Edgars Jaunups: "Man vairs nav bail izgāzties"

Edgar, tev ir 34 gadi. Kāpēc neesi vēl precējies?

Laikam muļķīgi tā atbildēt, bet – nav sanācis. Pāris reižu esmu bijis tam tuvu, bet... jā, nav sanācis. Starp klasesbiedriem gan neesmu tāds vienīgais. Esmu fatālists, ticu Dievam, tāpēc esmu pārliecināts – viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un tad, kad būs lemts. Bet atbildes uz jautājumu kāpēc? man tomēr nav. Pats ik pa laikam par to domāju.

Tev taču jau ilgāku laiku ir attiecības. (Edgars ir kopā ar Katrīnu Leiškalni – Red.).

Nevaru žēloties, ka man nebūtu attiecību ar sievietēm. Tās tikai nekad nav novedušas līdz laulībai. Lai dzīvotu kopā, nevajag taču precēties. Nav viduslaiki, kad jāprecas, lai būtu sekss. Ir gan kāds būtisks aspekts – ar tādu dzīvesveidu, kāds man ir izveidojies darba dēļ, laulība būtu nepilnvērtīga.

Domā, ka nespētu dot otram cilvēkam to, ko viņam vajadzētu?

Jā, nespētu. Bet varbūt tā tikai šķiet un viss mainītos brīdī, kad es apprecētos. Būtu citas prioritātes, bērni... Pēdējos desmit gadus esmu dzīvojis no kampaņas uz kampaņu. Viena tikko beigusies, nākamā steidzas sākties. Un katru reizi atlieku – pēc gada sākšu dzīvot citādi. Tas neattiecas tikai uz laulību. Visu laiku ir kāds aktuālais ritenis, kam redzi beigas, un tas rada optisku mānu, ka tūlīt, tūlīt tas beigsies, un tad gan, jā, tad gan es dzīvošu. Bet sākas atkal nākamais ritenis... Protams, pats to esmu izvēlējies, neko nenoveļu uz kādu slikto. Tas gan ir skaidrs – mans dzīvesveids noteikti ir iemesls, kāpēc daudz ko neesmu izdarījis.

Ko vēl neesi izdarījis?

Daudz ko. Piemēram, joprojām neesmu iemācījies peldēt, kaut gan jau gadus piecus sev to solu. Arī šovasar cieti sev apsolīju iemācīties. Līdz ūdenim tiku, bet tas arī viss. Apzinos arī, ka man būtu jāmaina dzīves ieradumi.

Esi tam gatavs?

Noteikti gribu reiz ģimeni un bērnus un zinu, ka ātrāk vai vēlāk būs kaut kas jāmaina. Varbūt pēc nākamā gada vēlēšanām... Apbrīnoju cilvēkus, kam ir ilga laulība. Mani vecāki ir precējušies 35 gadus. Gājis visādi, bet kopumā veiksmīgi – kā nekā viņi ir kopā.

Tu vispār esi ģimenes cilvēks?

Es ļoti labi jūtos ģimenēs, bet pats laikam neesmu gan. Ja būtu, tad censtos to veidot. Manī nav arī intereses, piemēram, iekārtot ģimenes māju. Citi par to domā, sapņo, iztēlojas, kā tā varētu izskatītos, bet es ne.

Gan jau esi lasījis, ko saka Juris Rubenis. Ka vīriešu ieslīgšana darbos īstenībā ir smalka bēgšanas forma, lai nebūtu pārāk daudz pats ar sevi.

Iespējams, tā ir. Domāju, Latvijā vispār ir problēma ar vīriešu atbildības izjūtu pret jebko – darbu, bērniem. Iespējams, ka aizraušanās ar darbu ir mukšana no pienākumiem, rūpēm, kuras neietver tikai materiālo pusi, bet arī laiku un domas.

Man gan nešķiet, ka es muktu. Vienkārši skaidri zinu, ko vēlos, un uz to esmu ļoti mērķtiecīgi tiecies. Varbūt, pēc Freida, es tik un tā mūku. Iespējams. Jo man nav arī sajūtas, ka es dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Kas gan tur var būt pilnvērtīgs, ja galveno akcentu liec uz vienu...

Kāda būtu pilnvērtīga?

Ja spētu vairāk laika veltīt draugiem, ģimenei, nodarbēm, kas mani interesē un pilnveido garīgi. Patlaban – ja darbā ir kas svarīgs, atceļu pat atvaļinājumu. Tas nenozīmē, ka man ir nelaimīga, neinteresanta dzīve, bet es to pakārtoju mērķim. Man tas ir būtiski, un uz to es arī apzināti koncentrējos.

Kaut kur nejauši izlasīju ziņu par Tomu Krūzu – viņš pēc šķiršanās izmisīgi meklējot draudzeni, jo jūtoties vientuļš. Tev ir nepieciešama sieviete blakus?

Jā, man tas ir ļoti būtiski. Nespēju pat iedomāties sevi ilgu laiku dzīvojam viens. Agrāk man šķita, ka pasauli iepazīstu tieši caur sievietēm. Gandrīz visu savu mūžu esmu dzīvojis attiecībās. Viens neesmu dzīvojis ilgāk par pusgadu. Sieviete ir milzīgs enerģijas avots, patvērums.

Kas, tavuprāt, ir grūtākais attiecībās?

Apprecēties. Joks. Kaut gan jā, nepazaudēt tās. Neļaut tām izirt. Pilnveidot un attīstīt tās.

Ikdienā?

Man vispār ir grūti dzīvot sabalansēti un pilnvērtīgi. Jēgpilnas dzīves pamatā noteikti ir dažādība, bet manas spējas visu sabalansēt klibo. Apzinos to. Netīksminos, bet cenšos ar to cīnīties. Biežāk gan šajās cīņās zaudēju, bet būtiskākais, ka pēdējos piecus sešus gadus to apzinos. Tā jau ir cerība, ka virzos pareizākā virzienā. Piedomāju, lai vismaz tajā laikā, kad esmu kopā ar kādu cilvēku, būtu kopā simtprocentīgi, nevis paralēli mēģinātu vēl kādam piezvanīt, kaut ko sarunāt.

Pagājušajā gadā biju pie Jura Rubeņa uz kristīgās meditācijas centru, viņš tieši to arī mācīja – lai kur tu būtu, dievkalpojumā, darbā vai ģimenē, bet tajā mirklī esi tur, kur esi, par simts procentiem, un nemēģini darīt vairākas darbus vienlaikus. Tas man klibo ne tikai privātajā dzīvē, bet arī darbā. Turklāt esmu pieradinājis visus, ar kuriem kopā strādāju, ka man var zvanīt jebkurā laikā, un es vienmēr atbildēšu. Un man arī zvana. Ne tāpēc, ka cilvēki būtu nepieklājīgi, vienkārši esmu tā pieradinājis. Privātajā dzīvē tas, protams, traucē. Vispirms otru apbēdina, tad kaitina, pēc tam tracina. Beigās ir vienaldzība.

Tu esi emocionāls?

Jā, ļoti. Bet tas mazinās, par to esmu gandarīts. Vairs nav daudz tāda, kas mani var izsist no sliedēm. Turklāt es apzināti strādāju pie tā, lai neeksplodētu. Tas taču ir bezjēdzīgi – nevajadzīgi izšķiest enerģiju. Sievietēm vēl tas piestāv, bet kas var būt trakāk par histērisku vīrieti?

Esi gājis pa gaisu?

Jā... (Rāda plaukstu.) Pagājušajā gadā tā uzvilkos, ka ar roku situ pa durvīm, izsitu stiklu un izdūru to cauri plaukstai.

Par ko gan tā uzvilkies?

Ikdiena. Sakrājās, aiz dusmām situ, nepaskatījos, pa kurieni... Pēc tam priecājos, ka visi pirksti kustas. Varēja beigties daudz sliktāk. Šādas situācijas ir laba mācība, esi spiests aizdomāties. Uz ko gan tu vari pretendēt, ja nespēj pašsavaldīties? Kopš tās reizes vairs neesmu arī kliedzis.

Apslāpēt emocijas gan arī nav labi... Kur tās liec?

Tam ir sports. Katru rītu eju intensīvi pasportot.

Ko tev nozīmē būt vīrietim? Tev ir kāds ētikas kodekss, kam seko?

Manuprāt, vīrieša galvenais pienākums ir rūpēties par cilvēkiem, par kuriem viņš ir atbildīgs. Par ģimeni, krustbērniem, draugiem, vecākiem. Rūpēties par drošību, stabilitāti. Ne tikai materiālajā, bet arī fundamentālākā aspektā. Varbūt sevi mierinu vai mānu, bet man šķiet – kaut ikdienā neesmu pietiekami kopā ar tuviem cilvēkiem, tomēr brīdī, kad būs tā īstā reize, kad palīdzēt varēšu tikai es, būšu klāt. Ir bijuši brīži, kad pametu visu, jo zinu, ka man ir jābūt kopā ar kādu cilvēku.

Pienākums nerada smaguma sajūtu? No sērijas – man tagad jānotur fronte?

Nē, es to izvēlos apzināti. Man patīk to fronti turēt. Tāds esmu piedzimis. Cits piedzimst kā sportists un domā tikai par bumbu. Vai – kā mākslinieks, kas dzīvo tikai savā lomā. Es 90% laika, lai ko arī darītu, domāju par darbu. Uztveru to kā Dieva gribu. Katram ir kāds augstāks pienākums, kas dots caur talantu un spējām. Tas nenozīmē, ka, manuprāt, Dievs grib, lai es dzīvoju tā, kā es dzīvoju. Nē, tik triviāli ne. Bet caur spējām tev tiek dots pienākums. Kam vairāk dots, no tā vairāk tiek prasīts. Nedomāju, ka dzīvoju pareizi un labi, man vēl daudz jāmācās, bet man ir devīgi doti talanti un spējas. Cenšos pēc iespējas atbildīgāk pret to izturēties. Nenobumbulēt talantu.

Doma, ka bez tevis nekas nevar notikt?

Jā, jā! Tas ir milzīgs dēmons, kas nevienam neko labu nedara. Cīnos ar to. Godkāre. Pat ne varaskāre. Bez varas gan nevar, tā bieži ir nepieciešama, lai spētu kaut ko panākt un paveikt. Tā vairāk nepieciešama kā līdzeklis. Pati par sevi vara mani nemotivē, bet godkāre gan. Redz, es desmit gadus – no septiņiem līdz astoņpadsmit gadiem – spēlēju teātri. Un amatierteātra aktieriem...

...vajag aplausus?

Protams! Tā ir amatierteātru aktieru problēma.

Puikas gan reti grib spēlēt teātri.

Varbūt tas bija iedzimts. Tēvs bija spēlējis amatierteātrī, pat stājies kondženē uz aktieriem, bet nebija uzņemts, kā vēsta ģimenes leģenda, tāpēc, ka nav labi dziedājis. Tā viņš beidza teātra darbinieku tehnikumu kā masu pasākuma režisors. Es spēlēju Rīgas Pionieru pils teātrī pie režisores Lauras Goiževskas, un tas man daudz ko deva. Ja nebūtu bijis teātra, pieļauju, man būtu dažādi kompleksi, es nejustos auditorijas priekšā tik brīvi. No teātra droši vien nāk arī pārliecināšanas spējas.

Kāpēc neaizgāji uz aktieriem?

Tik liela talanta gan man nebija. Man šķiet, nav nekā sliktāka par kļūdaini izvēlētu profesiju. Aktieri, ārsti, politiķi, žurnālisti, kas nestrādā pēc aicinājuma, ir nelaime visai sabiedrībai. Slikts aktieris vēl štrunts – viņam vienkārši nedos lomu, bet, ja ārsts, politiķis vai žurnālists strādā kļūdas pēc, tas ir traģiski apkārtējiem. Apzinājos, ka tā bija vērtīga pieredze pusaudža gados, nevis darbs, ko es varētu darīt ikdienā.

Tev tiešām jau 15 gados bija skaidrs, ka gribi kļūt par politiķi? Kā kaut kas tāds var ienākt tīņa galvā?

Domāju, tas ir stāsts par aicinājumu. No kādu desmit gadu vecuma esmu sekojis līdzi politiskajiem procesiem. Neatkarības atgūšanas laiks, barikādes, tolaik darbojos skautos... Mūsu ģimenē vienmēr ir runājuši par politiku, un man tā bija ikdiena – apspriest politiskos procesus, izteikt viedokļus.

Daudzās virtuvēs runā par politiku.

Jā, bet vai daudzās tas interesē bērnus? Mani interesēja. Skolas laikā jau darbojos pašpārvaldē, Universitātē vadīju studentu padomi. Vienmēr zināju, ka būšu politikā, nedomāju gan, ka tas notiks tik ātri – 22 gadu vecumā.

Kā tu tagad sadzīvo ar to, ka tevi dēvē par populistu, shēmotāju?

Neko darīt, tāds darbs. Visām profesijām ir sava ēnas puse, ar to vienkārši jāsamierinās. Demokrātiskā sabiedrībā katrs ir tiesīgs kaut ko domāt un teikt. Šobrīd spēju to jau ignorēt, tas mani personiski vairs neskar. Nepārdzīvoju. Jo skaidrs, ka tas nav simtprocentīgs Latvijas sabiedrības uzskats par mani. Galu galā vēlēšanās regulāri esmu ievēlēts. Ja tā uzskatītu visi, mani neievēlētu.

Ja man prasa, vai esmu populists, – noteikti ne. Drīzāk pretēji. Spēju pateikt pat ļoti nepopulāras lietas, bet populists cenšas izpatikt. Vai esmu shēmotājs? Jautājums – ko kurš ar to domā? Ja ar to saprot cilvēku, kas spēj izdomāt shēmu un ar to kaut ko nozagt, – tad nē. Bet, ja ar to saprot spējas paredzēt un konstruēt pietiekami sarežģītus politiskus procesus, – jā, pieredze šajā ziņā man ir.

Edgar, tu esi bagāts cilvēks?

Noteikti. Ja mēs esam tik bagāti, cik ar mums kaut kas noticis, tad – ļoti! Ja runājam materiālajā ziņā, tad neesmu no tiem, kam nepietiek eksistenciālām un attīstošām pamatvajadzībām. Manas vēlmes arī ir gana sabalansētas un loģiskas. Mani neinteresē rotaslietas, pulksteņi, mājas, dārgas izklaides. Mašīna man ir vajadzīga, bet nav nepieciešamības būt starp pirmajiem divdesmit pasaulē, kas brauc ar jaunākā modeļa mersedesu. Esmu citādi audzināts.

Ko tu ar to domā?

Man nekad nekā nav trūcis, bet nekad arī nekā nebija pārpārēm. Ja kaut kā ļoti trūkst, tad tik ļoti pēc tā ilgojies, ka, tiklīdz rodas iespēja, tā uzreiz to vajag. Kad puikām bija riteņi, man arī bija. Ne labākais, bet arī ne sliktākais. Ja no klases ekskursijā uz ārzemēm brauca tie, kam vecāki varēja iedot naudu, mani vecāki deva. Septiņpadsmit gados gribēju mobilo – tēvs iedeva savu veco. Astoņpadsmit gados vecāki man uzdāvināja pirmo mašīnu. Nekad nav bijis tā, ka man kaut ko ļoti kārojas, bet tā nav. Tas ir zelta griezums, kas iedod balansu ilgtermiņā, tad arī vēlāk netiecies pēc tā, kas tev nav vajadzīgs.

Kas vēl bez politikas un basketbola tev sagādā gandarījumu?

Man patīk ceļot – divatā braukt ar mašīnu pa svešām valstīm, vēlams ne Eiropā. Gribas kaut kur tālāk. Īpaši neplānot, bet braukt. Uzkavēties pilsētās ilgāk, nekā iecerēts, ļauties spontanitātei. Tā vislabāk ļauj sakārtot galvu un atslēgties, kvalitatīvi uzlādēt baterijas un pārbaudīt attiecības ar cilvēkiem.

No kā tev ir bail?

Daudz esmu domājis par to, vai man ir bail novecot. It kā visu laiku ar lepnumu atzīstu, ka nē, nav, bet man ir šaubas, vai tiešām nav. Laikam tomēr ir – ja nebūtu, es par to nedomātu...

Par ko īsti ir tās bailes?

Ka nebūšu vajadzīgs. Negribētos būt vecumā vienam. Tiešām negribētos. Ja esi dzīvojis savu dzīvi auglīgi, tad vecumā nevari būt viens – būs ģimene, bērni, mazbērni. Bet var nodzīvot arī tā, ka esi viens, un no tā man ir bail.

Varbūt man vispār ir bail būt vienam, jo nekad viens neesmu dzīvojis. Pat fiziski gandrīz nekad neesmu viens – darbā mūžīgi daudz cilvēku, mājās neesmu viens, nekad un nekur neesmu viens. Kaut kādos mirkļos esmu sevī, daudz dialogā ar sevi, bet ne viens. Laikam tāpēc, ka nav tādas pieredzes, arī ir bail.

Esmu pārvarējis bailes izgāzties. Tas labi. Tā ir īpašība, kas cilvēkiem liedz kaut ko izdarīt, – tik ļoti bail izgāzties, kļūdīties, ka nedara neko. Pat talantīgi, gudri, spējīgi cilvēki.

Tagad domāju, ka izgāzties vispār nav iespējams. Ja apzināti, mērķtiecīgi kaut ko dari, ja tas ir pēc būtības un ar funktieri, – pat ja neizdodas, tā nav izgāšanās. To vajag saprast, jo bailes bremzē.

Kā teica kādā filmā – cilvēks nav viņa bankas konts un ieņemamais amats. Tevi pazīst kā politiķi, basketbola funkcionāru, bet, ja to visu paņemtu nost, kas īsti tu esi, Edgar Jaunup?

Bankas kontu noteikti var noņemt, ilgi ar to neizvilkt... Domāju, ka tomēr esmu labs draugs. Gana jūtīgs cilvēks, kuru var aizkustināt kāda epizode uz ielas vai kinofilmā. Cilvēks, kurš spēj novērtēt dabas un apkārtējās vides skaistumu. Līdzjūtīgs cilvēks, kuru patiesi interesē, kā klājas citiem, kurš vēl citiem labu un ir gatavs palīdzēt, kad kādam tas ir nepieciešams.

Cilvēks, kas tic tam, ka jebkurš var izdarīt gandrīz jebko – ja vien pats notic sev, stāstam, mērķim. Kā jebkurš – cilvēks, kurš cīnās ar saviem kompleksiem un putniem galvā. Kurš krīt pārliecības krīzēs, kad ir izsmēlis sevi, un tad meklē dziļāku jēgu dzīvei. Cilvēks, kas tic Dievam un kam baznīca ir nopietns balsts un pamats, bet dievkalpojums – būtisks rituāls, kas palīdz noslaucīt no galda ikdienas jezgu. Cilvēks, kas negrib būt viens. Jā, galu galā es gribētu būt normāls cilvēks – šā vārda labākajā nozīmē.

Inita Saulīte-Sandere/Foto: Imants Ķīkulis