Kaili huligāni pie Māras dīķa ķersta tiklas jaunkundzes. Pirms 100 gadiem...
Pasažieru vilcieni Latvijā arī pirms simts gadiem bija neērti – tie neievēroja grafiku un bija pārpildīti. Cilvēkiem braukt pa dzelzceļu bija īstas mocības. Tādēļ tika domāts par alternatīvām. Piemēram, Aiviekstes upi gribēja pārvērst par nozīmīgu kuģu ceļu.
Kamēr satiksmes politikas plānotāji lauzīja galvas par transporta sistēmas uzlabošanu, ierindas pilsoņi jautri atpūtās – ap Māras dīķi skraidīja pliki jaunekļi tvarstīdami godīgas mātes meitas, bet kādā sādžā pie Varšavas uz kāzu mielastu ieradās zirgs, kāziniekos izraisīdams pamatīgu apjukumu.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Pliki huligāni pie Māras dīķa ķersta garāmejošās sievietes
Ar tautas morāli nebija daudz labāk arī pirms simts gadiem un toreiz, spriežot pēc laikrakstu ziņām, ļaudis atļāvās daudz vairāk nekā šodien. 2014. gadā būtu grūti iedomāties, ka pa Torņakalna un Āgenskalna apkārtni neviena netraucēti skraida pliki puisieši, kuri ķersta godīgas jaunkundzes:
„Piedauzīgi skati jāredz torņkalniešiem, kamēr sāka Māras dīķī peldēties. Mazturīgiem citus gadus pilsēta cēla bezmaksas peldētavas un pastāvīgi te dežurēja policija. Bet šogad par to vēl nedomā. To izlieto vietējie huligāni. Tā sestdien vairāki huligāni Ādama kostīmos pakalnītē pie Kurzemes ielas ķerstīja garām ejošas sievietes. Notiek arī zādzības. Kādam Zirnim no Dīķa ielas, kamēr pats peldējās, no krasta nozaga svārkus un kamašas.”
(„Jaunā Dienas Lapa”1914. gada 13. maijā)
Pasažieru vilcienos spiedz sievas un raud bērni
Valdības un „Latvijas dzelzceļa” ņemšanās ap jaunu pasažieru vilcienu iepirkumu un mūsu sliežu platumu mērīšanu, lai tā atbilstu Eiropas standartiem, ir veca kā pasaule. Arī pirms simts gadiem ļaudis bija sašutuši par mūsu pasažieru vilcienu sagrabējušo stāvokli, bet mainījies nekas nav līdz pat šai dienai:
„Kam pa mūsu dzelzceļiem ir jābrauc garākā vaj īsākā vasaras atpūtā vaj nu uz Rīgas jūrmalu, jeb arī uz Siguldu, Ogri jeb kādu citu jaukāku vietiņu Rīgas tuvumā, tas zinās, ka neērtības mūsu dzelzceļos izjauc visu atpūtas vaj izpriecas izbraukumu. Ja tu, cilvēks, pēc milzīgas spaidīšanās un ilgas gaidīšanas esi ticis pie dzelzceļa biļetes, tad ar to nemaz vēl nav teikts, ka tu ar nodomāto vilcienu varēsi aizbraukt. Ja tavs vilciens pa tām starpām arī vēl nav aizgājis, tad tas pa svētdienām un svētku dienām tādā mērā ir pārpildīts, ka tevi kādā spraugā iespiež kā siļķi mucā. Pavisam nelaimīgs cilvēks tu esi, ja tu bez bagāžas esi paņēmis līdz arī sievu un bērnus, Sievietēm spiedzot, bērniem raudot un tev pašam sviedrus slaukot, tu kaut kā nokulies zaļumu vietā, kur tevi kā lietuvēns pastāvīgi moca domas par atpakaļtikšanu.”
(„Jaunākās Ziņas” 1914. gada 20. maijā)
Kā jelgavnieki izbrauca zaļumos pirms 100 gadiem?
Sācies silts laiks un cilvēki izbrauc piknikos, dodas apceļot tuvējo apkārtni. Šodien ir cits ritms un citas tehnoloģijas un mēs svētdienas izbraucienā dodamies pavisam savādāk nekā mūsu senči pirms 100 gadiem – 1914. gadā. Kā toreiz ļaudis atpūtās pēc grūtās darba dienas, liecina kāds sludinājums presē, kas aicina jelgavniekus doties brīvdienu izbraucienā. Toreiz vilciena vietā vismaz bija alternatīva, kuras šodien vairs nav:
„Ekskursiju uz Rīgas zvēru dārzu sarīko Jelgavas Latv. Amatnieku Pal. Biedrība svētdien, 18. maijā, ar pasažieru tvaikoni „Fortūna”. Kuģis aties no Jelgavas pils steķiem pulksten 7 rītā, būs ceļā apmēram 5 stundas un pienāks pie zvēru dārza apm. pulksten 12.30 pusdienā. Ceļā kuģis nekur nepieturēs. Atpakaļbraukšana no zvēru dārza steķiem pulksten 6 vakarā; pienāks Jelgavā apm. plkst. 11.30 naktī. Turp un atpakaļ braucot uz kuģa koncertēs 19. Arhangeļogodskas dragūnu pulka orķestris. Jaukā un rāmā laikā kuģis brauks pa jūru.”
(„Jaunā Dienas Lapa”1914. gada 13. maijā)
Aiviekstes upi plāno pārvērst par nozīmīgu kuģu ceļu
Pirms 1. pasaules kara pasažieru kuģu satiksme Latvijā bija visnotaļ attīstīta un pat domāja par kuģu ceļu ierīkošanu upītēs, pa kurām šodien būtu grūti iedomāties peldam tvaikoņus. Tā 1914. gadā bija nodoms Aivieksti ar laiku pārvērst par nozīmīgu ūdens ceļu:
„Ceļu ministrija tvaikoņa „Oļega” stūrmaņa Aizpurva lūgumu, lai atļauj viņam izlabot Saikavas krāces Aiviekstē, atraidījuse tāpēc, ka viņš reizā ar šo iesniegumu lūdzis kā atlīdzinājumu par šo darbu, izdot viņam koncesiju, ka tikai viņš vien var kuģot pa šo upi.
Ievērojot, ka Aiviekstei kā kuģojamai upei nākotnē varētu būt liela nozīme priekš vietējā apgabala uzplaukšanas, ceļu ministrija reizē ar to nolēmuse pate stāties pie Aiviekstes padziļināšanas kuģošanai un šo jautājumu vistuvākā nākotnē likt uz dienas kārtības.”
(„Ventspils Apskats” 1914. gada 24. maijā)
Zirgs apēd kāzinieku salātus, saplēš zupas terīnes un apgāž vīna pudeles
Arī pirms 100 gadiem kāzās netrūka jautrības un pārpratumu. Tā kādās dubultkāzās netālu no Varšavas ne lūgts, ne gaidīts ieradās viens zirgspēks, kas apgāza vīna pudeles un zupas bļodas, kā arī apēda kāzu viesiem sagatavotos salātus:
„Netāļ no Varšavas, Č. sādžā, kāds bagāts zemturis izvadījis tautās divas savas meitas vienā reizē. Kāzas bijušas lieliskas un tā ka vakars bijis silts un rāms, tad visi līksmojušies brīvā gaisā, bet durvis un logi bijuši atstāti vaļā. Šo apstākli izlietojis zirgs, kurš, pārnākdams no ganībām, pa vaļējām durvīm iegājis istabā, kur saēdis kāzu viesiem nodomātās salātus un citus zaļumus, kā arī apgāzis buteles ar vīnu un zupas bļodas. Bijis ne mazums jautrības un pūļu, kamēr nelūgto četrkājaino ciemiņu izvadījuši laukā.”
(„Ventspils Apskats” 1914. gada 24. maijā)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
