Ārpolitikas pētnieks Mārtiņš Vargulis skaidro ASV jauno drošības stratēģiju un Kremļa domāšanu

Vairāki starptautisko domnīcu analītiķi, kā arī vairāki Eiropas valstu līderi ir izteikuši, ka ASV jaunā Nacionālās drošības stratēģija ir radikāls un bīstams dokuments, kā arī norādījuši, ka tā ir iejaukšanās Eiropas iekšējās lietās. Kā jūs vērtējat šo dokumentu no ASV un Eiropas attiecību skatupunkta?

Tas ir ļoti būtisks dokuments un pagrieziena punkts tajā, kā ASV redz starptautisko drošības sistēmu un savu lomu tajā. Starptautisko drošības arhitektūru, kas tika radīta pēc Otrā pasaules kara un Aukstā kara beigām, veidoja ASV, un tai kopā ar Eiropu ir bijušas vienādas intereses, vienota vērtību izpratne un vienots redzējums, kā veidot attiecības ar citām valstīm. Izmaiņas ASV nostājā sākās jau ar ASV viceprezidenta Džeimsa Deivida Vensa runu Minhenes Drošības konferencē šā gada sākumā. Tas, kādas vērtības pārstāv pašreizējā Baltā nama administrācija, pamatīgi iedragā ASV un Eiropas attiecības. Tas nav tikai spēriens, lai mudinātu Eiropu ieguldīt vairāk savā aizsardzībā, sakot, ka tā ir paļāvusies tikai uz amerikāņu drošības spilvenu, kas ir tiesa. Jaunā stratēģija piedāvā pilnīgi citas vērtības un skatījumu, kāda ir ASV un Eiropas civilizācija. Dokumentā tiek runāts par Eiropas civilizācijas "iznīkšanu", ka pēc 20 gadiem tā būs pilnīgi citāda.

Proti, tiek paustas bažas, ka Eiropa vairs nebūs "balta".

Jā. Tas iedragā pārliecību, ka līdzšinējais "Pax Americana" ir spēkā. Transatlantiskā kopība, kuru veido ASV, Eiropas Savienība (ES) un Lielbritānija, piedzīvo vērtību šķobīšanos, jo vienam no galvenajiem spēlētājiem parādījusies cita izpratne, kādai jābūt starptautiskajai drošības arhitektūrai un kāda ir katra spēlētāja loma.

Vai piekrītat, ka stratēģija apgāž līdzšinējo uzskatu, ka ASV ir izolacionistiska? Proti, dokumentā ir skaidri definētas ASV intereses Centrālamerikā, ir ļoti aktīvi demonstrēta nostāja pret Eiropu, kas nemaz neliecina par izolacionismu.

Ar šo dokumentu ASV pasaka, ka tā vairs nebūs globālā policiste. Tā ir atgriešanās pie Monro (piektais ASV prezidents Džeimss Monro) doktrīnas, uz kuru stratēģijā ir arī atsauce. Monro doktrīnas uzstādījums bija vienkāršs: Eiropa nejaucas ASV interešu zonā - Ziemeļamerika un Dienvidamerika, bet Amerika nejauksies Eiropas lietās. Monro doktrīna definēja, ka ASV galvenās drošības intereses ir tās kaimiņvalstīs jeb tuvu tām. To pašu atspoguļo arī jaunā drošības doktrīna, pasakot, ka ASV nav gatava iesaistīties citos reģionos, piemēram, Eiropā, nodrošinot savu bruņoto spēku klātbūtni vai finansiālus un militārus ieguldījumus. Tajā pašā laikā dokuments pasaka, ka nākotnes lielā ģeopolitiskā cīņa notiks Indijas Klusā Okeāna reģionā, un Ķīna ir apdraudējums numur viens. Ķīna tiek definēta kā primārais apdraudējums ASV nacionālajām drošības interesēm, kas izpaužas galvenokārt ekonomiski.

Daudzi analītiķi izsaka izbrīnu, ka ASV vairs neuztver Ķīnu kā militāru apdraudējumu, tā vietā stājušās bailes no Venecuēlas narkotirgoņiem.

Jā, Ķīna pamatā tiek uztverta nevis kā drošības, bet ekonomisks apdraudējums. Un tas Trampa izpratnē ir visbūtiskākais apdraudējums. Atcerēsimies, kā Tramps pamatoja drošības garantijas Ukrainai vēl pirms visiem miera plāniem - ar vienošanos par derīgajiem izrakteņiem, kas nozīmē, ka Ukrainā būs ASV biznesa intereses. Kādas labākas garantijas jums vēl nepieciešams nodrošināt? Stratēģijā ir atsauce, ka Ķīna ir dubultojusi savu tirdzniecības bilanci ar lielāko daļu pasaules valstu, kas tiek uztverts kā būtiskākais izaicinājums ASV. Dokumentā netiek minēts, ka tuvotos militāra konfrontācija ar Ķīnu vai Krieviju, šīs valstis tiek uzlūkotas tikai no biznesa perspektīvas. Arī ES vājums tiek pamatots ar to, ka 1999. gadā no kopējā pasaules IKP tā veidoja vairāk par 20%, taču pašlaik tie ir vien 14%. Trampa skatījumā bizness nosaka politiku, taču mēs dzīvojam ģeopolitiskos apstākļos, kad tas ne vienmēr atbilst patiesībai. To pierāda arī sankcijas pret Krieviju, kuras gan tiek noteiktas, tomēr ģeopolitika pāri visam. Tādēļ Trampam arī nesekmējas ar Krieviju, jo, viņaprāt, ekonomiskie sitieni ietekmēs pretinieku, kā tas notiek biznesā. Taču ģeopolitika ne vienmēr ir par naudu.

Raidījumā "Brīvības bulvāris" laikraksta "Financial Times" komentētājs Edvards Lūkass izteicās, ka, viņaprāt, pašlaik notiekošais ir zināma ģeopolitikas atriebība. Proti, pēc Aukstā kara šķita, ka ģeopolitika ar lielvaru interešu un ietekmes zonām ir aizgājusi nebūtībā. Taču līdz ar karu Ukrainā un Trampu ģeopolitika atkal atgriežas uz pasaules skatuves. Vairs netiek runāts par valstu suverenitāti, robežu neaizskaramību, bet ģeopolitiskiem darījumiem.

Es tam varētu piekrist. Lūkass jau pirms kāda laika uzrakstīja grāmatu "Jaunais aukstais karš". Mēs piedzīvojam nozīmīgu starptautiskās politikas transformāciju un varas pārdali, kur notiek lielvaru cīņas klasiskajā reālpolitikas izpratnē. Kāpēc notikušas tādas izmaiņas? Jo kādreiz bija viens globālais hegemons, kurš noteica spēles noteikumus [ASV], taču pašlaik sevi aktīvi pieteikušas tādas lielvaras kā Ķīna, Brazīlija, Indija, Dienvidāfrikas republika, arī Krievija. Tās ir valstis, kas vēlas revizionistiski izaicināt amerikāņu būvēto pasaules kārtību. To ir veicinājusi arī pašreizējā Baltā nama administrācija, turklāt arī pašā ASV iekšienē ir notikušas pārmaiņas. Tā vairs nav Ronalda Reigana (kādreizējais ASV prezidents - red.) sabiedrība, kas uzskata, ka Amerikai ir īpaša loma pasaulē, ka tā ir miera un demokrātijas garants. Pašreizējai ASV sabiedrībai primāri rūp pašu drošība un pašu labklājība. Tāpēc arī pēdējās prezidenta vēlēšanās tik sekmīgs bija Tramps ar savu uzstādījumu - Amerika pirmajā vietā. Tas apmierināja vidusšķiras amerikāņus, kuri daudz cietuši no tā, ka ASV daudz ieguldās ārpolitiski, tajā pašā laikā neapzinoties, ka tieši tas viņu valstij ir ļāvis būt par vadošo ekonomiku pasaulē.

Pēc stratēģijas spriežot, ES, kas ir 27 valstu sabiedrība, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz ASV, tomēr netiek uzskatīta par globālu spēlētāju. Kāpēc tā?

Pirmkārt, un galvenokārt, Trampam ES fenomens nav saprotams, jo viņš raugās caur lielvaru perspektīvu. Tramps arī pie sevis vizītēs ir aicinājis ne jau ES, bet konkrētu valstu līderus, kuriem viņa ieskatā ir vara. Tramps netic pārnacionālām institūcijām, ASV no vairākām arī ir izstājusies, piemēram, no Parīzes klimata nolīguma.

Vai Trampa neticība pārnacionālām institūcijām attiecas arī uz NATO?

Mazākā mērā, jo ASV tajā ir vadošais spēlētājs. Taču NATO Tramps saskaras arī ar izaicinājumiem, jo ne viss notiek pēc viņa prāta, tostarp arī attiecībā uz palīdzības sniegšanu Ukrainai. Trampa izvēlīgums, ar ko viņš runās un ar ko nē, ietekmē gan transatlantisko, gan ES vienotību. Vienkārši izsakoties, ja Trampam patīk Itālijas premjerministre, viņš runā ar viņu, tāpat kā viņam patīk spēlēt golfu ar Somijas premjeru. Tā nav nostāja, ka ASV ar ES ir vienotas kopējas vērtības. Līdz ar to Tramps vēl vairāk veicina atgriešanos pie lielvaru cīņām.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka stratēģija ir balstīta galēji labējā ideoloģijā un atbalsta tādas partijas kā "AFD" Vācijā?

Mēs redzam šīs vēsmas. Trampa prezidentūrā priekšplānā ir ideoloģisks uzstādījums - valsts pirmajā vietā. Vispirms mūsu pašu bizness un intereses, tikai tad viss pārējais, kas ir ārpus mūsu robežām. Tas praktiski nozīmē ieviest zināmu izolacionismu. Šādi strāvojumi sastopami arī ES, kur ir kopēji izaicinājumi, taču vairākas valstis mēģina sevi padarīt par izolacionistēm.

Kuras tās ir?

Tā, protams, ir Ungārija un Slovākija, Vācijā šo politiku pārstāv "AFD", arī Latvijā ir šādi politiskie spēki. Šāds uzstādījums sev līdzi nes bīstamību attiecību uz atbalstu Ukrainai, tas nav tikai par migrāciju. Mēs dzirdam uzstādījumu, ka labāk slikts miers nekā bezgalīgs karš, kas no Latvijas drošības perspektīvas ir ļoti bīstami. Ja būs slikts miers (proti, tiks absorbēta liela daļa Krievijas interešu - atdotas teritorijas, noteikti limiti Ukrainas armijai, Ukrainas neitralitāte), tas būs starptautiskās tiesiskās kārtības nopietns apdraudējums.

Respektīvi, pašreizējai ASV administrācijai svarīgāks ir jebkāds darījums, kura rezultātā tiek panākts miers, nevis tāds miers, kurš ir taisnīgs un respektē starptautisko kārtību?

Trampam ir vēlme pasludināt kārtējo miera līgumu, kuru viņš ir panācis un noslēdzis, un mazāk svarīgi, kas šajā plānā rakstīts. Svarīgākais ir "dīls". Tramps sevi pozicionē kā vienošanās lielmeistaru. Likumsakarīgi, ka vairāki no viņa pašpasludinātajiem miera līgumiem nestrādā, piemēram, Taizemes un Kambodžas gadījums. Vai mēs tiešām ticam, ka starp Indiju un Pakistānu ir ilgstošs miers? Vai Serbijas-Kosovas, Armēnijas un Azerbaidžānas līgumos ir atrisināti karu cēloņi? Uzspiežot ekonomisko varu, ir rasts īstermiņa risinājums, kas nestrādās ilgtermiņā.

Atcerēsimies, ar ko beidzās Molotova-Ribentropa pakts. Vācija to pārkāpa.

Lielākā kļūda ir iedomāties, ka Kremlim labvēlīgs miera plāns to atturēs no kādām turpmākām darbībām. Kārtība, kas leģitimizē citas valsts teritoriju iegūšanu ar spēku, ir kā uzaicinājums uz nākamo konfliktu. Citējot [19. gadsimta prūšu ģenerāli Filipu Gotlību fon] Klauzevicu, karš ir iekšpolitikas turpinājums. Tā ir klasiska pieeja, kā Putins ir noturējies pie varas. Tiklīdz viņš redz, ka sabiedrības atbalsts mazinās, tiek radīts ārējs konflikts, ap kuru saliedēties. Slavenā [Krievijas politiķa Dmitrija] Medvedeva frāze, runājot ar pensionāriem Krimā, - naudas nav, bet jūs turieties. Karš mobilizē un konsolidē sabiedrību. Problēma gan ir tāda, ka šādām valstīm ir jārada aizvien jauni kari.

Ukrainas prezidenta padomnieks Mihails Podoļaks ir izteicies, ka Krievija miera apstākļos nevar būt lielvalsts. Tā tāda var būt, tikai karojot.

Jā. Krievijas spēks ir varas izpausmē. Ieviešot bailes, mēs kļūstam vareni. Tas ir strādājis arī attiecībā uz kaimiņvalstīm. Krievijas gadījumā runa nav par valsts vēlmi kļūt pievilcīgai, runa ir par to, ka mums ir kodolieroči, mums ir veto tiesības ANO, mēs varam ieiet svešā valstī un sagrābt teritorijas. Retrospektīvi skatoties, Rietumu kļūda bija neticība, ka Krievija 21. gadsimtā varētu īstenot konvencionālu karadarbību, kā arī pārliecība, ka, padarot Krieviju ekonomiski atkarīgu, tai nebūs izdevīgi karot. To bija vēlme panākt galvenokārt caur enerģētiku, lai minam kaut vai "Nord Stream" stāstu.

Ekonomiskā līdzatkarība bija pamatā Ogļu un tērauda kopienai.

Jā, un tas nenostrādāja attiecībā uz Krieviju, jo līdztekus ekonomikai nav kopējo vērtību un izpratnes, ka mēs vēlamies starptautisko kārtību, kas ir balstīta noteikumos.

Ko Eiropai nozīmē tas, ka ASV jauno stratēģiju ar sajūsmu uztver Kremlis, pasludinot, ka abām šīm valstīm ir kopējas vērtības? Kādas tam ir konsekvences?

Būtiskas. Skaidrs, ka Krievija šo situāciju izmanto savā labā. ASV stratēģijā rakstītais, ka Eiropa piedzīvo iznīkšanu (erasure), ir medusmaize Krievijai. Tā savu ideoloģiju būvē uz tā, ka tā ir konservatīva iepretī Eiropas liberālajām vērtībām. Tā ir pret iekļaujošu sabiedrību. Krievijas ideoloģijas pīlāri ir baznīca, konservatīvisms un pašpietiekamība. Arī ASV viceprezidents Venss Minhenē Eiropai pārmeta pārlieku lielu atvērtību pasaulei, aicinot to norobežoties. Tāds līdz šim nekad nav bijis Eiropas un ASV uzstādījums, īpaši pēc Aukstā kara beigām. Līdz ar to vērtību izpratnē Krievijai un ASV ir zināmas līdzības.

Vai tam sekos kādas izmaiņas saistībā ar ASV iesaisti NATO?

Jā. Mēs jau redzam praktiskas darbības, piemēram, ASV izvāc savu karaspēku no Eiropas, konkrēti Rumānijas. Domāju, ka šādus paziņojumus, ka ASV izvāc savu karaspēku no kādām ES valstīm, mēs nākotnē vēl dzirdēsim. Tas ir ļoti riskanti. Kad Konradam Adenaueram jautāja, cik karavīru jums vajag, lai atturētu PSRS no iebrukuma, viņš atbildēja, ka vienu Amerikas karavīru ar ģimeni un karogu. Eiropa negrib karot, bet atturēt. Amerikas karavīru klātbūtne ir labākā Kremļa atturēšana. ASV karaspēka izvākšana var Kremlī radīt dažādus maldīgus aprēķinus, ka nebūs palīdzības.

ASV pārmet Eiropai vārda brīvības ierobežošanu. Tajā pašā laikā pašā Amerikā ir aizliegto grāmatu saraksti, vēršanās pret kultūras darbiniekiem.

Demokrātijas citadele piedzīvo vairākas bīstamības. Līdztekus grāmatām ir vēršanās, piemēram, pret universitātēm un tiesu sistēmu. Tas būtiski ietekmē līdzsvaru starp varas atzariem. Trampam politiski ir vairākums abās Kongresa apakšpalātās. Līdz ar to viņam ir plaša vara. Taču tas var mainīties jau nākamā gada vidustermiņa vēlēšanās. To mēs piedzīvojām jau Ņujorkas mēra vēlēšanās, kur uzvarēja demokrāts. Līdz ar to demokrātu vēlētāju nevajag norakstīt. Trampa plašais iespēju loks var būt tikai gads, līdz vidustermiņa vēlēšanām.

Vai jums nav bažu, ka šajās vidustermiņa vēlēšanās varētu notikt kāda iejaukšanās?

Es negribu spekulēt, bet nevajag novērtēt par zemu ASV izlūkdienestus un drošības dienestus. Tajā pašā laikā arī starp republikāņiem ir divi atzari. Vienu pārstāv Tramps, Venss un kara ministrs Hegsets un viņu domubiedri, kuri ir par "Amerika pirmajā vietā" (MAGA). Otrs atzars ir ASV valsts sekretārs Marko Rubio, kura ietekmes sviras gan, šķiet, mazinās. Domājot par prezidenta vēlēšanām, Venss jūt, ka MAGA kustībai ir vilkme, un vēlme sakārtot savu māju ir daudz stiprāka nekā atbalsts Ukrainai. Pirms pēdējām prezidenta vēlēšanām Ukrainas jautājums bija starp top 20 prioritātēm. Priekšplānā bija ekonomika, migrācija, inflācija. Ārpolitika bija otrajā plānā, turklāt tajā pār Ukrainu noteikti dominē Gazas jautājums.

Kā ASV nonāca tik tālu, ka sabiedrībai, kas veidojusies demokrātijas citadelē, demokrātiskās vērtības vairs nav prioritāras un dominē, kā raksta liberālā prese, - "bread and butter" ("maize un sviests")?

ASV nav piedzīvojusi nekādus iekšējus un ārējus satricinājumus. Pārticības laikmets ir bijis tik ilgstošs, ka ir piemirsts, kādas sekas pašu drošībai var radīt atteikšanās no globālā policista misijas. Tā rezultātā jūs sākat domāt tikai par sevi.

Kāda būs nākotne šai stratēģijai?

Viens ir šī stratēģija, bet otrs dokuments ir dažas dienas vēlāk Kongresā pieņemtais Nacionālās aizsardzības autorizācijas akts. Tas nosaka, kādas ir prioritātes, tostarp Baltijas aizsardzībā. Tur ir pavisam cita noskaņa nekā stratēģijā. Tā kā republikāņu partijā arī ir dažādi strāvojumi. Līdz ar to stratēģijas ieviešanai dažādās politikās ir, iespējams, tikai gads līdz vidustermiņa vēlēšanām, kad Vensa spārna ietekme teorētiski var samazināties.