Jau pirms 100 gadiem ventspilnieki rīkoja pamatīgus kautiņus un dzerstiņus

Arī okeāna otrā krastā neiztika bez dramatiskiem piedzīvojumiem. Toreiz pie vēlēšanu urnām sāka laist arī sievietes un kādai čikāgietei par to, ka viņa balsoja, kā sirds lika, nācās šķirties no sava deguna, kuru viņai nokoda miesīgais vīrs – politiskais oponents.

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

1914. gada maijā, tāpat kā šobrīd, Latvijā jau pilnā sparā bija iesākusies vasaras festivālu un brīvdabas svētku sezona. Tolaik galvenā brīvdabas zaļumu izklaide bija zaļumballes, kurās pie „krietnas ragu mūzikas” puiši ne tikai meitas dancināja, bet arī kāvās un dzēra. Tikumīgajiem pilsoņiem tas, protams, nepatika:

„Zaļumu sezona jau iespēlēta. Pa Latvijas kalniem un lejām neviļņo vairs pāri dziesmu skaņas kā tas senāk bija, bet citas – daudz spēcīgākas, straujākas un vilinošākas skaņas. Vīri piepūstiem vaigiem pūš spožās taurēs, ko mēs parasti saucam par „krietnu ragu mūziku”. Nav sestdienas vakara – un nepaiet neviena svētdiena, kad vairāk desmit vietās netiktu sarīkoti šie „zaļie un zilie” prieki pie minētās ragu mūzikas. Pāri pār malām lejas šo prieku kauss. Dzer un nevar atdzerties. Kā apreibuši tauriņi virs ugunskura griežas un apreibinās cilvēki dejas mutulī. Svīst sviedrus, kā riju kuļot, un rij sausos putekļus. Bet pa krūmiem un krūmmalēm kroģē alkoholiskās un „nealkoholiskās” bufetes. Tās atveldzē miesu, spirdzina garu, noskalo putekļus, iztukšo naudas maku, paņem prātu – un beidzot – padara pašu prieku baudītāju par lopam līdzīgu radījumu. Līdz ar to izbeigusies „svētku” pirmā daļa – zaļumi, un ir iesākusēs otrā – zilumi. Šķind pudeles, zib spoži nažu asmeņi, šņāc gaisā rungas, dzirdās kliedzieni pēc palīdzības, vaimanas... plūst asinis... Otā rītā ar smagām galvas sāpēm velkās visi mājā. Citam nepanesamas paģiras, citam zila acs, greizs deguns, ielauztas ribas, pāršķelti pakauši...

Tādā nozīmē mēs parasti saprotam un īstenībā baudam tagadējos zaļumu svētkus ar „krietnu ragu mūziku”.

Arī pie mums ventspiliešiem šī sezona iesākusēs. Dzer un dejo visos vasaras dārzos. Katru svētdienu var krietni izlekties – un vēl labāki var piedzerties: var nodzert visu naudu un prātu. No sentēvu rijas putekļiem mēs esam tikuši ārā, un jātiek ārā no zaļumbaļļu putekļiem.”

(„Jaunā Avīze” (Ventspils) 1914. gada 20. maijā)

Kamēr latvieši līksmoja zaļumballēs, viņiem aiz muguras krievu „tumšie ļautiņi” ar vācu neģēlīgo baronu palīdzību kolonizēja Latvijas auglīgos tīrumus un bez zemes un iztikšanas atstāja Kroņmisas (Jelgavas apriņķis) iedzimtos:

(„Latviešu Avīzes” (Jelgava) 1914. gada 30. maijā)

Ne tikai zemi latviešiem centās atņemt, arī izglītības iespējas viņiem gribēja atņemt. Tomēr te nu jāšaubās, vai tik traki gāja zaļumballēs, jo tolaik latviešu jaunatne ne tikai pamatīgi ālējās, bet arī mācījās. Tāpat kā šodien, arī pirms 100 gadiem sprieda par nerentablo lauku skolu slēgšanu. Tikai 1914. gadā tās viens otrs gribēja slēgt nevis skolēnu trūkuma dēļ, bet gan tādēļ, ka mācīties gribētāju bija pārāk daudz. Kas tad strādās, ja visi mācīsies! Lūk, kā bija Tukumā:

nekam! No laukiem ienākot kalpu bērni, dzīvojot ļoti nabadzīgi: īrējot kādu gultas vietu par 50 kapeikām mēnesī un uzturoties no savas līdzpaņemtās kulītes, taču no viņiem pilsētai itin nekāds labums neatlecot, kamēr skolu uzturs gulstoties kā smaga nasta uz

nosaukta par „fantastiski nacionālu skolu politiku", apdraudējot pat vietējo sociālo iekārtu; tagad nevarot atrast dienestmeitas, jo visas tādas pārpildot vietējo ģimnāziju; pilsētā ienākot diezin kādi „ar augstāko izglītību” (te ir domāti komercskolas un ģimnāzijas skolotāji no augstskolām), nevarot atrast pietiekošu nodarbošanos, dzīvojot iz savu vecāku rēķina un ciešot pat badu!”

 („Latviešu Avīzes” (Jelgava) 1914. gada 30. maijā)

Daba sagādāja pārsteigumus arī pirms 100 gadiem. Tā Ventspils „Jaunā Avīze” ziņo par milzīgiem spāru bariem, kurus, pēc raksta autora domām, mūsu pusē iepūtusi vētra no Baltijas jūras otra krasta:

„Milzīgi spāru bari visu pagājušo nedēļu laižas pār Baltijas dažādiem apgabaliem. Visu pagājušo nedēļu un vēl šīs nedēļas sākumā spāru bari, kā melni mākoņi, laidās paaugstu gaisā, bez vējainā laikā līdz ar zemi. Dažās vietās, kā piem. pag, svētdien un pirmdien pie Užavas, Zūrām un citiem apkārtējiem pagastiem spāru bari pilnīgi apklāja labības laukus un pa lopu ceļiem nevarēja pusdienas laikā lopus dzīt ganos. Spāres nav nekas sevišķi kaitīgs lauk-un dārzkopībai, taču arī viņas, milzīgos baros nolaizdamās, nodara zālei un sējas laukiem postu. Tādi spāru mākoņi redzēti arī Vidzemē un Igaunijā, tādēļ domā, ka spāres atpūstas pār jūru no kāda pēkšņa, liela vētras viļņa un ka tās nekādus ievērojamus ļaunumus laukiem un dārziem nenodarīs. Spāres laižas no vakariem uz dienvidus rītu pusi.”

(„Jaunā Avīze” (Ventspils) 1914. gada 20. maijā)

Vēlēšanu kolīzijas: Čikāgas sievietes vairāk uzpērkamas, nekā vīrieši; vīrs sievai nokož degunu

Tikko beigušās Eiroparlamenta vēlēšanas, kurās piedalījās ne tikai pilsoņi, bet arī pilsones. 1914. gadā tas diez vai būtu iespējams. Tolaik bija pirmie mēģinājumi pie vēlēšanu urnām pielaist arī sievietes. Pirmie jaunievedumu mēģināja ieviest viņpus okeānam – amerikāņi. Čikāgā tas beidzās gana neveiksmīgi. Čikāgas pašvaldības vēlēšanās nepiedalījās pat trešdaļa balsstiesīgo sieviešu, kā arī viņas izrādījās gana mantkārīgas. Tas viss Eiropā lika domāt, ka daiļajam dzimumam tomēr nevajadzētu atļaut spriest par politiku. Tomēr viss notika savādāk un sievietēm balstiesības piešķīra, arī Latvijā:

„Sieviešu tiesību aizstāvji nemitas apgalvot, ka sieviešu pielaišana vēlēšanās atstājot uz tām labvēlīgu iespaidu. Čikāgā pie pilsētas domes vēlēšanām tad arī mēģināja pielaist sievietes. Tagad nu par to raksta sekoši: Vēlētāju sarakstos bij uzņemtas 158,000 şievietes, bet balsis nodeva tikai 47,529. Lielākā tiesa atnāca vīru, brāļu vaj arī kavalieru pavadībā un balsoja pēc to aizrādījuma. Liberāļu listē bij uzstādītas 4 kandidātes, konservatīvo listē —2. Viena no kandidātēm, kura izkrita cauri, Mērija Herhard, paziņoja, ka atsakās no dalības politiskās vēlēšanās, jo vēlētājas simtiem nākušas pie viņas, piesolīdamās tai savas balsis par 5 dolāriem gabalā. Vispār viņa nākusi pie pārliecības, ka sievietes vieglāk uzpērkamas, nekā vīrieši. Pie balsu nodošanas kāds Gotlībs Glaters nodeva savu balsi pret to kandidātu, par kuru balsoja viņa sieva. Sieva par to vīru piepļaukāja, bet vīrs nokoda sievai degunu. – Tas viss pierāda, ka sievietei nav tur vieta, kur vajag savaldīšanās un aukstasinības.”

(„Latviešu Avīzes” (Jelgava) 1914. gada 30. maijā)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.