Borovkovs: nāvessoda neesamība rada priekšnoteikumus linča tiesai
Organizētas cilvēku kopienas, vēlāk valsts vārdā cilvēku par kaut ko sodām, atņemot dzīvību. Iespējamās tiesu kļūdas ir iemesls, kādēļ daudzas valstis atsakās no nāvessoda.
Plašāk jārunā par soda nozīmi. Domāju, ka ir grūti atrast cilvēkus, kas joprojām naivi tic, ka cietums labo cilvēku. Tas nevienu brīdi tā nav bijis. Tādēļ sods, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, ir jārealizē tajos gadījumos, kad cilvēks jāizolē no sabiedrības, kad viņa socializācija ir apšaubāma.
Staļina laika krimināllikums paredzēja 42 noziegumus, par kuriem pienācās nāvessods. Tad šis skaitlis 1961. gada kriminālkodeksā samazinājās līdz 32. Mainījās humanizācijas virzienā. Padomju laikā man iznāca Maskavā pāris reizes saķeršanās ar lieliem vīriem par Latvijas kriminālkodeksu, kur bija paredzēts nāvessods par sociālistiskās mantas izlaupīšanu lielos apmēros. Toreiz es tā zobgalīgi teicu, ka tad, ja valsts pieļauj, ka to var apzagt lielos apmēros, varbūt ir jāsoda valsts, kas to pieļauj. Tāpat nāvessods bija paredzēts par kukuļņemšanu. Bija tādi paraugprocesi, kam ir preventīva nozīme - vienu soda, lai citiem būtu par biedinājumu.
Sešdesmitajos gados uz nāvi tika notiesāts Rīgas centrālā universālveikala direktors, kas ņēma kukuļus. Pat pieļaujot, ka cilvēks blēdis ir cauri un cauri, šis sods ir neadekvāts.
Tagad, humanizējoties krimināltiesībām, no šī soda veida atsakās. Bet notiek braukšana otrā grāvī. Tāds ļoti spilgts ir Norvēģijas masu slaktiņa sarīkotājs Anderss Bērings-Breiviks, kurš pēc taisnības sajūtas nav pelnījis nekādu piedošanu. Viņa eksistenciālā forma ir uztaisīta tā, ka viņa dzīvē nekas nav mainījies, izņemot to, ka viņš ir izolēts. Šādi gadījumi ar Breivīku var novest pie tā, ka parādās paralēlā justīcija un neformālās tiesiskās attiecības.
Tas ir tad, ka cilvēki netic valsts institūciju spējai tikt galā ar šādiem noziegumiem un uzņemties sodīšanas funkciju. Līdz ar to cilvēki paši sāk spriest tiesu. Tas ir tas pats, kas noziedzīgā pasaulē, kur ir strikts kodekss – ir lietas, kas netiek piedotas, piemēram, kopīgās kases izlaupīšana.
Šobrīd ir slima tā sadaļa, ko sauc par tiesību filozofiju, kas attīsta zinātni uz priekšu. Ar varas funkciju apveltītie cilvēki visbiežāk ir vāji izglītoti. Kad parādījās Holivudas filmas, cilvēkiem priekšstats par policistu veidojās nevis no tā, kā viņš zina tiesību un juridisko jomu, bet no tā, ko viņš ir redzējis Holivudas filmās. Ja no tiesību viedokļa paskatās šīs filmas, tad jebkura šī policista – pozitīvā tēla – rīcībā ir tik daudz tiesību pārkāpumu, ka studenti varētu kārtot par to eksāmenu. Sākot no patvaļas, dienesta pilnvaru pārsniegšanas, turpinot ar pierādījumu falsifikāciju, nepareizu izņemšanu, piemēram, kaut ko iebāžot kabatā.
Šī nepareizā izpratne novedusi pie tā, ka nāvessods ir iespējams pat par administratīvu pārkāpumu. Ceļu policists kādu mēģina apturēt, autovadītājs neapstājas, un policistam ir tiesības šaut. Mums jaunāko laiku vēsturē ir gadījums, kad tika nošauta nejauša pasažiere šādā apšaudē, un šofera motivācija, kādēļ viņš neapstājās, bija fakts, ka tā bija dienesta automašīna, kuru viņš neatļauti izmantoja, lai piepelnītos kā taksometra šoferis. Tas ir administratīvs, sīks pārkāpums, bet iespējams pat nāvessods.
Publiskie nāvessodi, kas kādreiz bija, arī ir morāles un ētikas jautājums. Kāds valsts vārdā izpilda slepkavību. Arī par to jārunā, kas ir tā persona, kas to dara.
Mēs vēsturē zinām valstis, kas slepkavoja savus iedzīvotājus ar ārkārtīgu rūpību un centību. Otrais pasaules karš paņēma 50 miljonus dzīvību, tai skaitā 20 miljonus padomju pilsoņu. Taču boļševiki, pārvaldot padomju valsti no 1917. līdz 1953. gadam, kad nomira Staļins, pēc pieticīgākajām aplēsēm ir likvidējuši 52-54 miljonus cilvēku. Te ir runa par cilvēkiem, kas šauj savējos valsts vārdā. Mums vēsturē ir fiksēti vairāki rekordisti, kuri nošāvuši 10, 20 tūkstošus cilvēku.
Sodu sistēma ir nopietni pārskatāma, jo, manuprāt, cietumi nevis labo, bet rada jaunus sociālus robus sabiedrībā. Ir virkne noziegumu, kur ar brīvības atņemšanu saistītais sods kalpo kā iebiedēšana. Kādam tiks sabojāti dzīves apstākļi, bet tajā pašā laikā cilvēks ir atrauts no saviem bērniem, nerūpējas par saviem vecākiem, viņš ir izolēts, un pārējā sabiedrība viņu uztur. Manuprāt, daudz lietderīgāks sods būtu likt viņam atstrādāt nodarīto skādi vai naudassodi. Dzēst kaitējumu, nevis vienkārši izolēt.
Es nerunāju par noziegumiem, kas ir saistīti ar vardarbību, tad soda jēga ir viņa izolēšana. Bet te mēs atkal iebraucam otrā grāvī, piemēram, Breivīkam šobrīd ir izcili dzīves apstākļi, vairāku istabu kamera, viņš iegūst augstāko izglītību, viņam ir ļoti labi sociāli nodrošināti apstākļi. Līdz ar to ir pretējs efekts, jo cilvēki, kuru bērniem viņš ir atņēmis dzīvību, vairs netic policijai un tiesai, bet domā par to, kā pašiem spriest tiesu.
Bija gadījums, kad aviodispečeru kļūdas dēļ gaisā saskrējās divas lidmašīnas un gāja bojā vairāki desmiti bērnu. Viens no bērnu tēviem uzskatīja, ka tiesas spriedums – pāris gadi nosacīti – nav adekvāts pret to, kas viņam ir nodarīts. Viens bērnu tēvs atriebās un nogalināja šo dispečeru. Tātad pats izpildīja sodu. Arī viņam nebija liels sods, jo tiesa ņēma vērā, ka viņš to darījis tieši šādu motīvu vadīts. Kad viņš atgriezās dzimtenē, viņu sagaidīja kā varoni. Viņš bija izpildījis atriebības aktu.
Kasjauns.lv/Foto: Ieva Čīka, LETA
