Īpatnējais latvieša patriotisms jeb - kāpēc tā lamājam un ķengājam paši savu valsti?

Nesakārtotā veselības aprūpes joma šobrīd valstī ir kā vāts - atkal un atkal arvien jauni gadījumi izgaismo valsts impotenci palīdzēt savējiem. Komentāros pi e Kasjauns.lv apkopotajām plašākajām labdarības kampaņām izskanēja pārliecība, ka nevis tukši saukļi, bet gan mūsu visu pašaizliedzība un dāsnums ir īstais patriotisms. Vienlaikus lasītāji norādīja uz skaudro ačgārnību: ne cilvēkiem, bet veselības aprūpes sistēmai būtu jāglābj savi pilsoņi. Lūk, tikai daži komentāri, kuros cilvēki izsakās par veselības sfēru un savu attieksmi pret valsti:

* Mēs tik izvairāmies no nodokļu maksāšanas un barojam akciju organizētājus un mobilos operatorus, atvainojiet, ziedojam. Ja ziedotu tikpat daudz, cik izvairāmies, būtu jau labi. Tagad tikai atmazgājam sirdsapziņu. Par sevi ar vajadzētu kaunēties.

* Uzskatu par apkaunojumu maksāt tādai valstij nodokļus.

* Kāpēc maksāt nodokļus, ja nelaimē valsts iedod ar kāju pa pakaļu?

* Beidziet lamāt valsti! Ja paskatāmies vēsturē, saprotam, ka Latvija ir jauna valsts, ļoti maza, bez naftas vai zelta atradnēm. Mēs vēl tikai sākam virzīties un tomēr daudz ko esam panākuši. Kurai valstij nav bijis problēmu? Mums vajadzētu sasparoties, atrotīt piedurknes un darīt, kaut vai mājas pagalmu sakopt, legalizēt uzņēmējdarbību, samaksāt nodokļus, izremontēt kāpņu telpu, apjautāties, kā klājas vientuļajai tantei kaimiņos. Tas arī būtu tas īstākais patriotisms. Un tik slikti jau mēs nemaz nedzīvojam! Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo daudz, daudz sliktāk. Un pie mums nekaro! Tas ir daudz. Tas nozīmē, ka ir visi priekšnoteikumi laimīgai dzīvei. Patriotisms jau nav tikai ūjināt mežā, priecāties par Latvijas dabu, taisīt selfijus ar baravikām un stāstīt, kā tu mīli Latviju. Emocijas – tas ir skaisti, bet, lai kaut kas mainītos, ir jādara reālas lietas.

* Cilvēki demonstrē īstu patriotismu, bet valdība parāda, ka cilvēki viņiem neko nenozīmē.

* Rodas sajūta, ka valsts pat netaisās palīdzēt smagi slimajiem pacientiem. Zinot, ka puisis nevar gaidīt transplantāciju un operācija ir jāveic nekavējoties, valsts pieņem lēmumu pārcelt operāciju uz 2018. gadu. Tā ir apzināta laika novilcināšana, apzinoties, ka puisis var šo operāciju nesagaidīt. Respektīvi, ietaupīs līdzekļus. Nez kāda valsts rīcība, ja šādas slimības piemeklētu kādu no Saeimas deputātiem? Vai viņiem būtu jāgaida vēl viens gads rindā, vai arī viņiem atteiktu ārstēšanu? Lai man piedod lielie kungi, bet es viņiem laikam neziedotu.

* Nu piedodiet, atvainojiet, Latvija ir maza valsts, un mums nav tik daudz naudas, lai izārstētu visus. Deputātu algas varētu būt mazākas, bet tas diez ko nelīdzētu. Neviena valsts nemaksā par savu pilsoņu veselības izdevumiem, pat ne diženā Amerika. Es savus nodokļus nevēlos maksāt, lai kaut kādas slimas kundzītes un bērneļi varētu izārstēties. Pašai veselības problēmu pietiek, par ko uztraukties, un naudas arī nav tik, cik gribētos. 

* Valsts, mīlīši, esam mēs visi. Ja kādam “kauns par šo valsti”, tad arī par sevi.

* Kāds vēl patriotisms, ja no nepilniem diviem miljoniem vairāk nekā pusmiljons dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa? Come on!

Andrejs Ēķis: "Valsts - tie esam mēs"

“Mūsdienās patriotisma jēdziens nav saistīts ar nacionālisma ideju, kā tas bija 19. gadsimtā. Drīzāk patriotisms saistīts ar cilvēka piederības izjūtu pie kādas kopienas – vienalga, vai tā būtu kāpņu telpa, pagalms vai darba kolektīvs. Kad lamājam valsti, mēs īstenībā lamājam paši sevi, jo valsts – tie esam mēs! Teikt, ka viss ir slikti, ir kā spļaut zupas bļodā, no kuras paši ēdam. Jā, mēs varam lamāt valdību, bet arī to mēs paši esam ievēlējuši.

Reizēm mēs valsti uztveram ka kaut ko tādu, kas “ir nevienam”, bet no kurienes tad rodas nauda, darba vietas? Mums vajadzētu būt patriotiskiem, jo mēs visi te dzīvojam. Valsts ir mūsu komūna, kurā paši esam atbildīgi par to, ko veidojam. Šāds domāšanas veids ir Amerikā, kur, piemēram, kādas pilsētas iedzīvotāji, pamanījuši, ka iela nav nobruģēta, nevis piketē pie pašvaldības un lamā valsti par neizdarību, bet gan mobilizējas un nobruģē ielu. Tā varam rīkoties arī mēs. Mums ir daudz labu piemēru – Lielā talka, Labestības diena, dažādas labdarības akcijas. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi – ātri savāc līdzekļus, lai palīdzētu cits citam. Tas nozīmē, ka mēs varam!

Nav pareizi iedalīt cilvēkus nacionalitātēs – šī domāšana ir jāmaina. Latvija ir mājas daudziem krieviem un citu tautību pārstāvjiem. Arī hercogs Jēkabs ir mūsējais. Vēl jāņem vērā, ka Latvija ir jauna valsts. Skaidrs, ka cilvēki grib dzīvot te un tagad, bet, ja salīdzināsim, kā bija 1991. gadā un kā ir tagad, redzēsim, ka daudz kas ir mainījies uz labu. Lai pārkārtotu sistēmu, ir vajadzīgs laiks. Divdesmit seši gadi ir īss periods. Kad pēc simt gadiem cilvēki lūkosies atpakaļ uz šo laiku, tas izskatīsies pavisam sīks, un daudz no tā, kas mums tagad šķiet būtisks, ar laika distanci zaudēs nozīmi. Ja gribam, lai mums visiem klātos labāk, ir nopietnāk jādomā, par ko balsot nākamajās vēlēšanās.”

Pasaules apceļotāja, blogere Zane Eniņa: "Patriotisms ir ikdienas prakse"

“Man šķiet, ka patriotisms, līdzīgi kā mīlestība, nav nekāds sauklis, ko lieto tikai svētkos, bet gan ikdienas dzīve – veids, kā mēs izturamies cits pret citu, kā dzīvojam, kādas izvēles izdarām. Savas istabas izslaucīšana un kāda zemes gabaliņa sakopšana aiz sava sliekšņa – arī tas ir patriotisms.

Mūsu valsts vēl nekad nav dzīvojusi tik labi un mierīgi, bet to nav viegli saskatīt aiz ikdienas nepatikšanām. Tomēr, jo vairāk es ceļoju, jo vairāk novērtēju iespēju būt latvietei un dzīvot Latvijā. Problēmas ir pilnīgi visur, bet mēs vislabāk redzam paši savējās, jo tās ir tepat blakus un mūs tiešāk skar. Arī visur citur to netrūkst, citur tā zāle it nemaz nav zaļāka.

Mūsdienās, pateicoties cilvēku pārvietošanās brīvībai, morāla un fiziska piederība pie noteiktas vietas vairs nav tik pašsaprotama kā agrāk, tomēr man tā joprojām ir ļoti svarīga. Šeit, Latvijā, ir manas saknes, manas mājas un mani cilvēki. Vismaz šobrīd es nespēju un arī nevēlos iztēloties savu dzīvi nekur citur kā Latvijā.”

Janīna Kursīte: no mazā uz lielo...

“Patriotisma jēdziens nav novecojis, tikai laika gaitā tā saturs mainās un ir jāatjauno. Mūsdienas tas kļuvis par vietas patriotismu un saistās ar atcerēšanos un konkrētas teritorijas sakopšanu. Aprīļa beigās mēs ar studentiem dodamies uz Tartu, kur Pirmā pasaules kara laikā atradās latviešu strēlnieku lazarete un ir daudzu bēgļu kapavietu.

Man ir kāds interesants piemērs. Daugavpils novadā, Daugavas kreisajā krastā, atrodas Skrudalienas, Demenes, Salienas un Vecsalienas pagasts. Turienes iedzīvotājiem ir maza piederības sajūta valstij, bet milzīga – savai vietai. Kāda sieviete sacīja: “Te katrs kurmis mani pazīst. Es šo vietu nemainītu ne pret vienu citu visā pasaulē.” Tas ir īpatnējs reģions – 14. gadsimtā piederēja Zemgales bīskapijai, vēlāk bija daļa no Kurzemes guberņas, bet tagad ir Daugavpils novadā. Tur dzīvojošie nav latgalieši, viņi pat īsti nevar pateikt savu tautību, jo kādreiz nošķirtība veidojās pēc ticībām: katolis, luterānis, jūds. Ir redzams, ka mājas ir sakoptas ar ļoti lielu mīlestību un rūpību.

No vienas puses, ir svarīgi, lai cilvēks justu piederību valstij, no otras, mums no viņiem jāmācās, kā izzināt, sakopt un iemīlēt to, kas ir apkārt. Tieši tā veidojas piederības izjūta, jo kaut ko lielu un abstraktu ir grūti mīlēt. 21. gadsimtā mēs gribam izzināt svešas zemes, bet bieži vien nezinām, kas ir degungalā. Mēs varam doties, kur vien ienāk prātā, mēs esam Eiropas sastāvā, bet tas rada atsvešinātību. Cilvēki noslēdzas, jo jūt, ka īstenībā nevienam par viņiem nav daļas. Pozitīvs piemērs ir suiti ar plašu piederības izjūtu – viņi sevi apzinās kā Eiropas un pasaules daļu, bet vienlaikus arī kā suitus.

Kādreiz visu unificēja, iekļāva, un piederības izjūta veidojās no lielā uz mazo. Tagad virziens ir mainījies – patriotisms sākas no mazā un pāraug lielajā. Tas ļauj saglabāt optimismu, jo, ja jau “katrs kurmis tevi pazīst”, tu neesi atstumts, esi kopienas daļa. Līdzko mēs domājam lielās struktūrās, mīlestība izplēn sadzīviskās nebūšanās un uzmācas neapmierinātība – gribas lielāku algu, labāku māju, solīdāku pensiju. Patriotisms, kas sākas ar sīko – grupu – un to, kas tuvumā, ir mūsdienu īpatnība.”