Rīgas jaunatne ārprātīgi uzdzīvo ārpus skolas. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Pirms gadiem desmit mēs mierīgi pusnaktī varējām aiziet uz bodi un nopirkt šņabi. Pirms gadiem divdesmit uz ielu stūra uzslietā teltenē varējām dabūt kādu litru spirta. Pirms gadiem trīsdesmit plosījās pretalkohola kampaņa. Pirms gadiem četrdesmit padomju tauta, tai skaitā arī latvieši, draudzīgi brāļu saimē nodzērās. Bet, kā bija pirms 100 gadiem? Reti kurš atcerēsies, ka arī tolaik plosījās pretalkohola kampaņa un bija daudz neapmierināto ar tās uzliktajiem ierobežojumiem. Tiesa gan, tolaik iedzīvotāji tika dalīti pilsētniekos un lauciniekos un šī pretalkohola reforma skāra tikai pilsētniekus. Krievijas impērijas dome Pēterburgā sprieda par „šmigas” tirgošanas aizliegšanu no vienpadsmitiem vakarā. Protams, bija neapmierinātie, jo jaunie noteikumi noteica to, ka stirpo alkoholu pēc vienpadsmitiem vakarā nevarēs tirgot arī restorānos un krogos:

„Uztraucas krodzinieki par to, ka pilsētās p. 11 vakarā nedrīkst tirgoties ar degvīnu. Maskavas biržas komitejas priekšnieks Krestovņikovs gan drusku izglābis krodziniekus, izdabūdams cauri pārlabojumu, ka p. 11 vakarā var tirgoties ar šampanieti, vīnu, liķieriem, alu Pēterburgas krodzinieku biedrības priekšnieks Botčegovs izteicies, ka bez degvīna restorānu turētājiem zaudējumi būs nepaciešami.

Vaimanā krodzinieki arī par to, ka dzērienus grib aizliegt pārdot visās izpriecas vietās. Uz krodzinieku stāvokļa valsts padomē nostājies padomes loceklis Tagancevs, kurš teicis, ka nevajaga ierobežot pilsētu iedzīvotājus viņu paradumos, kas nodibinājušies no seniem laikiem, piem. paradumā sagaidīt jaungadu restorānos, paēst pēc teātra restorānā vakariņas u.t.t. Pamatodamies uz šo Taganceva „gudro” runu, krodzinieki nolēmuši iesniegt vispadevīgu lūgumu, lai no jauna lūko cauri valsts padomes pieņemtos minētos pantus!”

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 27. janvārī)

Toreiz impērijas galvaspilsētā vajadzēja cīnīties ne tikai pret alkohola postu, bet arī pret masāžas saloniem. Zem skaistajām izkārtnēm par masāžas pakalpojumu sniegšanu, tāpat kā tagad, slēpās suteneru kantori un prostitūtu bordeļi. 1914. gadā avīzes šos viltus masāžas salonus dēvēja par izvirtuļu ligzdām:

Nama saimnieks ziņoja pilsētas priekšniekam un atraitni sauca pie miera tiesas. Vienkāršajā miera tiesas zālē, kur parasti redz tikai ormaņus, bodniekus, prostituētās un citus vienkāršus cilvēciņus, tagad sapulcējās lepna, spīdoša sabiedrība. Par lieciniekiem uzstājās namu šveicari, dvorņiki, policisti, istabas meitas, lepnas dāmas, masāžistes, mašīnu rakstītājas ģērbušās zīdā, samtā un dārgos kažokos.

Šteinmeiera kundzei piesprieda 100 rbļ. vaj mēnesi aresta.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 28. janvārī)

Pirms 100 gadiem laulātie savu netīro veļu mazgāja daudz publiskāk nekā tagad. Šodien dzeltenā prese var tikai apskaust 1914. gadā presē rakstīto. Un nebija vajadzīgi nekādi paparaci - cilvēki vienkārši uzticējās ceturtajai varai un bija cieši pārliecināti, ka tajā sīki aprakstot savu dzīvesbiedru sānsoļus, visu var atkal vērst par labu. Tā, piemēram, guberņas sekretārs Jānis Slogs no Jelgavas, Zaļajā ielā 38, „Jaunajai Dienas Lapai” piesūtījis vēstuli, kurā apraksta savas laulātās draudzenes sānsoļus:

„Mana sieva Katrīna Slogs, dzim. Kaugar, aizbrauca 19. decembrī 1913. g. ar rīta vilcienu uz Rīgu, kā pati sacīja, iekasēt naudu par kaut kādu vekseli un solījās ar vakara vilcienu būt atpakaļ, bet līdz šai dienai vēl nav atgriezusies. Tajā pašā dienas vakarā nejauši uzgāju, ka skapjos un kumodēs glabātās drēbes un mantas ir paņemtas. Otrā dienā saņēmu no savas sievas anonīmu vēstulīti, ka tā esot aizbraukusi uz mūžīgiem laikiem

Vēlāk izskaidrojās, ka mana sieva ar kāda vīrieša palīdzību, man dienestā esot, bija klusām vedusi mantas projām jau dažas dienas iepriekš savas pazušanas. Man nekas cits neatlikās, kā par zudušo mantu ziņot policijai.

Pēc ievāktām ziņām izrādījās, ka mana sieva ir aizlaidusies ar kādu pavadoni J., kurš pie viņas esot viesojies katru dienu, kamēr biju darbā. Tikai pavadoņa vecums nepiemērots viņas vecumam: manai sievai jau 46 gadi, bet viņas pavadonim tikai ap 30.

Kā tagad izrādās, tad manai aizbēgušai sievai neko nenozīmē vīra un ģimenes gods un tā ar savu neparasti prasto rīcību ir tikai sevi negodā nolikusi un savus sirmos vecākus apbēdinājusi (tēvs patlaban pie miršanas). Lai izsargātos biju spiests pret savu aizbēgušo sievu un tās pavadoni celt kriminālsūdzību. Ka mana sieva ir aizbēgusi un slēpjas, redzams arī no tam, ka viņa nedrīkst uzdot savu tagadējo dzīves vietu, jo viņa labi zin, ka tā līdz ar savu pavadoni tiek meklēta no pienācīgām iestādēm. Ar savu aizbēgušo sievu, pareizāki, ar tās pavadoni, es turu zem sava goda ielaisties kaut kādā tālākā polemikā.”

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 29. janvārī)

Vispār pirms 1. pasaules kara bija ļoti jāuzmanās, lai nenokļūtu laikrakstu lappusēs. Ja tu biji dzīves baudītājs, tad no tā izvairīties praktiski nebija iespējams. Viss tika smalki aprakstīts, pieminot pat vissīkākās detaļas, un, protams, nekāds politkorektums, datu aizsardzība un cilvēktiesības toreiz nepastāvēja. Visvairāk sāpīgu preses dzēlienu izpelnījas jaunatne – mūsu vecvecmāmīnas un vecvectētiņi. Tā pati „Jaunā Dienas Lapa” raksta:

„Ilgāku laiku man bija izdevība novērot Rīgas mācošās jaunatnes dzīvi ārpus skolas. Man jāaizrāda, ka liels daudzums ir to, kuru svabadie mirkļi tiek ziedoti vieglai, līdz ārprātam bezbēdīgai izdzīvei. Pasniegšu no maniem novērojumiem tikai vienu ainu.

Un nu viss jautrais pulciņš staigāja un omulīgi čaloja. Bet jautrajiem tērzētājiem nepietika ar svaiga gaisa ieelpošanu. Viņu jaunās, pāri kūstošās dvēseles tiecās pēc kā vairāk. Un drīz visa jautrā kompānija nolēma doties uz „Cafē de Paris”. Še tomēr jaunieši nejutās omulīgi. Tad ģimnāziju beigušās jaunavas aizrādīja, ka restorācijā „Panama” varot brīvāki justies, jo tur pa vārtiem varot tūliņ taisni iekļūt kabinetos. Pēc nedaudz minūtēm visi jau sēdēja „Panama” kabinetos. Nu sākās plaša un brīva uzdzīve, kura ilga līdz plkst. 1 naktī. Pēc tam „ekskursanti”, ieskurbuši, pa pāram devās uz daudzināto „Rossijas” „viesnīcu”. Tā audzina mūsu „priekšzīmīgajās” Rīgas vidus skolās pēc visiem cirkulāriem. Šos cirkulārus laikam arī pilnīgi tur ievēro, bet jūtas un gars paliek neizdaiļoti un neattīstīti.”

(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 29. janvārī)

Tāpat kā šodien, arī pirms 100 gadiem tika kalti grandiozi plāni Ķemeru sanatorijas attīstībai. Tikai ar to atšķirību, ka toreiz sprieda nevis, kā saglābt grimstošo „Balto kuģi”, bet gan kā to uzlabot. Tika spriests par pirms pāris gadiem atklātās tramvaja līnijas Ķemeri – Jaunķemeri uzlabošanu, elektriskā apgaismojuma ievilkšanu, kurināmā ekonomiju un tamlīdzīgi. Toreiz iecerētais arī nerealizējās, jo sākās 1. pasaules karš. Bet pēc kara, jau brīvās Latvijas laikā labās idejas tika realizētas un uzcelts slavenās Ķemeru sanatorijas dižais nams. 1914. gadā Ķemeru sanatorija vēl darbojās senajās – cara laikā celtajās ēkās:

(„Rīgas Avīze”, 1914. gada 29. janvārī)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.