Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mūžībā aizsaukts latviešu rakstnieks Laimonis Purs, kurš padomju okupācijas laikā stiprināja latviešu nacionālo pašapziņu. Pirms trim nedēļām viņš centās izdarīt pašnāvību, sadzeroties zāles un alkoholu, taču tā viņam neizdevās. Nu Purs devies taisaulē.

"Pašnāvība neizdevās, vietējie izglāba"- miris reiz populārais rakstnieks Laimonis Purs. Dzīves nogalē viņš mocījies nabadzībā un visu aizmirsts 1

Sabiedrība
2016. gada 29. novembrī 06:46 2016. gada 29. novembrī 06:46
Vecpiebalgas pansionātā naktī uz svētdienu, esot komā, miris savulaik populārais rakstnieks Laimonis Purs, kurš padomju okupācijas laikā ar saviem darbiem stiprināja latviešu nacionālo pašapziņu. Viņš pēdējos pāris gadus domājis par eitanāziju un pirms trim nedēļām mēģināja izdarīt pašnāvību.

Slimību, nespēka un nabadzības nogurdināts naktī uz svētdienu, 27. novembrī, mūžībā 95 gadu vecumā aizsaukts rakstnieks Laimonis Purs (īstajā uzvārdā Strazdiņš), kurš nesen bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, jo viņam bija apnikusi nožēlojamā dzīve, kurai bija nolemts. Viņš šo dzīvi atstāja, esot komā.

„Nedzēra zāles. Nomira komā”

Laimoņa Pura ģimenes ārste Olita Elmere Kasjauns.lv pastāstīja: „Viņam pašnāvība neizdevās, vietējie cilvēki izglāba. Pēc pašnāvības mēģinājuma rakstnieks tika aizvests uz stacionāru, kur tika veikta terapija, izmeklējumi un izrakstītas zāles. Bet viņš jau medikamentus nelietoja. Acīmredzot, tas arī viņa nāvi paātrināja. Jāteic, ka cilvēks 95 gadu vecumā drīkst būt slims. Laimonis Purs zāles nelietoja, dzēra tikai pretsāpju līdzekļus, lai varētu kaut mazliet pastaigāt.

Pirmdien, 21. novembrī, viņš iekrita komā un viņu pārveda uz Vecpiebalgas pansionātu, kur gandrīz pēc nedēļas, naktī uz svētdienu, esot komā, viņš aizgāja mūžībā. Es viņu pēdējo reizi redzēju 21. novembrī, esot pie viņa pēdējā mājas vizītē. Jau tad rakstnieku pie mājas gaidīja pašvaldības transports, lai viņu aizvestu uz pansionātu. Civilsieva vairs nespēja veco vīru apkopt. Un tā viņš arī aizgāja mūžībā...”

Nomāc doma par pašnāvību – legālu eitanāziju

Rakstnieks ne vienu reizi vien izteicies, ka vislabprātāk vēlētos labprātīgi aiziet no dzīves. Vislabāk, ja būtu iespējama legāla eitanāzija, rakstnieks atzinis savam draugam Jānim Jerkinam. Zāles viņš bija attiecies dzert, jo uzskatīja, ka tas viņa stāvokli ar alerģiskajām reakcijām varētu vēl vairāk pasliktināt.

8. novembrī savās lauku mājās Nītaures pagasta Zaubē Laimonis Purs bija centies izdarīt pašnāvību, rakstīja „Latvijas Avīze”. Sirmo rakstnieku izglāba viņa aprūpētāja Maija Ziemele.

Maija Ziemele pastāstījusi: „Tajā dienā Laimonis man palūdza viņu aizvest līdz malkas šķūnītim – vienā rokā štoks, otrā viņš turējās pie manis. Tur viņa gādātā malciņa – viņš, kamēr varēja, sazāģēja, saskaldīja – cepuri nost! Tā jau viņš runāja, uz turieni ejot – grib sevi piebeigt”. Maija Ziemele sirmajam kungam arī palīdzējusi aizkļūt līdz šķūnītim.

Vēlāk, kad Maija atkal devās apraudzīt rakstnieku, viņa sirmo vīru atrada pakritušu – sadzērušos zāles un alkoholu. Pēc visa spriežot, viņš bija nolēmis izbeigt dzīvi. Tomēr vietējie izsauca ātro palīdzību un rakstnieka dzīvību izdevās glābt.

Laimonis Purs uzskatīja, ka viņam ir vairāki iemesli aiziet labprātīgi no dzīves:

* Viņš bija slims un bezspēcīgs, bez citu palīdzības nevarēja sevi apkopt. Viņam bija arī slikta redze un dzirde, trūka elpas.

* Visiem trijiem dēliem dzīvē nebija veicies. Viens jau miris, otro moka ļaundabīgais audzējs, bet trešais atrodas speciālā medicīnas iestādē. Arī 36 gadu vecā mazmeita sirgst ar neārstējamu vēzi. „Es gribēju aiziet pirmais… Ir 95. gadskārta un par daudz jau drusku iekšā,” teicis rakstnieks.

* Tāpat rakstnieks, kurš savulaik par uzmanības trūkumu nevarēja sūdzēties, nu ar niecīgu pensiju dzīvoja attālā lauku pagastā mājā bez ērtībām. Viņa mūža devums literatūrā netika atzīts ne no Kultūras ministrijas, ne no Rakstnieku savienības puses. Viņam netika piešķirta Mūža stipendija, kuru, kā viņš uzskatīja, bija pelnījis.

Atsakās dzīvot pansionātā

Pirms kādiem diviem gadiem Laimonis Purs savam draugam Jānim Jerkinam rakstījis, ka vēlētos dzīvot pansionātā. Tomēr vēlāk no šīs iespējas atteicies un reiz pansionātu nosaucis par „līķu fabriku”, „jo tur ātri no veca cilvēka paņem samaksu, paralizē iekšējās spējas, bet naudiņa tikai nāk. Kad nomirst – tā savukārt nāk apbedīšanas firmām”.

Kad nesen par Laimoņa Pura nedienām sāka rakstīt „Latvijas Avīze”, sabiedrība sarosījās. Zaubē tikusi atrasta sociālā istabiņa, kurā apmesties sirmajam rakstniekam. Savukārt viņa cienītāji atsaucās sirmā kunga nedienām un kafejnīcā „Vecrīga” vāca gan palīdzību rakstniekam, gan aicināja viņam rakstīt atbalsta vēstules. Labdari Laimonim Puram bija nolēmuši vest īrētu skābekļa balonu un citas lietas.

Savukārt katoļu kardināls Jānis Pujats rakstniekam adresēja atklātu vēstuli, kurā aicināja viņu atteikties no domas par eitanāziju: „Cienītajam rakstniekam novēlu lasīt Evaņģēliju ar ticību sirdī. Tas ir labākais līdzeklis, lai atgūtu dzīvesprieku”.

Diemžēl atbalsts nācis novēloti.

Pirms kādiem diviem gadiem Laimonis Purs rakstīja: „Tikai ilgdzīvotājs, kam aiz muguras 80 gadi, aizstaigātas vēl 10 gadskārtas un sākta klunkurēšana uz simtgadnieka pusi, tikai tāds saprot romu tautības folkrolizēto lāstu: „Kaut tu ilgi dzīvotu un mirdams nenomirtu”. Ļaunas neizārstējamas slimības piemeklē arī jaunos, spēkpilnos, tomēr vecums nāk roku rokā ar daudzām kaitēm, nepārtrauktu sirgšanu. Ētisku apsvērumu vadītas Eiropas valstīs – Beļģijā. Nīderlandē, Šveicē, Francijā, Luksemburgā, Dānijā, vēl citās – izdoti likumi par pasīvo un aktīvo eitanāziju, Latvija diemžēl kā vienmēr atpaliek”.

Laimonis Purs par atmiņu atspulgu un noklusēto

Latviešu senvēstures apzinātājs

Viens no zināmākajiem rakstnieka Laimoņa Pura darbiem ir vēsturiskā tetraloģija par zemgaļu cīņām pret vācu krustnešiem 13. gadsimtā: „Degošais pilskalns” (1962), „Krusts virs pilskalna” (1979), „Tālajos pilskalnos” (1981) un „Sūrābele pilskalnā”. Viens no pēdējiem darbiem ir „Aizejot atskaties: atmiņu atspulgs par noklusēto un viltniecisko”, kurai ne visas daļas iznākušas drukātas grāmatas formātā (kādam neesot izdevīgi uzzināt patiesību par mūslaiku varoņiem – darbs ir dokumentāls, teicis rakstnieks). Rakstnieks Latvijas neatkarības gados vārdos saucis čekistus un iestājies par „čekas maisu” atvēršanu. Viņš bijis viens no spēcīgākajiem latviešu nacionālās pašapziņas stiprinātājiem.

Laimonis Purs dzimis 1922. gadā, Cēsu pusē. Literatūrā debitēja 1945. gadā ar dzejoli „Karavīra vēstule” laikrakstā „Padomju Jaunatne”, pirmais romāns – „Ēnas gaist” 1956. gadā. Rakstījis prozu, darbojies arī dramaturģijā.

Atvadīšanās no Laimoņa paredzēta 3. decembrī Rīgas Krematorijā.

Degošais pilskalns

Lūk, daži lasītāju komentāri internetā par Laimoni Puru:

* „Pašpietiekamie un stiprie raksturi nealkst sabiedrības burzmas, bet tas nav iemesls tikt nepelnīti aizmirstam! Visu cieņu godājamajam autoram. Jūs esat pārāk pieticīgs savā pašvērtējumā. Jūsu darbi par senvēsturi ir iedvesmojuši daudzus… ļoti daudzus! Vismaz lielu daļu to paaudžu, kas lasīja un lasa grāmatas kā vienu no ietekmīgākajiem iztēles attīstības līdzekļiem! Un, cienītais kungs, tādēļ vien ir bijis vērts nodzīvot tik garu mūžu, lai spētu gara acīm pārskatīt vairākām paaudzēm doto guvumu! Par ko esat pelnījis visaugstāko atzinību valsts līmenī gan cilvēciski morālajā, gan finansiāli materiālajā plānā!!!”

* „Satriecoši, ka rakstnieks nokļuvis tik nožēlojamos apstākļos. Bērnībā „Degošais pilskalns” bija viena no manis pirmajām lasītajām grāmatām, ļoti mīļa. Cik par to netika sapņots! Atceros to joprojām, lai gan jau pagājis pusgadsimts. Laimoņa Pura rakstītais modināja interesi par senvēsturi”.

* „Arī man „Degošais pilskalns” un pārējās daļas ir atstājušas neizdzēšamas pēdas dvēselē un interesi par vēsturi un apziņu par to, no kurienes nākam! Reti kura grāmata bijusi ar tādu līdzpārdzīvojumu, lasīts ir daudz!”

* „Ja kādam ir iespējams, nu, palasiet „Degošo pilskalnu” vai kādu citu darbu. Tie tiešām ir ar lielu vērtību, īpaši šajās dienās. Paldies rakstniekam par viņa devumu. Šis ir cienījams mūžs.”

 

 
 
 
 

Kasjauns.lv/Foto: Evija Trifanova/LETA

Citi šobrīd lasa

Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 6
IKEA, teniss, algas kalkulators - ko latvieši pērn visvairāk meklējuši "Googlē" 3
Ātrā mode: lētais darbaspēks ražo vairāk, nekā cilvēki pērk un novalkā 1
Pievienot komentāru

"Обходит по развитию сверстников": дочь Филиппа Киркорова поступила в первый класс в середине учебного года

Виктория Бекхэм избавилась от татуировки, посвященной мужу