Pie zupas virtuvēm rindās stāv arī jaunieši, skolotāji un kredītsaistību māktie
Pēc Rīgas domes Labklājības departamenta ziņām, trūcīgo skaits galvaspilsētā pagājušajā gadā ievērojumi mazinājies. Tomēr zupas virtuves, kur ik dienas trūcīgajiem, un ne tikai, tiek izdalīts silts ēdiens, par to neliecina. Ēst gribētāju skaits ir krietni liels, turklāt, starp tiem arī gados jauni cilvēki, kredītsaistībās nonākušie un solīdi ģērbti ļaudis.
Kā stāsta Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Lita Brice, 2013. gadā Rīgā bijuši par 29% trūcīgo personu mazāk, nekā 2012. gadā. Cilvēku skaits, kas pulcējas pie zupas virtuvēm, gan liecina par pretējo. Pie dažādām zupas virtuves vietām Rīgā ik dienas pulcējas krietns skaits izsalkušo, piedevām, starp viņiem izteikti bezpajumtnieki saskaitāmi uz roku pirkstiem. Pārsvarā ēdienu gaida solīda izskata pensionāri, dažviet manāmi arī ļoti jauni cilvēki. Turklāt, sociālo izziņu par trūcīgo statusu prasa vien tur, kur tiek dalīts silts ēdiens, kas ietver gan pirmo, gan otro ēdienu. Zupas virtuvēs var ēst ikviens, un tas tik tiešām ir redzams. Cilvēku kategorijas ļoti dažādas, to apliecina arī zupas virtuvju pārstāvji.
Samaksā par dzīvokli, bet ēdienam nepaliek
Pie zupas virtuves Barona ielā, kur ēdienu dala Krišnaītu biedrība žēlsirdības misija „Dzīvības ēdiens”, novērojam gana daudz trūcīgo, taču starp tiem redzam arī jaunus vīriešus un pensijas vecuma ļaudis, kas no skata viss pēc trūcīgajiem neizskatās. Uzrunājot kādu kundzi, kura tērpusies solīdā mētelī, un šķiet, ka pat ieveidojusi matus un uzkrāsojusies pirms izziešanas no mājām, uzzinām, ka ēdienam pakaļ viņa nākot pilnīgi katru dienu. „Šeit nāku pēc ēdiena bieži, parasti gan neko īpaši garšīgu nedod, vien putru. Ja paveicas, tad tai pievienoti dārzeņi, vai kas cits, bet man diemžēl nav citas izejas. Valstī, kur par pensionāriem nerūpējas, atliek pārtikt no zupas virtuvē paņemtās putras,” stāsta pensionāre Māra. Viņa pastāsta, ka šeit iepazinusies ar daudziem cilvēkiem, ar līdzīgiem dzīves stāstiem – pensija pārāk maza, puse aiziet par dzīvokli, otra puse par zālēm, bet ēdienam nepietiek nemaz. „Te jau vairs nav runa par trūkuma cietējiem, ko parasti cilvēku valodā saucam par bomžiem, lielākā sāpē ir tajā, ka nāk inteliģenti cilvēki, tādi, kam bijis darbs un ir mājas pašā Rīgas centrā, bet naudas ēdienam nav pietiekoši. Man visvairāk sāp sirds par jaunajiem. Arī tie te dažreiz redzēti, nabaga jauniešiem Latvijā nav darba, un ja vecāki nav labi situēti, tad nekas cits neatliek, kā maltīti ieturēt zupas virtuvēs,” teic Māra.
Biedrības „Svētā Jāņa palīdzība” labdarības projektu koordinators Māris Sirmulis portālam Kasjauns.lv stāsta, ka dienā vidēji tiekot izdalītas ap 400 porciju, un par apmeklētāju daudzuma sarukumu nevar būt ne runas. „Apmeklētāju skaits nav mazinājies, varbūt nedaudz sarucis tādu cilvēku skaits, kuri nāk alkohola reibumā, taču mums ir ļoti daudz patstāvīgo apmeklētāju, kuri nāk visu laiku. Nevarētu teikt, ka uz zupas virtuvi nāk tikai trūcīgie un bezpajumtnieki, ir arī tādi cilvēki, kuriem ir milzīgas parādsaistības, vai minimāli ienākumi. Dienas laikā sagatavojam ap 400 porciju, taču apmeklētāji ir ap 100, jo dodam pa vairākām porcijām vienam cilvēkam. Ēdienu viņi nes uz mājām gan ģimenei, gan atstāj sev nākamajai dienai,” teic Sirmulis.
Viņš atzīst, ka lielāka cilvēku plūsma vērojama tieši ziemā un aukstajā laikā, taču arī vasaras periodā apmeklētāji netrūkst.
Arī Diakonijas centra „Palīdzības misija” direktore Inta Putniņa stāsta, ka apmeklētāju skaits nav mazinājies, tieši pretēji, tas pat pieaudzis. Šajā zupas virtuvē gan varot novērot tikai bezpajumtniekus un reālus trūkumcietējus, daudzi esot arī ar smagām alkohola problēmām. Taču Putniņa atzīst, ka reizēm zupas virtuvēs iegriežas arī vecmāmiņas ar bērniem.
Krišnaītu biedrības Žēlsirdības misija „Dzīvības ēdiens” pārstāvis Harijs Provornijs gan stāsta, ka salīdzinoši ar pēdējiem gadiem, zupas virtuves apmeklētāju skaits ir nedaudz sarucis, taču zudusi arī kādreizējā tendence, ka pēc ēdiena nāk vien bezpajumtnieki. „Tā vairs nav, varbūt no 100 cilvēkiem pieci līdz desmit arī ir bezpajumtnieki, bet pārsvarā ir cilvēki, kas nespēj nomaksāt dzīvokli, kredītus. Ir daudz tādu, kas nomaksā dzīvokli Rīgas centrā, bet ēdienam naudas vairs nepaliek. Nāk arī pavisam jauni cilvēki, taču viņi šeit neapgrozās bieži, kādu nedēļu, maksimums mēnesi, un tad pazūd. Bieži nāk arī pensijas vecuma skolotājas, kopumā – inteliģenti cilvēki, kuriem ir kādas finansiālas problēmas,” stāsta Provornijs.
Rīgā pavisam darbojas sešas siltā ēdiena izdales vietas, kurās gan ēdienu var saņemt uzrādot trūcīgā statusa izziņu no Sociālā dienesta, un četras bezmaksas zupas virtuves, kurās maltīti ieturēt drīkst ikviens Rīgas iedzīvotājs un tās viesis, neuzrādot savu sociālo piederību. Tieši šajās vietās arī var novērot dzīves „labklājību” Rīgā. Te pēc putras viss nestāv tikai tie, kuriem nav māju, bet pat tie, kas kādreiz bijuši skolotāji, vai pabeiguši augstskolu.
„Ēdināšanas pakalpojumu 2013. gadā vidēji mēnesī saņēma 2725 ģimenes. Šāds pašvaldības atbalsts visvairāk nepieciešams pensijas vecuma personām un personām ar invaliditāti, kā arī darbspējīgām personām un ģimenēm ar bērniem, kuras nonākušas grūtībās ar bezdarba problēmu,” stāsta Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Lita Brice.
Viņa arī uzsver, ka zupas virtuvēs nekad neprasa uzrādīt nekādus dokumentus, un tajās var ēst jebkurš rīdzinieks un pilsētas viesis.
Kasjauns.lv/Foto: Anete Janševica, Gatis Dieziņš/ LETA
