Regīnai Devītei sēņu medības ir kā psihoterapija
Aktrisei Regīnai Devītei sēņošana nav tikai sezonāla izklaide ar mērķi pielasīt groziņā sēnes apēšanai. Viņu interesē reti sastopamas sēnes – tās viņa medī visu gadu, fotografē un priecājas par katru, ko atrod. Šādu sēņošanu viņa pielīdzina psihoterapijai, jo tā palīdz dzīvi padarīt jaukāku.
Gribu atrast retumus
Uz mežu Regīna dodas, tiklīdz ir izdevība, jo sēņot viņai ļoti patīk. “Vienīgā bēda, ka mammīte, kas bija mana kompanjone sēņu ēšanā, jau kādu laiku ir debesīs, bet dēls un vedekla sēnes neēd. Atceros, kā vecāmamma, kad mēs bijām salasījuši beciņas, lika to cepurītes uz plīts, ielēja tajās ūdeni, iebēra sāli un šādi izcepa. Bija tik ļoti garšīgi! Man laukos ir plīts, es arī tā varētu uzcept. Tikai jāsalasa.” Regīna gan secinājusi, ka ar bekām ir jocīgi – tās aug, aug un tad vairs neaug, bet pēc kāda laika atkal aug. “Vienu gadu bija tādi brīnumi – visas lauku malas bija apaugušas ar apšubekām. To bija tik daudz! Bet mani interesē ne tikai visiem zināmās ēdamās sēnes, bet arī citas.”
Jau kādu laiku aktrise aizrāvusies ar dažādu sēņu medīšanu un pētīšanu. “Gribu atrast retumus,” intriģējoši paziņo Regīna, “un esmu iestājusies arī Latvijas Mikologu biedrībā.” Viņa gan uzreiz piebilst, ka ir tikai tāda sēņu amatiere-entuziaste. “Sēņu pasaule ir ārkārtīgi sarežģīta, daudzveidīga un neprātīgi interesanta. Ir ēdamās un neēdamās sēnes un gļotsēnes, kas nav sēnes, bet kaut kas jocīgs. Tās ir tik skaistas!” Savus atradumus Regīna vienmēr nofotografē. Aktrises rīcībā gan nav fotoaparāta ar iespēju bildēt sēnes lielā palielinājumā, bet viņa izlīdzas ar telefonu. “Pašreizējos apstākļos, kad rokās kož odi un visapkārt lidinās dunduri, nav diez ko viegli atrast pareizo rakursu. Tomēr tās sēnes ir tik skaistas, ka varu nedaudz paciesties!”
Sēņu medības psihoterapijas vietā
Regīna pēc dabas esot ļoti zinātkāra, un nemitīgā vēlme uzzināt kaut ko jaunu mudinājusi pievērsties arī dabas pētniecībai. Viņu interesējot viss, kas ir dabā: akmeņi, augi, sēnes, tāpēc savulaik mācījusies par vides gidi. Reiz speciāli devusies uz sēņu izstādi Dabas muzejā, lai iemācītos atšķirt pēc iespējas vairāk ēdamo sēņu. “Man tas ir ļoti svarīgi. Joprojām ievēroju likumu, ko nekad nepārkāpju, – ja sēni nepazīstu, tātad tā nav ēdama.”
Pagājušajā gadā mūžībā devās Regīnas mamma, un aktrisei tas bija ļoti skumjš dzīves posms. Lai kaut kā remdētu savas skumjas un bēdas, Regīna gāja staigāt pa mežu, graviņu un krūmājiem netālu viņas lauku mājām. “Lai nav tik bēdīgi un domas ir aizņemtas ar to, ka es kaut ko meklēju. Tad es atrodu kādu retumu, domāju, kas tas ir. Priecājos. Ielieku sēņu grupā Facebook, un tad visi apspriežam. Sēņu medības ar fotografēšanu man ir kā psihoterapija. Tā ir atslēgšanās no ikdienas.” Mežiņš blakus aktrises mājai esot diezgan neskarts, tāpēc tur varot sastapt visādus retumus, un viņai ik pa laikam izdodoties atrast kaut ko patiesi vērtīgu. “Staigāju un fotografēju, un tad man domas piesienas nevis pie bēdīgām lietām, bet pie tā skaistuma un interesantuma, ko atrodu.”
Pārsteidzošā pasaule
Regīnu satrauc, ka cilvēki pret dabu, ieskaitot sēnes, izturas agresīvi – izspārda, grib iznīcināt. “Arvien biežāk sociālajos tīklos redzu, ka cilvēki briesmīgi izturas pret dabu un to, kas tajā ir. Man, piemēram, arī nepatīk čūskas, bet nekad nav bijusi prātā doma to sist vai mest prom. Cilvēkos ir izlauzušās pirmatnējās bailes – ja tev kaut kas traucē vai tu kaut ko nepazīsti, tad to noteikti vajag iznīcināt. Tā tak nevar darīt! Tas ir aplami! Daba, dabas pasaule ir tik daudzveidīga, noslēpumaina, neizpētīta, līdz galam neiepazīta – vai tad tādēļ vajag uzreiz visu nezināmo iznīcināt?!”
Aktrise mudina ikvienu iedziļināties sēņu pasaulē, jo tā ir bezgala interesanta un burvīga, pat fascinējoša. “Esmu dzirdējusi, ka sēnes ir izstrādājušas visādus aizsardzības mehānismus, lai varētu izdzīvot šajā pasaulē. Dažām ir ārkārtīgi cieša sadarbība gan ar kokiem, gan ar augiem, un jebkurai sēnei šajā pasaulē ir nozīme. Nesen izlasīju, ka, lai uzdīgtu naktsvijoles sēklas, vajag sēni, kas ar tām sadarbojas. Tad paiet 15 gadu, lai no sēkliņas izaugtu viena naktsvijole. Vai nav pārsteidzoši?”
Adrenalīna deva priekam
Reto sēņu medībās Regīnai vislabāk patīkot iet agri pavasarī vai vēlu rudenī, jo tad vēders netraucējot – neesot kāres lasīt sēnes ēšanai. Ja skrien pa mežu un grib pielasīt pilnu grozu ar ēdamām sēnēm, tad retās sēnes nomedīt nevarot. Lai atrastu retumus, viņa staigājot lēnām, apskatot kritalas, kur varētu varbūt kaut kas interesants. “Bezmaz vai apostu katru koku tā kā suņuks – vai te kaut kas nav paslēpies? Un tad galvā rodas aina – aha, sen nokritis koks, izskatās interesants, tātad varētu būt arī kāda burvīga sēne. Man ļoti izteikti ir saglabājies vācēja un mednieka gēns, tāpēc dikti patīk šādas sēņu medības. Ir jau arī adrenalīns, kad pēkšņi savā mežā atrodu bīskapa cepuri (rudens bisīti). Nekad nebiju redzējusi, ka tā tur aug un pēkšņi – ir!” Šoruden Regīna atkal iešot skatīties, vai ir izaugušas. “Patlaban ir tāds trauksmains laiks, kas mudina mani vairāk interesēties par sēnēm, nevis par citām ne tik jaukām lietām. Šādi es varu būt mierīgāka un priecīgāka.”
Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu
