"Mūsu dainas ir senākas par tiem jūsu eposiem!" Latviešu valoda šodien un kādreiz

Viena no burvīgākajām leģendām par latviešu valodas šķietami visai godājamo vecumu skan tā: senos laikos, ap 1000 gadu pirms mūsu ēras, Indijas priesteri, kas, protams, bijusi tautas gudrākā un izglītotākā daļa, nolēmuši radīt vēdas (hinduisma svētie raksti, sacerēti vēdiskajā sanskritā) un izdomājuši, ka šim nolūkam vajadzētu īpašu valodu, atšķirīgu no tām, kurās sarunājas Indijas prastie ļaudis. Bet – kā pie tās tikt? Par laimi, palaikam no tālas aizjūras šurp kuģojuši stalti vīri blondiem matiem un zilām acīm, lai tirgotos ar dzintaru. Svešzemnieki runājuši ausij tīkamā mēlē, un priesteri nolēmuši padarīt to par savu īpašo valodu. Sacīts, darīts. Jūtat, par ko ir stāsts? Latvju mēle ir tik sena, ka no tās, rau, cēlies sanskrits... Šo leģendu autorei pirms gadiem divdesmit pieciem stāstīja kāds pazīstams latviešu dzejnieks.

“Cilvēkiem vienmēr bijis raksturīgi radīt mītus par savu izcelsmi, kāds mīts ir katrai tautai – sevišķi, sākot no renesanses laikmeta,” pasmaida profesors Vanags. Viņš pats tādām leģendām neticot, tāpēc laižot gar ausīm. ” “Piemēram, Lietuvā bija teorija, ka lietuvieši esot cēlušies no viena zināma Romas augstmaņa Palemona pēctečiem, kurš ar pietuvināto ļaužu grupu pārceļojis uz Lietuvu. Pierādīts, ka lietuviešu valodā ir daudz latīņu valodas vārdiem līdzīgu vārdu, un tā bija valstiski akceptēta teorija. Tādējādi tauta mēģināja pamatot tiesības uz pastāvēšanu, tiesības noteikt teritoriju.

Ja iztiekam bez leģendām, tad visas indoeiropiešu valodas ir cēlušās no vienas pirmvalodas, ko nosacīti dēvē par indoeiropiešu pirmvalodu. Valodu radniecība un valodu izcelšanās ir saistīts, bet ne identisks jautājums. Proti, daudzas valodas ir savā starpā radniecīgas, bet tas nenozīmē, ka tās viena no otras ir cēlušās. Latviešu un lietuviešu valoda kā baltu valodas ir radniecīgas sanskritam, vienai no indoāriešu valodām. Savukārt baltu un indoāriešu valodas ir divas radniecīgas indoeiropiešu saimes valodu grupas (līdzīgi kā slāvu, ģermāņu, ķeltu valodas). Par to, kur atradusies tā sauktā pirmdzimtene, no kurienes pirmvaloda izplatījusies, ir vairāki pieņēmumi. Zinātniskas teorijas runā par Dienvideiropu, arī par Melnās un Kaspijas jūras stepēm. Viena teorija vēsta, ka pirmvaloda nākusi no Aizkaukāza. Piemēram, armēņi kopš seniem laikiem dzīvojuši uz vietas un tikpat kā nav aizgājuši prom no vēsturiskās pirmdzimtenes, kamēr baltu, slāvu un dažu citu senči ir gājuši apkārt Kaspijas jūrai, veikuši milzīgus klejojumus.

Protams, tas, ko mēs dēvējam par pirmvalodas laikmetu, ir vecāks par Bībeles laikmetu un rēķināms vēl 4–6 tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas.

Līdz pat zinātniskās valodniecības pirmsākumiem (zinātniski par to sāka domāt 19. gadsimta pirmajā pusē) Eiropā valdīja mītiskais periods. Visas pasaules attīstības teorija būtībā balstījās Bībelē. Tas nozīmēja, ka visi ir cēlušies no Ādama un tālāk izplatījušies pa pasauli. Un te būtisku vietu ieņem Bābeles torņa mīts – lūk, tur sadalījās valodas...

Kad cilvēki atskārta, ka valodas ir dažādas, vispirms radās neizpratne – kā, kāpēc tās ir dažādas? Nākamais, ko viņi saprata, – lai gan atšķirīgas, valodas vienlaikus ir līdzīgas. Un sāka meklēt tam izskaidrojumu. Tajā laikā valodas iedalīja pēc Noasa trīs dēliem, kurus sauca Sēms, Hams un Jafets. Terminoloģiski mēs šo iedalījumu lietojam vēl tagad, runājot par semītiem (asīrieši, izraēļi, babilonieši, feniķieši, arābi) un hamītiem (hamītu valodās runā tautas Ziemeļāfrikā un Austrumāfrikā). Visi eiropieši tajā laikā tika uzskatīti par Jafeta pēcnācējiem.

Vēl 18. gadsimtā Eiropā visai plaši pastāvēja pieņēmums (un par to var lasīt tā laika grāmatās), ka visas valodas cēlušās no senebreju valodas, kas bijusi pirmvaloda. Citu valodu vārdi tika salīdzināti ar senebreju vārdiem – tas ir līdzīgs tam, bet tas – šim... Tieši latviešu valodai gan nekā tāda nav, bet lietuviešu valodas 18. gadsimta aprakstos ir salīdzinājumi ar senebreju valodu, tas ir rakstīts arī par igauņu valodu un daudzām citām valodām.”

Vienotas valodas rašanās. Dainas

Pēc vēsturnieku rakstītā, pirmās plašākās ziņas par baltu ciltīm, kas apdzīvojušas Latvijas teritoriju, rodamas avotos par skandināvu vikingu gaitām 9.–11. gadsimtā. Tolaik te dzīvojuši kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi, kā arī somugri lībieši. Latgaļu, zemgaļu un sēļu valodas bijušas visai tuvas. Tās, ap 13.–14. gadsimtu saplūstot kopā, arī veidojušas latviešu valodu. Kuršu valoda kā patstāvīga valoda esot saglabājusies ilgāk, tomēr vēlāk ieplūdusi gan latviešu, gan lietuviešu valodā.

“Par vienotu latviešu valodu var droši runāt, sākot ar 15. gadsimtu. Neapšaubāmi, 16. gadsimtā, parādoties pirmajiem rakstiem, tā ir uzskatāma par latviešu valodu, kurā runāja visā Livonijas baltiskajā teritorijā, kas faktiski arī ir tagadējā Latvija,” skaidro Pēteris Vanags. “Ziņas par tiem, kas šeit dzīvoja agrāk, balstās galvenokārt uz arheologu materiālu, valodnieki var tikai censties rekonstruēt. Arheoloģijas dati un valodniecības dati nav uztverami viens pret vienu. Tajā visā ir ļoti daudz hipotētiskuma, jo zināšanas ir visai aptuvenas. Arī tad, ja tās balstās uz stingri zinātniskiem argumentiem. Kā rāda arheoloģija, kolīdz parādās kaut kas jauns, tas iepriekšējo būvi var nojaukt. Jāteic, arī vēsturiskā valodniecība, tāpat kā arheoloģija, ejot tik dziļi un tik tālu, ir rekonstrukcijas māksla, kur no atsevišķiem mozaīkas gabaliņiem tiek būvēta kopaina.”

Ja vienota latviešu valoda radās 15. gadsimtā, tad cik senas ir dainas? “Jāņem vērā, ka lielākā daļa tautasdziesmu ir pierakstītas, sākot ar 19. gadsimta sākumu un beidzot ar 20. gadsimta sākumu. Šo periodu dainu valoda arī atspoguļo,” saka profesors, a priori sarūgtinot tos, kas gribētu dainām piedēvēt teju vai Saules mūžu. Tātad apgalvot, ka dainām jābūt daudz, daudz senākām, nav zinātniska pamata? “Tā varētu teikt, tomēr ir arī pieraksti (tādu gan nav daudz) no 17. gadsimta. Kaut vai dažas pirmās: Mana balta māmulīte/dod man vienu kaķenīti, kas principā pieder pie nerātnajām dziesmām, un vēl dažas tamlīdzīgas. Ļoti daudzām tautasdziesmām ir dažādi varianti, kas pierakstīti dažādās Latvijas vietās, un no tā var secināt, ka pamats ir samērā sens un tās kaut kādā veidā ir izplatījušās. Turklāt nedziedāja jau tikai iemācītas dziesmas, daudzas apdziedāšanās dziesmas tika radītas procesā. Dziedātājam iekšā bija dainu modelis, bija skaidrs ritms un uzbūve, pēc tā viņš arī vadījās, sacerot dziesmas. Jāpiebilst arī, ka ne jau visas 19. gadsimtā pierakstītās dziesmas atbilda dainu standartiem. Zināms, ka pats Krišjānis Barons diezgan krietni dziesmas rediģēja, lai dabūtu tās, tā sacīt, pareizas... Nomainīti arī vārdi, viens otrs ģermānisms (dainās ir diezgan daudz ģermānismu) aizstāts ar kaut ko latviskāku.”

Kādā veidā kaut aptuveni iespējams izfiltrēt 16. gadsimta latviešu valodu? “Ja no tā laikmeta ir saglabājušies teksti, tas ir pamats, kas ļauj atsperties. Protams, tie ir reliģiskie teksti, kas valodu atspoguļo tikai daļēji. Tos var izmantot par avotu, lai secinātu, kāda bijusi tolaik runātā valoda,” skaidro profesors Vanags. “Jā, sākot no 16. gadsimta, visus gadsimtus uz priekšu mums latviešu valodā teksti ir. Diemžēl, pirmkārt, tie nav pilnībā izpētīti, otrkārt, lai mēs maksimāli iepazītu savas valodas vēsturi, ir vajadzīgs pilns korpuss (proti, visiem tekstiem būtu jābūt digitalizētiem un izveidotai pilnai vēsturiskajai vārdnīcai). Vienkārši sakot, būtu jāzina, kurā tekstā kurš vārds pirmo reizi parādījies, lai varētu droši pateikt, ka agrāk tāds nav lietots.”

Tātad – ja vārds nav sastopams agrīnajos tekstos, nav arī iespējams noteikt, kad tas radies? “Protams, ir iespējams, jo neviens vārds neatrodas tukšā vietā! Ko mēs varam darīt? Varam skatīties valodā, kādi vārdi tam ir apkārt – radniecīgi, ar to pašu sakni. Sacīsim, mums ir gaisma, jums ir gaišs, gaiss. Tātad ir vesela grupa ar to pašu sakni. Tomēr par vārda vecumu tas nekādas ziņas nesniedz. Ja vārds ir izolēts, rodas aizdomas – kas tas tāds, no kurienes? Tālāk skatāmies, kas atrodams radniecīgās valodās. Mums ir vakars, lietuviešiem – vakaras, tātad mantots no kaut kāda kopības perioda. Ja radniecīgā valodā sakne ir tā pati, tomēr vārdi atšķiras, tas tiek kvalificēts kā jaunāks vārds, kas radies atsevišķi latviešu valodā. Ja fonētiskā atbilsme ir kopīga ne tikai lietuviešu, bet arī krievu un poļu valodā, un varbūt to atrodam arī sengrieķu, latīņu un vēl senindiešu valodā, tad mēs šo vārdu uzreiz aizceļam uz indoeiropiešu pirmvalodas laikmetu; saprotam, ka tas ir darināts pirms gadu tūkstošiem,” profesors Vanags soli pa solim attēlo izpētes ceļu. “Starp citu, slavenajam Krievijas valodniekam Nikolajam Marram (1865–1934), kurš tiek uzskatīts par spilgtu un pretrunīgu personību, bija teorija, ka pirmsākumā bijuši tikai četri pirmvārdi – sal, ber, jon, roš –, no kuriem sajaukšanās veidā attīstījušies visi pārējie...” 

Krievi smej: roka – ruka, nest – ņestji, vest – vestji, savākušies te no mums, saproties... “Jā, mums ir vārdi cilvēks, svece, baznīca utt., kas ir aizgūti no senkrievu valodas ap 11.–13. gadsimtu, laikos, kad Austrumlatvija tā vai citādi bija atkarīga no senkrievu kņazistēm. Bet iet, nest, vest ir vārdi, kas ikdienā ir nepārtraukti vajadzīgi; tos mēs neesam ne no viena pārņēmuši, tie ir mantoti no mūsu kopīgajiem senčiem. Dažos gadījumos var rekonstruēt konkrētus pirmvalodas vārdus, bet biežāk iespējams rekonstruēt tikai sakni un tad raudzīties, kādi kurā valodā izveidojušies atvasinājumi. Bieži vien, lai noskaidrotu vārda vecumu, palīdz citas zināšanas, arī vēsturiskie fakti. Pavisam vienkāršs piemērs – ja latviski ir telefons un krieviski – telefon, mēs taču nemeklēsim šo vārdu pirmvalodā, jo zinām, kad un kur telefonu izgudroja. Tāpat kā zinām, kad uz Eiropu atgādāja kartupeļus utt.

Ļoti interesants vārds ir roka. Lietuviešiem rinkt nozīmē vākt, bet roka ir ranka (an ir vecāka o forma), kas burtiski nozīmē – “tas, kas savāc”, ņēmeklis. Te ļoti labi redzams arī vārda darināšanas ceļš, kas ir būtiski vārda vēstures pētīšanā. Slāvu valodās ir ruka, bet nav attiecīgā darbības vārda, tāpēc ir izteikts viedoklis, ka senos laikos slāvi šo vārdu varētu būt aizņēmušies no baltiem.

Interesanti, ka ne vienmēr ir skaidrs, ko latviešu valodā darinājis Kronvalds, ko – Alunāns. Piemēram, ir valodnieki – gan ne latviešu, bet cittautu –, kas ņēmuši Kronvalda darinātus vārdus un skaidrojuši to etimoloģiju (vārdu un to nozīmju veidošanās) tā, it kā šie vārdi būtu nākuši no veciem laikiem. Respektīvi, Kronvalds tos darinājis tik labi, ka, nezinot konkrētā vārda vēsturi, kāds to skaidrojis kā senu vārdu. Tas nozīmē, ka vienmēr ir iespēja labu darinājumu noteikt. Faktiski gan konkrēti cilvēki, gan pati tauta jaunus vārdus darina nepārtraukti, cits jautājums – vai tas vārds ieietas vai pēc neilga laika tiek aizmirsts. Piemēram, ir interesants vārds, kuru mēs visi lietojam, – svaigs. Nevienam nenāk ne prātā, ka šis vārds latviešu rakstu valodā parādījās tikai 19. gadsimta pašās beigās. Pirmo reizi tas lietots žurnālā Austrums, un vārda vēsture joprojām ir miglā tīta (pirms tam tika lietots no vācu valodas aizgūtais prišs). Agrāk tas nekur nav fiksēts, un joprojām nav zināms, vai šis vārds paņemts no tautas valodas – it kā viens no tā lietotājiem teicis, ka to kaut kur dzirdējis –, vai radīts mākslīgi (ir arī tāds viedoklis). Proti, kad cilvēki jau izprata valodas likumības (piemēram, šai skaņai citā valodā atbilst tā skaņa u. tml.), tad iemācījās darināt vārdus arī mākslīgi. Piemēram, latviešu valodā attiecīga vārda nav, bet tāds ir lietuviešu valodā, un, ja to pārveidotu atbilstoši latviešu valodas likumiem, tas skanētu tā un tā...”

Katrs savā purva pusē

Dzirdēts, ka lietuviešu valoda saglabājusi senākas formas, tāpēc tiek vairāk pētīta. Profesors to apstiprina, tūlīt gan piebilstot, ka tas nepavisam nenozīmējot, ka lietuviešu valoda ir vecāka, bet latviešu – jaunāka. “To bieži jauc. Lietuviešu valoda ir saglabājusi arhaiskākas formas, bet tāda īsta vecuma, ko valodai varētu pielikt klāt, nav. Apgalvot, ka viena valoda ir sena, cita – jauna, ir tāda spēlēšanās. Mēs nevaram novilkt tādas robežas, tas nav iespējams. Vienīgais, ko var pateikt skaidri, – kad sākusies rakstu valoda. Vieniem 15., citiem 19. gadsimtā. Patiesībā mēs pat īsti nezinām, kas ir valoda... Tas pats jautājums – latgaliešiem ir valoda vai dialekts. Mēs varam kauties no rīta līdz vakaram, katrs minot savus argumentus, bet atbildēt nevaram, jo jautājums šādā veidā nav izšķirams.”

Vai, par to pašu senumu runājot, ir pieņēmumi, ap kuru laiku kurši, latgaļi, sēļi ierunājās savā valodā? “Jā, zināmi pieņēmumi eksistē – runā par baltu pirmvalodu, kas pēc tam sadalās vairākās grupās, bet tās vēlāk sadalās atkal citās valodās. Valodā nepārtraukti notiek diverģences (sadalīšanās) procesi, bet tam paralēli vienmēr notiek arī konverģences (tuvināšanās) procesi. Jauninājumi ātri pāriet no vienas valodas otrā, tā bija arī agrāk. Tas saistīts ar konkrētiem vēsturiskiem apstākļiem. Kamēr cilvēki dzīvoja vienā teritorijā, kur viņiem bija pietiekami savstarpēji kontakti, valoda bija daudzmaz viendabīga. Bet, ja šie paši cilvēki pašķiras un simts gadu dzīvo kopienās katrs savā purva pusē, faktiski nesatiekoties, pamazām ar kaut ko atšķirīgu apaug arī viņu valoda, un pēc vairākām paaudzēm valoda nedaudz mainās, veidojas jauna valodas forma. Tāpat, piemēram, purva vienā pusē dzīvojošajiem var būt kontakti ar vieniem svešzemniekiem, kamēr otrā pusē – ar citiem, notiek valodas mijiedarbošanās. Var iznākt, ka pēc zināma laika tas jau ir dialekts vai varbūt pat cita valoda, tomēr jebkurā gadījumā tās paliek radniecīgas. Vēlāk varbūt pie vieniem atnāk huņņi, kas pusi nosit, bet otrai pusei izdodas aizmukt un izkļūt cauri purvam. Un viņi atkal satiekas ar tiem, ar kuriem kādreiz dzīvoja kopā. Kas notiek? Veidojas atkal jauna valodas forma, un ar laiku varbūt izveidojas valsts. Pēc tam sākas dzimtbūšana, kad cilvēks visu mūžu neiet ārpus savas muižas teritorijas, un katrā muižā, katrā draudzē rodas savas valodas īpatnības. Kad dzimtbūšanai pienāk beigas, cilvēki atkal sāk kustēties un atšķirības nivelējas,” valodas plūstošo mainīgumu uzskatāmi ilustrē profesors Vanags.

Pēc valodnieku teiktā, atsevišķo Latviju apdzīvojušo cilšu valodu iezīmes joprojām saglabājušās trijos latviešu valodas dialektos – vidus, augšzemnieku un tāmnieku jeb lībiskajā dialektā. Ne jau visi zina, kuram Latvijas rajonam kurš dialekts raksturīgs. Kāds ir dialektu oficiālais iedalījums? “Vidus dialekts ir Vidzemes vidienes, Zemgales, Kurzemes vidienes un dienvidu daļas latviešu valoda, plašākais no visiem, uz tā balstās rakstu valoda. Augšzemnieku dialekts raksturīgs gan Latgalei (ja uzskatām, ka valoda, kurā runā Latgalē, ir latviešu, nevis atsevišķa latgaliešu valoda), gan Gulbenei un Alūksnei, gan visai Piebalgai. Lībiskais dialekts raksturīgs apvidiem, kur agrāk runāja lībiešu valodā. Saukt to par tāmnieku dialektu nebūs gluži pareizi, ar tāmnieku izloksnēm pieņemts apzīmēt Kurzemes lībisko dialektu, kas atšķiras no Vidzemes lībiskā dialekta, kurā runā Ainažos un Limbažos,” precizē profesors.

Laba un slikta, tīra un piesārņota valoda

Daudzi saka – tās ir šausmas, kas notiek, cik piesārņota ir valoda... Pamatoti. Turklāt, runājot tieši par plašsaziņas līdzekļos lietoto valodu, šausminās gan Rīgā, gan Maskavā. Latvijā, kā jaušams, televīzijā jau sen nav valodas konsultantu, jo diktori uz pilnu klapi lieto, piemēram, vai vietā vārdu jebšu, pat nenojauzdami, ka kļūdās dubultā. Pirmkārt, jeb nav sinonīms vārdam vai; proti, jeb lieto, tikai runājot par jēdzieniem, kas apzīmē vienu un to pašu – plaudis jeb breksis. Otrkārt, jebšu nav vis smalkāka jeb forma, bet vārds ar pavisam citu nozīmi – lai gan. Piemērs: jebšu viņai bija temperatūra, viņa gāja uz darbu (paredzams, ka daudzi, to izlasījuši, izbrīnā raustīs plecus). Kā teica kāda (gados jauna!) māksliniece, sacīt “auksts jeb karsts” vai – vēl labāk! – “jeb nu, jeb nu” ir katastrofāla neizglītotība. Nemaz nerunājot par nespēju atšķirt “ka” no “kad”; viņasprāt, tas liecinot par vieglu garīgu atpalicību. Ja cilvēks tā runājot, ar to pietiekot, lai izdarītu zināmus secinājumus. Nerunājot jau par tādām šausmām kā plaši lietoto teicienu pa lielam, kas pielipis pat daudziem žurnālistiem. To dzirdot, uzreiz nākot prātā darbības tualetē – pa lielam, pa mazam... Un, protams, mūžīgais nākat un pērkat, kad jālieto pavēles forma – nāciet un pērciet. No savas puses piebildīšu, ka pazīstu cilvēku, kurš, dzirdot, kā raidījuma vadītāja vienā laidā, atvainojiet, vervelē vārdu salikumu šis te, šīs te, ar šiem te, šajos te, šajās te iemeta ar krūzīti pa televizoru. Un daudzi viņu saprastu.

“Valodas nekad nav tīras un nekad nav netīras. Šie vērtējošie apzīmējumi – labs, slikts, bagāts, nabags – ir absolūti relatīvi,” iebilst profesors. “Uztraukums par to, ka valoda iet postā, ir gandrīz tikpat vecs kā pasaule. Ir labi zināms Džonatana Svifta vēstījums ministram, kurā viņš pauž, ka vienreiz ir jābeidz šī drausmīgā valodas mainīšana. Tas, ka valoda mainās, ir valodas dabā – kamēr tā ir dzīva, tikmēr mainās, un tam ir daudzi un dažādi iemesli. Par piesārņotu valodu mēs runājam tad, ja valoda neatbilst mūsu subjektīvajam uzskatam par tīru valodu, turklāt parasti domājot literāro valodu vai standartvalodu, ko lieto, runājot publiski. Bet, ja paklausīsimies, kā runā tantiņa no Latgales, mēs nekad neteiksim – fui, cik piesārņota valoda; mēs teiksim – vai, cik kolorīta izloksne! Ja kāds vienā teikumā lieto trīs rusismus un trīs anglismus, tas lielā mērā ir saistīts ar pašreizējo situāciju, ar globalizāciju. Mēs dzīvojam daudzvalodīgā vidē, tieši vai pastarpināti no visām pusēm dzirdam gan žargonu, gan tā sauktās nepareizās formas. Un, ja tās lieto iemīļota rokzvaigzne (populārs žurnālists, tavs priekšnieks), tam piemīt zināms prestižs, un tu šīs formas ievies arī savā valodā. Valoda ir viens no veidiem, kā mēs parādām savu piederību pie kādas grupas, – vai nu pārņemot viņu valodu, vai no tās norobežojoties. Angļi, kuriem tagad nāk pie septiņdesmit, stāsta, ka vārdu fuck viņu jaunībā neviens nelietoja. Tagad šis vārds, kas skan visās filmās, ir zaudējis sākotnējo nozīmi, tas kalpo gandrīz kā izsauksmes vārds, tāpēc arī jātulko pavisam citādi. Līdzīgu piemēru ir daudz, turklāt visās valodās.”

Tomēr, tomēr... Lauku tantiņu nevar salīdzināt ar televīzijas vai radio diktoru. No viņu mutēm tomēr būtu jāskan labai valodai, lai būtu vismaz kāds atskaites punkts. Varbūt diktoram kāds to jebšu varētu paskaidrot  – viņš to vienkārši nezina...

“Jā, arī man nepatīk daudz kas no tā, ko mēs šobrīd pārrunājam, un tiešām nebūtu slikti, ja diktoram kāds to pateiktu. Tomēr bieži vien vārda formas mainās, un vārda nozīme vairs nav tā, kas rakstīta vārdnīcā, bet tā, ko ar to saprot tautā. Daudz kas iesakņojas un tiek atzīts par normu, un tā ir bijis vienmēr,” sarunas nobeigumā atgādina profesors Pēteris Vanags.

Juris Alunāns latviešu valodā ieviesis vārdus ārzemes, atdzimšana, atgūt, atkārtot, atstatums, attīstīt, atvaļināt, atvēsināšana, austuve, burts, burtnieks, ceļotājs, drēbnieks, dilonis, durklis, eja, galms, ģerbons, izvēdināšana, iestāties, jokdaris, kalnraktuve, kareivis, kokvilna, krava, namdaris, pētnieks, saeima, uzvalks, veikals, vienība, virtuve, zemkopība. Viņš arī ir tas, kurš ierosinājis izmantot izskaņas -tava, -nieks, -nīca: mazgātava, padomnieks, dziesminieks, maiznieks, skolnieks, siltumnīca, zvērnīca.

Atis Kronvalds devis jaunas nozīmes vai radījis vārdus arods, aizbildnis, apstāklis, burtnīca, cēlonis, cietoksnis, daile, dzeja, dzejnieks, dzejolis, dziedonis, gleznot, izglītība, izloksne, josla, kaislība, ķermenis, kuplināt, līdzeklis, locījums, loma, luga, māksla, nākotne, nolūks, oma, padome, pagātne, pilnvara, pilsonis, priekšmets, raksturīgs, raksturs, rīcība, satversme, slimnīca, stāvoklis, sūtnis, taisnība, tēlot, tēvija, turpināt, valde, varonis, veikals, vergturis, vēstule, vēsture, viela, virziens, ziedonis, zīmulis, zinātne.

Stērstu Andrejs atvasinājis terminus tieslietās un gramatikā: gūsteknis, vardarbība, sacīkste, izpildu raksts, goda aizskārums, lietiski pierādījumi, ziņnesis, kratīšana, pavēste, atsauksme, blakus zādzība; virsteikums, stieptā intonācija, teikuma priekšmets, vienskaitlinieki, vietnieka vārds, pareizrakstība, pakārtots teikums, pieturas zīmes, sakārtots teikums, pamata skaitļu vārdi, līdzskanis.

Rainis gan radījis jaunus, gan atdzīvinājis senus aizmirstus vārdus, no kuriem daudzi tiek lietoti vēl tagad: mīla, vizma, veldze, tāle, brīve, jums, dāsns, degsme, plūsma, dvesma, vēlme, atjaunotne, atspulgs, ilgas, malds, riets, kaisle, saulvedis.

Andrejs Upīts darinājis joprojām apritē esošos vārdus algotnis un pakalpiņš.

Zigmuds Skujiņš darinājis vārdus vaļasprieks un tālrāde.

Jebkuras valodas vārdu krājums pastāvīgi mainās. Daļa vārdu pamazām kļūst nevajadzīgi un pazūd, daļa nāk klāt, tādējādi rodas vecvārdi un jaunvārdi.

Daži atnākušo vārdu piemēri:

zīmols, rīcībpolitika, tīmeklis, nevārds, laimētava un zaudētava (spēļu zāle), čats, čips, fans, tops, bums, (dator)pele, nūjot, saziņa, aprūpe, aprite, šarmēt, mediji, (at)mazgāt, ēnstrādnieks utt.

Lūk, vēl kāds amizants jaunveidojums, kas ticis piedāvāts, bet nav iegājies: vilkpaēdīgs lēmums (lēmums, pēc kura vilks ir paēdis, bet kaza dzīva).