Vācijas arhīvs atvēris "Šindlera koferi". Kas tajā bija?

Pagājuši 50 gadi kopš Oskara Šindlera (Oskar Schindler, 1908-1974) nāves, kurš kopā ar savu sievu Emīliju izglāba vairāk nekā 1200 ebreju no iznīcināšanas koncentrācijas nometnēs. Šajā gadadienā Vācijas Federālais arhīvs organizējis tiešsaistes izstādi savā mājaslapā, kur iepazīstina ar uzņēmēja digitalizēto mantojumu. Te redzams arī slavenais "Šindlera saraksts" ar ebreju apakšstrādnieku vārdiem, kas nodots SS rīcībā Krakovā. Šindlers apgalvoja, ka tajā uzskaitītie cilvēki viņam vajadzīgi, lai strādātu viņa fabrikā.

Kas atrodas Šindlera koferī

Pirms 25 gadiem Lejassaksijas pilsētā Hildeshaimā mājas bēniņos, kur dzīvoja Šindlera paziņa Anemarija Štere (Annemarie Staehr) un kur Šindlers pavadīja savas pēdējās dzīves stundas, tika atrasts viņam piederošs koferis, bet tajā - aptuveni 7000 dokumentu un fotogrāfiju. Starp tiem bija arī oriģināls uzņēmēja izglābto ebreju saraksts, rūpīgi dokumentētas produktu izmaksas, ko Šindlers pirka apakšstrādniekiem melnajā tirgū, viņa fabriku telpu shēmas.

Interesi rada arī Šindlera jau pēc pārcelšanās uz Argentīnu 1955. gadā veiktais apraksts par to, kādus konkrēti pasākumus koncentrācijas nometņu ieslodzīto glābšanai viņš veicis laikā no 1939. līdz 1945. gadam, būdams emaljēto trauku fabrikas īpašnieks nacistu okupētajā Krakovā. Ceļasomā glabājās arī dokumenti, kas liecināja par viņa izglābto cilvēku pēckara likteni.

Toreiz par atradumu uzzinātie "Stuttgarter Zeitung" žurnālisti to nodeva federālajam arhīvam. Pēc tam, kad kofera saturs bija kataloģizēts, to nosūtīja uz Izraēlas Holokausta memoriālo muzeju "Jad Vašem".

Kā radās Šindlera saraksts

Vācu karaspēks ienāca Krakovā 1939. gada 6. septembrī. Pirms kara pilsētā dzīvoja vairāk nekā 66 tūkstoši ebreju, vietējā ebreju kopiena bija lielākā Polijā - gandrīz katrs ceturtais iedzīvotājs bija ebrejs.

Vajāšanas sākās jau ar pirmo okupācijas dienu. Oktobrī Krakovu iecēla par Vācijas  administratīvo centru okupētās Polijas teritorijā, un tāpēc tai saskaņā ar nacistu ideoloģiju bija jākļūst "brīvai no ebrejiem". Pēc piespiedu pārvietošanas 1941. gadā pilsētas ebreju iedzīvotāju skaits bija ap 11 tūkstošiem, te tika izveidots Krakovas geto, kā arī divi desmiti nometņu, kur ebrejus piespieda strādāt nacistiskajā Vācijā. 1942. gadā sākās deportācija uz nāves nometnēm.

Ienesīga biznesa perspektīva uz okupētās valsts un tās iedzīvotāju, īpaši ebreju, ekspluatācijas rēķina ir padarījusi Krakovu par pievilcīgu vietu vācu uzņēmējiem. Tāpat kā daudzi citi biznesmeņi, Oskars Šindlers pilsētā ieradās 1939. gadā. Oktobrī viņš Zablocā netālu no Krakovas noīrēja ebreju uzņēmējam agrāk piederējušo fabriku un uzsāka veiksmīgu trauku ražošanu vērmahtam - poļi tika izmantoti kā lēts darbaspēks. Tomēr, pastiprinoties pasākumiem pret ebreju iedzīvotājiem, Šindlera, pārliecināta nacionālsociālista, nepatika pret nacistu politiku pieauga.

Pēc Krakovas geto likvidēšanas 1943. gadā daudzi ebreji tika pārvietoti uz Plašova darba nometni, kur uzturēšanas apstākļi bija daudz sliktāki. Šindlers pierunāja komandantu atvērt nometnes nodaļu blakus viņa fabrikai, uz kurieni pārcēla savus ebreju strādniekus ar ģimenēm. Tur viņi mazāk tika pakļauti patvaļai un vardarbībai no SS apsargu puses, bet viņu pārtikas devas bija lielākas.

1944. gadā, tuvojoties padomju karaspēkam, Plašovu darba nometni likvidēja, bet Šindleri bija spiesti slēgt savu fabriku, kurā tobrīd bija nodarbināti vairāk nekā 1000 ebreju strādnieku. Pēc ilgas pierunāšanas laulātajiem izdevās viņus pārvest uz savu dzimteni, kur viņi atklāja jaunu ražotni. Vēl vairāk, Oskaram Šindleram izdevās iekļaut savu darbinieku sarakstos citus nometnes gūstekņus. Tieši šīs lappuses deva nosaukumu Stīvena Spīlberga 1993. gada filmai "Šindlera saraksts".

Šindlera mantojums pēc Otrā pasaules kara

Pēc Vācijas atbrīvošanas 1945. gada maijā Oskars Šindlers vispirms aizbēga uz Konstancu, pēc tam uz Rēgensburgu. Kā Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas locekli viņu gaidīja denacifikācijas process. Lai sevi attaisnotu, viņš apkopoja paša izglābto ebreju atskaites. Lieta pret viņu tika izbeigta 1947. gadā - Šindlers tika atzīts par nevainīgu. 1940. gadu beigās pāris aizbrauca uz Argentīnu, kur mēģināja pelnīt ar nutriju audzēšanu, taču nesekmīgi. Pēc šķiršanās no Emīlijas Šindlers atgriezās Vācijā, kur mēģināja laimi ar betona fabriku, bet arī velti.

1962. gadā Izraēlas Holokausta memoriālais muzejs piešķīra Šindleram goda nosaukumu "Pasaules tautu taisnīgais". Viņš veica ne mazums braucienu arī uz Izraēlu, kur 1970. gados iepazinās ar precētu sievieti Annemari Šteri, kura kļuva par viņa tuvāko draudzeni, bet (pēc dažām ziņām) arī mīļoto. Šteres mājā Vācijas Hildeshaimā pāris ierādīja Šindleram atsevišķu istabu, kur viņš 1974. gada 9. oktobrī arī nomira.

Pēc viņa nāves Argentīnā palikusī Emīlija Šindlere saņēma koferī atrasto dokumentu kopijas. Vēlāk viņa pieprasīja atdot viņai kā mantiniecei oriģinālus. Taču tā vietā no izdevuma "Stuttgarter Zeitun"  2001. gadā saņēmusi naudas kompensāciju.

Koferis ar saturu joprojām atrodas Izraēlas Holokausta memoriālajā muzejā "Jad Vašem". Ar mikrofilmēšanas un reprogrāfijas palīdzību saglabātais Šindlera dokumentālais mantojums glabājas arī Vācijas federālajā arhīvā. Šeit tika nodota arī viena no oriģinālajām "Šindlera saraksta" kopijām. Šobrīd dokumenti un fotogrāfijas no "Šindlera kofera" apskatāmas internetā.