija atradis ceļu uz bijušo dzīvesvietu, pāri ielai, pāri sliedēm.”

Kristīne: “Mūsējais gāja katru vasaru 17 km vienā virzienā, kamēr vecs palika. Katru vasaru 2–3 mēnešus bija prom, paši tur pie vecās mājas redzējām. Aizgāja un nāca atpakaļ. Visu ziemu mājās dzīvoja.”

Jānis: “Mans bija mēnesi pazudis. Izrādās, ka kāds bija uz dzīvokli savācis, bet man tas āra kaķis, kurš ganībās dzīvojās pie lopiem.”

Rihards: “Mūsu kaķis ziemā bija ielīdis pagrabā. Mēs viņu visur izmeklējāmies. Tā viņš tur nosēdēja nedēļu, līdz ome gāja pēc kartupeļiem, un rudais minka iznesās laukā kā traks un dzīvs.”  

Ilze: “Laukos Muris atgriezās, kad iestājās pavasaris. Kungam nepatika brist pa sniegu laikam, nezinu, bet gandrīz pusgadu nebija. Ieraudzīju virtuvē svešu nekaunīgu kaķi un sabijos. Izrādās, mūsējais. Bijām jau viņu “norakuši” kā beigtu. Smirdēja pēc svešas kūts, mežonīgs. Bet ātri sakopās un atguva manieres, mums mājas mīļkaķis.”

Baiba: “Kādā siltā vasarā laukos kaķene pazuda, domājām, lapsas apēdušas, izbēdājāmies, bet vēlā rudens vakarā pēkšņi pie loga uzradās. Kādus 4 mēnešus bija prom. Nodzīvoja skaistu, garu kaķa mūžu.” 

lilly_go_candle: “Mums 1,5 mēnesis. Pats atnāca mājās. Prom aizveda kaimiņš bagāžniekā, izmeta mežā. Gāju ar kājām katru dienu pa un ap mežu, saucu, un ar kājām gāju atpakaļ uz mājām. Tā pēc 1,5 mēneša runcis sēdēja zem logiem, izkāmējis, bez pusauss, bet mājās.” 

Ilze: “Man divreiz atradās pēc trīsdienniekiem. Draudzene savu atrada pēc mēneša – t.i., ieraudzīja jau agrāk, bet pagāja vēl kāda nedēļa, kamēr izdevās noķert, jo bija kļuvis bailīgs. Kaimiņi savu pēc diviem mēnešiem satika kilometra attālumā, bija iekārtojies uz dzīvi un darbu kafejnīcā.” 

Everita: “Pēc 6 mēnešiem atrada Jūrmalā kaķu tante mūsējo, satraumētu un galīgi vārgu. Pazuda Rīgā, VEF rajonā… Joprojām nav skaidrs, kā 2 upes pārpeldēja, drīzāk, ka ielīda kādas mašīnas motorā un aizbrauca tā, bet cik labi, ka bija siksniņa ar kuloniņu. Nodzīvoja pēc tam vēl daudzus daudzus gadus ar mums.” 

Anita: “Divas reizes dažādas dzīvesvietās viens un tas pats kaķis. Pirmo reizi novēlās no 2. stāva (dzīvoja tikai dzīvoklī) un pazuda. Atradu pēc divām dienām vēlā vakara tumsā ~ 30 m no vietas, kur novēlās. Baidījās no manis, nenāca klāt, kad saucu. Otro reizi jau bija regulārs ārā gājējs, bija dziļa ziema un vienu dienu vienkārši neatnāca mājās. Atradām pēc divām dienām blakus kāpņutelpas slēdzamajā pagrabā.”

Ieva: “Man bērnībā bija 2 gadījumi, kad kaķis nokritis no 3. stāva, un abas reizes pēc vairāku dienu slēpšanās atradām. Tas bija istabas kaķis, kas tik pa balkoniem staigāja, līdz ar to ārā bija bailīgs, nekur tālu neklīda un slēpās turpat pagrabos. Tumsiņā, kad nebija kņada visapkārt, gājām saukt un meklēt. Ar lielu neatlaidību abas reizes sasaucām un nogādājām mājās. Vienam paziņam šādi bija no 6. stāva izkritis, un atrada pēc vairākiem mēnešiem, kad sen jau cerības bija atmestas.” 

Ilma: “Atradās pēc gandrīz 4 mēnešiem. Novājējusi, ar iekaisušu padusi, jo laikam bija kādā pagrabā aizķērusies ar kakla siksniņu un mēģinājusi izmaukties ārā, kā rezultātā kakla siksniņa palikuši iesprūdusi padusē. Noķērām, piesolot konservu, jo bija badā. Klīnika, atveseļošanās. Tagad viss labi.” 

Ginta: “Pēc nedēļas atradu pie 300 m attālās mājas, paslēpušos zem šīferiem.”

Līga: “Par cik strādāju kā brīvprātīgā patversme pie telefona, tad zinu vairākus. Arī esmu atradusi vairākus. Vienu atceros īpaši – Ogrē kundzei pazuda kaķis. Viņa jau bija zaudējusī dēlu, mazdēlu, vīru, un tas kaķis bija vairāk par vienkārši kaķis. Bet nu privātmāju rajonā un mājā grūti noturēt, ka nestaigās ārā. Pazudis nedēļu, un viņa zina noteikti, ka nāktu ēst. Meklējām soctīklos, bez rezultāta. Un tad mēģināju atrast apkārtējo māju saimniekus, lai paskatās visās ēkās. Un atradām. Bija ieslēgts garāžā un būtu nomiris, jo saimnieki bija Grieķijā. Bet saimnieku brālis atbrauca un pārbaudīja. Un atrada. Kundze vēl tagad sūta Ziemassvētkos apsveikumus, un kaķis dzīvs.” 

Helita: “Manā bērnībā mums pazuda kaķis ~ nedēļu. Atradās pēc sludinājuma avīzē, pēc kura kādi bērni bija piezvanīja un teica, ka redzējuši un pieturējuši. Pārāk tālu nebija aizgājis, bet gājis pāri 2 lielām, centrālām ielām. Bailīgs kaķis, kurš praktiski ārā negāja.”

Anete: “Pēc 3 dienām savu kaķi atradu uz blakus kvartāla “stroikas” jumta, pa stalažām bija ticis augšā, bet lejup kāpt baidījās.”

Evita: “Mums pazuda uz 3 mēnešiem. Mēs dzīvojam lauka vidū. Kur tas kaķis bija es nezinu, bet pēc 3 mēnešiem ieraudzīju ka koka sēž + sēta 2 lieli suņi kuri uz katru zvēru rej."

Linda: “Kolēģe tieši vakar stāstīja, ka viņai kaķis bija pazudis 9 dienas. Beigās izrādās, ka nejauši bija iespundēts netālu esošajā šķūnītī un netika ārā.”

Astra: “Neatceros precīzo stāstu, bet vecāki reiz pirms ļoti daudziem gadiem gribēja no minkāna atbrīvoties un izlaida pilsētā vairāku kilometru attālumā no mājām. Nepagāja ilgs laiks, un mincis bija atpakaļ un nodzīvoja pie mums vēl vairākus gadus.”

Vita: “Manā bērnībā, pieļaujam iespēju, ka mūsu kaķi kāds bija “aizņēmies” kādas pūkaiņu dzimtas pavairošanas pasākumam. Runcis Princis brīvi dzīvojās gan mājās, gan devās laukā pa daudzdzīvokļu nama pie mūsu pirmā stāva balkona blakus esošo aličas krūmu. Ļoti skaists. Pārdzīvojām neprātīgi, bet viņš vienā dienā pēkšņi “atradās” pēc nedēļas prombūtnes – ar dzīvi ļoti apmierinātā izskatā!”