Dīvainības Eiroparlamenta vēlēšanu listēs. No "Suverenitātes" startē bezdarbnieku armija un nepilsonis

Partijas „Suverenitāte” vārds tā pamanāmāk izskanēja tādēļ, ka tā pirmā pamanījās iesniegt savu sarakstu maija beigās paredzētajās Eiroparlamenta vēlēšanās. Tāpat tā arī sarīkojusi pirmo skandāliņu šo vēlēšanu sakarā – tā savā listē bija ierakstījusi cilvēku, nav nevienas Eiropas Savienības valsts pilsonis. Tāpēc Kasjauns.lv iepazīstināšanu ar dīvainībām Eiroparlamenta vēlēšanu listēs iesāk ar „Suverenitāti”.

Jāteic, ka šīs partijas pārstāvji Eiroparlamentā varētu iekļūt tikai tad, ja notiktu īsts Dieva brīnums. Bet pirms katrām vēlēšanām mazāk un vairāk zināmiem politikāņiem taču ir vienreizēja iespēja tautai likt par sevi piedomāt. Tas attiecas arī uz politiskās skatuves ne īpaši pamanāmajiem statistiem no pašdarbnieku trupas.

„Suverenitāte” ir visnotaļ lokāla partija kaut vai tādēļ, ka tās oficiālais nosaukums ir Rīgas partija „Suverenitāte”. Šī Rīgas partija nodibinājās 2011. gada nogalē uz politiskās partijas „Latvijas atmoda” bāzes. Bet pirms tam – 10. Saeimas vēlēšanās „Latvijas atmoda” kandidēja apvienības „Atbildība” sarakstā kopā ar Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, Sociālā taisnīguma partiju un politisko spēku „Mūsu zeme”.

Pat politikā ieinteresētam cilvēkam grūti izsekot līdzi „Suverenitātes” politiskajiem radurakstiem un šīs ģimenes politiķu gaitām. Cīnītāji par suverenitāti lielā mērā ir kreisi noskaņoti politiski neveiksminieki un avantūristi, daudzi no kuriem darbojošies virknē visnotaļ odiozu radikālu partijās, kā, piemēram, Jura Žuravļova „Dzimtenē” vai Tatjanas Ždanokas „Līdztiesībā”.

Par neveiksminiekiem „Suverenitātes” pārstāvjus var saukt arī tādēļ, ka tajā startē vesela armija bezdarbnieku. No 15 listē iekļautajiem kandidātiem, četri kā savu profesiju norādījuši „bezdarbnieks”. Tas nozīmē, ka 26,7 % „Suverenitātes” pārstāvju ir bezdarbnieki, kaut gan pēc oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā bezdarba līmenis ir 9,9%.

Sociālistiskais cīnītājs par suverenitāti - Daugavas racējs Normunds Ozoliņš

Vispazīstamākais bezdarbnieks „Suverenitātes” sarakstā ir kādreizējais Rīgas domnieks, kurš Rīgas domē 1997. gadā iekļuva no „Līdztiesības” (tagad Krievu savienības) saraksta. Viņš savā politiķa karjeras laikā mētājies no vienas sīkpartijas uz otru, kamēr nu pietauvojies „Suverenitātē”. Jādomā, ka šī nebūs pēdējā viņa pieturvieta. Ozoliņš 20 gadu laikā paspējis biedroties ar varen plašu politisko spektru – Rubika Sociālistisko partiju, Ždanokas „Līdztiesību” (vēlāk – PCTVL), Urbanoviča Tautas saskaņas partiju, Žuravļova „Dzimteni”, Dolgopolova „Jauno centru” un „Citu politiku”, kā arī „Jauno politiku”, „Tautas kontroli”, „Par neatkarīgu Latviju”, „Solidaritāti” un visbeidzot arī ar Daugavas – Melnās jūras kanāla racēju partiju „Daugava – Latvijai”.

Ozoliņš partijas Eiroparlamenta vēlēšanu listē ar 6. numuru un, varētu teikt, ir vispazīstamākais. Pirmās trijotnes vārdi un uzvārdi praktiski ir nepazīstami: ar 1. numuru startē Noriļskas industriālā institūta absolvents, celtnieks Pāvels Sidorovs, ar 2. numuru - SIA „President” fotogrāfs, Latvijas poļu savienības „Polonez” priekšsēdētājs Edvīns Puķe, bet ar trešo numuru - Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības darbiniece, juriste Guntra Vīksna.

Par Latvijas un Sīrijas suverenitāti

Līdz šim viens no skaļākajiem jaundibinātās Rīgas partijas „Suverenitāte” paziņojumiem pērnruden bija vēršanās pie sabiedrības nosodīt ASV agresiju Sīrijā un Sīrijas tautai nodrošināt suverēnās pašnoteikšanās tiesības. Vienlaikus „Suverenitāte” iestājas arī par Latvijas suverenitāti.

Partija paziņo, ka Latvijai jāatgriežas pie suverenitātes, tikai tā kaut kā noklusē, kad un kur Latvija ir to pazaudējusi. „Suverenitāte” mērķis ir visnotaļ cēls: „paust plašai starptautiskai sabiedrībai, Latvijas tautas viedokli, kas nav mūsu valdības oficiāli deklarētais”. Vienlaikus, pēc visa spriežot, „Suverenitāte” vēlas arī Latvijas izstāšanos no NATO bloka, jo iestājas par Latvijas „militāro neitralitāti”. Diez vai pašreizējo Ukrainas notikumu sakarā šis ir veiksmīgs partijas uzstādījums.

Bet vispār „Suverenitātes” īstos nodomus ir grūti izlobīt, jo partijai uz šīm Eiroparlamenta vēlēšanām Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā ir publicēta pati īsākā programma, kas sastāv tikai no 42 vārdiem. Galvenais uzstādījums – visam un visur jābūt suverēnam.

Jau pirmajā dienā, kad oficiāli apstiprināja Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstus, pirmais skandāliņš izvērtās ap „Suverenitātes” sarakstu, no kura nācās svītrot socioloģijas zinātņu doktoru Aidinu Askerovu, jo izrādījās, ka viņš pamanījies savu kandidatūru vēlēšanām pieteikt, būdams nepilsonis. Līdz šim Askerovs ir izcēlies kā nepilsoņu tiesību un krievu skolu aizstāvis. Jāteic, ka viņš nu nekādi nebūtu iekļuvis Eiroparlamentā, pat ja notiktu Dieva brīnums un „Suverenitāte” iegūtu nepieciešamo vēlētāju balsu skaitu – Askerovs listē, kurā bija 16 kandidāti bija ierakstīts ar 15. kārtas numuru. Tomēr skandāliņš politiskajā purvā bija sadzirdams un partija par sevi atgādināja kaut uz pāris stundām piesaistot sabiedrības uzmanību un arī ziņu raidījumu virsrakstos „Suverenitātes” vārds izskanēja.

Askerovs zināmās aprindās pazīstams kā aktīvs cīnītājs par nepilsoņu un krievu skolu tiesībām, aicinot parakstīt dažādas petīcijas. Piemēram, pagājušajā mēnesī valsts augstākajām amatpersonām tika iesniegta vēstule, kurā tika aicināts „atvērt krīzes laikā likvidētās krievu skolas un ieviest krievu valodu kā obligātu latviešu skolās”. Zem šīs vēstules bija arī Askerova paraksts. Tāpat viņa parakstu var arī atrast zem aicinājumiem grozīt Pilsonības likumu, lai ierosinātu Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem.

Vienlaikus viņš sev uzmanību centies pievērst arī savādāk. Viņš Rīgā dibinājis plašākai sabiedrībai nezināmu iestādi, bet ar ļoti skanīgo nosaukumu - Starptautiskais Tuvo un Vidējo Austrumu, Centrālās Āzijas un politisko pētījumu institūts. Viņš ir arī Latvijas Sīkuzņēmēju asociācijas „Kalve” prezidents, par kuru gan viens otrs kaut ko ir dzirdējis, jo portālā sudzibas.lv kāds ierakstījis:

„Nekad nestājieties darba attiecībās ar „Kalve” prezidentu Aidinu Askerovu. Darbiniekus pazemo, laikus neslēdz darba līgumu, kliedz un apvaino savus padotos, solījumus nepilda, padotajam darbiniekam jāgaida Askerovu kāpņu telpā no rītiem, jo viņš pats kavē 30 - 40 minūtes. Vienmēr atrodas 101 iemesls, kāpēc lai darba ņēmējs netiktu laicīgi mājup (jāstrādā arī sestdienās). Maksāt sola „Rīt!””

Pats Askerovs visus apvainojumus noliedz un raksta atbildes no sērijas „šo sludinājumu autori ir vai nu konkurenti, vai nu personīgie ienaidnieki (bieži vien sakrīt vienā personā).”

Tāpat Askerovs arī mīlējis tikties ar sabiedrību kā Latvijas azerbaidžāņu kopienas pārstāvis. Par to, piemēram, liecina ieraksts invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” mājaslapā, kur stāstīts par to, ka Askerovs „Apeirona” biedriem stāstījis par Latvijas un Azerbaidžānas sakariem. Pirms dažiem gadiem Askerovs arī rīkojis tikšanos ar toreizējo Valsts kontrolieri Ingūnu Sudrabu Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.

No „Suverenitātes” saraksta svītrotais Askerovs Rīcības partijas sanāksmē 2009. gada