Edgars Tavars: "Man ir veicies ar visu - pat ar ienaidniekiem"

Ar kādām domām esat sācis jauno gadu?

Ar cerību un apņemšanos, ka valstī izdosies atgriezties pie saprāta - tā aizvadītajā gadā trūcis visvairāk. Man kā opozicionāram daudzi saka: “Varat kritizēt, jo ne par ko neatbildat!” Tā nav, jo mēs visi atbildam par izdarīto un arī neizdarīto.

Kā var atgriezt saprātu?

Ar godaprātu  un profesionālu rīcību. Ja esi pieļāvis kļūdu - atzīsti to, nevis centies visus pārliecināt, ka rīcība bijusi pareiza – tā mezgls tikai savelkas stingrāk un kļūst neatpiņķerējams. 2020. gada pavasarī cilvēki sēdēja mājās, godīgi ievēroja distanci, lietoja maskas. Cilvēki bija iecietīgi, kaut arī, protams, bija pamatota neapmierinātība ar valdības pieņemtajiem lēmumiem. Taču tolaik daudz varēja izskaidrot, ņemot vērā lielo nezināmo faktoru skaitu. Kad sākās neizskaidrojamu un neloģisku lēmumu pieņemšana, ticība sāka zust. Sabiedrība juta paniku kopš brīža, kad haotiski norisinājās vakcīnu iepirkumu sāga, kam punktu pielika garantētais solījums vakcināciju nepadarīt par obligātu nosacījumu, kas šobrīd nevakcinētajiem kļuvis pat par iemeslu palikt bez darba. Ir izmantoti varas spēka paņēmieni, kas noteikti nevairo uzticēšanos valdībai un daļai ierēdniecības. Tomēr svarīgākais – lēmumu kļūdām ir viena sāpīgākā cena. Un tā ir zaudēta sabiedrības uzticēšanās. Par to, manuprāt, esošajai valdībai ir jāuzņemas lielākā atbildība.

Kas konkrēti šobrīd tiek darīts nepareizi?

Ir skaidrs, ka ar šo vīrusu mums būs jāsadzīvo. Tas nekur nepazudīs, tikai mainīs nosaukumu. Tāpēc šobrīd primārajam uzdevumam jābūt risinājumam, kā varam ar to sadzīvot, virzot tālāk valsts attīstību. Tātad nevis valsts attīstību pakārtojam vīrusam, bet vīrusu – valsts attīstībai. Mums ir jādomā, kā palīdzēt nozarēm, kas cietušas šai laikā visvairāk, atveseļoties, kā ļaut cilvēkiem strādāt un pelnīt, nevis atņemt viņiem iztikas līdzekļus, kā noregulēt veselības sistēmu.

Ar kādiem vārdiem jūs pārliecinātu vakcinēties?

Es kā politiķis nevienu nevaru pārliecināt. Varu tikai rādīt priekšzīmi un aicināt pasargāt sevi, savus tuvos, kā arī apkārtējos cilvēkus. Vakcinēšanās nav tikai egoistiska sevis pasargāšana no iespējamas smagas saslimšanas. Tā ir arī atbildība pret apkārtējiem. Saprotu, ka šis vienai sabiedrības daļai izklausās patētiski. Taču tas ir tikai līdz brīdim, kamēr pats vai tuvinieki ir saskārušies ar šīs slimības ļaunākajām izpausmēm.

Protams, man ir patiesi žēl, ka atsevišķa sabiedrības daļa izvēlas protestēt pret valdības lēmumiem nevakcinējoties. Man ir sāpīgi dzirdēt: “Nevakcinēšos par spīti Kariņam!”- un zināt reālus stāstus, kas ar šādu pārliecību arī miruši no Covid komplikācijām.

Domāju, ka bija iespējams runāt ar šiem cilvēkiem citā tonalitātē, motivējot  adekvātai  rīcībai un tādējādi daudzus pasargājot no, atzīsim, muļķīgas rīcības. Kā jau minēju – cīņa ar pandēmiju ir kļuvusi par dziļu uzticības krīzi.

Uzskatāt, ka stingrie aizliegumi uz mērķi neved?

Tikai ar aizliegumiem mērķi panākt nevar. Tieši tāpat kā tikai ar biedēšanu. Mums šobrīd jākoncentrējas uz nākotnes stāstu. OK, vīruss būs. Tas ir fakts. Kā ar to sadzīvosim?

Pastāstiet, lūdzu, par sevi – kā augāt, kas jūs veidoja par personību?

Es uzskatu, ka man ir veicies ar visu – pat ar ienaidniekiem,  jo arī ienaidnieki “pielikuši savu roku”, lai es laika gaitā kļūtu par tādu cilvēku, kāds esmu. Man bija brīnišķīga bērnība Pārdaugavā, Bieriņos, kur dzīvoju arī šobrīd un kur man ļoti patīk. Man ir divi lieliski dēli, enerģiski, sportiski, protams, arī delveri. Lieliska sieva!

Jā, man patīk dzīvot Latvijā, negribētu dzīvot citur. Vēlos, lai šeit paliek arī mani bērni. Lai gan daudzi paziņas ir pametuši valsti, taču, manuprāt, viņi visi ilgojas atgriezties normālā valstī, pie savējiem. Lai kur tu brauktu, lai kādu darbu darītu, tu visur būsi iebraucējs līdz pat trešajai paaudzei.

Protams, var šķist, ka viss ir slikti un citur saule spīd spožāk, bet, kad padzīvo citur ilgāku laiku, saproti – nē, šeit ir viszaļākā zāle un visspožākā saule. Valdības nāk un iet, galvenais ir brīvība un demokrātija – par to šobrīd mazliet ir bažas, taču viss ir labojams, tikai jāgrib. Savulaik nodarbojos ar sportu un zinu – lai būtu rezultāts, sistemātiski jātrenējas. Tas pats attiecas uz karjeru - daudz jāstrādā, jādomā un paralēli jāmācās.

Kāda ir lielākā politiķu kļūda?

Man šķiet, lepnība, jo tā nogalina paškritiku.

Zatlera partija, Tautas partija, Latvijas ceļš, Jaunais laiks… Lieli reitingi un ietekme, bet, kolīdz tu pārstāj rēķināties ar sabiedrību un pieņem voluntārus lēmumus, tevi aizsūta pie citiem lielajiem un varenajiem. Galvenais ir nezaudēt sazemējumu ar zemi.

Esat mācījies arī no savām kļūdām?

To varēs pateikt dzīves izskaņā, bet gribētos ticēt, ka esmu. Nesen man jautāja, kas mani dzīvē varot pārsteigt – mani manos 39 gados pārsteidz tas, cik bieži mani vēl var pārsteigt. Kļūdas, protams, ir bijušas, arī tādas, par kurām esmu maksājis ļoti dārgi. Reiz viens paziņa teica: “Ko tu, Edgar, pārdzīvo – tu ieguvi labu mācību!” Daudzi apbrīno basketbolistu Maiklu Džordanu, bet viņš daudz vairāk reižu ir aizmetis garām, nekā trāpījis grozā. Vienkārši – dari un ej uz priekšu, nevis skaties pagātnē!

Esat vairāk racionāls vai azartisks cilvēks?

Saprāta robežās azarts ir vajadzīgs gan sportā, gan politikā. Taču vairāk gan esmu racionāls.

Kādi ir jūsu vaļasprieki?

Man kādreiz ļoti patika skriet krosu. Diemžēl tagad ir ļoti maz laika. Kādreiz biju priecīgs, ja man pievienojās sieva, tagad priecājos, ja izdodas skrējienā pievienoties viņai. Mums ļoti patīk staigāt, pētīt arhitektūru. Esmu mācījies būvniecību, uzcēlis daudzas mājas. Man patīk skaisti skati, ainavas, Latvijas daba.

Esat ģimenisks cilvēks?

Jā. Noteikti.

Pats nākat no šķirtas ģimenes…

Mani vecāki pašķīrās, bet tas notika ļoti civilizēti. Man no tā jāmācās, lai nepieļautu, ka bērniem jāredz vecāku strīdi vai, nedod dievs, šķiršanās.

Protat strādāt pie attiecībām?

Pašam jau šķiet, ka protu, tomēr cenšos būt paškritisks. Domāju, ka noteikti varētu labāk  gan attiecībās ar ģimeni, gan ar kolēģiem. Noteikti vairāk laika būtu jāpavada ar bērniem. Dažreiz aizbraucu agri no rīta, bet, kad pārrodos, viņi jau guļ. Taču piedomāju, lai tas laiks, kuru pavadām kopā, būtu brīnišķīgs. Reizēm ļauju sievai atpūsties un kaut kur izbraucu kopā ar dēliem. Cenšos viņus audzināt par krietniem cilvēkiem.

Kuri saviem mērķiem neizmanto citus?

Jā! Paldies dievam, neesmu viņos pamanījis šādu rakstura iezīmi. Taču nedrīkstētu izaugt arī par vientiesi. Ir jāatbild par to, ko dari, un jāprot izvērtēt arī citu cilvēku nodomu patiesums.

Vai stāstāt dēliem arī blēņu stāstus no savas pusaudzības?

Esmu stāstījis daudz un godīgi. Vislabāk ir, ja var mācīties no vecāku kļūdām, nevis savējām. Viņi prasīja, vai esmu špikojis. Atbildēju, ka esmu. Viņi gribēja, lai parādu – kā. Teicu: “Nē, čalīt, lai tas paliek pie manis!” Jā, esmu špikojis kādas formulas, bet… Skaidroju viņiem, ka pēc gadiem piecpadsmit man tās būtu noderējušas. Bija priekšmeti, par kuriem nevarēju saprast, kāpēc man tie vajadzīgi. Paiet gadi, un… tu esi spiests to mācīties vēlreiz.

Kuri cilvēki bija jūsu autoritātes?

Man daudz palīdzēja gan tēvs, gan māte, katrs savā dzīves posmā. Tēvs ļoti daudz stāstīja par manu vecotēvu, kuru nekad neesmu saticis, Juliusu Alfrēdu Tavaru. Viņš bija ārsts Rīgas slimnīcā, arī katedras vadītājs, spēcīgs cilvēks, krietns un gādīgs. Dakteris, bet pats sevi nespēja izārstēt no tajā laikā neārstējamas slimības. Ja par valsts vīriem un sievām – tādi ir vairāki, bet nevaru nosaukt nevienu no šī laika. Ne jau tāpēc, ka nevienu necienītu, bet tāpēc, ka par viņiem varēsim spriest pēc gadiem.

Vai politikā vispār ir iespējams būt godīgam un nebūt kretīnam?

Kurās profesijās nav kretīnu? Visās ir pa kādam. Arī politikā. Es cenšos sev novilkt sarkanās līnijas, kuriem spiest roku un kuram paiet garām.

Tur nav jāspēlē tik elastīgi, ka nākas pārkāpt kretīnisma robežu?

Nevajag spēlēt svešu spēli.

Kas ir tie, kas šo spēli piedāvā?

Kopējā straume pa kādam piespēlē. Intriganti  – ar tādiem  norunā vienu, bet viņi visu izdara pretēji, pagriežot situāciju pret tevi. Taču, ja tu to spēli nespēlē, šie cilvēki kļūst bezspēcīgi.

Tad arī saviem partijas biedriem varat pateikt: “Es šajā spēlē nepiedalīšos…”

Protams, un esmu teicis ne reizi vien. Pieredzējušie mēģina mani mācīt: “Nesaki visu, kā ir!” Jā, ne vienmēr vajag visu teikt, bet tāpēc jau nav jāsaka…

… tas, kā nav?

Jā! Ja izdarīsi tā vienreiz, otrreiz – ne ar ko vairs neatšķirsies no viņiem. Uzskatu, ka neizpildāmi solījumi ir mandāta izmānīšana no sabiedrības. Kopumā cilvēki tic, bet, ja viņus pieviļ, ticība zūd visiem politiķiem, nevis tikai konkrētai partijai vai politiķim. Tāpēc arī ir tā politiskā kapsēta. Parlamentā esmu strādājis kā parlamentārais sekretārs, ministra vietnieks – gan VARAM, gan Satiksmes ministrijā. Frakcijas kolēģi ir pieredzējuši cilvēki, pārsvarā tika ievēlēti bijušie ministri, augstas amatpersonas, jaunie atnāk nepieredzējuši, kāds ir pārāk naivs, cits – nelāgu mērķu vadīts. Tad redzam, kā notiek pirmā aplaušanās. Mani Zaļo un Zemnieku savienības kolēģi ir pieredzējuši “buki”, es viņus cienu par vēsturisko pieredzi, bet uz tās vien nākotni neuzbūvēsim. Vajag jaunu skatījumu, cilvēkus. Mans un Armanda Krauzes, mana partnera no Zemnieku savienības, lielākais izaicinājums 14. Saeimā ir tādas savienības izveidošana, lai jaunība un enerģija ietu kopā ar pieredzi. Lai nebūtu kā Prāta Vētras dziesmā – vecie neatkāpjas, jaunie augstāk rāpjas.

Vai reizēm partijai vajag pašattīrīties, izvērtēt biedru rīcību?

Protams! Var būt strīdīgas situācijas, taču jāsaprot arī, ka tu neesi soģis. Zaļo partiju vadu jau kopš 2011. gada, bet tā nav mana personīgā organizācija. Mēdz būt arī neglaimojoši jautājumi, un tas ir normāli, jo mūsu partija pastāv vairāk nekā 30 gadu, no 1990. gada. Redzam, ka Saeimā nāk politiķi, kuri nomainījuši tik daudz partiju, ka drīz uz abu roku pirkstiem nevarēs saskaitīt, bet katrās vēlēšanās sauc sevi par jaunajiem. Izvērtēšanai jābūt vienmēr, tas arī likumā rakstīts – partijas valdi pārvēl ik pēc diviem gadiem. Ja ilgstoši strādāsi ne tajā virzienā, tevi slēgtajā balsojumā gandrīz garantēti izbalsos.  

Varbūt ir personas, kuras ir neaizskaramas?

Politikā nav neaizskaramu cilvēku, visiem ir termiņš. Vai nu tiec pārvēlēts, vai ne.

Jums kādreiz ir bijis bail?

Ja par bailēm runājam politikas un pieņemto lēmumu kontekstā, tad nē.

Politiskais process ir interesants. Tas tevi “ievelk”, aizrauj, tāpēc būtiski spēt noturēt, kā jau minēju iepriekš, šo sazemējumu ar zemi. Ar to domāju - saglabāt realitātes sajūtu, just, kā “elpo” sabiedrība. Stūre politiķim ir iedota zināmu laiku, un būtiski to izmantot produktīvi, nevis bezjēdzīgi vai bezatbildīgi pavadīt laiku. Esmu redzējis, kā krīt augstu kāpuši politiķi, jo aizmirsuši, ka arī pēc karjeras politikā tev būs jāspēj cilvēkiem acīs skatīties.  Ministriju sanāksmju zālēs ir bijušo ministru portreti, viņi visi sāka darbu pacilāti - ar jaunām komandām, apņemšanos un reformām, bet melnbaltajās fotogrāfijās ir sākuma un beigu datums. Jautājums – kā tevi atcerēsies? Kāds aizgāja ar nelāgu troksni, citu vispār neatceramies, bet šis, lūk, mediķiem algas pielika, veica lielo reformu… Ja politiskā partija pabijusi arī opozīcijā, kas ir ļoti vērtīgs laiks, tad pašattīrīšanās ir dabiska. Straume aiznes visu lieko. Ir cilvēki, kuri uzreiz aizskrien pie varas partijām – ļoti labi, izdarām secinājumus un ejam uz priekšu.

Runāt esat mācījies no grāmatām vai Saeimas tribīnē?

Man liekas, ka reizēm runāju pārāk gari...

Ap pusdienas laiku normu par desmit tūkstoš vārdiem jau esat izpildījis?

Jau no paša rīta... Reiz paziņa teica: “Ieslēdz kameru un paskaties, kā tu runā!” Ir vērtīgi reizēm pašam paklausīties vai palasīt, ko īsti esi teicis. Tad liekas – tiešām? Nopietni?!... Taču īpaši trenējies neesmu. Kad vadīju studentu pašpārvaldi, bija problēma ar uzstāšanos auditorijas priekšā – uztraucos, nevarēju savirknēt trīs sakarīgus teikumus. Šobrīd tas pazudis. Vajag darīt un nebaidīties. Ja paslīdi, nokrīti – celies kājās, notīries! Šajā līkumā uzmanīgāk, nomaini apavus vai automašīnas riepas, un - uz priekšu! Iespējams ir pilnīgi viss, visus sapņus var piepildīt, ja vien tie ir saprātīgi. Ar nosacījumu – ja dari. Kā saka – arī loterijā nevar vinnēt, ja kaut reizi to biļeti nenopērc.

Ko jūs gribētu iemācīties nākamajā gadā?

Es mācos visu laiku. Maz iznāk praktizēt angļu valodu, tāpēc jau gadiem ilgi ar to nodarbojos reizi nedēļā. Cenšos vairāk lasīt, arī zinātnieku viedokļus  par vides, dabas, ekonomikas jautājumiem. Kaut nedaudz, bet jālasa katru dienu, ne vienmēr obligāti grāmatas, var arī žurnālus, ja tie patīk labāk. Lielākā vērtība, ko reti iznāk izbaudīt, ir pilnīgs klusums, tad visas domas it kā sakārtojas. Gribētos iemācīties uzmanīgāk uzklausīt un labāk izprast cilvēkus, nekā tas izdevies līdz šim. Galvenais, kas jāattīsta, ir spriestspēja – ja visu laiku mācies un analizē, tad uz situācijām un procesiem skaties citādāk. Jā, šajā ziņā, šķiet, būtu jāpiestrādā vēl vairāk.