Vai tiešām televīzijā Latvijā nav ko skatīties?
Ir dzirdēts joks, ka televīzijas raidījumu līmenis nav atkarīgs no televīzijas torņa augstuma. Ir dzirdēts arī, ka katrā jokā ir daļa patiesības. Latvijas gadījumā gribētos, lai tā nebūtu, jo tad internetā atrodamie fakti par mūsu TV torni, kas ir augstākais Baltijā un Eiropas Savienībā un trešais augstākais Eiropas teritorijā, ļautu paģērēt arī atbilstošu līmeni Latvijas televīziju piedāvātajā saturā. Ja tas nav atkarīgs no TV torņa augstuma, tad rodas loģisks jautājums – no kā tad?
Reiz kādā forumā kāds lietotājs dalījās ar dzirdēto vārdu apmaiņu starp diviem cilvēkiem – viens sācis sarunu par vakar redzētu raidījumu, uz ko otrs lepni paziņojis, ka neskatās televīziju, kas izraisījis neviltotu pirmā sašutumu: “Kā var neskatīties?” Atbilde bijusi kategoriska: “Bet tur taču nav ko skatīties!”
Televīzija kā širpotrebs
Šis stāsts foruma lietotājos izraisīja diezgan spraigu viedokļu apmaiņu. Un nav jau nekāds brīnums, diskusijas par televīzijas saturu ir bijušas un būs! Par to domās, rakstīs un spriedīs televīzijas kritiķi, sabiedriskās un uzraugošās iestādes un galu galā arī skatītāji – mājās ģimenes lokā, darbavietā starp kolēģiem, draugu burziņos, sociālajos tīklos, rakstu komentāros vai forumos. Turklāt visās frontēs diskusijās mēdz piedalīties gan esošie, gan bijušie skatītāji. Pie tiem pēdējiem var pieskaitīt, piemēram, televīzijas personību Ģirtu Timrotu un aktrisi Dārtu Daneviču. Abi publiski ir atzinuši, ka viņiem mājās nav televizora.
Protams, norobežoties pavisam no šīs elektroniskās ierīces pārraidītā ir grūti. Tas mūsu dzīves telpā iespraucas visdažādākajās situācijās. Viesojoties pie vecmāmiņas, uzzinām jaunākos sižetiskos pavērsienus meksikāņu seriālā, pie vecākiem sanāk pavērot UgunsGrēka varoņu savstarpējās attiecības, citu reizi labprātīgā piespiedu kārtā piedalāmies kārtējā dziedošajā vai dejojošajā vakarā. Savukārt dzerot saldējuma kokteili kafejnīcā, televizorā gar acīm zib pliki dibeni, tvirtas krūtis un balināti zobi, bet interneta portālos starp dienas jaunumu virsrakstiem parādās arī pseido ziņas par kāda izgāšanos televīzijas šovā, par kāda raidījuma nepiemēroto studijas noformējumu vai par kādu raidījuma vadītāju, kura briesmīgi izskatījusies vai izrunājusies.
Tie, kuri līdz ar interneta parādīšanos pareģoja televīzijas nāvi, ir kļūdījušies! Televīzija joprojām ir dzīva! Taču – ko tā rāda? Kas nosaka tās saturu? Skatītāji vai satura veidotāji? Un kāpēc tas kādam ir pieņemams, bet kādam nav?
Krievijas televīzijas metrs Aleksandrs Gordons uz šiem jautājumiem ir atbildējis visai kategoriski: “Televīzija pēc būtības ir visnotaļ zema līmeņa žanrs, kam nedrīkst izvirzīt nekādus virsuzdevumus.”
“Ko nozīmē – zema līmeņa žanrs? To pašu var pateikt arī par teātri. Un gan jau kāds kaut ko līdzīgu ir pateicis,” Gordona teikto komentē sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Viņš gan nevilcinoties piekrīt Gordonam un daudziem citiem, kas uzskata, ka televīzija kā žanrs ir domāts masu patēriņam, tas nav elitārs. Un nav noslēpums, ka elitārs produkts jebkurā nozarē – mākslā, modē, ēdienā – parastajam patērētājam vienmēr ir nesaprotams, dažkārt varbūt pat šķiet muļķīgs.
“Es, piemēram, nepiederu pie ļoti izsmalcinātiem mākslas pazinējiem, taču aizgāju uz slavenās mākslinieces Vijas Celmiņas izstādi. Neapšaubīšu, ka dažos elementos viņa diezgan labi zīmē, taču izstādē izvietotie divi akmeņi, kas tika pasniegti kā māksla, man likās vienkārši dumji. Jāatzīst, ka modernā māksla dažkārt balansē uz dumjības vai triviāluma robežas. Un dažkārt to, ka tas ir mākslas darbs, nosaka tikai fakts, ka to veidojis slavens mākslinieks,” pārdomās dalās Klāvs Sedlenieks un turpina: “Stokholmā Modernās mākslas muzejā redzēju izstādītu no sienas izzāģētu riģipša plāksni. No vienas puses nokrāsota un nolikta. Apakšā rakstīts: “Riģipša plāksne. Riģipsis. Krāsa.” Ja tu piederi pie elitārās mākslas pazinējiem, kuri zina, par kādām problēmām, kādā diskursā šis konkrētais mākslas darbs ir pasniegts un ko tieši mākslinieks gribējis pateikt, skaidrs, ka tam ir jēga, bet masām no tā nav nekādas jēgas! Tās masas, kuras es šeit pārstāvu attiecībā uz šo mākslu, teiks, ka tās visas ir muļķības!”
Līdzīgi izteikumi ir dzirdēti arī par televīzijas saturu. Pirms pāris gadiem savām ausīm dzirdēju asu vārdu apmaiņu (radio ēteram pieņemamā formā) radiostacijas SWH ēterā starp rīta raidījuma BB Brokastis vadītājiem. Fredis (Andris Freidenfelds) dalījās pārdomās par kādu televīzijas šovu, kuru bija noskatījies pēc kolēģa Ufo (Kaspars Upacieris) ieteikuma. Fredis bija sašutis, jo spējis izturēt tikai pāris minūtes, taču ar tām bijis gana, lai uz ceturtdaļstundu sabojātu garastāvokli. “Tas viss ir tik draņķīgi, sīki un slikti. Nopietni! Cilvēki, padomājiet, ko jūs darāt un ko jūs baudāt, un ko jūs uzskatāt par labu!” Beigās gan Fredis piebilda: “Protams, ka to visu rāda, jo visi to vien grib. Skaidrs, ka rāda. Skaidrs, ka tagad valda tizlums!”
Lai cik asi un nesaudzīgi kāds izteiktos par televīzijas saturu, ir jāpieņem, ka televīzija ir masu saziņas līdzeklis. Un tā ir aksioma, komunikācijas speciālistu definīcija, dzīves realitāte. Pirms pāris gadiem aptaujā tika noskaidrots, ka Latvijā televīziju skatās puse iedzīvotāju. Šajā pašā pētījumā atklājās, ka televīziju skatās vairāk nekā divas trešdaļas jauniešu. Protams, nav zināms, cik no šiem cilvēkiem ir vai nav apmierināti ar televīzijas saturu, taču kopējās tendences ir nojaušamas. Kā liecina pētījumu kompānijas TNS izveidotais 2014. gada aprīļa televīzijas programmu TOP 20, skatītākais raidījums aprīlī bijis TV3 šovs Izklausies redzēts, kuru vērojuši vidēji 10,1% jeb 201,8 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas vecāki par četriem gadiem. Programmu topa otrajā vietā ierindojušās TV3 svētdienas laika ziņas, kuras skatījušies vidēji 8,5% jeb 169,8 tūkstoši cilvēku, trešajā vietā ir TV3 seriāls UgunsGrēks ar vidēji 7,4% jeb 148,5 tūkstošiem skatītāju.
Sarakstā dominē izklaidējošās un ziņu pārraides, un, kā skaidro sociālpsiholoģe un psihoterapeite Jolanta Cihanoviča, tas atbilst cilvēka pamatizpratnei par to, kam domāta televīzija, jo divi galvenie televīzijas skatīšanās iemesli ir vēlme būt informētam un vēlme būt izklaidētam: “Ļoti daudziem patīk, ja informācija tiek pasniegta viņu pašu vērtību griezumā, lai tas saskan ar to, kādu emocionālo nokrāsu viņi vēlas piešķirt attiecīgajam vēstījumam. Cilvēkiem ir nepieciešama informācija, turklāt viņiem atbilstoši sagremota, ja tā drīkst izteikties. Negribu teikt, lai paši nedomātu – cilvēkiem nepatīk klaja manipulēšana, tā izraisa protestu, taču cilvēki vēlas, lai viņiem dod faktus un argumentus tieši tam viedoklim, kam viņi paši vēlas pieslieties un ticēt.”
Emocijas pret prātu
Iespējams, ticība ir nopietno, informatīvi izglītojošo un ziņu raidījumu lielākais klupšanas akmens, un ne velti daži raidījumi, to veidotāji un pat televīzijas kanāli ir saņēmuši kritiku par angažētību. “Žurnālistikas maize ir uzticēšanās. Ja cilvēki nevar uzticēties, viņi nepatērē,” uzskata Klāvs Sedlenieks, piebilstot, ka izklaides žanrs uzticību neprasa.
Iespējams, tieši tāpēc pārraides ar izklaidējošiem elementiem ir masām tuvākas. “Mēs – cilvēki – funkcionējam divās dimensijās. Viena ir racionālā. Šajā dimensijā mēs domājam, vērtējam, apzināmies, diskutējam. Un ir raidījumi, kas tieši šai dimensijai ir veltīti. Tie skatītājiem liek domāt līdzi, tajos lietas nevis tiek vienkāršotas, tieši pretēji – tās tiek parādītas kā neviennozīmīgas, kā sarežģītas. Skatītājs spiests to skatīties ar piepūli, lai pats padomātu un labākajā gadījumā noformulētu savu viedokli. Otra dimensija ir emocionālā. Šajā dimensijā televīzija piedāvā padzīvot līdzi tam, kas notiek televizora ekrānā, proti, atpazīt un izjust tās emocijas, kas mums ir aktuālas. Būtībā atbrīvoties no negatīvajām emocijām un iegūt pozitīvas. Tas ir tas, ko cilvēki aktīvi meklē ne vien izklaidējošajā televīzijas saturā, bet arī visās citās izklaides iespējās. Tas ir tas, pēc kā cilvēki alkst,” skaidro Jolanta Cihanoviča.
Viņa kā psihoterapeite noteikti labāk par daudziem no mums zina, kas mums rūp. Mūsdienu cilvēkiem ikdienā apkārt ir diezgan daudz negatīvu emociju un sasprindzinājuma. Tas viss liek nodarbināt prātu un domāt. Savu prasa darbs. Ne vienmēr ir arī tā, ka, atnākot mājās, var sēdēt un priecāties. Kad cilvēks tiek līdz televizoram, viņš jau ir ļoti noguris un domāt vairs negrib. “Vienīgais, ko viņš vēlas, – atbrīvoties no spriedzes, no negatīvajām emocijām vai vienkārši atdalīties no realitātes, padzīvot citā pasaulē, doties ceļojumā, just līdzi kādam raidījuma, seriāla vai filmas varonim. Šādā veidā cilvēki iedarbojas uz savas dzīves emocionālo fonu, noņemot spriedzi un/vai uzņemot pozitīvas emocijas. Tas ir veids, kā atdalīties no realitātes, kas bieži vien ir neviennozīmīga, sāpīga,” turpina Jolanta Cihanoviča.
Ja cilvēks kļūst par pozitīvo emociju mednieku un televīzija ir viens no medību laukiem, jautājums par to, kāpēc cilvēkus mazāk interesē, piemēram, diskusiju žanrs, ir lieks. “Diskusiju raidījumā dalībnieki ir nīgri, pikti, notiek cīņa, bet skatītājam tas var nešķist interesanti, jo nīgruma, piktuma un cīņas viņam jau pietiek savā dzīvē. Un pilnīgi iespējams, ka diskusijas tēma skatītāju pat ļoti interesē, taču viņam tajā brīdī tas ir par daudz un par grūtu,” analizē psihoterapeite, piebilstot, ka intereses par valstiski svarīgām tēmām cilvēkiem bieži vien nav tikai viena iemesla dēļ – viņi jūtas bezspēcīgi, jo neredz iespēju kaut ko ietekmēt vai mainīt. Cilvēki izvairās no šādas informācijas, jo tā izraisa spēcīgas emocijas un vienlaikus liek justies bezspēcīgam, mazam un melnam.
Par gaumi nestrīdas
Kāds televīzijas satura pretinieks varētu iesaukties – mīļie cilvēki, jūs tiešām pozitīvo emociju vārdā esat gatavi upurēt estētisko gaumi?! Ir uzskats, ka estētiskā gaume ir cieši saistīta ar cilvēka vispārējo kultūras līmeni. Mediju filozofs Norberts Bolcs reiz teicis, ka vispārēja universāla bezgaumība ir masu demokrātijas rezultāts. Un kā nu ne? Demokrātija sekmē izpratni, ka jebkura gaume ir vajadzīga, līdzvērtīga un apmierināma.
Seno patiesību, ka par gaumi nestrīdas, zina ikviens, tāpēc arī viedokļi par televīzijas saturu būs dažādi. Piemēru no dzīves min Klāvs Sedlenieks: “Latvijas Televīzijā ir raidījums Te! Manuprāt, ļoti jauki nostrādāts, kvalitatīvi veidots raidījums ar izcilu skaņu un labu bildi. Un tad es aizbraucu uz laukiem, kur šo raidījumu sanāca noskatīties kopā ar mammu, un viņas secinājums bija pilnīgi pretējs: “Kaut kāds garlaicīgs raidījums! Es nesapratu, kāpēc tas ir jārāda, tāds stiepts un provinciāls! Lieka laika un naudas tērēšana!” Lūk – cik cilvēku, tik viedokļu!” Sociālantropologs gan vērš uzmanību uz to, ka svarīga ir arī raidījuma veidotāju gaume un inteliģences līmenis, jo dažkārt patiesi var tikai pabrīnīties par kāda raidījuma vai seriāla saturu, taču arī šīs pārraides atrod savus skatītājus, kas vērtē, ka tas ir forši.
Painteresējos, vai mūsu spēja redzēt un novērtēt priekšmetu, dabas un sabiedriskās dzīves parādību estētiskās īpašības jeb vai mūsu estētiskā gaume ir iedzimta vai arī tā veidojas dzīves laikā. Vairākums pētnieku sliecas domāt, ka gaume ir mainīga parādība, ko veido vairāki slāņi – vērtības, kultūra, identitāte, izglītība un pieredze. Cilvēku gaumi palīdz veidot arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri, kā izsakās Jolanta Cihanoviča, bieži vien ir kā kompass tam, ko drīkst un ko nedrīkst, kas ir labi un kas ir slikti.
Zilie ekrāni dzeltē
Viens no atklātībā nonākušajiem televīzijas noslēpumiem ir tas, ka jebkura televīzijas projekta panākumu atslēga ir zvaigznes jeb sabiedrībā pazīstamas personas piedalīšanās. Un tā nav nekāda Latvijas īpatnība. Mēs neesam vienīgie, kam patīk dejot, dziedāt un ēst kopā ar zvaigznēm. Jolanta Cihanoviča skaidro: “Sabiedrībā pazīstami cilvēki interesi piesaista ar to, ka viņi atspoguļo to, kam ticam, ko uzskatām par svarīgu vai – tieši pretēji – kas mums nav pieņemams. Populāri cilvēki kalpo kā sabiedrības simboli. Viņu dzīve tiek depersonalizēta. Uz viņiem neskatās kā uz cilvēkiem, bet gan kā uz simboliem vai tēliem. Uz vieniem skatās kā uz labajiem, ar kuriem gribas identificēties, būt kopā, pasildīties viņu slavas saulītē un justies piederīgam. Uz otriem, īpaši uz politiķiem, skatās kā uz sliktajiem tēliem, grēkāžiem, kurus var vainot arī tad, kad nevar vainot savu otro pusīti.”
Izrādās, ka vairākumam cilvēku patīk, ja zvaigznēm neklājas labi, jo tad varam identificēties un izjust to saldo sajūtu, ka ne man vienam ir grūti. Arī slavenības cieš neveiksmes attiecību veidošanā, viņām ir problēmas ar dažādām atkarībām. “Šādā veidā mēs saskatām savas likstas slavenību dzīves sižetos un tēlos un pārdzīvojam par to. Ļoti daudzi psihoterapijas seansos runā par to, ka laikā, kad paši piedzīvojuši grūtības, tās pārvarēt palīdzējusi informācija par līdzīgām grūtībām kāda cita cilvēka dzīvē, par ko ļāvusi uzzināt, piemēram, televīzija,” psihoterapijas seansos dzirdētajā dalās Jolanta Cihanoviča.
Televīzijas skatīšanās paradumi mainās
Atceros, ka bērnībā avīzes un televīzijas programmas gaidīšana bija svētki. Kolīdz tā parādījās, katrs ģimenes loceklis apvilka vai pasvītroja sevi interesējošās pārraides. Pie vecmammas man bija pat savas krāsas zīmulis. Tas bija piedzīvojums! Atceros, kā straujāk sāka sisties mana sirds, kad, pagalmā rotaļājoties ar kaimiņu bērniem, izdzirdēju mammas vai omas aicinājumu pie televizora ekrāna! Tagad televīzijas skatīšanās vairs nav piedzīvojums. Acīmredzot ir mainījusies televīzijas loma. Un nav jau nekāds brīnums!
Mūsdienās televīzijai jākonkurē ar daudziem spēcīgiem konkurentiem – citiem saziņas līdzekļiem. “Internetā mums ir iespēja tikt ātrāk līdz notikumiem, diskutēt ar cilvēkiem no visas pasaules un skatīties ne vien to, ko kāds ir sagatavojis, bet arī pašiem veidot saturu. Skaidrs, ka televīzija nevar konkurēt ar internetu, bet tikpat skaidrs ir arī tas, ka vienmēr būs cilvēki, kas negribēs paši meklēt informāciju un viedokļus un vēl piedalīties diskusijās. Viņi gribēs, lai kāds viņu vietā iepako informāciju un noteiktā laikā un vispārpieņemtā veidā noliek priekšā,” spriež Jolanta Cihanoviča.
Turklāt jāņem vērā, ka televīzijas skatīšanās paradumus ietekmē ne vien informācijas tehnoloģiju progress un neapjaušamais interneta visums, bet arī cilvēka dzīves ritma paātrinājums, kas ir nenovēršama blakne. “Vairākums vēlas tādu televīzijas saturu, kas neprasa simtprocentīgu uzmanību, iedziļināšanos vai koncentrēšanos uz satura uztveršanu,” saka Klāvs Sedlenieks. “Tu dari ko citu, vari būt sociālajos tīklos, iesnausties, aiziet uz virtuvi un uztaisīt sviestmaizi, un katrreiz, pievēršoties televizora ekrānam, tu saproti, ka neko būtisku neesi nokavējis.”
Pirmsākumos televīzija cilvēku dzīves telpā un uzmanības lokā ieņēma nozīmīgu vietu. Kā jau viss jaunais! Mainījās skatītāju prasības, mainījās televīzijas saturs, pieauga skatītāju skaits, palielinājās arī piedāvājums, izmaksas un peļņa. Mūsdienās televīzijai kā industrijai ir grūti laiki, tā kļuvusi par fona mediju. Un tā ir globāla tendence. “Televizora ekrāns mūsdienās ir otrais ekrāns, bet pirmais ekrāns tagad ir datora, viedtālruņa vai planšetdatora ekrāns,” atklāj sociālantropologs. “Es arī bieži vien tā skatos. Televizors skan fonā. Un tam jau minētais raidījums Te! ir ļoti pateicīgs, jo tu vari pievērsties televizora ekrānam brīdī, kad kaut kas tevi ir ieinteresējis. Divu ekrānu situācija kļūs arvien parastāka,” stāsta Klāvs Sedlenieks.
Sadrumstalota uzmanība un nepārtraukta informācijas plūsma cilvēkus iedzen stresā, un laikam tieši tāpēc kāds ik pa brīdim aktivizē pašsaglabāšanās instinktu. Ir cilvēki, kas apzināti sāk vairīties no informācijas. “Sabiedrība ir tik ļoti pārblīvēta ar informāciju, ka atsevišķiem indivīdiem rodas vēlme savā dzīves telpā uzstādīt informācijas filtrus. Vēl pirms simts vai piecdesmit gadiem cilvēki ļoti aktīvi meklēja informāciju, taču mūsdienās jau sākam no tās atbrīvoties un uzstādām robežas. Informācija mums gāžas virsū nepārtraukti, turklāt tik lielos kvantumos, ka cilvēkiem rodas sajūta, ka viņi nespēj to sagremot, salikt pa plauktiņiem, integrēt savā iekšējā pasaulē. Bet informācija tik nāk klāt, vēl un vēl! Bet cik tad var?! Tāpēc cilvēki meklē iespējas, kā ierobežot informācijas lavīnu, un televīzija ir kaut kas tāds, ko mēs varam ierobežot. Varam skatīties vai ierakstīt tikai tās pārraides, kas mūs interesē. Varam arī paļauties tikai uz interneta resursiem,” skaidro Jolanta Cihanoviča. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēki vairs negrib domāt, viņiem pietrūkst laika domāšanai. Tāpēc mainās, piemēram, arī grāmatas loma. Dzīve ir tik intensīva, ka mēs negribam lasīt biezas grāmatas, mums vajag Twitter formāta grāmatas. Psihoterapeite ir pārliecināta, ka grāmata pamazām kļūst par mākslas priekšmetu.
Izvēlies, ko vēlies!
Jolanta Cihanoviča sarunā vairākas reizes uzsvēra, ka vienmēr, diskutējot par kaut kā lietderību, der atcerēties vienu – cilvēki ir dažādi, un tikpat dažādi ir viedokļi. Un te mēs nonākam pie jautājuma par izvēli.
“Īstenībā ir divas izvēles iespējas – skatīties vai neskatīties televīziju. Ja izvēle ir par labu televīzijai, taču neapmierinātība ar piedāvātā produkta kvalitāti saglabājas, var mēģināt iepriekš atsijāt graudus no pelavām. Taču vilšanās gadījumā var nākties stipri pārdzīvot, jo neattaisnotas cerības vienmēr sāp. To saku no personīgās pieredzes. Kaut arī jau vairākus gadus esmu atteikusies no televizora, joprojām ir grūti nepakļauties kārdinājumam šo to no televīzijas satura tomēr izbaudīt. Un dažkārt vilšanās ir emocionāli spēcīgāka nekā gandarījums par pareizo izvēli un gribasspēku atteikties no televizora. Taisnības labad gan jāsaka, ka ir arī pārraides, kuru dēļ arī prieks sit augstu vilni.
Tiem, kas nav draugos ar televizoru, jārēķinās, ka dažkārt saskarsieties arī ar atklātu neizpratni. Nu, iztēlojieties – cilvēkam nav viedokļa par Eirovīzijas dziesmu konkursu un nav ne mazākās jausmas, kā pašmāju zvaigznēm veicās šovā Izklausies redzēts, viņš neko nezina par kaislībām UgunsGrēkā vai Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu diskusijā, bet citi par to ir informēti, turklāt vēlas vēl par to parunāt!
“Mēs esam sociālas būtnes, un mums ir vēlme savienoties ar citiem cilvēkiem. Ja es itin visā no visiem atšķiros, es nolemju sevi vientulībai,” cilvēku piesliešanos vairākumam skaidro Jolanta Cihanoviča. “Taču cilvēkiem patīk tajā kopējā masā būt ar savu statusu, ar savu īpašo pozīciju. Tā ir tāda duāla padarīšana – no vienas puses, gribu būt kopā ar visiem, no otras – gribu būt atšķirīgs. Būtībā mēs visi esam ļoti atšķirīgi, kaut vai bioloģiski – pēc izskata, arī pēc rakstura, pēc pieredzes. Bet kopā ir drošāk. Būt atšķirīgam nozīmē būt nepārtrauktā cīņā.”
Psihoterapeite domā, ka Latvijā vēl varētu būt jūtams padomju mantojums. Padomju Savienībā bija viens pareizs veids, kā dzīvot. Un cilvēkam tas bija jāiemācās, jāieliek sevi noteiktajā rāmītī. Ja cilvēks negribēja vai nevarēja, tā bija vājuma, nevis stipruma pazīme. Mūsdienās viss ir mainījies. Arvien biežāk dzirdam aicinājumus iepazīst sevi. Jolanta Cihanoviča pieļauj, ka daudzi joprojām izvēlas palikt šajā rāmītī, jo baidās ieskatīties sevī un izzināt sevi: “Viņi nezina, ko tur ieraudzīs. Viņi arī īsti nemāk to darīt. Turklāt neiekļaušanās rāmītī ir diezgan liels slogs. Tāpēc daudzi cilvēki melo, nēsā maskas, ir nelaimīgi, lieto par daudz alkohola, izolējas no sabiedrības. Viņi saskaras ar devalvējošu, vērtības samazinošu reakciju no tās sabiedrības daļas, kas dzīvo rāmīšos. Man patīk teikt, ka Latvijas sabiedrība sirgst ar normofiliju. Mums patīk normas.”
Piedāvājums pret pieprasījumu
Diskusijas par tēmu, kas nosaka televīzijas saturu – pieprasījums vai piedāvājums, ir tikpat senas kā televīzija. Tā arī nevienam īsti nav izdevies pierādīt, vai pārraižu veidotāji iet skatītāju pavadā – tieši pretēji – ar skatītājiem manipulē kā ar tādām marionetēm. Domājams, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Kāds teiks, ka mediju saturā dominē izklaidējošais žanrs, jo ar tā starpniecību iespējams stimulēt patēriņu ar visām no tā izrietošajām sekām. Un viņam noteikti būs taisnība, jo televīzijas satura veidotāju dievs ir reitings, kas palīdz apvārdot sponsorus, atbalstītājus un reklāmdevējus. Bet kas veido reitingus? Cilvēki. Kritiskā masa. Skatītāji. Un – ja skatās, tātad patīk, tātad viss griežas, un varbūt patiesi nav vērts iedziļināties, citādi tāds apburtais loks vien sanāk. Radušos kopainu varētu vizualizēt kā neveiklu plostu, uz kura katrs airē uz citu pusi. Netrūkst kņadas un savstarpēju apvainojumu, un nav viegli vienoties par kopēju airēšanas virzienu.
Klāvs Sedlenieks secina: “Skatītāji nenosaka to, ko rāda. Skatītāji var ietekmēt, taču nekad nav tā, ka televīzija rāda to, ko skatītāji vēlas redzēt. Televīzija izvērtē, ko rādīt, un šajā kontekstā, izvērtējot reitingus, izvēlas, ko no tā, ko grib rādīt, patiešām rādīs.”
Skaidrs, ka filozofijas lekcijas televīzijā skatītos pavisam nedaudz cilvēku, tāpēc neviena televīzija nekad neko tādu nerādīs, pat tā, kas būtu apņēmusies pildīt sabiedrības izglītošanas funkciju. “Lai ko un kādu motīvu vadīti televīzijas satura veidotāji rādītu, skatītājs būs tas, kurš izlems, ko no tā visa ņemt un ko neņemt,” ir pārliecināta Jolanta Cihanoviča.
*Saīsinājums no широкое потребление (krievu val. – plašs patēriņš)
