Mūsdienu sirēnu postošā vara. Seriāla "Sirens" recenzija

Kad dumpinieciskā Devona vairs netiek galā ar dzīvi un slimo tēvu, kuram diagnosticēta demence, viņa sauc palīgā jaunāko māsu. Gaidītās palīdzības vietā viņa saņem glīti iesaiņotu augļu grozu un dusmās nolemj pati doties pie māsas, lai acīs pateiktu, ko viņa ar šo dāvanu var iesākt. Satiekot māsu, Devona saprot – viņa ir tā, kurai vajadzīga palīdzība –, un vecākās māsas pašaizliedzībā nolemj atsvabināt māsu no dīvaina kulta ķetnām. Vismaz tā jaunajai sievietei pašai šķiet.

Pasteļkrāsu skatuve

Ierodoties uz salas, kur māsa dzīvo un strādā, Devona (Megana Feihija) viņu knapi pazīst – Simona (Millija Alkoka) ir kļuvusi par kādas ļoti turīgas sabiedrības dāmas personīgo asistenti un mainījusies līdz nepazīšanai. Viņa ģērbjas citādi, uzvedas citādi, bet ar darba devēju viņu saista tāda tuvība, ka brīžiem kļūst neērti. Lai labāk iederētos jaunajā pasaulē, Simona pat ir mainījusi deguna formu, un vecāko māsu nepamet izjūta, ka meitenei kāds ir pamatīgi izskalojis smadzenes, no īstās Simonas neatstājot praktiski neko.

Pati Devona, kuras dzīve ir cīņa ar alkohola un seksa atkarību, rūpēm par slimo tēvu, dusmām un gana daudz nepareizām dzīves izvēlēm, pilnīgi noteikti neiederas salā. Starp maigās pasteļkrāsās tērptajiem ļautiņiem viņa izceļas gan ar izskatu, gan uzvedību – viņa nozīmē nepatikšanas, kas apdraud idillisko salas pasauli. Bet aizbraukt viņa nedrīkst, jo Simonai taču ir vajadzīga palīdzība – viņa jāglābj no dīvainās sektas, kas acīmredzami «nozombējusi» jauno meiteni. Lai netaptu izraidīta, kā tas parasti notiek ar nemiera cēlājiem, Devona nolemj maskēties – izlikties, ka viss notiekošais viņai ir pa prātam. Simona par šādu notikumu pavērsienu nav priecīga, jo visiem spēkiem centusies slēpt no šķietami ideālās priekšnieces savas visnotaļ disfunkcionālās ģimenes vēsturi. Māsas klātbūtne apdraud ideālās meitenes tēlu, bet vēl lielāks jandāliņš sākas, kad uz salas ierodas abu jauno sieviešu tēvs Brūss (Bils Kemps), kuru pavada Devonas darba devējs un bijušais mīļākais Reimonds (Džošs Segara).

Ja pēdējā laikā mūs kā skatītājus diezgan bieži mēģina pārsteigt ar ekrānstāstiem par ne tik skaistajām bagātnieku dzīves aizkulisēm, tad «Sirēnas» ir gājušas vēl tālāk – miniseriāls vēsta par nevis vienkārši bagātu sievieti, bet miljardiera sievu, kuras hobijs ir rūpes par savvaļas plēsīgajiem putniem. Tam pie smalkās villas izveidots īpašs rezervāts-dziedinātava, bet Mikaelas (Džuliana Mūra), kuru paši tuvākie drīkst saukt par Kikī, uzvedība patiesi vairāk atgādina kulta līderi, ne vienkārši turīgu dāmu ar dīvainībām. Un Mūra šo lomu spēlē izcili, izpelnoties gan kritiķu, gan skatītāju pamatotas slavas dziesmas. Kad maskas krīt un ieraugām Mikaelas patieso seju, kļūstam par aculieciniekiem, cik viegli mūsdienās izvēlamies sekot pat neiedomājami muļķīgām lietām tikai tāpēc, ka tas mums ļauj justies piederīgiem, pamanītiem un novērtētiem.

Tumšais zirdziņš šajā pasteļtoņu un dīvainu sociālu rituālu izrādē ir Mikaelas vīrs Pīters Kells (Kevins Beikons) – viņš nelabprāt piedalās sievas kūrētajā saviesīgajā dzīvē un laiku labprātāk pavada, kā kapteinis vienatnē patvēries savrupnama tornī un pīpējot zāli. Godīgi sakot, Pīters vairāk atgādina nenobriedušu zēnu, nevis miljardieri. Tomēr nepamet sajūta, ka viņš ir kas vairāk par vienkāršu notikumu vērotāju, jo tieši viņa rīcība aizsāk dramatisku notikumu ķēdi, kurā Kellu kaimiņš un Pītera labākais draugs Ītans (Glens Hovertons) gandrīz iet bojā, Simona zaudē darbu, bet Mikaela – savu grezno dzīvi.

Skaisti un biedējoši

«Sirēnas» ir bauda skatīties. Gan varoņu savstarpējā saspēle, gan vide ir būvēta prasmīgi un skatītāju ievilinoši. Dažreiz būtu gribējies pamatīgākus dialogus vai kārtīgāk stiprinātu emocionālo pamatojumu kādai rīcībai, tomēr to pilnībā atsver tādas ainas kā ievadkadri ar Mikaelu, kas kā ēteriska parādība dodas uz stāvkrastu izlaist brīvībā vanagu, kam palīdzējusi atveseļoties, vai nakts aina, kurā atbrīvotais putns apjucis metas miljardieru nama logā, atgādinot, ka tā ir liela cilvēku iedomība – ticēt, ka daba gaidīt gaida viņu iejaukšanos.

Aizraujošas ir arī abu māsu attiecības, kurās netrūkst gan ierastās sacensības, gan ilgi rūgušu aizvainojumu vienai pret otru, vecākiem un pasauli. Tomēr brīžiem traucējoša ir krasā pārslēgšanās no māsu traģiskās bērnības atsegšanas uz ironisko bagātnieku pasaules spoguļojumu, kas skatītāju mētā emocionālās šūpolēs, īsti nedodot laiku līdzjušanai un apdomāšanai. Iespējams, te «Sirēnām» iegriež miniseriāla formāts, un stāsts būtu tikai ieguvis ar vēl divām vai trim sērijām.

Vēl viens no iemesliem, kamdēļ gribētos, lai «Sirēnām» būtu vairāk sēriju, ir smalkā nama sadzīve. Mums tiek piedāvāts ieskats dažās dienās, kad Kellu nams gatavojas vasaras sezonas noslēguma ballei, un vēl interesantāk par galveno varoņu kaislībām ir vērot apkalpojošā personāla rosību un gatavošanos lielajam pasākumam. Tur galveno vijoli spēlē Simona, kura ir Mikaelas skaļi un tikai domās izteikto vēlmju vēstnese, un tieši tāpēc viss personāls viņu ienīst. Viņa to zina, bet veiksmīgas karjeras veidošanā iejūtībai un zelta vidusceļu meklēšanai, kur kaza būtu paēdusi jeb Mikaelas bieži vien dīvainās un mainīgās vēlmes piepildītas un vilks dzīvs jeb kalpotāji neciestu no saimnieces untumiem, nav vietas.

Maldinošās norādes

«Sirēnas» ir miniseriāls – piecas sērijas, un tu esi visu uzzinājis. Pareizāk gan būtu teikt – tu esi atstāts ar pamatīgi sajauktu galvu. Ja kādā brīdī, sekojot līdzi pat diezgan biedējošajiem notikumiem uz salas, bija radusies izjūta, ka «Sirēnas» ir gruntīgs detektīvķinis, lai kopā ar varoņiem noskaidrotu, kur palikusi ekrānos tā arī neieraudzītā Mikaelas priekšgājēja – Kella kunga pirmā sieva –, beigās jāsecina, ka esi diezgan veikli tīts ap pirkstu. Kā jau tas pienākas sirēnām – mitoloģiskajām būtnēm, pa pusei sievietēm, pa pusei putniem, kas ar savām skaistajām dziesmām vilina vīriešus mesties jūrā vai piekuģot bīstami tuvu klintīm, kur tos gaida bojāeja.

Līdz ar seriālu gan kritiķu slejās, gan komentāros un sociālajos tīklos sākās kaislīgas diskusijas, par ko īsti ir šis piecu sēriju stāsts. «Sirēnas» necenšas nevienu atmaskot vai izvilkt dienasgaismā bagātnieku skeletus. Tas nenodarbojas ar pasaules iedalīšanu labajos un ļaunajos – kāds, kuram esi patiesi jutis līdzi, negaidīti kļūst par briesmoni, kas sāpina citus, bet upura lomu ieņem kāds, kurš sākotnēji šķitis visa ļaunuma sakne.

Atvērtās beigas ļauj katram to interpretēt pēc saviem ieskatiem, bet, ļoti vienkāršojot – «Sirēnas» ir stāsts par sievietēm. Intervijā izdevumam «The Hollywood Reporter» seriāla veidotāja Mollija Smita Meclere atzinusi, ka mitoloģija sirēnas ļauj iepazīt no vīriešu redzesleņķa, bet nekad nevienam nav bijusi uzzināt pašu neiespējami valdzinošo, bet bīstamo būtņu stāstu un to, kas viņas ir padarījušas par briesmoņiem. Dažkārt tā ir nauda, kas dod vaļu iekšējam briesmonim, dažkārt vienkārši vēlme būt novērtētai vai atdarīt pagātnes pāridarījumus. Īpaši bīstami tas kļūst, ja dzīvo ar izjūtu, ka visa pasaule ir nodarījusi pāri un nu pelnījusi par to maksāt.