“Ikviens no viņiem ilgojas tikt mīlēts...” Dzīvnieku patversmē “Remi” kaķi bauda dzīvi bez būriem

Kaķu palīdzības centrs “Remi” rūpējas par bezsaimnieku un bez aprūpes palikušiem kaķiem, kas nonākuši nelaimē, un meklē tiem mājas. “Remi” ir brīvprātīgo dzīvnieku glābēju organizācija, kuras darbība lielā mērā atkarīga no līdzcilvēku ziedojumiem un atbalsta. Pateicoties LNK Labdarības fondam, “Remi” paspārnē tapusi veterinārā klīnika un patversme “Kaķa sirds”, kurā savu ģimeni gaida vairāki desmiti kaķu. Apmeklētājus jau pie durvīm sagaida Serijs – kaķis, kurš sirgst ar diabētu, un no kura saimnieki atteicās, lai gan šī slimība, kā Jauns.lv uzsver “Remi” vadītāja Laura Podžuka, nav zīmogs. Serijs, tāpat kā jebkurš patversmes iemītnieks, ilgojas pēc mājām, kur viņu pieņems tādu, kāds viņš ir, un kur viņš varēs sajust nedalītu mīlestību.

“Septembrī mums būs 3 gadi šajā mājā. Pirms tam daudzus gadus mēs darbojāmies kā brīvprātīga organizācijā. Man šķiet, ka mēs darbojāmies teju 7 gadus, kad vienā dienā sociālajā tīklā "Facebook" saņēmām ziņu, ka mums grib uzcelt patversmi. Ziņu nosūtīja profils, kurā nebija bildes, un mēs domājām, ka tā jau nenotiek Latvijā – ka mūs mēģina apmānīt. Bet tad arvien nopietnāk tika runāts par kvadratūrām un kaķiem, un mēs sākām domāt, kā tas ir iespējams, jo no mums taču nav ko paņemt. Taču, kad mēs iegājām šajā ēkā, sapratām, ka tas ir pa īstam,” stāsta Laura.

“LNK mums uzcēla šo māju, patversmi un klīniku, kur mēs pamatā strādājam ar bezsaimnieku kaķiem vai arī ar pensionāru un maznodrošināto cilvēku kaķiem. Patiesībā, ņemot vērā šī brīža ekonomisko situāciju, ļoti daudzām ģimenēm nav iespējas parūpēties par saviem dzīvniekiem,” atzīst Laura.

Pateicoties atbalstam “Remi” ir pašiem sava laboratorija, kas ļauj dzīvniekiem, kas nonāk patversmē kritiskā stāvoklī, uzreiz veikt pilnu analīžu ainu. “Mēs esam ļoti lepni, ka mums patiesībā ir viens no foršākajiem ķirurģijas aprīkojumiem,” izrādot "Remi" telpas stāsta Laura.

Līdzīgi kā daudzās citās patversmēs, arī "Remi" ir pārpildīts ar kaķiem –vidēji šeit visu laiku atrodas ap 100 kaķiem. Katram kaķim ir savs unikāls raksturs, mīļākā guļvieta un vārds – šeit mīt gan Gena, gan Pjērs, gan arī mīlīgi iesauktais Drakula (kaķis, kas atrasts pilnmēness laikā).

“Ar lepnumu jāsaka, ka mēs joprojām esam vienīgā bez būru patversme Latvijā. Bez būru patversmes politika vienlaikus uzliek sava veida ierobežojumus, cik daudz kaķiem mēs varam palīdzēt ikdienā, bet katrā ziņā mēs noteikti uzskatām, ka kvantitāte nekādā veidā nekad neatsvērs vienas dzīvības vērtību,” norāda Laura.

“Remi” patversmē kaķi ir sadalīti četrās telpās – sadale notikusi gan pēc rakstura, gan pēc socializācijas spējām, nereti arī pēc diētām. Ja dažās telpās kaķi uzreiz metas apkārt, lūdzot glāstus un uzmanību, tad citās pūkaiņi ir nedaudz kautrīgāki. “Remi” patversmē pamatā ir tikai pieauguši un veci kaķi, kā arī kaķi ar traumām, kas, kā norāda Laura, ir ļoti apzināts lēmums.

“Vairāk tādu veco kaķu politika ir tāpēc, ka viņiem mājās nereti gribas vēl vairāk nekā mazajiem, kuri nezina, kā tas ir, kad viņus kāds ir mīlējis, un arī tāpēc, ka lielajiem kaķiem ir grūtāk atrast mājas,” atzīst Laura.

Vienlaikus palīdzība netiek atteikta arī kaķēniem. Kā stāsta Laura, “kad mums kāds lūdz palīdzību, mēs vienmēr sakām, ka esam gatavi palīdzēt ar sterilizāciju, vakcinācijām un pēc tam palīdzēt arī meklēt mājas.”

“Mēs diemžēl šobrīd esam novērojuši, ka, protams, ielas kaķu problēma paliek aktuāla un tā ir joprojām aktuāla Latvijā, jo netiek īsti strādāts pie populācijas samazināšanas un cīņas ar nelikumīgajiem vairotājiem, bet arvien vairāk cilvēki atsakās no saviem kaķiem,” atzīst Laura.

Katru dienu “Remi” saņem zvanus par kaķiem, kuri saimnieku nāves dēļ palikuši bez aprūpes, vai par cilvēkiem, kas, aizbraucot, vienkārši atstājuši savu mīluli. “Tam dzīvniekam, kurš visu mūžu ir bijis mājās, ir ļoti traumatiski nonākt patversmē, tādēļ mēs vienmēr ļoti lūdzam ģimenes izvērtēt, vai tomēr nav iespēja atrast mājas pie savējiem.”

Katram kaķim "Remi" ir savs stāsts – daudzi no viņiem atvesti no ielas, no citiem atteikušies paši saimnieki, kādam solīts atbraukt pakaļ, bet solījums palicis neizpildīts. Ir bijuši arī gadījumi, kad kaķi vienkārši atstāti pie patversmes durvīm.

Laura uzsver: “Grūti brīžiem ir nenosodīt dzīvnieku atstāšanu, bet mēs diemžēl dzīvojam sabiedrībā, kur normalizējam to, ka mēs priecājamies, ka dzīvnieks tiek nodots patversmē, nevis izmests mežā, kas arī joprojām notiek. Mēs gan vienmēr uzsveram, ka cilvēkiem tomēr ir jāmeklē palīdzība, nevis jāizmet kaķis, par kuru mēs neko nezinām, vai viņam ir veselības problēmas, jo to nezinot, tas rezultāts var būt krietni bēdīgs.”

“Pagājušogad mēs mājās aizlaidām 199 kaķus. Šogad izskatās, ka būs aptuveni tikpat daudz, bet šogad esam palīdzējuši krietni vairāk kaķiem ar veselības problēmām – daudz gan saimnieku kaķiem, gan arī bez saimnieku kaķiem, un arvien vairāk palīdzība tiek sniegta arī smagās situācijās,” stāsta Laura, vienlaikus norādot, ka kaķu skaits gan patversmē nemazinās. Gandrīz katru dienu tiek saņemts kāds palīgā sauciens.

Kā pozitīvu tendenci Laura izceļ to, ka kaķus arvien biežāk labprāt adoptē jauni cilvēki, kuri nebaidās no lielākas iesaistes dzīvnieku socializēšanā vai īpašas barības nodrošināšanā.

“Patiesi šķiet, ka šai jaunajai paaudzei ir labāka izpratne par dzīvību un dzīvības vērtību. Viņi saprot, ka dzīvnieks nav tikai “lieta”, bet reāla personība, kas kaut ko saprot un arī jūt. Protams, brīžiem gribas vienkārši dažus "nosist” par to, kas tiek darīts ar dzīvniekiem, taču šī tendence liek domāt, ka ar laiku varbūt tā sabiedrība Latvijā kļūs labāka,” saka Laura.

Tie, kas vēlas kaķīti adoptēt, tiek aicināti nākt ciemos un iepazīties. Pie adopcijas tiek parakstīts adopcijas līgums par labturības noteikumiem, kas paredz ne tikai drošu vidi, sietotus logus un labu barību, bet arī lielu mīlestību un sirdssiltumu. Pie adopcijas tiek lūgts ziedojums 50 eiro apmērā vakcīnas, attārpošanas, čipēšanas un čipa reģistrācijas izmaksu segšanai.

Laura piekrīt teicienam, ka “nereti pats kaķis izvēlas savu saimnieku, nevis otrādi”. Daudzi no šiem adopcijas stāstiem ir patiesi sirds sildoši un pilni laimes, jo vēl ilgi pēc tam “Remi” saņem ziņas par to, kā jaunajam mājas mīlulim sokas.

Taču ne visi stāsti ir ar laimīgām beigām – citi kaķi savu īsto cilvēku tā arī nesagaida. Šie dzīvnieki savu dzīves nogali pavada tā saucamajā mūža kaķu mājā– tur mīt vairāki desmiti kaķu, kuri nav pieejami adopcijai veselības apsvērumu dēļ, vai arī kurus ļoti reti izvēlas. Viņi gan saņem visas nepieciešamās rūpes. “Tur viņi ir pastāvīgā ārsta uzraudzībā, saņem ikdienas barību un papildvielas. Viņi ir tik daudz, ka vairs nebija vietas, tāpēc LNK uzcēla mums otro stāvu, kurš cerams drīz būs pabeigts.”

"Galvenais, ko mums vajadzētu iedēstīt, ir tas, ka dzīvnieks nav lieta uz 2 gadiem. Tas ir pilnvērtīgs ģimenes loceklis, un, ņemot vērā šī brīža veterinārās cenas, jārēķinās, ka viņa aprūpe būs dārgāka nekā paša veselības aprūpe," saka Laura, piebilstot, ka, lai arī kaķi ir iedzīvojušies "Remi" telpās, ikviens no viņiem dziļi sirdī cer un gaida savu īsto cilvēku – to, kas viņiem sniegs mīlestību, drošību un katram savas mājas, kur viņi varēs justies mīlēti un svarīgi.