Gunda Reire: ANO naidīgās rekomendācijas pret Latviju varēja novērst

Lai arī komitejā nav neviena eksperta no Krievijas, tas nenozīmē, ka lobēšanas darbs nav noticis. Krievija tūlīt pat pārtvēra šo ziņojumu, lai turpinātu starptautiski diskreditēt Latviju, skaļi dezinformējot, ka Latvijas nepilsoņiem esot „liegta iespēja izmantot daudzas pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.”

Var jautāt – kā Latvijai šajā situācijā rīkoties un kā šādas neobjektīvas rekomendācijas radās? Pirmkārt, zīmīgs ir fakts, ka ANO Cilvēktiesību komiteja pirms ziņojuma tapšanas ir konsultējusies tikai ar trim Latvijas nevalstiskajām organizācijām, divas no tām – izteikti pro-putiniskas politikas īstenotājas – Aleksandra Gapoņenko vadītais Nepilsoņu kongress un Tatjanas Ždanokas radītā Latvijas Cilvēktiesību komiteja. Ārlietu ministrija skaidro, ka citas nevalstiskās organizācijas neesot pieteikušās. Šis arguments neiztur kritiku. Lai arī jau kopš neatkarības atgūšanas Krievija uzbrūk un cenšas Latviju diskreditēt tieši cilvēktiesību jomā, Latvijas Ārlietu ministrija joprojām aprobežojas ar formāla paziņojuma publicēšanu Latvijas Vēstnesī (kurš tiek izdots tikai elektroniski), nevis mērķtiecīgi organizē objektīvu pārstāvniecību. Šādu vienreizēju publikāciju nevalstiskais sektors var viegli arī nepamanīt, rezultātā pilsoniskās sabiedrības pārstāvniecība no Latvijas puses ir vienpusēja un dezinformējoša.

Tāpat daudz lielāka uzmanība būtu pievēršama Latvijas delegācijas sastāva formēšanā. Iespējams, ilggadējā Jāņa Urbanoviča vadītā „Baltijas foruma” aktīvista, tagad - Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāra Viktora Makarova vadītā delegācija darīja visu iespējamo, lai Latvijas situācija tiktu atainota visobjektīvākajā gaismā. Tomēr zīmīgi, ka delegācijā nebija pārstāvēts Valsts valodas centrs, kas būtu varējis atspēkot pret mums vērsto kritiku. Tāpat jāatceras, ka 90. gados, kad piedzīvojām plašu cilvēktiesību situācijas monitorēšanu mūsu valstī, Latvijas pozīciju pārstāvēja visaugstākās amatpersonas. Tādēļ arī šoreiz, ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas nozīmīgumu un jau iepriekš prognozējamās sekas, Latvijai šajā sanāksmē kopumā vajadzēja būt pārstāvētai daudz augstākā līmenī.

Nenoliedzami, rekomendācijas bez iedziļināšanās vietējā kontekstā ANO Cilvēktiesību komitejai godu nedara. Vienlaikus ir skaidrs, ka Valsts valodas likums Latvijā mainīts netiks, jo tas ir atbilstošs etniskajai un lingvistiskajai situācijai un nevienu starptautisku normu nepārkāpj. Jāsaprot, ka šādas rekomendācijas ir signāls tam, ka Latvijai jāsāk uztvert nopietni Krievijas gadu desmitiem īstenotais nomelnojošais informatīvais karš, daudz nopietnāk jāgatavojas augsta līmeņa sanāksmēm un daudz efektīvāk jāturpina skaidrojošais darbs gan par mūsu valsts vēsturi, gan valodas un minoritāšu politiku.