Anda Čakša: “Man nav bail kļūdīties”

Jūs rakstāt dienasgrāmatu. Kāds bija vakardienas ieraksts? Šodienas droši vien vēl nav tapis.

Patiesībā es rakstu no rītiem. Par to, kas noticies iepriekšējā dienā, kas man ir svarīgs, sekoju līdzi zemapziņai, pierakstu sapņus. Vakardienas ieraksts bija par to, kā sabalansēt darbu ar attiecībām ģimenē un neatņemt laiku bērniem. Laiku pa laikam mēģinu zīmēt tādus rimbuļus – cik laika es veltu sev, savai attīstībai, darbam, ģimenei. Kad viens no rimbuļiem ļoti izaug, otrs kļūst ļoti mazs – tas ir signāls, ka dienas kārtība apzināti jāpārkārto. Šobrīd darbs bijis ļoti intensīvs, mazliet atkal ir jāpabalansē.

Sapņu pierakstīšana ir vesela māksla un gluži vai zinātne. Un sapņi arī nākot biežāk, ja uz tiem atsaucas.

Sapņi stāsta par mums pašiem, palīdz sevī ieraudzīt kaut kādus procesus – kad ir intensīvs laiks darbā, tie palīdz saprast, kas ar mani notiek. Esmu mācījusies psihoterapiju, tāpēc pievēršu tam uzmanību. Ir sapņi, kas negrib beigties vai atkārtojas, vai ir aktuāli, lai gan redzēti ļoti sen. Laiku pa laikam paskatos, kurš sapnis ar mani vēl mēģina runāt, un cenšos saprast, kā vēl man ar sevi jāstrādā.

Tie ir tie nakts sapņi, bet tad mēs ātri nonākam arī pie grūtākiem jautājumiem – vai jums vispār ir kāds sapnis, ko jūs ļoti gribat īstenot?

Man šķiet, ka cilvēks dzīvo, kamēr viņam ir nākotnes redzējums. Mani sapņi ir saistīti ar bērniem. Manai mazākajai meitai ir pieci gadi, un sapnis visvairāk laikam saistīts ar viņu – kā palīdzēt viņai izaugt par sabiedrībai labu cilvēku. Arī darbs šobrīd ir saistīts iespēju došanu visiem bērniem, šī sasaiste – personīgais un darbs – ir ļoti cieša. Man nav sapņu kaut ko dabūt vai kaut kur nonākt, bet šis gan ir tāds… Es teiktu, sapnis – atbildība.

Sievišķīgi atklātu sarunu ar Andu Čakšu lasiet žurnāla JAUNS OK jaunajā numurā!

Vēl žurnālā:

• Heinrihs Erhards ir viens no Latvijas titulētākajiem šefpavāriem. Latvijā savulaik atvēris vairākus restorānus, nu viņš strādā un dzīvo Dubaijā. Par ēdienu viņš runā tā, ka pēc sarunas dzīve liekas daudz skaistāka!
• Teilore Svifta. Kādreiz par viņu smējās, tagad dievina. Izsludinot savu sesto pasaules koncerttūri, kas nākamvasar sasniegs arī Eiropu, Teilore Svifta ir atkārtoti pārspējusi visus popmūzikas rekordus. Biļetes, kuru augstākās cenas jau sākotnēji sasniedza pieklājīgu trīsciparu skaitli, šobrīd tiek pārdotas otrreizējā tirgū par kāzu izmaksām līdzvērtīgu summu.
• Džeina Birkina Francijā ieradās laikā, kad britu kultūra bija pārņēmusi visu pasauli, taču viņa zināja, ka dzimtenē īstus panākumus negūs nekad, jo vienmēr tiks salīdzināta ar māti. Ironiskā kārtā francūži anglieti ar neiznīdējamo akcentu iemīļoja, un viņa kļuva par vienu no spilgtākajām Eiropas popkultūras ikonām.
• Mūsējie. Ar ukrainieti Margaritu Pivenu tiekamies Barona kvartālā, veikalā “DYVO”. Tajā izkārtoti Margaritas un viņas mammas radītie apģērbi. Košas krāsas kleitas, bikses, blūzes, kostīmi, sievišķīgi aksesuāri un apavi, bet uz sienas – neona uzraksts “Made in Ukraine” – “Ražots Ukrainā”. Dažas veikala apmeklētājas, to ieraugot, apgriežas un aiziet, citas lūdz, lai veikalu neslēdz arī tad, kad Ukraina beidzot uzvarēs. 
• Darbs. Kad zirgs spoguļo cilvēcību... Uzņēmēja un māksliniece Dārta Dikmane-Stūriška.
• Bērni. Mamma atgriežas darbā. Kā sagatavoties pārmaiņām?
• Lienes Dambiņas laimes deva. “It kā 43 gadi nav tik daudz, taču maniem vienaudžiem arvien biežāk diagnosticē onkoloģiskas un citas ļoti nopietnas saslimšanas. Tas liek apzināties, ka labsajūta, pirmkārt, nozīmē dzīvot, pieredzēt, kā aug mani bērni, būt spējīgai strādāt, kustēties un priecāties par to, kas ir. To sev atgādinu brīžos, kad liekas – ārprāts, cik man ir grūti! Bet, tā kā esmu cilvēks, es to regulāri aizmirstu, taču ir dažas lietas, kas man ikdienā palīdz justies labāk,” stāsta Liene Dambiņa, “Bērnu slimnīcas fonda” vadītāja un “Bērnu un pusaudžu resursu centra” valdes priekšsēdētāja.
• Vide. Pazaudētais un atrastais dārzs. Ieraugot šo privāto dārzu, rodas pārliecība, ka tas tāds bijis jau daudzus gadu desmitus. Un tā ir pareizā, iecerētā sajūta. “Aizmirstais dārzs” – tā to arī dēvē. Patiesībā dārzs tapis tikai pirms trim četriem gadiem, uzreiz mērķtiecīgi piešķirot tam dabisku apbružātību. Aizmirsto dārzu radījuši un kopā ar kolēģiem realizējuši ainavu arhitekte Ruta Gabranova un Ansis Birznieks no dārzu mākslas uzņēmuma “Galantus”. Kas īpaši – šis privātais dārzs šogad ieguvis Latvijas Ainavu arhitektūras starptautiskās žūrijas balvu.
• Vieta. Barents Wine Collectors – vīns ar stāstu. Saruna ar vīnzini Agnesi Ginteri.
• Teļa vaigi piecu piparu maisījumā un izcila franču sīpolzupa. Restorāna “Ferma” šefpavāra un 2022. gada Latvijas labākā pavāra Nila Ģēveles receptes.
• 2023. gada rudens un ziemas modes aktualitātes.
• Neparastas stila kombinācijas un modernais komforts.
• Skaistums. Viss, kas jāzina par vēdera plastikas operāciju.
• Kino. Filmas, kas jāredz Riga IFF.
• Grāmatas, ko vērts izlasīt, iesaka žurnāliste Ieva Broka.