Zīmīgais saulgriežu laiks. "Rīga 2014" vadītāja Diāna Čivle

„Kad runājām, kādos vārdos ietērpt „Rīga 2014 saulgriežu” sajūtu, radās salikums „Pagriezt sauli!”. Kaut kādā mērā mēs iegriežam sauli, lai tā spožāk spīd, ātrāk ripo, vairāk pa gaisu mētā krāsainus starus. Lai katrs šo laiku izjūt visdziļākajā un patiesākajā veidā!” novēl Diāna Čivle. Tomēr mūsu saruna nav tikai par svētkiem vien.

Ir pagājusi puse no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada, un laikā, kad lasīsit sarunas rakstisko versiju, jau būs pagājuši šo viduspunktu mūsu programmā iezīmējošie svētki – grandiozie „Rīga 2014 saulgrieži”, bet priekšā vēl divas brīvdienas – kalendārie Līgo un Jāņi. Tas ir labs brīdis, lai mazliet pieturētu žilbinošo karuseli ar numuru 2014 un parunātu par jau padarītajiem darbiem, mērķiem, sasniegumiem un jaunām idejām.

Tev jau ir bijušas vairākas intervijas par to, kas paveikts pirmajā Eiropas kultūras galvaspilsētas pusgadā. Vai ir izkristalizējušies jau kaut kādi secinājumi gan par lietām, kas interesē cilvēkus, gan iedzīvotāju attieksmi, gan procesiem, kas aizsākušies un dzīvo jau neatkarīgi no „Rīga 2014” programmas?

Pirmkārt, visi varam justies gandarīti par to, kas ir izdarīts pirmajā pusgadā. Mūsu izvēlētā pieeja programmas veidošanā jau tagad ir attaisnojusies. Iedzīvotāji to apliecina ar klātbūtni pasākumos un daudzās citās lietās, ko darām. Varam izdarīt jau secinājumus pēc pirmajiem skaitļiem, ko dod kultūras institūcijas, piemēram, muzeji. Mēs arī redzam, cik pilnas ir zāles „Rīga 2014” programmas koncertos.

Tas jau kopš paša programmas veidošanas sākuma ir bijis mūsu mērķis – pierādīt kultūras pozitīvo spēku, ka tas var daudz mainīt gan attieksmē kopumā, gan katra cilvēka dzīvē. Tāds vienmēr ir bijis mākslinieciskās padomes iekšējais uzstādījums, un jau šobrīd redzam, ka tas ļoti labi strādā.

Ir liels prieks arī tajos brīžos, kad cilvēki afišās meklē mūsu mazo, dzelteno logotipu un tajā redz zīmi, ka būs labs, mākslinieciski augstvērtīgs pasākums. Tas ir gandarījums visiem organizatoriem un pasākumu veidotājiem.

Ir novērotas dažādas tendences – ir daudzi, kuri rīko pasākumus, kas nav „Rīga 2014” programmā, bet tiecas tajā iekļūt. Tas apliecina šā zīmola jēgu. Cilvēki arī sāk attiecināt jēdzienu Eiropas kultūras galvaspilsēta uz labiem kultūras pasākumiem un norisēm, kas nav iekļauti mūsu programmā. Un tas ir pilnīgi normāli, jo šā brīža Rīga un mēs visi, kas šajā pilsētā dzīvojam, radām Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Manuprāt, tā ir tā padziļinātākā pieeja kultūrai – apmeklētājs tiek ievilkts, labi jūtas, ir gandarīts un, protams, agri vai vēlu saprot, ka bijis klāt Eiropas kultūras galvaspilsētas norisēs.

Ne vienmēr redzamībai pilsētā ir jābūt izteiktai ar milzu baneriem un krāšņiem karogiem. Man bieži jautā, vai „Rīga 2014” programmas pasākumu redzamība ir pietiekama, un tad man vienmēr vispirms gribas nosaukt tos pasākumus, caur kuriem Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta ir pat ļoti, ļoti pamanāma. Piemēram, tas pats ielu mākslas festivāls „Blank Canvas”, kura laikā Rīgā tapa jauni ielu mākslas darbi – reti kurš tos nav pamanījis. Šis ir tas atšķirīgais veids, kā parādāmies pilsētvidē.

Ir svarīgi saprast, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas process ir bijis ļoti būtisks visus sagatavošanās gadus tādā nozīmē, ka esam uzstādījuši tālejošus mērķus un ir bijis finansējums, iet uz šiem mērķiem. Tas ir bijis process, kura ietvaros projekti var briest, augt un attīstīties. Tas ir ļoti nozīmīgi, ja pretim liekam parasto budžeta gadu. Tas ir īstermiņa skrējiens – ātri uzzinām, ir vai nav naudas, ātri reaģējam un realizējam, laika un naudas vienmēr ir par maz, lai rakstos koprades sinerģija, un nenotiek tik svarīgā mīklas mīcīšana un briedināšana.  

To īpaši labi var redzēt izstādēs. Piemēram, laikmetīgās mākslas ekspozīcijas nereti Latvijā tiek realizētas ar tik stipri sažņaugtu jostu, ka mugurkauls ir gandrīz jau pārlūzis, bet, ja šos mākslas darbus redz labā iekārtojumā, labās, kvalitatīvās izstādēs, tad rodas pavisam cits priekšstats par laikmetīgo mākslu. Es ieklausos cilvēku viedokļos, jo īpaši, ja viņi nav no kultūras vides, un šādus vārdus par laikmetīgās mākslas izstādēm man ir teikuši tie, kuri līdz šim uzskatījuši, ka laikmetīgā māksla nav viņiem saprotama.

Atkal jau kopumā skatoties, mūsu mērķis ir tieši šāds – padarīt pasīvo kultūras patērētāju aktīvāku. Redzam, ka tas notiek, un rezultāts tiek sasniegts.

Vēl priecājos par jaunrades darbiem. Protams, pasākumu rīkotāji zina, ka jaunrades darbi ir risks. Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā līdz šim ir bijuši daudzi tādi, un es nevaru nosaukt nevienu, kuru nebūtu bijis vērts ievietot mūsu programmā.

Te atkal nonāku atpakaļ pie tā, ka gribot negribot jāatgādina, ka Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programma veidojās brīdī, kad Latvija bija ekonomiskās krīzes situācijā, un kultūras jomā bijām nodzīti uz ceļiem – budžeti tika griezti zem 50%, tas bija zem izdzīvošanas līmeņa process. Un Eiropas kultūras galvaspilsētas programma nāca kā drošības spilvens laikā, kad bija jāizdzīvo. Tādā ziņā simbolisks ir šogad „Rīga 2014” programmā iekļautais laikmetīgās mākslas festivāls „Survival Kit”. Un šī izdzīvošana un arī attīstība ir bijusi svarīga ikvienai kultūras nozarei.

Tas licis pamatu arī nākotnes sadarbībām, kuras nu būs jau daudz vieglāk veidot. Viens apjomīgs piemērs ir izstāde „1914”, kuras tapšanas gaitā ir izveidojušies labi kontakti ar ārvalstu muzejiem. Arī aizbraukt un redzēt, kā strādā citur, ir daudz – jo nevar sēdēt mucā un pa spundi baroties. Ir jāredz pašam, ir jāiepazīstas un jārunājas ar cilvēkiem. Tā ir pieredze, ko ir bijusi iespēja iegūt.

Protams, ļoti liels prieks par tiem projektiem, kur viens no veidotājiem ir pats rīdzinieks. Tādi pasākumi „Rīga 2014” programmā ir daudz. Patiesi priecājos par Sarkandaugavas apkaimi. Tur labi parādās tas, cik daudz var paveikt pāris rīdzinieku ar savām idejām, gribu un entuziasmu. Viņi savus līdzcilvēkus ir ieinteresējuši darboties, un, kad esi kaut ko izdarījis pats, attieksme pret vidi, kurā dzīvo, mainās ne pa dienām vai stundām, bet minūtēm. Šie projekti varbūt publiski nav tik redzami, bet tie ir stipri vērtīgāki, par dažu labu lietu, par ko publiski „cepas”.

Nevar noliegt, ka ir lietas, par kurām nopietni ir jāaizdomājas, – piemēram, jau tik daudz aprunātais starptautiskās kampaņas jautājums. Pie mums vēršas kā pie programmas veidotājiem. Un reizi par visām reizēm gribas pateikt – vaicājiet tiem, kas bija par to atbildīgi. Lai tad arī visu priekšā tiek atbildēts, kāpēc šī neizdarība ar starptautisko reklāmu ir notikusi, kāpēc Tūrisma attīstības valsts aģentūra divu gadu laikā nav varējusi novest iepirkuma procedūru tik tālu, lai kampaņa notiktu. Man uzdod jautājumu – vai tas nešķiet absurdi? Jā, tas ir absurdi, un nespēju tam atrast nekādu attaisnojumu vai izskaidrojumu.

Cik šobrīd Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas rezultāts atšķiras no tā, kāds tas tika iecerēts? Varbūt ir kaut kas noticis tā, kā nemaz sākumā netika plānots?

Lielās līnijās runājot, par aptuveni 80% esam realizējuši to, kas bija iecerēts. Lielā daļā pasākumu redzam, ka koprades pievienotā vērtība ir daudz lielāka, nekā sākumā bija cerēts. Ir, protams, arī atsevišķi gadījumi, kad, iespējams, pasākuma veidotājs „izdeg”, bet radošiem cilvēkiem mēdz tā būt.

Cilvēki arvien vairāk tic nākotnei un attīstībai. Mūsu programmā ir vairāki festivāli, kas līdz ar Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu notiek pirmo reizi, un tā organizatori pauž gribu un vēlēšanos to pārvērst par regulāru, ikgadēju pasākumu. Tāds ir jau pieminētais ielu mākslas festivāls „Blank Canvas”, „Rīgas Fotomēnesis”, kas varētu pāraugt Baltijas fotogrāfijas biennālē, arī pasaules mūzikas un laikmetīgā cirka festivāls „RE RE Rīga!”.

Un šī nav vienīgā lieta. Ik pa laikam ievēroju, ka tiek virzīti kādi temati tāpēc, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Šis statuss pilda savu uzdevumu, rosina cilvēkus aizdomāties, meklēt, kaut ko mainīt.

Raksts tapis sadarbībā ar Rīga 2014/Foto: Kaspars Garda