„Viņš neļāva skumt ilgi!” Artūrs Deksnis vēlējās, lai viņu atminas kā jautru cilvēku, atklāj viņa dzīvesbiedre Amanda

Atvadīšanās no Artūra notika 14. decembrī, Gulbenes veco kapu kapličā. "Bēru dienā man bija sajūta, ka viņš devies uz Ameriku strādāt un pēc trīs mēnešiem atgriezīsies. Bet tad nāca apjausma, ka viņš vairs neatgriezīsies nekad," norāda Amanda. Viņa atzīst, ka ik pa laikam sociālajos tīklos noskatās kādu Artūra video un paklausās viņa balsi, un tad sāk birt asaras... "Bet es cenšos no skumjām ātri atbrīvoties un pievērst domas kaut kam citam, jo Artūrs man neļāva ilgi skumt," pauž sieviete.

Sākotnēji Artūrs domāja, ka guvis traumu futbolā un pie ārstiem negāja

Gulbenietis Artūrs Deksnis kopš bērnu dienām kaislīgi aizrāvies ar futbolu, tādēļ pirms pieciem gadiem uz kreisā ceļa pamanīto izaugumu norakstīja uz sporta traumu. "Ilgi negāju pie ārsta, jo likās, ka tā ir parasta trauma, kas drīz pāries," pirms mēneša publicētā podkāstā "Kas ar mani notiek?" pauda Artūrs. Tomēr pēc laika, veicot pārbaudes, atklājās skaudrā realitāte - Artūram tika konstatēts mīkso audu ļaundabīgs audzējs III stadijā, kas bija sasniedzis 17 centimetru lielumu.

Runājot par cīņu ar slimību, Amanda norāda, ka Artūrs bija optimists un allaž apgalvoja, ka vēzis ir tikai diagnoze. "Viņš negribēja pieļaut domu, ka viss varētu beigties slikti, kaut gan apzinājās, ka arī tāds iznākums ir iespējams," pauž Amanda. "Retu reizi, kad viņam kļuva ļoti slikti, viņš kļuva nomākts un teica, ka "Nu ir beigas!" Kopumā tās bija kādas trīs reizes, kad viņš no mums atvadījās... Bet tad atkal parādījās jaunas cerības, un viņš sacīja: "Ā, nē, tomēr nav viss!" un turpināja cīnīties."

Tāpat Amanda atklāj, ka pēdējie gadi viņas dzīvē bija pakārtoti rūpēm par Artūru un viņu dēlu Hugo, tādēļ šobrīd esot grūti saprast, ko vispār darīt ar savu laiku. "No rīta gāju pie Artūra un mēs daudz runājāmies. Tad pagatavoju viņam maltīti. Kamēr ar vienu tiku galā, tikmēr jau otrs bija pamodies vai gribēja ēst, un paralēli tam vēl bija jāuzkopj māja. Tāpat īsti nevarēju iziet ārā, jo nezināju, kurā brīdī Artūrs mani sauks."

"Bet tagad man jāgādā tikai par Hugo un es diezgan ātri visu paveicu, un saprotu, ka man nav ko darīt. Pāršķirstu sociālos tīklus, bet tas ātri vien apnīk. Biju pieradusi pie tā, ka es visu laiku kādam biju ļoti vajadzīga, tādēļ šobrīd sajūtas ir dīvainas," pauž sieviete.

"Vecāki pajautāja, vai tiešām to vēlamies."

Amanda atklāj, ka lielāko daļu savas dzīves pavadījusi dažādās audžu ģimenēs un viņu ļoti nogurdināja tas, ka "viņai vairākkārt bija jādodas pie svešiem cilvēkiem un jāpieņem, ka tā tagad būs viņas ģimene". "Es noguru no tā, ka vairākkārt bija jāmaina dzīvesvieta, ka nebija īstās ģimenes, īstās sajūtas, nekas nelikās īsts..."

"Bet varbūt šis dzīves ceļš bija labāks nekā tad, ja es dzīvotu kopā ar savu īsto māti," secina Amanda. "Viņai ir vēl pieci bērni un esmu viņai devusi iespēju ar sevi kontaktēties. Esam arī sazvanījušās, bet tad viņa uz mani sadusmojās un mūsu kontakts pārtrūka," norāda sieviete.

Amanda atklāj, ka 17 gadu vecumā nonāca Artūra ģimenē, un attiecības gan ar audžu vecākiem, gan viņu dēliem izveidojās labas. Sākotnēji viņa Artūru uztvēra kā brāli, bet divus gadus vēlāk kaut kas abu saskarsmē esot pamainījies - viņi saskatījušies, sākuši viens ar otru komunicēt citādāk, līdz izlēmuši arī satikties un uzsākt attiecības. "Viņš bija mana pirmā īstā mīlestība un viņa dēļ biju gatava darīt visu."

Jautāta, kā Artūra vecāki uztvēra šīs attiecības, Amanda atbild, ka "viņi bija pieņemoši". "Kad kļuvām par pāri, Artūrs jau bija slims. Vecāki izrunājās ar katru no mums un pārjautāja, vai tas tiešām ir tas, ko mēs vēlamies. Viņi man arī prasīja, vai esmu gatava uzsākt attiecības ar kādu, kuram ir vēzis - prasīja, vai es to izturēšu. Es atbildēju, ka man šīs attiecības ir nepieciešamas, un ka esmu iemīlējusies. Tāpat es ticēju, ka Artūrs izārstēsies."

Bērni bija lielākais stimuls Artūra dzīvē

Amanda atzīst, ka šīs attiecības ienesa daudz laba gan viņas, gan Artūra dzīvē. Viņa Artūram parādīja, ka attiecības var būt mīlošas, bez konfliktiem, bet Artūrs viņai sniedza to, pēc kā viņa ilgojās visvairāk - ģimeni. "Es ļoti vēlējos savu īsto ģimeni, ka man būs īstais vīrs un es būšu īsta mamma. Es vēlējos sajust kaut ko īstu - un tā ir tāda pilnības sajūta," pauž sieviete.

Amanda norāda, ka 21 gada vecumā viņai pieteicās bērns - tas esot bijis apzināts lēmums, kura iniciatore bija viņa. "Es ļoti gribēju bērnu un Artūrs par to bija šokēts. Viņš man prasīja, vai tiešām to vēlos, un es atbildēju, ka jā. Es redzēju, kā viņš attiecas pret savu vecāko dēlu Danielu un es arī gribēju tādu tēti savam bērnam. Tāpat mēs nevēlējāmies lieki tērēt laiku, jo sapratām, ka tas var būt ierobežots."

"Viņš man paprasīja: "Bet kas būs, ja palikšu viena?" Bet es teicu, ka viss būs kārtībā - ne jau mēs uz ielas dzīvosim, es kaut ko izdomāšu. Sākumā viņš šaubījās, bet tad piekrita. Un redz kā - viņš paspēja ar dēlu kopā pavadīt laimīgu pusotru gadu," norāda Amanda. Viņa atklāj, ka Artūrs kā tētis bija ļoti labs un mīļš, un bērni bija viņa lielākais stimuls dzīvē.

"Piedod, mammu, man neizdevās."

Runājot par pēdējām Artūra dienām, Amanda norāda, ka viņam sliktāk kļuva pēc atgriešanās no ārstēšanās kursa Taškentā. "Viņš saaukstējās un klepoja, un viņam pamazām kļuva sliktāk," norāda sieviete.

"Pēdējās nedēļās viņam bija grūti pārvietoties, viņš lielākoties sēdēja un gulēja, jo trūka spēka un bija liela aizdusa. Viņam grūtības sagādāja arī ēšana - viss gatavotais likās vai nu pārāk sāļš vai bezgaršīgs. Artūrs arī runāja aizvien mazāk un viņu bija grūti saprast. Tad mēs arī pārvācāmies pie viņa vecākiem, jo Artūrs vēlējās nomirt mājās."

Amanda norāda, ka pēdējās dienās Artūrs savai mammai veltīja emocionālus vārdus. "Piedod, mammu, man neizdevās," viņš atvainojās, nožēlojot, ka viņam nav izdevies uzveikt vēzi. "Bet tad es aizgāju pie viņa un sacīju, ka gluži neizdevies viņam nav. 2021. gadā ārsti viņam deva tikai gadu, ko dzīvot, bet viņš nodzīvoja gandrīz piecus. Tas jau vien nozīmē, ka viņš bija darījis kaut ko pareizi!"

Tāpat viņa atklāj, ka Artūrs nepārstāja stāstīt jokus līdz pat savai pēdējai dzīves minūtei. "Artūrs sacīja, ka grib, lai mēs viņu atminamies kā jautru cilvēku un atceramies viņa jokus un smieklīgos atgadījumus, ko kopā esam piedzīvojuši. Viņš arī sacīja, ka nedrīkstam raudāt ilgi - lai drusku paraudam, bet ilgi to darīt nedrīkst," norāda Amanda.

"Tāpat viņš man sacīja, lai es atrodu partneri, kurš mani mīlēs, un ar kuru Hugo būs drošībā. Bet es viņam atbildēju, ka nevaru iedomāties sev blakus nevienu citu kā tikai viņu. Viņš tomēr uzstāja uz savu un sacīja, ka jaunām attiecībām jāsākas brīdi, kad es tām būšu gatava," norāda Amanda. "Un tomēr es nevaru saprast - kā tad būs, nonākot debesīs? Vai es varēšu atkal tikties ar Artūru, ja būšu precējusies ar kādu citu? Mans vīrietis bija Artūrs, un tā kā viņš ir miris, es veltīšu savu dzīvi dēlam, kā arī sākšu meklēt darbu un attīstīšos. Kaut kā tā esmu iztēlojusies savu turpmāko dzīvi," norāda sieviete.