Sievietes sāk lietot vazelīnu ar oglēm jeb skropstu tušu. Pirms 100 gadiem...

Bet togad bija arī daudz citu zīmīgu notikumu, piemēram, 1914. gadā piedzīvojām Raiņa „Pūt, vējiņi!” pirmizrādi un jaunā dzelzceļa tilta atklāšanu pāri Daugavai Rīgā. Tomēr šie notikumi vēl 1. janvārī īsti nebija apjaušami, tolaik sabiedrības uzmanības centrā bija citas problēmas. Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes.

Pirms 100 gadiem latviešu presē aizvien biežāk parādījās ne tikai vienkārši fotogrāfiski uzņēmumi, bet arī fotoreportāžas un mākslas foto, kas līdz tam Latvijas periodikā bija visnotaļ reta parādība. Tomēr mūsdienu fotogrāfi uz 1914. gada amatbrāļiem var skatīties ar zili melnu skaudību, jo toreiz mūsu fotomeistari un fotoamatieri varēja lepoties ar savu ikmēneša žurnālu „Stari” un Latvijas Fotogrāfiskās biedrības rindās tika uzņemti visnotaļ prominenti cilvēki, ne tikai tie, kas staigāja apkārt ar fotokameru rokās. „Stari” vēsta, ka par Fotogrāfiskās biedrības mūza biedru kļuvis mūsu literatūras klasiķis Jānis Jaunsudrabiņš un publicē vairākas vēsturiskas bildes. Mēnešraksts atreferē kārtējo Fotogrāfiskās biedrības biedru sapulci:

„Vispirms pārrunā konkursa sarīkošanu Rīgas etnogrāfiskiem uzņēmumiem. Priekšnieks domā, ka Rīga gadu no gada izmaina savu izskatu tā, ka ļaudis, kuri 10 gadus agrāk Rīgu redzējuši, tagad to ir pazīt nevar. Fotogrāfiskai biedrībai būtu interesanti savā arhīvā uzglabāt Rīgas dokumentus, kuriem būtu sava etnogrāfiska vērtība.

(„Stari”, 1914. gada janvārī)

Savukārt kāds cits mūsu literatūras klasiķis – Kārlis Skalbe bija izpelnījies latvju ciskudriļlu īpašnieku – riteņbraucēju labvēlību. Iespējams, ne jau tāpēc, ka bija varens velosipēdists, bet gan tādēļ, ka viņam bija nepieciešama sporta halle, lai varētu nosvinēt savu radošo jubileju. Te nu atkal ir par ko tālaika amatbrāļus apskaust mūsu dzejdariem. 1914. gada Rīgas laikraksta „Līdums” pirmajā numurā varējām lasīt:

(„Līdums”, 1914. gada nr. 1)

Arī pirms 100 gadiem latviešu tautu nomāca ikdienas problēmas būt savā tēvu zemē. Liela daļa tautas ekonomisko un politisko spaidu dēļ bija emigrējusi uz ārzemēm: piemēram, aizpērnā gadsimta beigās latvieši ešeloniem vien pēc lielā rubļa traucās uz Sibīriju apgūt krievu „neskartās zemes”, bet pēc 1905. gadā melnā sotņa latviešus aizdzina gan uz Ameriku, gan Šveici. Savukārt latvju zemē uzdarbojās Pēterburgas monarhijas imperiālisti, kuri no tēvutēvu sētām izdzina kurzemniekus, bet Vidzemē bērniem skolā aizliedza runāt latviešu valodā. Tad nu latviešiem vajadzēja stipru raksturu un teju visas latviešu avīzes 1914. gada aicināja latviešus būt gataviem uz ežiņas nolikt galvu par savu tēvuzemi:

„Vecais gads ir aizgājis, laika vārti uz pagātni aiz viņa aizvērušies, un mums vairs nav ko atpakaļ raudzīties, bet gan uz priekšu. Lai paliek pagājušais, - mūs gaida jauni darbi, jaunas cīņas. Dzīve trauc uz priekšu un mūsu uzdevums ir netikvien kā tai sekot, bet censties nostāties tās priekšgalā. Tur ir mūsu, latviešu, vieta. Mūsu sentēvi jau priekš gadu tūkstošiem šo vietu ir ieņēmuši ar savu augsto kultūru, kuras neapšaubāmos lieciniekus tagad pat cittautu pētnieki ceļ gaismā un atzīst.

Tagad mums jāņem kultūras ieroči un ar tiem neatlaidīgā cīņā jāaizstāv tēvu zeme, liekot uz ežiņas galvu, jo vienīgi uz šīs savas tēvu zemes mēs varēsim izkopt un izveidot lielu un skaistu savu īpatnējo laicīgo un garīgo kultūru. Tas ir mūsu kopējais darbs un uzdevums un uz to katram latvietim, kam silti pukst sirds priekš savas tēvu zemes, spiežam roku un sakām: „Sveiki! Jaunā gadā ar atjaunotiem spēkiem neatlaidīgi un ar prieku strādāt Latvijas labā!"

(„Latviešu Avīzes”, 1914. gada 1. janvārī)

Šodien ar stāstiem par saules baterijām nevienu nepārsteigsi, tās kļuvušas par mūsu ikdienu. Tomēr pirms 100 gadiem zinātnieki tikai sāka prātot par to, ka saules enerģiju tā kā vajadzētu sākt izmantot civilizācijas ērtību nodrošināšanai. Tolaik domas par saules enerģijas izmantošanu bija suprinovatīva ideja, kas tomēr ar laiku kļuva pa realitāti. Tā kā arī šodien jāieklausās, ko saka mūsu futorologi un jāstudē, ko raksta „Zinātnes Vēstnesis”, ja ne sevis, tad mūsu mazbērnu dēļ. 1914. gada janvāra sākumā „Dzimtenes Vēstnesis” rakstīja:

„Kā zināms, ārzemnieki ir visā savā sadzīvē kustīgāki un uzņēmīgāki. Viņi daudz plašākā apmērā izsaka savos laikrakstos daždažādas cerības, varbūtības un visādus vēlējumus uz jaunu gadu, nekā mēs to paraduši.

Cilvēki prot līdz šim iegūt tikai visniecīgāko daļiņu no saules enerģijas, kura taču nemitīgi no saules dodas uz mūsu zemi, un to izmantot derīgā darbā, kamēr vislielākā daļa pārvēršas neizlietotā siltumā un pamazām atkal aizplūst pasaules telpas plašumā. Vismazākais panākums saules staru enerģiju tieši izlietot mūsu daudzkārtējām spēka vajadzībām nozīmētu milzu progresu šās problēmas atrisināšanas ceļā.”

 („Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 2. janvāris)

Tāpat kā mūsdienās, arī 1914. gada sākumā tika publicētas astroloģiskās prognozes īsākam un garākam periodam, kas diemžēl bieži vien bija „galīgi garām”. 1914. gada pirmajos avīžu numuros mudžēt mudžēja no dažādiem pareģojumiem. Viens no „viltus pareģojumiem” 1914. gada 2. janvārī tika nodrukāts Jelgavas „Tēvijā”, kas, izanalizējot debess ķermeņu trajektorijas, brīdināja: „Visiem, kas domā apprecēties un stāties mīlestības sakaros, šis gads nebūs izdevīgs.”

Protams, ka pareģojums bija galīgi šķērsām, jo 1914. gadā Ņujorkā notika laulības, kas kardināli mainīja cilvēces skaistākās puses izskatu, un ne jau uz to sliktāko pusi. Par to liels paldies jāsaka vazelīnam un ogļu putekļiem, kā ari aptiekāram Tomam, kurš gribēja palīdzēt savai māsai Meibelai kļūt laimīgai.

Savukārt Meibeles brālis ilgi nepriecājas un negulēja uz lauriem – viņš drīz vien nodibināja uzņēmumu „Maybelline”, savienojot savas māsas vārdu ar vazelīnu (angliski: Mabel un Vaseline) un sāka ražot skropstu tušas, bez kurām šodien nav iedomājama sieviešu dzīves.

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.