Kā Brigmaņa komunisti rīkoja "mēslu talku" pret Kalpaka piemiņu

Saldenieks Imants Andersons, bijušais autorallists, joprojām atceras 1987. gada rudeni, laiku īsi pirms Atmodas, kad ļaudis jau sāka atklāti likt ziedus Airītēs, Kalpaka piemiņas vietā Zirņu pagastā. Toreiz Saldus rajona Komunistiskās partijas komitejas 1. sekretārs bija Augusts Brigmanis, Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs.

Brigmani vaino apgānīšanā

„Tuvojoties 18. novembrim, lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, A. Brigmanis norīkoja „Saldus Lauktehnikas” šoferus uz ceļa un piemiņas vietām sagāzt kūtsmēslus,” 2002. gada 28. septembrī laikrakstā „Zemgales Ziņas” rakstījis Andersons.

Pēc viņa vārdiem, Brigmanis pavēlējis „toreizējam Lauktehnikas pārvaldniekam Zigfrīdam Dzirnem, lai autotransporta priekšnieks Arvīds Sviķis norīko šoferus vest uz piemiņas vietu kūtsmēslus”. Tā kā Sviķis neklausījis, atrasti citi pakalpiņi, bet Brigmanis no dienesta auto esot vērojis, lai „buldozeri kārtīgi „apstrādā” piemiņas vietu”.

Arī pēc daudziem gadiem Andersons no saviem vārdiem neatkāpjas, vien žurnālam „Kas Jauns” precizējis, ka nevis kūtsmēsli gāzti uz ceļa, bet amonizēta kūdra. Tomēr Oskars Grīgs (bijušais Saeimas deputāts) ar saviem vīriem piemiņas vietu attīrījis, kūdru no ceļa nostūmis arī agronoms Vītiņš.

Pieminekļa gāzēju sabraucis traktors

Komunistiem nav bijis miera, un novākti arī visu padomju laiku nostāvējušie pieminekļi Kalpaka līdzgaitniekiem Krievam, Grundmanim un Šrinderam. „Tos naktī demontēja un noraka kolhoza „Druva” teritorijā, meliorācijas bedrē, kas bija domāta veco māju pamatiem. Meliorācijas inženieris šo vietu atzīmēja kartē,” stāsta Andersons. Tas ļāva pieminekļus Grīga komandai atrast un atkal uzstādīt.

Savukārt Kalpakam Airītēs atjaunotais piemineklis ir kopija. Oriģinālo vēl 50. gadu beigās nogāzis kāds traktorists. „Nedēļu pēc tam viņu nobrauca paša traktors. Gan jau kāds palīdzēja,” izteicies Andersons. Interesanti, ka bijuši vīri, kas gādājuši par Kalpaka piemiņu pat padomju laikā. Toreiz bijis liels tracis, kad gaišā dienas laikā ceļā uz Airītēm parādījusies piemiņas zīme. Tikai pēc komunistu varas krišanas atklāti varēts runāt, ka to paveicis vietējais iedzīvotājs Andris Lāma.

Bijušais priekšnieks neziņā

Mūslaikos Andersona aprakstīto notikumu dalībnieki sakās neko daudz nezinām. Bijušais „Lauktehnikas” vadītājs Zigfrīds Dzirne, tagad zemnieks no Remtes pagasta, par 1987. gada rudenī piedzīvoto lielākoties atbild: „Es nezinu.”

Kūtsmēsli uz ceļa noteikti neesot gāzti, „bijām brīdināti, ka varbūt vajadzēs kūdras vedēju brigādi”. Vai šāda brigāde devusies „darbā”, Dzirne nezinot, „neesmu tur bijis”. „Mūsu nostāja bija – kur norīkos, tur vedīs.” Vaicāts, vai uzdevumus devis Brigmanis, Dzirne atteic: „Brigmanis neko nav devis.” Un no kurienes nāca brīdinājumi, ka varbūt kaut kas būs jādara? Te atbilde gan nepārprotama: „No partijas komitejas, protams.”

Brigmanis: „Bleķis un meli”

Pilnīgi pretēju viedokli žurnālam „Kas Jauns” paudis pats Augusts Brigmanis: „Uzskatu, ka, pateicoties man, Kalpaka piemiņas vieta ir saglabāta. Es zinu, kāds man kā rajona partijas sekretāram bija uzstādījums – ierīkot tur autobusa pieturu.”

Laikā, kad ar saviem atmaskojumiem klajā nāca Imants Andersons, viņš bija Tautas partijas Saldus nodaļas vadītājs. Tāpēc viņa rīcība Brigmanim izbrīnu neizraisījusi, tā esot politiska cīņa, „bleķis un meli”.

Brigmanis stāsta, ka, stājoties darbā partijas sekretāra amatā, kabineta seifā atradis Kalpaka muzeja viesu grāmatu: „Uz to varēja reaģēt dažādi, bet es šo grāmatu nodevu muzejam.” Jau sākoties Atmodai, bet, vēl pastāvot vecajai varai, Brigmanis Saldus rajona izpildkomitejas sēdē ierosinājis Airītēs ierīkot muzeju. „Tas laikam bija 1988. gadā.”

Ja tā, tad kāpēc deputāts nav tiesājies par neslavas celšanu? Brigmanis: „Es esmu cilvēks, kas nekad necenšas tiesāties, esmu vairāk pārliecināts par savu iekšējo taisnību. Es zinu, ka tajā brīdī esmu rīkojies pareizi, Kalpaka piemiņas vieta ir saglabāta un ir svēta.”

Kādreizējais milicis izteicies asi

Brigmanis 2002. gadā „Zemgales Ziņās” publicēja atbildi Andersonam, taču divas dienas vēlāk sekoja Aivara Tērauda, Ingas Grodņas un Jāņa Kaudzes atbilde apmaksātā laukumā. Bijušais Saldus milicijas priekšnieks Kaudze raksturoja Brigmani asi – kā „īstu čekas profesionāli”. Pieminekļu demontāžas laikā viņš esot izsaukts ar iemeslu, ka notiek nekārtības.

Toreizējais Kalpaka muzeja vadītājs Tērauds pauda, ka minētā viesu grāmata bijusi noslēpta Brigmaņa seifā: „Jūtot, ka nav ievēlēts Augstākajā padomē, Brigmaņa kungs „pēkšņi” viesu grāmatu atrada un atdeva muzejam, pats jūtoties kā īstens latviešu tautas varonis.”

Par 1987. gada notikumiem Tērauds atceras, ka pieminekļi novākti pēc rīkojuma no rajona izpildkomitejas un ar Kalpaka piemiņas pasākumiem Saldus novadā sākusies Atmoda. 1988. gadā piemineklis atjaunots, 1990. gadā atklāts muzejs.

Čekas aģentam atslēdza sakarus

Visskarbāko viedokli paudis bijušais Saeimas deputāts Oskars Grīgs – viņu 1987. gadā čeka arestēja par Kalpaka piemiņas vietas sakopšanu. Par Brigmani viņš uzskata, ka deputāta vienīgā iespēja atgūt godu Grīga acīs ir mesties ceļos un lūgt piedošanu trīs vietās – Airītēs, pie Kalpaka pieminekļa Esplanādē un pie Brīvības pieminekļa.

Grīgam vēl bērnībā tēvs, bijušais leģionārs, parādījis Airītes un novēlējis šo vietu reiz sakopt. „1987. gada 8. novembrī mēs, četri vīri, vienam meita, mans dēls un sieva, sešarpus stundās to izdarījām,” atceras Grīgs. Toreiz muzeja ēkā mitis kāds vīrelis, kura uzdevums bija pierakstīt to auto numurus, kas piebrauc ar cilvēkiem, kuri liek ziedus piemiņas vietā.

Savukārt tajā novembra dienā čekistu „aģentam” klājies grūti. Grīga vīri salaida „uz īso” telefona vadus, lai viņš nevarētu piezvanīt. Operācijai bija izvēlēta diena, kad rajona čekisti devušies medībās. „Kad bijām visu izdarījuši, uzsniga balts sniedziņš. Klusums, kolosāls skats! Un pēkšņi piebrauc balta ņiva. Ieskrien mājā, izskrien, ņivai pa federi un prom Saldus virzienā.” Par sevi Grīgs neesot daudz uztraucies, bet ja sēdinātu cietumā viņa līdzgaitniekus, bija sagatavojis 50 vēstules Imantam Ziedonim un citiem kultūras darbiniekiem, lai lūgtu aizstāvību.

Pieminekļi gāzti ar Brigmaņa akceptu

Mājup braucot, Grīgs no Kandavas piezvanījis draugiem, kam bija sakari ar radio „Brīvā Eiropa´ – tolaik Latvijā par šādiem veikumiem neziņotu ne vienīgā televīzija, ne arī avīzes. Nezin, kā, bet izdevies sazināties ar „naidīgajām radiobalsīm”. Nākamā rītā pulksten sešos „Brīvā Eiropa” no Minhenes un „Amerikas Balss” no Vašingtonas vēstīja, ka Airītēs atjaunoti pieminekļi.

„Nākamā dienā ap desmitiem mani arestēja. Bet čeka bija solīda, sevišķi viens čekists, latvietis. Izrunājāmies par vēsturi, un beigās viņš man paspieda roku, teikdams – ja tādi veči būtu vairāk Latvijā, cepuri nost,” stāsta Grīgs. Tas bija 10. novembrī, viņš ātri vien atbrīvots. 12. novembrī saņēmis zvanu, ka pieminekļus atkal gāž. „Ar Brigmaņa akceptu. Rakstiskas pavēles jau nebija, bet nekas nenotika bez partijas ziņas,” – tā Grīgs.

Šoreiz pieminekļi aizvesti krietni tālāk un aprakti divarpus līdz trīs metrus dziļā bedrē, kas bija domāta vecu, nojauktu māju pamatiem. „Brigmanis bija pārbijies,” teic Grīgs. „Lielākoties tur gucuļi strādāja, latviešus nevarēja dabūt. Un draņķis ir toreizējais Lutriņu melioratoru priekšnieks Briedis. Tas iedeva speciālo tehniku un zināja, kam.”

Izpildkomitejas priekšsēdis lūdzis piedošanu

Pretēji rīkojies nu jau aizsaulē aizgājušais Saldus rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Upmalis. „1988. gada novembrī viņš atbrauca uz Airītēm, pienāca pie manis un sāka raudāt, publiski lūdza piedošanu – par to, ka nav aktīvi iestājies pret otrreizējo nopostīšanu. Upmalis vēl uzrakstīja lielu rakstu avīzē, un pats atstāja amatu. Viņš man daudz pastāstīja par šo draņķi,” Grīgs ar to domā Brigmani.

„Ja viņš apgalvo, ka saglabājis piemiņas vietu, jau neskaitāmas reizes būtu šeit bijis. Atnāc un palūdz piedošanu tautai, nevis melo! Viņš ir kapitāli iegāzis Zemnieku savienību. Hameleons, ja te būtu bin Ladens, kalpotu tam! Visu var dzīvē piedot, bet ne tādu vandalismu. Viņu vajadzēja lauka kara tiesai tiesāt.”

1987. gada 18. novembra priekšvakarā komunisti sagatavojās nopietni. Lai ļaudis nevarētu piebraukt pie Airītēm, abās pusēs ceļam uzstādītas aizlieguma zīmes. Dežūrējuši autoinspektori ar žiguļiem un čekisti ar „bobikiem”. Turklāt ceļš vairāku metru augstumā piegāzts ar amonizētu kūdru. Uz Grīga sašutumu čekists atteicis – ne jau mēs to izdarījām, bet šis te – atkal domāts Brigmanis.

Kalpaka pieminekli meklējis pat ar akvalangu

1988. gada pavasarī studenti apraktos pieminekļus izcēla dienas gaismā, kolhoza „Druva” agronoms Vītiņš ar savu komandu noorganizēja atvešanu uz Airītēm un vēlāko restaurāciju. Tā gada 18. novembrī uz piemiņas vietas atkalatklāšanu sabrauca ap 30 000 cilvēku, Grīgam bija uzticēts gods pacelt mastā karogu. Viņam līdzās stāvēja Sīmanis, pēdējais tolaik vēl dzīvais Kalpaka bataljona karavīrs.

Kalpaka pieminekli atjaunoja un atklāja 1989. gadā. Akmeņkalis Bergs no Zirņu pagasta paveica perfektu darbu.  Oriģinālu tā arī nav izdevies uziet. „Esmu to meklējis vismaz 20 gadus, pat Ventu un Cieceri izložņāju ar akvalangu.” Dzirdēts, ka šo pieminekli gribēts pārtaisīt un uzstādīt par godu cīņās ar latviešu mežabrāļiem kritušam komjaunietim.

Eksdeputāts sadzinis pēdas tiem, kas veduši pieminekli Kuldīgas akmeņkaļiem, kas no tāda uzdevuma atteikušies. „Man pateica, ka pie Ierēm iegāzts Ventā, bet krasti ir mainījušies. Esmu meklēdams aizbraucis līdz pat leišu robežai. Kad čeka mani arestēja, uzzināju, cik perfekti viņi strādā. Par 60 procentiem bija nogājuši pa manām pēdām, pateica, kurā mājā esmu bijis un ko prasījis. Lūk, kas par tīklu!”

Grīgs joprojām nožēlo, ka karstumā publiski apvainojis bijušo Saldus rajona milicijas priekšnieku Jāni Kaudzi. Nikolaja Grundmaņa pieminekļa plāksnei bija nodauzīts stūris, un Grīgam sastāstīts, ka to ar āmuru pastrādājis milicis. Patiesībā tas visticamāk atgadījās, kad pieminekļus otrreiz cēla nost. „Es viņam atvainojos,” saka Grīgs.

Iespējams pat, ka Kaudze pielicis savu roku, lai saglabātu Saldus milicijas sķūnītī norakto piemiņas plāksni. Tā vēsta par to, ka kalpakieši 1919. gada 10. martā ieņēma Saldu. Tagad tā atkal pielikta pie bijušā štāba nama sienas.

Māris Puķītis/ Foto: Ieva Lūka/LETA, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva