Lindblāds: grafiti ir vārda brīvība

Galvenais mērķis ir nolasīt Rīgā lekciju par ielu mākslas vērtību ekonomiskā, sociālā, kulturālā, mākslinieciskā skatījumā un piedalīties paneļdiskusijā. Ceru, ka būs laiks arī vienai radošajai darbnīcai, jo Stokholmā ne tikai lasu lekcijas, bet arī organizēju radošās darbnīcas, kas saistītas gan ar ielu mākslu, gan publiskās vides apgūšanu kā tādu. Publiskā vide ir vieta, kur tev pienākas pilsoņa tiesības, vārda brīvība, komunikācijas brīvība. Tādējādi publiskā vide demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti svarīga. Par to pamatā arī publiski runāju.

Latvijā sabiedrībai grafiti vēl ir diezgan jauna un neizprasta parādība. Kāds ir labākais veids, kā ļaut tai noticēt, ka grafiti ir arī mākslas forma, kas ļauj brīvi izpausties māksliniekiem? Kāda ir pieredze Zviedrijā, Vācijā?

Neesmu to izpētījis profesionāli, bet man ir nojauta. Iespējams, ka var pat novilkt iedomātu robežu starp protestantu un katoļu zemēm. Skandināvijas valstīs un varbūt arī Anglijā kopš deviņdesmito gadu vidus ir notikusi rūpīga šīs sfēras izvērtēšana. Attieksme varbūt nedaudz ir kļuvusi tolerantāka, atzīstot, ka kultūrā ir arī citi izteiksmes veidi, taču tas vienalga ir krietni citādāk nekā Dienvideiropā. Tur publiskā vide vienkārši tiek uztverta kā tāda, kurā ikvienam ir tiesības izpausties. Ja vēlies, raksti uz sienas, tas nevienu neietekmē, neaizskar. Interesanti, ka arī Zviedrijā grafiti sākotnēji tika atzīts par kaut ko pozitīvu. Taču pēcāk pret to tika vērstas dažādas represijas. Un ne jau tikai pret grafiti, arī pret citām subkultūru izpausmēm, kā, piemēram, tehno mūziku. Tika izveidotas pat speciālas policijas tehnovienības, kas nodarbojās ar reivu apkarošanu.

Taču šobrīd ir radusies interesanta situācija Ukrainas kontekstā. Pateicoties Putinam, Rietumeiropas valstis pievērsušas krietni lielāku uzmanību pilsoņu tiesībām, tādējādi distancējot sevi no viņa politikas. Līdzīga situācija Zviedrijā bija pirms Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Grafiti nebija nekas labs, bet, to atļaujot, bija iespēja vēl vienu reizi pateikt, ka te jau nav nekāda Padomju Savienība, kur cilvēku tiesības netiek ievērotas. Berlīnes mūris bija apzīmēts tikai no rietumu puses, kas, protams, ir pašsaprotami. Mūsdienās Zviedrijas politika joprojām vairāk atgādina Vācijas Demokrātiskās Republikas politiku. Tu vari zīmēt uz sienas, bet tev iesākumā par to ir jāsamaksā! Ja tev ir jāmaksā par iespēju izpausties publiskā vidē, tad esam atgriezušies Zviedrijā pirms apmēram simts gadiem, kad bija jāmaksā par tiesībām vēlēt. To varēja atļauties tikai bagātie vīrieši vecumā virs 26 gadiem. Bagātākie varēja nopirkt pat vairākas balsis. Mūsdienās ir tāpat – liela kompānija var nopirkt neierobežotu daudzumu publiskās telpas, lai reklamētu tur savu produkciju. Mums kā parastajiem pilsoņiem šādu tiesību nav. Tas ir diskusijas vērts temats.

To grūti pateikt. Bet tas ir ļoti interesanti un skar arhitektūras teoriju, ko arī esmu pasniedzis Stokholmas Universitātē. Ir divi veidi, kā arhitekts pats var raudzīties uz ēku. Viens veids ir uztvert ēku kā savu bērnu. Tātad ēka ir tava, kad tā ir gatava, neko vairs nedrīkst mainīt. Pat krāsu ne. Ja tu tur dzīvo, tev jāievēro zināmi uzvedības noteikumi un tā tālāk. Otrs veids – uzskatīt, ka pēc pabeigšanas ēka sāk dzīvot pati savu dzīvi. To, kas notiek tālāk, jau izlemj cilvēki, kuri mājā dzīvo, vai apkārtējie, kuriem arī ir saskare ar šo ēku. Šīs divas izpratnes ir konfliktā viena ar otru. Abi veidi ir saprotami. Taču pirmā veida problēma ir izteikti vērojama arī Stokholmā – visam jābūt tā, kā tas ir bijis. Sanāk, ka cilvēki dzīvo gandrīz vai muzejā! Muzeji, protams, ir jauki, bet tajos nav pārāk praktiski dzīvot. Labāk ir saprast, ka laiks daudz ko pamaina. Protams, nav pārāk labi arī tad, ja mainīts tiek pilnīgi viss. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Ja paskatāmies uz Berlīnes piemēru, tad populārākajos tūrisma rajonos ielu māksla ir redzama visur. Taču pilsētas buržuāziskās rietumdaļas apkaimēs neko tādu tikpat kā neieraudzīsi. Un nav pat runa par kaut kādiem aizliegumiem – subkultūru pārstāvjiem šādi rajoni vienkārši nav interesanti.

Un tas nozīmētu pilsētas viesu skaita samazināšanos. Bet šobrīd Berlīne ir viens no galvenajiem tūrisma punktiem Eiropā.

Iespējams, ka būtu jānovelk robeža starp grafiti kā mākslas veidu un grafiti, kas ir vienkārši uz māju sienām uzķēpāti lamuvārdi. Lielai sabiedrības daļai grafiti saistās tieši ar lamuvārdiem uz viņu vai kaimiņu mājas sienas. Tajā pašā laikā, ja uz sienas tiek uzgleznots kaut kas tik skaists kā Daiņa Rudens veltījums Sarkandaugavai, cilvēki atzīst, ka viņiem patiesībā patīk. Kā paskaidrot sabiedrībai, ka grafiti arī ir māksla?

Tas ir jautājums, kas bieži kļūst aktuāls. Es pats esmu izbijis grafiti mākslinieks, un man ir radies priekšstats, ka viena no galvenajām problēmām ir zināšanu trūkums. Lai saprastu kādu subkultūru, nepieciešamas zināšanas par to. Vienmēr to salīdzinu ar mūziku. Ja tu pirmoreiz ar kādu fanu aizej uz blekmetāla koncertu, hardcore reivu vai izdzirdi free džezu, tava pirmā reakcija ir noliedzoša. Tev nepatīk tas, kas tur skan, tas izklausās vienādi un sabojāti. Tu pasaki spriedumu – tā ir slikta mūzika. Taču tad, ja paklausies vairāk, sāc iedziļināties, izrādās, ka tajā visā ir dažādas nianses. To var salīdzināt arī ar arhitektūru. Stokholmā dažādi žurnāli katru gadu apbalvo kaut kādas ēkas. Parasti tās ir visnesmukākās pilsētā, bet tieši tās arhitekti vienkārši mīl. Tā ir unikāls piemērs sešdesmito gadu brutālismam, tā pārstāv tādu žanru un tamlīdzīgi. Pārējie domā, ka viņi ir jukuši. To pašu var attiecināt uz grafiti. Man tas šķiet skaists, citiem neglīts. Bet galu galā – kuram ir tiesības izlemt, vai to vajag, vai nevajag? Kurš nolemj, ka neglītā māja jāuzbūvē?

Labākās pilsētas Eiropā, kā, piemēram, Berlīne vai Kopenhāgena, vienkārši pieļauj ļoti dažādu viedokļu līdzāspastāvēšanu. Man nepatīk tavs viedoklis, bet tas ir OK. Tāda attieksme. Tādēļ nav vienas atbildes. Labākā atbilde laikam ir, – jāizplata zināšanas. Zviedrijā, piemēram, esmu veidojis radošās darbnīcas ar politiķiem. Lasu viņiem lekcijas par subkultūrām, bet darbojamies arī praktiski – no sākuma viņi izveido papīra uzrakstu, un tad dodamies to uzpūst uz sienas. Pēc tam viņiem pamainās viedoklis. Tas joprojām var nepatikt, bet tas ir licis aizdomāties, izprast. Vārda brīvību, neiecietību pret citādām kultūras izpausmēm… Pirms kaut ko noliegt, to tomēr vajadzētu censties izprast. Neviens nav teicis, ka pēc tam tu tāpat nedrīkstēsi pateikt, ka tev kaut kas nepatīk. Bet tu būsi izpratis. Tur ir liela atšķirība.

Esmu daudz šo pētījis un secinājis, ka ir dažādas grafiti sfēras daļas. Vienai daļai tiešām neinteresē kaut kādas legālās vietas un tamlīdzīgas muļķības – viņi vienkārši zīmē to un tur, pēc sajūtas par konkrētā zīmējuma un vietas nozīmīgumu. Otrai daļai, pie kuras pieskaitu arī sevi, neinteresē kaut kādas nelegālās darbības. Kad pats aktīvi apzīmēju sienas, tad parasti izvēlējos klusākas vietas pie dzelzceļa vai zem tilta. Tas arī palīdzēja man koncentrēties darbam, nekur nesteigties.

Tas ir apmēram tāpat, kā pateikt, – mēs neslēgsim šosejas, ja neviens pa tām braucot nepārsniegs atļauto ātrumu. Tā nenotiek. Notiek gluži otrādi. Tādas sienas ir nepieciešamas, jo tā ir pilsoņu tiesību nodrošināšana, iespēja brīvi izpausties, taču tam nav sakara ar kriminālu izpausmju apkarošanas mēģinājumiem. Labs piemērs Zviedrijā ir Malme, kur sienas ir atvērtas apzīmēšanai jau vairāk nekā 30 gadu. Tur nav asu diskusiju par grafiti apkarošanu, tā sen ir ikdienas sastāvdaļa, un cilvēkiem attiecīgi ir gana lielas zināšanas par šo sfēru. Turklāt tas piesaista viesus – uz Malmi zīmēt brauc pat cilvēki no Kopenhāgenas! Par to vēlos runāt arī Rīgā – tas ir labs veids, kā veicināt arī tūrismu, kā pateikt, ka pilsēta ir arī moderna, atvērta.

Sadarbībā ar Rīga 2014/Publicitātes foto