Dramaturģe un "Spēlmaņu nakts" nominante: "Man vienkārši sāp neprofesionalitāte, netaisnīgums un nevienlīdzība"
"Spēlmaņu nakts" kategorijā Gada sasniegums oriģināldramaturģijā kā viena no pretendentēm šogad izvirzīta publiciste un dramaturģe Anete Konste, kura līdzdarbojusies izrādes "Gruzona ehinokaktuss" radīšanā. Balvu pasniegšanas priekšvakarā viņa publiski pauda pārdomas par svinīgā pasākuma organizēšanas procesu, kurš acīmredzami nebūt nav gluds. Lūk, Anetes Konstes viedoklis:
Pati darbojos kultūras menedžmenta jomā un saprotu, cik dažkārt apnicīgi ir cilvēki, kuriem “atkal kaut kas nepatīk”. Esi taču tur ielicis sirdi un dvēseli, kāpēc viņi tā? Tomēr šoreiz es būšu tāds cilvēks.
Pirms vairākiem mēnešiem uzzināju, ka esmu ieguvusi nomināciju “Spēlmaņu naktī”. Protams, jutos priecīga un pagodināta. Nolēmu, ka iešu uz ceremoniju, jo tā ir cieņas izrādīšana cilvēkiem, kas ir novērtējuši un izcēluši manu darbu. Tobrīd vēl nezināju, ka tas nebūt nebūs tik viegli izdarāms.
Uz ceremoniju mani neviens neielūdza. Atzīšu, mans pagodinājums par nomināciju šī iemesla dēļ saruka. Noskaidroju, ka Latvijā jau gadiem funkcionē sistēma, ka biļetes tiek sūtītas teātriem, un tad viņi tālāk tās sadala tiem, kas būtu tās pelnījuši. Uzprasījos uz biļeti savam teātrim, godīgi teicu, ka gribu tikai vienu, jo arī mans līdzbiedrs ir nominēts. Lai iet tie, kas tiešām pelnījuši, nevis izdāļāju biļetes saviem draugiem, kuri, iespējams, visvairāk no ceremonijas gaida banketu. Tāpat rīkojās mans līdzbiedrs. Protams, neviens neparūpējās, lai mēs varētu sēdēt līdzās, un rezultātā rītdienas ceremonijā mūsu starpā būs 20 rindas. Bet tas nu tā. Tā jau būtu īpaša sapratnes izrādīšana.
Tad es uzzināju, ka eksistē tādas “Nominantu brokastis” jeb nominantu pieņemšana. Protams, mani neviens uz tām nebija ielūdzis. Es pieļauju (tikai pieļauju!) iespēju, ka tas ir tāpēc, ka šajā ceremonijā nepārstāvu valsts teātri. Vai neesmu pietiekami slavena. Vai arī vienkārši ar ielūgšanas darbu nodarbojas cilvēki, kuriem es un, iespējams, vēl kāds cits nominants vienkārši paskrēja garām. Katrā ziņā, neviens no šiem iemesliem nav savienojams (nevis ar dzīvību, bet) to, ko varētu uzskatīt par profesionālu menedžmentu. Rezultātā no mana sākotnēja pagodinājuma pāri nav palicis (praktiski) it nekas.
Man vienkārši sāp neprofesionalitāte, netaisnīgums un nevienlīdzība. Šķiet, līdzīgas sajūtas pēdējoreiz piedzīvoju Prāta vētras prezentācijā, kur aptuveni 60% viesu stāvēja aiz sētas un malkoja kokteiļus, bet pārējie bija spiesti samierināties ar sev izsniegto bezmaksas saldējumu.
Tā kā esmu stāvējusi klāt pie Literatūras gada balvas organizēšanas procesa, man pat grūti iztēloties to linča tiesu, kas sāktos, ja kāds no nominētajiem autoriem netiktu personīgi ielūgts. Es saprotu, ka teātra nozarē ir daudz vairāk nominantu un tā tālāk, bet vai tiešām tas liedz pielikt nedaudz vairāk pūļu un veltīt katram nedaudz cieņas? Protams, ja ir skaidri noteikumi, ka “bomžu nominantiem” un tiem, kas pārstāv “bomžu teātrus”, par ielūgumiem jācīnās pašiem, jāiet pa sētas durvīm un uz banketu ēdiens jāņem līdzi pašiem, tad vismaz vajag tos publiski definēt. Tad neradīsies šāda veida pārpratumi. Vai varbūt vajag kaut kā mainīt šo, cik saprotu, gadiem funkcionējošo sistēmu.
Balvas novēlu labākajiem. Pat, ja kāds no viņiem ir no bomžu teātra.
P.S. Es neesmu apvainojusies par to, ka nedabūju balvu, jo šis ieraksts tiek publicēts dienu pirms ceremonijas.
