Aktrisi Veru Singajevsku pieminot. Atvadu vārdi

In memoriam

„Mūžības ceļus sākusi staigāt Vera Singajevska, atstājot palicēju sirdīs sāpes un tukšuma sajūtu. Vienreizēja, neatkārtojama, leģendāra aktrise. Attiecinot uz Singu šos skaļos vārdus, tie iegūst īpatnu siltumu, patiesumu, cilvēciskumu. Viņa patiešām bija, ir  un būs neatkārtojama. Nevienam nav izdevies nospēlēt mazu zēnu un meiteņu lomas, tā kā to darīja Singa uz Jaunatnes teātra skatuves daudzu gadu garumā.

Apskaužamas ir tās skatītāju paaudzes, kurām laimējies bērnībā, un arī pieaugušā vecumā redzēt Veras Singajevskas naivo, lētticīgo, draiskulīgo un tai pat laikā gudro un  attapīgo Šuru Tičinkinu  V. Mihalkova „Sombrero” iestudējumā, gaužām prātīgo un apzinīgo Profesoru E. Kestnera „Emīls un Berlīnes zēni” uzvedumā,  mīlīgo, asprātīgo  Vinniju Pūku, vai mazo Katrīnu ar viņas bērna izmisumu par pazudušo kaķīti P. Putniņa „Gaidīšanas svētkos”. Un kur tad vēl  nepārspējamais  un nebēdīgais Karlsons – vislabākais draugs maziem, vientuļiem bērniem. Karlsons, kurš ne tikai garšīgi ēd kūkas, spēlējas ar tvaika mašīnītēm, un kaitina pieaugušos, bet aicina bērnus  paskatīties zvaigznēs un novērtēt īstu draudzību.

Sapņot, lūkoties zvaigznēs, ikdienā ieraudzīt neikdienišķo un brīnumaino – to mazajiem un lielajiem skatītājiem savās lomās mācīja Vera Singajevska. Un vēl viņa mums mācīja mīlēt un cienīt dzīvi, ar visiem tās priekiem un bēdām. Viņa bija apbrīnojami vitāla un dzīvespriecīga gan savās lomās, gan ikdienas gaitās.

Singa prata savienot mīlestību pret skatuves mākslu ar mīlestību pret ģimeni. Uz skatuves šo ģimeniskuma izjūtu, rūpes par vīru, bērniem aktrise atklāja savā Kuražas mātē B. Brehta lugas „Kuražas māte un viņas bērni” iestudējumā. Šī loma ir viena no visspožākajām virsotnēm Veras Singajevskas garajā radošajā mūžā.

Paldies par patiesa prieka un gandarījuma brīžiem, ko māksliniece mums dāvājusi savās lieliskajās lomās uz Jaunatnes teātra skatuves. Lai viegla aiziešana!”, Silvija Geikina.

...Ir nepateikti vārdi, ir domu vēstules, ir domās teikti vārdi, bet tā tas arī paliks, jo tavs zilo vizbulīšu – tavu mīļāko puķu laiks – tevi aiznesis prom no mums – tavām spurainajām, dažbrīd strīdīgajām „vecmeitām”, kuras tu prati savienot ar savu spēju improvizēt un neprātīgām idejām, ansamblī, lai mēs turētos kopā ne tikai izrādē, bet arī sadzīvē. Paldies par visiem tikšanās brīžiem izrādēs „Šurumburums”. Atmiņā paliks tavs ikreizējais jautājums: „Cik jūs būsiet, lai zinātu, cik šķīvju uz galda uzlikt.”

„Ir laimīgs mūžs, ja var daudzām paaudzēm palikt par simbolu labākajam draugam pasaulē. Ši smeldzīgā nostaļģija pēc jaunības caurvija Jūsu 90-to jubileju. Gaišu lidojumu labākajam lidotājam pasaulē” ,

.