Blēdis vai godavīrs? Kāpēc nevar nogremdēt Aivaru Lembergu

Nenoliedzami, Aivars Lembergs ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem cilvēkiem Latvijā. Viņš ir gan Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, gan smagos noziegumos apsūdzētais. Vieniem viņš ir blēdis, citiem – cienījams Ventspils mērs. Vieni labprāt redzētu viņu uz elektriskā krēsla, bet citi – premjera vai prezidenta krēslā. Vieni viņu slavē par efektīvu saimniekošanu, citi – par izsaimniekošanu. Tomēr gan vieni, gan otri spiesti atzīt, ka Lembergs ir pārsteidzoši rosīgs un uzņēmīgs. Turklāt reitingi viņam ir daudz labāki nekā daudziem tiem, kas nav apsūdzēti. Protams, tas rada izbrīnu un reizēm arī neizpratni. Arvien biežāk izskan apgalvojumi, ka kaut kas nav kārtībā ar šīs valsts pārvaldi. Kamēr notiek neveiklā un smagnējā rosīšanās ap Lemberga krimināllietu, tikmēr pats Lembergs smaida un rullē uz priekšu.

Aivars Lembergs dzimis 1953. gada 26. septembrī Jēkabpilī. Kā var noprast no Lemberga agrāk sniegtajām intervijām, viņš jau kopš dzimšanas bijis aktīvs un sabiedrisks – sešu mēnešu vecumā apmeklējis bērnu silīti, skolā bijis komjaunatnes komitejas sekretāra vietnieks, vadījis skates un dejojis modernās dejas. Augstskolā vadījis studentu celtnieku vienību, bijis vieglatlēts, spēlējis futbolu. Vienmēr tiecies kaut ko rīkot, organizēt, vadīt. Tā teikt – dzimis līderis. Jau 9. klasē sev noformulējis, ka vēlas būt ekonomists, jo labi padevusies matemātika un fizika. 1977. gadā beidzis Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti, iegūstot ekonomista kvalifikāciju rūpniecības plānošanas specialitātē. Līdz 1990. gadam bijis Komunistiskās partijas biedrs un partijas darbinieks. 1988. gadā ievēlēts par Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētāju, 1991. gadā – par Ventspils padomes priekšsēdētāju. Viņš vada pilsētu jau ceturtdaļgadsimtu.

Kā novērots, sabiedriskajā telpā Lembergs cenšas kultivēt pozitīva un veiksmīga cilvēka tēlu. Zinātāji gan stāsta, ka viņš ne vienmēr bijis tik smaidīgs un omulīgs. Patiesībā esot vairāki Lembergi. Viens Lembergs prot kliegt un draudēt, bet cits – smaidīt un jokot. Zīmīgi, ka vairākās intervijās viņš uzsver, ka ir laimīgs un veiksmīgs cilvēks. Var just, ka viņš pats spodrina šo tēlu – vienmēr veiksmīgais un smaidīgais Lembergs. Iespējams, Ventspils mērs ņēmis vērā PR speciālistu ieteikumus vai arī pats apzinās, ka šāds tēls publikai ir krietni simpātiskāks nekā pārlieku norūpējies vīrs, kas sagumis zem smagajām prokuratūras apsūdzībām. Mums taču patīk smaidīgi cilvēki, un Lembergs prot smaidīt. Mums patīk joki, un Lembergs prot arī jokot. Tā, šķiet, bieži vien tā ir tikai poza un spēle uz publiku. Tāpat jāatzīst, ka Ventspils mērs pieder pie tās kategorijas ļaužu, kas savu paveikto darbu un nedarbu dēļ nevar un nespēj būt pietiekami atklāti.

Ar labu intuīciju

Daudzus gadus Lembergs ticis atzīts par ietekmīgāko un bagātāko cilvēku Latvijā. Kaut pēdējos gados Ventspils mēra ietekme ir samazinājusies, viņš vēl joprojām daudziem asociējas ar lielu naudas podu. Ne velti daudzi Latvijas iedzīvotāji viņam sūta vēstules un lūdz iedot kādu tūkstoti. Nāk prātā filma Zelta teļš, kur Ostapa Bendera kompanjons Paņikovskis uz ielas uzmācas pagrīdes miljonāram Koreiko un prasa iedot nieka miljoniņu.

Intervijās, jautāts par savām attiecībām ar naudu, Lembergs visbiežāk koķetē un izvairās no tiešām atbildēm. “Būt bagātam – tas viss ir nosacīti,” filozofē Aivars. “Te ir nauda, un te vairs nav.” Viņš uzskata, ka galvenais  – nebūt nabadzīgam, jo laimei daudz nevajag. Lembergs atceras, ka padomju gados cilvēks bijis laimīgs, ja ledusskapī bijusi pudele Senču alus. Viņaprāt, bagāts ir tas, kas gada laikā izklaidei un sadzīves patēriņam var iztērēt miljonu. Un tādu cilvēku Latvijā nav daudz. “Es personīgi vienmēr esmu gatavs zaudēt naudu, no tā netaisot lielu traģēdiju,” apgalvo Ventspils mērs. “Ja es būtu tikai uz naudu, es no visa atteiktos un taisītu tikai naudu.”

Paziņas stāsta, ka Lembergs esot punktuāls un arī prasīgs cilvēks. Arī viņš pats atzīst, ka kļūst nejauks, ja kāds vēlas iestāstīt viņam kaut kādas aplamības. Tāpat viņu kaitina neprofesionalitāte un nekompetence. Ne aci nepamirkšķinot, var momentāni atlaist cilvēku no darba, ja tas šķiet neprofesionāls. Kādā intervijā viņš teic, ka Ventspils pašvaldības struktūrās pretendentu uz atlaišanu vairs neesot, jo visi nekompetentie jau esot atlaisti. “Nekad nebiju domājis tik ilgi strādāt par mēru,” saka Lembergs. “Bet, tā kā daudzi grib mani noēst, es nevaru padoties.”

Pazinēji teic, ka Lembergs apveltīts ar labu intelektu un loģiku. Prot prognozēt notikumus un pielāgoties. Spēj pārliecināt. Mērķtiecīgs un ar labu intuīciju. Sirgst ar lielummāniju, ļoti augstu sevi vērtē. “Jo vairāk mani sit un moka, jo sabiedrības attieksme ir pozitīvāka,” spriež Lembergs. Un daļēji viņam ir taisnība, jo valsts institūciju pārstāvju mazrezultatīvā cīņa pret Lembergu tikai vairo viņa popularitāti. Zināmā mērā Lemberga popularitāte balstās uz viņa politisko pretinieku mazspēju un valsts institūciju pārstāvju nekompetenci. Jo lempīgāki ir viņa pretinieki, jo populārāks ir pats Lembergs. Turklāt amats viņu ietrenējis domāt un spriest plašākos mērogos. Ne velti Lembergs kādā intervijā atzīst, ka Ventspils ekonomiskā reģionālā politika sākas Rietumsibīrijā un beidzas Latīņamerikā, Ziemeļamerikā, Āfrikā, Tuvajos un Vidējos Austrumos, Dienvidaustrumāzijā. Sēžot Ventspils mēra krēslā, viņš jūt, kāda ir, piemēram, Brazīlijas valdības agrārā politika. Ja tur valsts subsidē lauksaimniecību, palielinās minerālmēslu eksports caur Ventspili.

Visticamāk, Lembergs nemelo, kad apgalvo, ka viņam svarīgas ir Ventspils intereses. Viņam patīk būt saimniekam un rūpēties par savu saimniecību. Droši vien, ka arī šeit izpaužas viņa ambīcijas. Padarīt pilsētu ziedošu un plaukstošu – tas esot viņa hobijs. Mērs stāsta, ka vadīt pilsētu ir ļoti radošs process, kas sniedz viņam patiesu gandarījumu.

Lembergs bieži uzsver, ka viņu iesēdināt – tas ir nelabvēļu pasūtījums. Viņam esot pietiekami daudz politisku pretinieku, tāpēc viņu grib pastumt malā. Lai gan, jāatzīst, Lembergs vienmēr ar kaut ko ir konfliktējis un cīnījies. Piemēram, agrāk viņš aktīvi karoja ar Andri Šķēli, līdz uzradās starpnieki, kas abus samierināja. Konflikts radās, kad abi nespēja sadalīt Latvijas biznesu. Zinātāji stāsta, ka Lembergs centies naudu sadalīt pavisam vienkārši: Šķēlem – pārtika, bet man – tranzīts. Un lai Šķēle nelien tranzītā! Bet tas bija pagātnē, tagad abu kara cirvji ir norakti. Jautāts, kādas viņam attiecības ar Šķēli, Lembergs izlīdzas ar humoru: “Viņam sava sieviete, man sava sieviete. Kādas attiecības?”

Šā gadsimta sākumā viņš nonāca kara attiecībās ar bijušajiem Ventspils tranzīta biznesa partneriem. Lembergs stāsta, ka nespējis paredzēt viņu mantkārību. “Mana pieredze rāda, ka no desmit cilvēkiem deviņus pievar mantkārība,” teic Ventspils mērs intervijā žurnālam Santa. “Cilvēku jau vienmēr sabojā, kad caur rokām iet lielas naudas. Ja menedžerim sāk likties, ka par ikdienas darbu viņam pienākas vairāk nekā pārējiem īpašniekiem, sākas problēmas. Esmu ievērojis, ja cilvēkam stāv 100, viņš neņem, 1000 – neņem, 100 tūkstoši – neņem, bet tad nāk miljons, piecdesmit miljoni. Un tad viss. Pierod pie naudas, un lūzums notiek. Jautājums tikai, kurā naudas līmenī tas notiek.”

Mantkārības grēkā bijušie partneri vainoja pašu Lembergu. Viss sācies ar Valentīnu Kokali, kas bija LatRosTrans valdes priekšsēdētājs. No turienes Lembergs viņu esot izspiedis. Vēlāk no Ventspils naftas valdes priekšsēdētāja amata ticis izspiests Igors Skoks, no Ventbunkera valdes priekšsēdētāja amata – Olafs Berķis. Tad pienākusi arī Ventspils uzņēmēja Oļega Stepanova kārta, bet bijušie partneri apvienojušies un sākuši cīņu pret Lembergu.

Uz jautājumu, kas īsti vajadzīgs Lembergam, uzņēmējs Oļegs Stepanovs intervijā žurnālam Klubs teica: “Vara. Pareizāk sakot, varas un naudas kokteilis, nevis nauda tīrā veidā. Viņš nav biznesmenis tādā nozīmē, kādā es to saprotu. Ja viņš būtu biznesmenis, tad droši vien nodarbotos ar biznesu. Taču arī politiķis tīrā veidā viņš nav. Ja viņš būtu bijis politiķis, tad droši vien būtu Saeimā, valdībā un vēl kaut kur. Tā pozīcija, kuru viņš izvēlējies, ir mēra vai nemēra pozīcija, kas viņam neuzliek nekādus pienākumus, un to pašu resursu kontrole, tikai citādāk. Viņš atgādina mazu zvēriņu, kas pakampis lielu kumosu un velk uz savu aliņu.”

Lemberga oponenti arī agrāk izteicās, ka viņš savā būtībā esot nelaimīgs un vientuļš. Iztērējis miljonus, lai uzceltu savu rančo mežā, bet dzīvo tur viens pats. Stingri turas pie varas, jo labi saprot, ka bez tās nespēs garantēt savu drošību. Tomēr viss plūst un mainās – bijušie pretinieki vairs nekaro, viņu starpā iestājies pamiers. Pērn intervijā uzņēmējs Oļegs Stepanovs norādīja, ka Ventspilī tranzīta kari ir beigušies. Turklāt savos izteikumos par Lembergu viņš bija manāmi pozitīvāks. Vērtējot Lembergam uzrādītās apsūdzības, viņš izsacījās, ka Ventspils mēram labāk piemērot naudas sodu, nevis cietumu.

Jau daudzus gadus Lembergs dzīvo savā privātmājā Puzē. Viņš neslēpj, ka patīk sadzīviskas ērtības. “Mājās jābūt nelielam bardakam, jo man nepatīk tāds baigais perfektums. Vajadzīgs racionāls mājīgums. Mājās esmu pavisam citādāks nekā darbā. Tad ir siltas čības, kaķis, suns.” Viņš piebilst, ka viņam ne īpaši patīk publiski pasākumi. Zīmīgi, ka intervijās Lembergs nepiemin savus draugus un nesauc viņus vārdā. Atzīst, ka viņam nemaz nevarot būt daudz draugu, jo esot ļoti aizņemts cilvēks, neesot laika tusēties.

Lembergs cenšas uzturēt sevi formā – pirms vairākiem gadiem atmetis smēķēšanu, brauc ar divriteni, vingro un peld. Uzsver, ka nenodarbojas ar sportu, bet ar fizisko kultūru. Pēdējā laikā aizrāvies ar nūjošanu. Kad ziemā brīvāks brīdis, viņu var manīt uz Ventas ledus, kur viņš ietērpies speciālajā suņu vilnas džemperī, suņu vilnas zeķēs un suņu vilnas cepurē. Mugurā – krievu armijas aitādas kažoks, kājās – vaļinki. Tādā apģērbā pat lielā salā varot nosēdēt visu dienu.

Pievēršoties Lemberga ģērbšanās stilam, nevar nepieminēt vienu no būtiskākajiem viņa atribūtiem – hūti. “Tā ir ērta galvassega visādiem gadījumiem un laika apstākļiem,” apgalvo mērs. Medībās neesot nekā labāka par hūti – ūdens netek ne sejā, ne aiz apkakles, saule nespīd acīs. Kā atzinuši stila eksperti, līdzās pārējiem oligarhiem – Andrim Šķēlem un Ainaram Šleseram – Aivars Lembergs izskatā ziņā ir visinteresantākais. Šķēle un Šlesers ģērbjas diezgan standartveidīgi, turpretī Lembergs ir manāmi pižonīgāks. Labprāt lieto dārgas un ekskluzīvas kaklasaites un tērpjas dārgos uzvalkos. Atļaujas būt izaicinošs un staigā rūtainos uzvalkos. Vasarā var mierīgi uzvilkt dzeltenus džinsus un oranžu kreklu. “Negribas man ģērbties vienmuļi un neinteresanti,” saka Aivars. “Es diezgan labi jūtu, kā vajag apģērbties, bet arī apzinos, ka mans izskats var citus mulsināt.” Viņš neslēpj, ka patīk atraktivitāte un krāsainība, kur rod optimismu un enerģiju. “Krāsas rada dzīvesprieku, bet pelēcība uzdzen vienīgi skumjas un garlaicību.”

Attiecības ar sievietēm

Kad agrāk intervijās Aivars Lembergs ticis taujāts par sievu Ināru un viņu attiecībām, viņš vienmēr izvairījies no atbildes. “Par savām attiecībām ar sievietēm es nerunāšu absolūti neko. Nekomentēšu. Kāpēc man padarīt publisku savu privāto dzīvi?” Lembergs skaidroja, ka tāda esot abu vienošanās. Turklāt tā esot sievas prasība – intervijās nepubliskot ģimenes dzīvi. Iespējams, tā ir taisnība, jo arī Ināra vienmēr atteikusies no intervijām. Ventspils svinīgajos pasākumos – gan oficiālajos, gan neoficiālajos – Lembergs vienmēr bijis viens pats. Pat Ziemassvētku sarīkojumos, privāti apdāvinot bērnunamus un bērnudārzus, dāvanas bija no viņa personiski, ne no Lemberga ģimenes.

Skopās ziņas par Ventspils mēra ģimeni vēsta, ka abi iepazinušies studentu celtnieku vienībā 1973. gadā pēc pirmā kursa universitātē. Sieva Ināra mācījusies paralēlajā kursā – kibernētiķos. Apprecējušies 1975. gadā, kad jau bija piedzimis dēls Anrijs. Vēlāk pasaulē nākusi meita Līga. Pēdējie publiski pieejamie dati liecina, ka deviņdesmitajos gados Ināra strādājusi Ventspils sociālās aprūpes pārvaldē. Kā liecina Lemberga agrākās ienākumu deklarācijas, kopīpašumā ar sievu viņam nebija ne mazākā zemes pleķīša, ne dzīvokļa. Arī tad, kad abus uzskatīja par pāri, dzīvoja atsevišķi. Ināra – kādā Ventspils daudzstāvu mājas dzīvoklī, Aivars – savā Puzes īpašumā. Vienīgi vasarās Ināra mēdza uzturēties Puzē ar bērniem un mazbērniem. Meita Līga ir precējusies un paguvusi sagādāt vecākiem divas mazmeitas – Stellu un Sofiju. Dēls Anrijs vēl joprojām nav precējies un savas turības dēļ tiek uzskatīts par vienu no iekārojamākiem Latvijas vecpuišiem.

Pērn vasarā Aivars Lembergs gluži vai staroja un izskatījās iemīlējies. Viņš vairs neslēpa savas attiecības ar Ventspils Attīstības pārvaldes vadītāju Kristīni Krasovsku, kas akurāt ir 25 gadus jaunāka par viņu. Vairākos pasākumos viņš bija īpaši pacilāts, atraisīts un pat koķets. To arī spilgti apliecināja video, kas bija ievietots vairākos Latvijas interneta portālos. Tur bija redzams, kā Ventspils mērs festivālā Ghetto Games 2013 atraktīvi un sajūsmināti dejo viens pats lielas publikas priekšā. Arī izvēlētā dziesma simboliski norādīja Lemberga stāvokli – viņš dejoja, skanot Džeimsa Brauna dziesmai I feel god (Es jūtos labi). Par savu sniegumu viņš izpelnījās festivāla dalībnieku ovācijas un vēlāk – atzinīgus komentārus internetā. Lieki piebilst, ka uz festivālu viņš bija ieradies ar savu draudzeni Kristīni. “Visam, kas notiek apkārt, ir tāda rožaina maliņa,” apgalvoja Lembergs. Mērs nenoliedza, ka Kristīne Krasovska, ar kuru viņš iziet sabiedrībā, ir viņa draudzene. Šajā ziņā nekādu intrigu nav. Žurnālistiem viņš stāstīja, ka tagad cenšas vairāk uzmanības pievērst privātām lietām un mazāk – biznesam. Vairāk laika pavada pie dabas un bauda dzīvi. Dzīvē esot iestājies tāds patīkams un relaksējošs brīdis.

Jāatzīst, Lembergs māk turēt sitienu. Bija periods, kad viņam teju katru dienu bija jārēķinās, ka pie viņa var veikt kratīšanu, pašu arestēt un ielikt cietumā. Lembergs atzīst, ka viņam esot ekstrēma nodarbošanās – tiesāties ar valsti. Un ekstrēmās lietās nedrīkst zaudēt modrību, citādi tas var bēdīgi beigties. “Mani katru dienu aprok, bet nevar aprakt,” saka Lembergs. Viņš aicināts rakstīt savus memuārus, bet tam neesot laika. “Tur jābūt ļoti precīzam. To notikumu bijis tik daudz, ka būtu viegli kaut ko saputrot.” Bijuši pat piedāvājumi uzņemt filmu, tomēr pagaidām Lembergs saka – nē. Intervijā Klubam viņš teic: “Jā, es daudz zinu. Bet redzat, ja mani kāds neizprovocē – un, nē, mani tomēr nevar izprovocēt –, ja kāds palaiž muti, izliekoties par kristāltīru, bet visa pārējā pasaule ir grēcīga, tad es kādreiz vienam otram esmu devis mājienu, ka varu arī kaut ko pateikt, kas var nepatikt. No vēstures. Un, jāsaka, vairumā gadījumu cilvēki ir pārtraukuši virināt muti, kas mani arī priecē. Uzvārdus nesaukšu.”

Tomēr 2007. gada 14. martā notika tas, kam daudzi atsacījās ticēt, – Aivars Lembergs tika arestēts. Trīs diennaktis viņš pavadīju Stabu ielas izolatorā, pēc tam četrus mēnešus atradās apcietinājumā Matīsa cietumā Rīgā. Vēlāk viņam apcietinājumu aizstāja ar mājas arestu, līdz atcēla pavisam. Lembergs stāsta, ka cietumā viņam nemaz tik slikti neesot klājies. Kamerā viņš uzturējies viens pats, tur bijusi iespēja novietot gan ledusskapi, gan televizoru. Reizi nedēļā viņš pasūtījis pārtiku un normāli ēdis, tāpēc nesaprotot, kāpēc novājējis par septiņiem kilogramiem. “Laikam no pārdzīvojumiem,” viņš sprieda. Cietumā lasījis avīzes, žurnālus un grāmatas. Studējis arī juridisko literatūru – par cilvēktiesībām un turēšanu apcietinājumā.

Rīgas Apgabaltiesa jau sesto gadu pārbauda prokuratūras celtās apsūdzības pret Lembergu. Viņu apsūdz par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, par piedalīšanos mantiskos darījumos, kas viņam saistībā ar dienesta stāvokli bijuši aizliegti, kā arī par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu un citiem noziegumiem. Liecinieki snieguši liecības, ka Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo saimnieku Ventspils uzņēmumos. Viss Ventspils tranzītbizness esot ārzonu un trastu mudžeklis, kur patieso labumu guvēju vārdi nomaskēti aiz garām firmu ķēdēm. Saskaņā ar liecībām Aivars Lembergs un viņa bērni ir īpašnieki vai patiesā labuma guvēji daudzās ārvalstīs reģistrētās firmās.

Apsardzes firmas Venta darbinieks Jāzeps Meikšāns tiesā liecinājis, ka Lemberga uzdevumā izspiegojis viņa nelabvēļus. Vācis informāciju par Valentīnu Kokali, Igoru Skoku, Oļegu Stepanovu, kā arī par Andri Šķēli, ģenerālprokuroru Jāni Maizīti un prokuroru Andi Mežsargu, kas vadījis Lemberga lietas izmeklēšanu. Tikusi ievākta arī privāta informācija par šo personu vājībām, hobijiem un finanšu stāvokli. Kriminālprocesā izskanējušas vairākas liecības par apdraudējumu, ko cilvēki izjutuši no Ventspils mēra puses. Raizējoties par savu dzīvību, uzņēmējs Ainārs Gulbis pat ierakstījis videokaseti, kurā izstāstījis par biznesa attiecībām ar Lembergu un piekodinājis šo ierakstu līdz ar dokumentiem “manas nāves gadījumā” nodot tiesībsargiem un publiskot.

Turklāt mīklainos apstākļos miruši vairāki liecinieki Lemberga lietā – gan no sirds nepietiekamības, gan izdarījis pašnāvību, gan vardarbīgi aizsūtīti aizsaulē. Nav iespējams prognozēt, kad Rīgas Apgabaltiesa nopratinās visus lieciniekus un izraksies cauri biezajiem apsūdzību blāķiem. Un tikai finālā mēs redzēsim, vai Aivars Lembergs ir ar sūci vai tiešām  – nenogremdējams.