Jānis Reirs mierina: bez sabiedrības piekrišanas nodokļus necels

Līdz lieliem nodokļiem vēl tāls ceļš ejams

- Pirmais un galvenais jautājums, kas skar visus, par ko uztraucas visi – kas mūs sagaida nodokļu jomā, kurus nodokļus un par cik mēs celsim? Kādas izmaiņas sagaidāmas nodokļu politikas jomā?

- 2015., 2016. un 2017. gada budžeta izstrādes procesa pirmais etaps jau ir noslēdzies, valdība jau ir pieņēmusi un mēs uz Eiropas Komisiju jau esam nosūtījuši visus budžeta variantus. Tajos netiek paredzēts pieaugums PVN likmei, kā arī izmaiņas attiecībā uz darbaspēka nodokli – tā samazinājums tika paredzēts un arī būs.

Pirms pāris nedēļām Saeimā nācās atvērt PVN likumu dēļ ES direktīvām. Gan pozīcijas, gan opozīcijas deputāti nolēma, ka izmaiņas skatīsim divos lasījumos steidzamības kārtībā, lai neradītu lieku ažiotāžu un spekulācijas, ka mēs mēģināsim celt nodokļus.

Politiskā līmenī esam deklarējuši, ka Latviju gribam saglabāt zemu nodokļu valsts kategorijā. Nodokļu slogam no IKP ir jābūt 30% apmērā. Uzskatu, ka mums arī nav izsmeltas visas iespējas labā un pareizā nodokļu iekasēšanā. Nodokļu celšana ir visvienkāršākā lieta – pacel un viss. Apmierināt nepieciešamību pēc finansējuma var ne tikai ceļot nodokļus, bet arī izvērtējot tēriņus un to lietderību.

Iespējams, 2016., 2017. vai 2018. gadā, redzot, ka būs nepieciešams papildus finansējums, nodokļu celšanu vajag izdiskutēt ar sabiedrību. Un, ja sabiedrība tam piekritīs, nodokļus var celt. Vērojot Eiropas valstis, redzam, ka valstīs, kur ir zemi nodokļi, nav lielākas investīcijas un bagātāka sabiedrība. Bulgārija, Rumānija, Latvija, Lietuva jau nav tās bagātākās valstis, bagātākas it valstis ar lielākiem nodokļiem. Mums līdz tam vēl tāls ceļš ejams.

„Finanšu ministra izteikumi vairāk ir eksperta līmenī, bet politiskā realitāte ir savādāka”

- Kāpēc? Tā notiek jebkurā Eiropas valstī. Savas prasības ir skolotājiem, mediķiem un citiem, bet naudas nav. Ja ir izsmeltas visas iespējas nodokļu iekasēšanā, tad vienīgais veids, kā iegūt līdzekļus, ir pacelt nodokli. Ja mēs skaidri pasakām – celsim tādu un tādu nodokli un līdzekļus, kurus iegūsim, atdosim tādam un tādam mērķim, nevis kaut kur „izšķīdināsim”, tad tā var būt. Vajag, lai katrs konkrēti sajūt, kura rokās šī nauda nonāk. Rietumu demokrātiskās valstīs tā notiek. Piemēram, Igaunijā vajadzēja finansēt veselības aprūpi. Viņi pacēla sociālo nodokli par diviem procentiem un visi sajuta, ka tā nauda nonāca veselības aprūpei. Un viss…

- Domāju, ka tas nav nākamo gadu jautājums. Par to tagad diskusijas nav un nenotiek.

- Patēriņa nodoklis sastāv no akcīzes un PVN. Agri vai vēlu dažādām preču grupām pieaug akcīze, kā, piemēram, cigaretēm pagājušajā gadā. Tāpat līdz 2020. gadam, iestājoties Eiropas Savienībā, esam apņēmušies paaugstināt akcīzi degvielai. Bet mums diskusijas par šo jautājumu vēl nav bijušas.

Finanšu ministra izteikumi vairāk ir eksperta līmenī, viņš šos apgalvojumus izsaka kā nopietns eksperts, bet politiskā realitāte vienmēr ir savādāka. Varu apliecināt, ka mums ne partijā, ne frakcijā nav bijuši jautājumi par nodokļu paaugstināšanu.

- Es vispār nesaprotu no kurienes tās runas parādījās. Būtu dīvainu, ka kāds mēģinātu celt nodokli, par to nerunājot ar Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītāju. Par to, ka cirkulē šādas baumas uzzināju no žurnālistiem. Es nevienā sanāksmē, darba grupā, sarunās ar kolēģiem par šo jautājumu neesmu runājis.

- Bet pašlaik ir atvērts PVN likums. Kādēļ? Kādas Eiropas direktīvas tajā ir jāiestrādā?

- Ir divas Eiropas direktīvas, kurām jāstājas spēkā no 1. oktobra. Viena lieta ir par uzņēmumu maksātnespējas procesu, ļaut administratoriem paātrinātā kārtībā tiem uzņēmumiem, kuriem piemērots maksātnespējas process, piereģistrēties atpakaļ kā PVN maksātājiem. Lai uzņēmumu atjaunotu kā PVN maksātāju, ir jāveic ļoti birokrātiska procedūra, kuru tagad atvieglos. Tās ir tehniskās lietas. Tur nekādu zemūdens akmeņu nav.

- Visu laiku dzirdam apgalvojumus: aizsardzības jomai atvēlam mazāku procentu no IKP nekā vajadzīgs, tas pats arī par veselības aprūpi, zinātni un tā tālāk. Kam tad ir tas lielais budžeta procents, ja visiem ir tas mazākais?

- Tas ir sociālais budžets. Nevienai valstij nav tik procentuāli augsts sociālais budžets attiecībā pret IKP - vairāk nekā 33%. Citām valstīm ir pat 27%. Vidēji virs vidējā līmeņa mums ir arī izglītības finansējums. Skatoties ciparos, tas ir ļoti mazs finansējums, bet, ja runā par procentu sadalījumu, tas ir liels. Kultūrā, izglītībā un pašvaldību daļā mēs esam piektā valsts Eiropā, par tiem līdzekļiem no IKP, kas paliek šo nozaru rīcībā. Tas ir tās galvenās pozīcijas, bet mēs tās nekādā gadījumā nevaram samazināt, jo kurš tad ņemsies pateikt, ka pensijas vajadzētu pārdalīt. Tāpat mums ir vislielākais skaits skolotāju uz vienu skolēnu, bet tas saistīts ar to, ka mums puse valsts dzīvo galvaspilsētā, bet otra puse izkliedēta pa visu valsts teritoriju. Līdz ar to arī izmaksas ceļu uzturēšanai ir pavisam citas.

Kad pelnīsim normāli?

- Lai būtu nauda, ir vajadzīgas darba vietas, bet… Tā neomulīgi paliek, kad tagad, ļoti īsā laikā, viens pēc otra pazūd vai draud bankrotēt kādreizējie mūsu rūpniecības stūrakmeņi – „Liepājas metalurgs”, Rīgas vagonbūves rūpnīca, Līgatnes papīrfabrika, arī Rīgas kuģubūvētava.

- Šie nav šīsdienas un šīs valdības jautājumi, tie ir sasāpējuši jau sen un radušies pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad daudzi politiķi Latviju reklamēja kā tranzīta un lēta darbaspēka zemi, kas bija pilnīgi kļūdaini un nepareizi. Pēc neatkarības atgūšanas, tie varbūt bija saukļi, ar kuriem varējām piesaistīt investorus.

Bet tagad, pēc 20 gadiem, redzam, ka tās valstis, kuras sevi reklamē ar lētu darbaspēku, nav bagāto valstu grupās. Tajās ir daļa virsslāņa, kas ir ļoti bagāta, un valda ļoti liela atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem.

„Liepājas metalurga” sakarā varam jautāt – kā valsts to pieļāva, kur tā skatījās? Tomēr nevienā demokrātiskā valstī valstij nepieder uzņēmumi. Bet, ko tad valsts var darīt? Tā var darīt iespējas biznesam - infrastruktūru, nodokļu bāzi un visu pārējo.

Mēs nevaram teikt, ka Latvijā nav iespējams ražot, jo pasaulē jau visu ražo. Tam par piemēru ir ķīmiskā rūpniecība, kuru privatizēja vienu no pirmajām, vēl pašu deviņdesmito gadu bez Privatizācijas aģentūras, kur pārsvarā visus uzņēmumus pārņēma darba kolektīvi ar vadību priekšgalā. „Grindekss”, „Olainfarm”, Rīgas laku un krāsu rūpnīca, Dobeles ražotnes – tie ir uzņēmumi, kuri strādā un konkurē ar pasaules lielākajiem zīmoliem. Un katram ir sava vieta tirgū. Tas nozīmē, ka latvietis var ražot, var piemēroties tirgum. Valsts var tam radīt atbilstošu infrastruktūru. Ļoti labi šīs lietas notiek Valmierā, Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, kur pašvaldības veido infrastruktūru, strādā ar uzņēmējiem.

Mūsu IKP palielinās ražošanas īpatsvars, Ja, sākoties krīzei, mums IKP bija ļoti mazs ražošanas īpatsvars, tad tagad mums ir Eiropas vidējais līmenis. Salīdzinājumā ar pirmskrīzes laiku savu ražošanas un eksporta apjomu esam gandrīz dubultojuši.

Jādomā par to, kā veicināt investīcijas, kuras rada darbavietas, kur cilvēks ar savu darbu var nopelnīt ne tikai iztikai un tam, lai nomaksātu visus rēķinus, jo pašreiz mums ir ļoti daudz darbavietu, kurās strādājošais neatšķiras no cilvēka, kas saņem sociālos pabalstus. Tad arī rodas jautājums – kāpēc strādāt? Cilvēkam ar darbu arī jānopelna arī ģimenei, atpūtai, ceļojumiem. Un to ir iespējams panākt!

- Un kad mēs to panāksim?

- Paskatīsimies uz cipariem: 2008. gadā mums ražošana bija 9% no IKP, tagad 18%. Dubultā.

- Bet vai šodien varam būt tik optimistiski, kad izvērtusies Ukrainas krīze, kad atkal runājam, ka nāksies savilkt taupības jostas?  

- Pirmām kārtām mums ļoti jāpateicas situācijai, ka mums ir eiro. Atcerēsimies to, ka agrāk pie jebkura mazākā ekonomiskā vai finanšu satricinājumu, bija ļoti liela ažiotāža saistībā ar valūtas stabilitāti. Piemēram, 2011. gadā mēneša laikā cilvēku divas reizes skrēja mainīt naudu no latiem uz eiro vai dolāriem, zaudējot miljonus, kuri nonāca banku kontos. Tagad saistībā ar Ukrainu ir noņemta diskusija par valūtas stabilitāti, kas ir ļoti svarīga tieši uzņēmējdarbībai, starptautiskos norēķinos. Ir stabilitāte un drošums par norēķiniem Eiropā. Tas ir viens, kas mūs paglābj. Tikko tikos ar Lietuvas finanšu ministru un viņš atzīmēja, ka šī stabilitāte ir ļoti svarīga un tāpēc viņi arī apņēmušies pievienoties eirozonai un ļoti cer uz mūsu atbalstu, ko mēs arī sniegsim.

Bet principā mums jāuzrauga visa situācija, kas izvērtusies ap Ukrainu un jāsadarbojas ar pārējo Eiropu. Un, ja būs šis sankcijas pret Krieviju, tad kopā arī visi tās īstenosim, bet konkrēti prognozēt, kas un kā attīstīsies, nevar, domāju, ka tas tikai destabilizēs situāciju.

- Domāju, ka tā ir globāla, ne tikai Latvijas, problēma. Ja pirms trim četriem gadiem latviešu, lietuviešu un poļu īpatsvars aizbraucēju vidū no iedzīvotāju kopskaita bija apmēram līdzīgs, tad tagad Polijā un Lietuvā tas ir lielāks nekās Latvijā. Igaunija no šīs imigrācijas glāba tikai tas, ka viņi darba dienās strādā Somijā, bet sestdien un svētdien brauc atpakaļ mājās tērēt līdzekļus.

Jau pirms vairākiem veiktais kādā pētījumā atklājās nopietnas lietas – gan neuzticēšanās valsts pārvaldei, gan attiecības starp uzņēmēju un darbinieku, kaut kāda tur laimes meklēšana bija kādā 10 -15  vietā. Šo neuzticēšanos vēl pastiprināja krīze.

Domāju, ka varam teikt, ka kopš krīzes laika šī uzticēšanās valstij ir pieaugsi. Budžeta līdzekļi ir tika maz, ka vairs netiek būvētas milzīgas būves nezin kam, valsts līdzekļus tērē stipri taupīgāk un lietderīgāk, lielākā daļa aiziet pensiju sistēmai, 700 miljoni – veselībai, nevis valsts aparātam, arī izglītībai – ap 700 miljoniem. Pēdējā laikā visas aptaujas rāda šo sabiedrības uzticības valstij pieaugumu, gan pozitīvu nākotnes paredzējumu.

- Pēdējo divu trīs gadu laikā - apmēram 200 – 400 miljoni.

Prognozes bija, bet domāju, ka Ukrainai būs lielāka vai mazāka ietekme un šis cipars varētu mazināties. Pieaugums atkarīgs arī no divām pozīcijām: pirmā daļa ir saistīta ar maksājumiem no kuriem nevaram izvairīties – ja mums pieaug IKP, mums arī vairāk jāmaksā „kopējā” Eiropas katlā. Tāpat parāda procenti jāatmaksā – 400 – 500 miljoni eiro gadā.

-Cik tad  liels ir mūsu valsts parāds, par kuru jāmaksā šie procenti?

- Kopējais parāds ir ap 7 - 8 miljardi eiro, tā finansējumam aiziet kaut kur 400 miljoni – procentu maksas bankām vai institūcijām, no kurām esam aizņēmušies

- Bet vai pašu pamatparādu atdodam?

- Pagaidām nē. Neviena valsts neatdod, it sevišķi tagad, Mēs vēl neesam nostājušies uz tāda liela izaugsmes ceļa. Tomēr mums ir ceturtais mazākais parāds Eiropā. Eiropas valstīs valsts parāds pārsvarā ir līdzvērtīgs IKP, bet mums 40% no IKP.