No pussabrukušām ēkām līdz Rotko gleznām. REPORTĀŽA no Daugavpils cietokšņa

Ar savu cietoksni Daugavpils lepojas. Un ne bez pamata. Tas ir viens no lielākajiem Austrumeiropā, turklāt ar savu, neatkārtojamu auru. Pusotru gadsimtu ilgušu militāru enerģētiku izdzēst ir grūti. Ir sajūta, ka tā nav izvējojusies, bet tikai aizmigusi – kā pūķis, kas dus zem pakalna.

Cilvēki, kas šeit dzīvo, uz iebraucējiem skatās ar aizdomām. Iespējams, viņu labklājības simbols būtu kas cits – frizētava un spēļu zāle, taču šeit tiek restaurēti vēsturiski pieminekļi un ierīkots elitārs mākslas centrs. “Liecieties mierā ar savu Luvru – neviens te nenāks,” kliedza skeptiķi, uzzinājuši, ka bijušajā Arsenāla ēkā, kurā kādreiz atradās kursantu ēdnīca, ierīkos Marka Rotko mākslas centru. Un tomēr – šīm dažādajām vidēm ir kopīga ikdiena.

Pirmoreiz nonākot cietoksnī, ir mazliet nereāla sajūta – kā tādā amerikāņu kino pilsētiņā, kur viss ir uzbūvēts un neizskatās pēc “īstas dzīves”. Vairāk nekā gadsimtu senās ēkas ir vēsturisks piemineklis, bet tieši tās ir cietušas visvairāk. Daugavpils cietoksnis ir izgājis likumsakarīgu stadiju, ka dzīvot vēsturiskās, bet nesakoptās mājās ir mazāk prestiži nekā, teiksim, no dzelzsbetona blokiem celtās jaunbūvēs. Jā, tur griesti ir zemāki, virtuves kā kabatiņas, aukstums velk pa stūriem, toties viss ir svaigs, un, kad pavisam grūti, var ieiet karstā vannā. Vēsturiskajās mājās ar biezām sienām, augstiem griestiem, plašām telpām dzīvoja vienīgi tie, kuri pie jaunām nevarēja tikt.

Bet cilvēks tiecas uz gaismu, un centīgākie milzīgos cara laika graustus tomēr pameta. Atbrīvojās dzīvokļi, kuros pilsēta varēja iemitināt tos, kurus no sava vaiga gribēja aizvākt, – mazturīgus, bezdarbniekus, alkoholiķus, pēc ieslodzījuma. Tie ir mazāk prasīgi, piecieš neērtības, sliktu infrastruktūru, sabiedriskā transporta trūkumu, sliktus kaimiņus, nedrošu vidi. Šie ļaudis cietokšņa sienās sāka veidot savu pasauli – ar īpašiem noteikumiem, subkultūru un hierarhiju. Vēsturiskās ēkas turpināja brukt, krāsainā metāla iekārotāji veica reidus – lauza un laupīja. Policijai rokas no Daugavpils centra nesniedzās tik tālu, lai šeit ieviestu kārtību.

Jūs nezināt, kas ir Rotko?!

Vajadzēja taču notikt tā, ka no Amerikas uz Daugavpili bija nolēmis atbraukt mākslas zinātnieks Džeimss Breslins. Tos 260 kilometrus no Rīgas viņš nemēroja tāpat vien. Ieradies Daugavpils Novadpētniecības muzejā, viņš konstatēja, ka tajā ne ar pušplēstu vārdu, ne nieka fotogrāfiju nav pieminēts izcilais daugavpilietis mākslinieks Marks Rotko, kas pamatīgi sašūpoja 20. gadsimta mākslas dzīvi ne tikai Amerikā, bet visā pasaulē. Viens no trim māksliniekiem, kura gleznas pārdotas par astronomiskām, grūti aptveramām summām. Kurš gleznojis darbus, ar kuriem lepojas Vašingtonas Nacionālā galerija, kā arī citi lieli mākslas muzeji pasaulē... Un te viņa priekšā stāv viena no vadošajām Daugavpils muzeja speciālistēm un apmulsusi rausta plecus: “Marks Rotko? Pirmoreiz dzirdu...”

Droši var teikt, ka arī visā Latvijā par Rotko zināja retais. 2003. gadā, divus gadus pēc mākslas zinātnieka viesošanās Latvijā, Rīgas izstāžu zāle Arsenāls uzņēma unikālu ekspozīciju – Marka Rotko gleznas. Medijus pāršalca jaunatklāta dārguma vilnis – visi rakstīja, ka Rotko beidzot ir atgriezies. Vai zinājāt, ka viņš mums ir?

Nereāls projekts

Izstāde beidzās, ķeksītis bija ievilkts. Protams, varēja apmierināties ar kādu cilni slavenā mākslinieka piemiņai, izbrīvēt istabu tajā pašā Daugavpils Novadpētniecības muzejā, iekārtot izzinoši memoriālu stūrīti ar vecām fotogrāfijām, nolikt dažas Rotko reprodukcijas un pie tā arī palikt. Taču notika citādi.

Daugavpils bija pamodusies un šo dārgakmeni gribēja spodrināt. Aktīvākie mākslas un vēstures cienītāji sazinājās ar Rotko bērniem Amerikā – Keitu un Kristoferu – un ar viņu atbalstu pamazām vien attīstīja ideju par modernu, cilvēkam draudzīgu, aizraujošu ekspozīciju, varbūt pat mākslas centru, kurā mājvietu rod ne tikai Rotko, bet arī citu mākslinieku – novadnieku un laikmetīgās mākslas pārstāvju – darbi.

Projekta izstrāde sākās 2007. gadā, kad grupa cilvēku uzzīmēja vīziju un atrotīja piedurknes, lai to īstenotu. “Izdalīt vienu vadošo kuratoru, kurš būtu stāvējis pāri šim projektam, nebūtu taisnīgi,” apgalvo Marka Rotko mākslas centra mārketinga speciāliste Inga Goldberga. “Viens uzturēja kontaktus ar Rotko bērniem Amerikā, cits rūpējās par līdzekļu piesaisti, cits apkopoja ekspozīcijas vēsturisko izziņas materiālu, cits izstrādāja tehnoloģijas, kādā tas tiktu parādīts. Atzinību noteikti ir pelnījusi pašvaldība, kura no šāda megaprojekta nenobijās, un arī visas tās mūsu dažādās pašvaldības, kas pa šo laiku ir bijušas un nav ļāvušas sākotnēji uzstādītajai latiņai noslīdēt ne par centimetru zemāk.”

Un slavas dziesmu šis komandas darbs tik tiešām ir pelnījis. Par to var pārliecināties katrs, kurš apmeklējis Rotko centru. Tieši 100 gadu pēc tam, kad Daugavpili pameta Rotko ģimene, un paša Marka Rotko 110. dzimšanas dienas gadā durvis vēra Marka Rotko mākslas centrs – pērle uz noplukušā cietokšņa, arī pašas Daugavpils un nenoliedzami – visas Latvijas – kakla. Ticiet, šai pompozitātei ir pamats. Tos, kas tur bijuši (kopš janvāra – jau vairāk nekā 50 tūkstoši), man nevajadzēs pārliecināt. Pārējiem varu teikt, ka tāda līmeņa ekspozīciju citur Latvijā neatradīsiet, vismaz, kamēr nav restaurēts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (kura kuratori noteikti varētu smelties iedvesmu).

Pirmajā zālē mūs gaida Rotko dzimtas vēsture – digitālā formātā iekodēti tādi Daugavpils reģiona un tā iedzīvotāju sakņu tīklojumi, kuriem vieta būtu biezās grāmatās. Uz sienas tas aizņem tikai dažas planšetes – apmeklētājs pēc paša izvēles var nirt arvien dziļāk un dziļāk – no ebreju kopienas dzīves, no 20. gadsimta sākuma Daugavpils vēstures līdz Marka dzīves gaitām Amerikā un mākslai, kas izpleš arvien spēcīgākus spārnus, ietekmējot pamatīgus procesus.

Katra nākamā zāle ieved arvien dziļāk Rotko mākslā. Ja vien ļaujies. Tam vajadzīgs laiks. Un to ir vērts sev uzdāvināt. Kaut vai iziet nelielo labirintu, kas ved uz meditācijas istabu – nelielu telpu, kurā novietots viens vienīgs Rotko darbs, kas gandrīz saplūst ar sienām, apsēsties uz soliņa tā priekšā un ieklausīties tajā okeāna šalkoņā, kas ir tevī. Būtu labi kino istabā noskatīties četras stundas garo filmu par Rotko un Ameriku (tā gan pagaidām ir tikai angļu valodā), kādu brīdi nesteidzīgi uzturēties bibliotēkā, kurā glabājas grāmatas un videomateriāli par Rotko dzīvi un mākslu. Un, protams, pilnvērtīgi izbaudīt pašu pēdējo – Rotko oriģināldarbu – telpu.

Māksla un sāpes

Rotko paticis stāstīt žurnālistiem un studentiem, kā viņš kļuvis par mākslinieku. Prātīgs puisis būdams, viņš studējis jurisprudenci, bet mākslas augstskolā ieklīdis, meklējot kādu draugu. Atvēris auditorijas durvis un ieraudzījis studentus, kas gleznojuši aktu. Vietas enerģētika bijusi tik spēcīga, ka Rotko sapratis – viņš būs mākslinieks.

Pēckara Amerika bija strāvu un dziņu pilna, līdzās saudzējošai mietpilsonībai plauka tās bieds – brīvdomība un sirreālisms. Rotko nebija viegla ceļa gājējs. Desmit gadu vecumā Marks dzirdēja mājās runājam, ka iespējami ebreju grautiņi, izsūtīšana, vecāku bažas par to, ka abi vecākie brāļi tiks iesaukti cara karadienestā. Tad tēvs un brāļi aizbrauca uz Ameriku, pēc gada viņš ar māti un māsu arī ceļoja pāri okeānam, lai ģimene būtu kopā.

Neiet mākslā konformisma ceļu ir reveranss dvēselei. Tā ir garīgas labklājības ķīla, un, šķiet, Marks Rotko to zināja. Viņu nesaprata daudzi laikabiedri, nesaprot arī pēcteči un tie, kas braukuši garu gabalu, lai pabūtu jaunajā Rotko centrā. Marka dēls Kristofers, pēc profesijas psihologs, uzskata, ka tēva daiļradi lielā mērā ietekmējis tieši agrīnais Daugavpils periods. Daži lielajos krāsu laukumos mēģina saskatīt Latvijas ainavu vai Daugavpils ēku logu ritmu. Šķiet, tas nav īsti korekti, un drīzāk var piekrist Ingas Goldbergas teiktajam, ka ne visiem ir saprotama Rotko māksla, bet iedziļināties viena cilvēka aizraujošajā dzīves gājumā var katrs.

Mēs nezinām, kā Marks Rotko sadzīvoja ar slavu un dziņām, kas plosījās viņā. To nezina pat viņa tuvinieki. Kādu rītu Rotko asistente Ņujorkas darbnīcā viņu atrada mirušu – 67 gadu vecumā viņš bija pārgriezis vēnas. Viena versija vēsta, ka mākslinieks to izdarījis antidepresantu un alkohola iespaidā. Keita nav slēpusi pārliecību, ka kāds ir palīdzējis viņa tēvam no šīs dzīves aiziet. Vēlākajos gados Rotko bērni tiesājās ar Rotko fondu par glezniecības mantojuma atgūšanu. Tagad gan Keitai, gan Kristoferam ir katram sava tēva gleznu kolekcija, ko viņi pārvalda. Blakus novadniekam, Vitebskas guberņā dzimušajam Markam Šagālam un parīzietim Pablo Pikaso Rotko ir viens no dārgākajiem 20. gadsimta māksliniekiem. Viņa darbi Ņujorkas izsolē pārdoti par 89 un 55 miljoniem dolāru. Šie kaislīgie mākslas cienītāji ir bagātie arābu šeihi.

Marka Rotko centrs, protams, kā magnēts pievelk gan pašmāju, gan pasaules māksliniekus. Inga Goldberga stāsta, ka dzirdējusi, ar kādu sajūsmu māksliniece no Kanādas zvana uz mājām: “Jūs nevarat iedomāties – es strādāju un dzīvoju tikai dažu metru attālumā no Rotko darbiem!” Turpat Rotko centrā māksliniekiem iekārtotas telpas nakšņošanai, taču viņus pievelk arī nepieradinātā cietokšņa daļa – pamestās mājas ar izbirušām logu acīm, laika zoba nograuzti balkoniņi, aizsargvaļņa zvaigžņveida būve, aizmigušā militārisma tuvums un cilvēki, kam te ir mājas. Un mākslinieki lūdz – nenokrāsojiet visas sienas, lai paliek kas tāds, ko gribas fotografēt, – vēsture un kultūras slānis, svešādā elpa, kas dveš no ieliņām, pa kurām reiz braukāja cara karietes un maršēja kareivji.

Zem dažādiem karogiem

Kas gan ir šis cietoksnis? “Daugavpils brends,” pārliecinoši atbild gide Natālija Jakuševa. Cietoksnis ir attēlots pilsētas ģerbonī – megabūve, kura būtībā ir pilsēta pilsētā. 1810. gadā, kad Krievijai sāka svilt bikses, domājot par Napoleona armiju, kas tuvojas, ar Krievijas impērijas kara ministra Barklaja de Tolli vēlējumu tika sākta cietokšņa būve. Vietu izraudzījās netālu no Daugavas, kur kādreiz bijusi poļu augstmaņa Stefana Batorija pils. Nevienu neuztrauca, ka tā celta uz purva, bija iecerēts un arī realizēts sarežģīts hidroizolācijas tīklojums. Zem visas milzīgās 150 hektāru lielās cietokšņa teritorijas joprojām atrodas kanālu sistēma. Cenšoties ātrāk tikt pie kārotās Eiropas naudas un ēku renovācijas, cietokšņa atjaunošanu sāka no cepures, ignorējot to, ka kanālu sistēma daudzviet ir bojāta. Tagad jācīnās ar sekām – mitruma līmenis ēkās ir augsts, kazemātos, kas atrodas aizsargvaļņa iekšpusē, pastāvīgi ir ūdens.

Cietoksni cēla 69 gadus. Daļa būvnieku bija vietējie zemnieki, kuri, nostrādājot sezonu, varēja nopirkt govi vai zirgu. Cēla arī krievu armijas karavīri, cietumnieki un franču karagūstekņi. Pateicoties šim asiņu sajaukumam, Daugavpils novadā tagad ir gan sava Parīze, gan Maskava. Cara laikos te mitinājās armija, virs ēkas, kurā tagad iizvietojusies policija, bija iekārtoti apartamenti caram – ceļā uz Rīgu Nikolajs I te apmetās 13 reižu. Viņa vārdā nosaukti galvenie – Dienvidu – vārti, pa vārtiem ticis arī viņa brāļiem. Daugavpils cietoksnī strādājis un ar ģimeni dzīvojis eposa Lāčplēsis autors, cara armijas virsnieks Andrejs Pumpurs. Viņš bijis atbildīgs par visu karavīriem nepieciešamo ekipējumu. Saslimis ar plaušu vēzi, viņš ārstējās cietokšņa hospitālī.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā cietoksnī tika izmitinātas divas Zemgales pulka divīzijas, padomju okupācijas gados izveidota īsta armijnieku pilsētiņa ar Jāņa Fabriciusa Aviācijas tehnisko skolu centrā. Tā bija apsargāta, ar savu infrastruktūru – specpoliklīniku, specskolu, specveikaliem, kuros virsnieku sievas varēja iegādāties specpreces. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas karaskolu pārcēla uz Krievijas dienvidiem – Stavropoli, un lielākā daļa armijnieku aizbrauca atpakaļ uz tēvzemi.

Zaudējusi aizsargātību, cietokšņa pilsētiņa izlaidās. Neapdzīvotās ēkas pamazām sāka brukt. Tagad no simt ēkām ir renovētas tikai četras, dažviet tiek mainītas caurules, elektroinstalācija, pārraktas ielas, likts jauns segums.

“Gribējām dabūt Eiropas atbalstu visa cietokšņa renovācijai, bet viņi tā nav ar mieru. Tagad katrai ēkai jāraksta savs projekts – kas tajā iecerēts, pamatojums, un tad spriež – piešķirt naudu vai ne,” stāsta Natālija Jakuševa. Renovēta ir ēka, kurā atradās cara apartamenti, tagad – Daugavpils policija ar kriminālistikas laboratoriju, atsevišķā ēkā – īslaicīgās aizturēšanas izolators. Gandrīz tikpat liela cietokšņa daļa atrodas otrpus šosejai – Daugavgrīvas cietums, kas pēc Eiropas standartiem zaudējis stingrā režīma statusu, kaut arī tur izcieš sodu par pašiem smagākajiem noziegumiem notiesātie.

Daudzas ēkas ir nonākušas privātīpašuma statusā, un to saimnieki gaida labvēlīgākus laikus. Dažas ir pašvaldības un valsts īpašums. Starp pussabrukušajām cara laika ēkām, kas pārsvarā celtas krievu ampīra stilā, slejas pavisam padomiskas hruščovkas un blokmājas. Cilvēki dzīvo savu dzīvi un, šķiet, jūtas neērti, kā eksponāti zoodārzā, jūtot kārtējos ekskursantu skatienus.

Vēstījums paaudzēm

Nevar noliegt, ka ap šo vietu vēdī arī noziedzības smaka. Paši daugavpilieši atzīst, ka te mitinās “visai margināla publika”. Natālija zina stāstīt, ka viens no pazīstamākajiem esot Oļģerts Lapčenoks – slavenā dziedātāja brālēns, jau piecreiz sēdējis cietumā, tagad dzīvojot cietoksnī.

Mums izdodas parunāt ar Āriju, kurš cietoksnī dzīvo jau sešus gadus. Mācījies jūrskolā, braucis uz kuģiem. Šķiet, izcīnījies pa dzīvi pamatīgi un turpina to darīt. Viņš domā, ka cietoksnī dzīve ir mierīga. Tikai iela, kurā viņš dzīvo, nesen pārrakta piecas reizes. Bet esot bijis vērts pieciest – tagad trubas esot jaunas. Un par apkuri jāmaksā mazāk nekā “lielajā Daugavpilī”. Viņš stāsta: “Tagad jau daudzi iet prom – tie maksātnespējīgie. Bet ir cilvēki, kas grib ko savu un nebaidās nākt uz cietoksni. No balkona redzu, ka plēš no sienām apmetumu un zīmē kaut ko – tādu kā cietokšņa fragmentu. Viņiem tur ir plaša telpa, augstiem griestiem, kamīns un liels televizors.”

Trīs gadus cietoksnī nodzīvojis arī Jānis Ostrovskis, tagad šejienes galvenais cilvēks – pārvaldnieks. “Man arī allaž prasa – nu, kā tev tajā cietoksnī ir, vai mierīgi? Man jau liekas, ka jā,” atzīst Jānis.

Kādu laiku mums seko neliela auguma melnīgsnējs vīrs. Pēc skata – bezpajumtnieks. Beidzot uzrunā – viņš varot mums ko parādīt. Saucot par Ivanu, uz kara skolu atbraucis 1961. gadā no Moldāvijas. Te arī apprecējies, dzīvojis, bijusi ģimene. Pensijā aizgājis no Latvijas armijas. Tagad dzīvo bijušajā ģenerāļa Kuročkas dzīvoklī, trijās istabās viens pats. Netālu kapsētā apglabājis abas meitas. Gribot mums parādīt lielgabalus ar visām lodēm – tie noslēpti tā, ka nezinātājs neatradīšot.

Cietoksnī jau bijis viens karaskolas salidojums. Kad jau kurais pusstops nācis tukšs, sirmajos kungos pamodies jauneklīgais kursantu gars, atcerējušies, kurās kazarmās gulējuši, kur dauzījušies, rāvuši dēļus no aizsistajiem logiem, rāpušies iekšā... Atcerējušies, ka zem grīdas paglabājuši uzsaukumu nākamajām paaudzēm. “Tik tiešām, to atradām, restaurējot Arsenāla ēku, kurā tagad atrodas Rotko centrs,” stāsta pārvaldnieks.

Ejam garām Valsts arhīvam, kurš izvietots bezpersoniskā baltu ķieģeļu ēkā. Tā, šķiet, ir vienīgā iestāde, kas nemainīgi saglabājusies cauri pārmaiņu laikiem. Turpat netālu – parks, romantiska tikšanās vieta – meitenes aizliegtajā pilsētiņā pie kursantiem līdušas visādos veidos, jo daudzas kārojušas kļūt par virsnieku sievām. Otrpus parkam slejas bijusī hospitāļa ēka. Tās renovācijai nauda jau dabūta – tur būs Daugavpils Biznesa centrs, ar savu biznesa inkubatoru vietējo uzņēmēju atbalstam. Vēl nesakoptajās hospitāļa telpās septembrī notika teātra festivāls – kārtējais pierādījums tam, ka māksliniekiem tīk nepieradinātība. Ap ēku jau nolikta ārējā signalizācija, taču zinātāji to veikli apgājuši un dažas dienas pirms mūsu viesošanās izlauzuži loga restes. “Viņi bija ilgi pūlējušies, vēlāk cilvēki man ziņoja, ka esot redzējuši, bet kāpēc neizsauca policiju?” jautā pārvaldnieks. “Es jau zinu, ka tie bija vietējie cietokšņa iedzīvotāji, bail, ka kādā tumšā vakarā nedabū pa galvu. Tā mēs te dzīvojam.”

Cīņa par kokiem, sikspārņiem un visu ko

Pakalna galā stāv liela ēka, kurā kādreiz atradusies skola. Tā ir privātīpašums, saimnieks iecerējis tajā ierīkot smalku viesnīcu. Nupat esot nodibināta Cietokšņa pārraudzības padome, kurā būšot visu ieinteresēto pārstāvji, un tad lemšot – ko atļaut, ko ne. Cīnīšanās sanāk par katru sīkumu – atzīst pārvaldnieks: “Ģenerāļu sievas skrēja pie manis kauties, ka esmu izzāģējis kokus uz aizsargvaļņa.” No Pieminekļu aizsardzības biedrības ir dabūts oficiāls apstiprinājums, ka aizsargvalnis no kokiem ir jāatbrīvo, jo saknes lauž akmeņus, no kā valnis būvēts.

“Dažs labs saka – ko nu ņemoties, iemet caurumā cementu, tad akmeni, un – salāpīts! Bet mēs taču zinām, ka valnis būvēts ar smalku hidroizolācijas sistēmu, starp akmeņiem ir vara plāksnes, kas veic šo funkciju,” skaidro Jānis. “Labojot ceļus cietokšņa iekšpusē, firma atklāja ne vienu vien kanālu, bet darbus turpināja, neziņojot par to mums. Viņiem ir svarīgi strādāt, nevis nīkt dīkstāvē. Būvējot ceļu uz galvenajiem vārtiem, buldozers izraka veselu kravu māla lausku – saucām arheologus, viņi paņēma paraugus un pēc divām nedēļām deva atzinumu, ka nekas īpaši vērtīgs neesot. Teikšu godīgi – tas, protams, mūs stipri apgrūtina, bet citādi nevaram. Tā nemaz negribēja cimperlēties ģenerālis, kurš pie cietokšņa vēlējās atvilkt lidmašīnu. Viņš teica – ieberiet kanālā 50 kravas mašīnas smilšu. Ir par maz? Nu tad piecsimt!”

Domstarpības sanāk arī ar biologiem, kurus ieinteresējusi brangā sikspārņu kolonija, kas apdzīvo kazemātus. Ostrovskis atceras, kā kristīgo teātru festivāla laikā tur uzstājusies deju grupa Dzirnas: “Sajūta maģiska – viņi dejo, deg lāpas, un visu nakti sikspārņi lido iekšā ārā. Atklātu uguni tagad nedrīkstam tur nest, jo dabai var sanākt kaitējums.”

Vislielākie darbi pašlaik notiek pie Nikolaja vārtiem. Ir atjaunots masīvs koka tilts, tā priekšā būs liels stāvlaukums autobusiem. Abpus vārtiem piestiprināti Krievijas impērijas ģerboņi ar cara kroni un divgalvainu ērgli – katrs sver vairāk nekā 600 kilogramu.

Bet Rotko centrs atkal ir uzbužinājis spalvas – no 16. novembra tajā ir piecas jaunas ekspozīcijas. Laikmetīgās mākslas telpā izvietojies Salvadors Dalī ar litogrāfijām un mazo formu keramiku – tā pati izstāde, kas vasarā bija skatāma Liepājā, taču daugavpilieši apgalvo, ka viņiem būšot pievienotā vērtība, pirmkārt – plašākas telpas, otrkārt – pasaulē pazīstamā novadnieka Eduarda Pustovoitova sirreālisma darbi – oriģinālgleznas un digitālā formātā. Laikmetīgo ekspozīciju sektoru papildinās Jura Utāna personālizstāde Flai-Ļetalka-Fly – tā būšot īsts izaicinājums daugavpiliešiem. Tradicionālākās toņkārtās izskanēs tekstila miniatūru izstāde Dziesma Daugavai, kas veltīta Latvijas 95. dzimšanas dienai. Un centra kolekcijas izstāde Baltā – Ziemassvētku gaidās.

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris