Kā latvietis Pērnavā kļuva par seksuālo maniaku

Tikai divdesmit nevainīgi soļi un, bez visa minētā, tu cilvēks, vairs nekad nespēsi paskatīties uz sievieti ar parasta vīrieša acīm… Bet labāk jau visu pēc kārtas!

Kādā jaukā, siltā un saulainā sestdienas pēcpusdienā mani un manu ģimeni liktenis nogādāja Igaunijas kūrortpilsētā Pērnavā. Precizitātes pēc varu piebilst, ka liktenis šoreiz ļoti izskatījās pēc jaunā Jeep Cherokee, bet tas jau cits stāsts.

Pēc tradicionālas pastaigas pa Pērnavas centrālo un vienlaikus arī vienīgo vecpilsētas ielu, ledusskapja magnētiņu iegādes, gardām pusdienām un malka bezalkoholiska zemeņu punša, es un abas manas pavadones nolēmām pabradāt pa spirdzinošo Baltijas jūras piekrastes ūdeni Pērnavas pludmalē.

Jau aptuveni pēc trīssimt metriem no Pērnavas vecpilsētas centra tūristiem un pilsētas viesiem tik labi saprotamā igauņu valodā izkārtne vēstīja, ka esam tikuši līdz autostāvvietai, kur par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību var novietot braucamrīku, kamēr dodies baudīt saules peldes un jūras vannas pludmalē, kas, kā zināms, pieder tautai.

Manas dāmas vieglā pastaigas solī aizslīdēja pludmales virzienā, kamēr es, apzinīgs autovadītājs būdams, ieklāju Jeep priekšējā stiklā sauli atstarojošu folijas sedziņu. Paveicis darbu, arī es, apmierināts ar sevi un citiem, mērķtiecīgi sekoju dāmām pa šauru, bet stabilu koka dēlīšiem izliktu taciņu virzienā, kur dzirdamas viļņu šalkas.

Biju ticis tieši divdesmit soļu attālumā no autostāvvietas un jau pavēries Pērnavas līča plašumos, kad saņēmu Silvestra Stalones kunga cienīgu sitienu pār plecu. Kamēr mēģināju aptvert notikušo, nākamais sitiens sekoja pa pakausi, kas mani izbrīnīja vēl vairāk.

Lai gan pēc dabas esmu ļoti miermīlīgs, tajā mirklī manī pamodās sen piemirstais rajona huligāns, kas veikli apsviedās teju par 180 grādiem un jau bija gatavs izrēķināties ar noslēpumaino uzbrucēju. Taču divkauja tā arī nenotika…

Apmēram piecas cienījama vecuma un gabarītu dāmas vecuma amplitūdā no 60 līdz 95 pieticīgos bikini mani aplenca labi organizētā aplī, kamēr viena – spriganākā, turpināja mani dauzīt ar pusizdzertu minerālūdens pudeli. Iezemiešu amazones spriganā tantuka sitienus pavadīja ar skaļiem kliedzieniem, starp kuriem saklausīju vien “maaniakki” un “polissiaa”.

Tajā laikā pa koka taciņu mums tuvojās vēl kāds pusmūža kungs rūtainās peldbiksēs ar sedziņu pār plecu, un daļa tantuku pārmetās jaunpienācēja linčošanai. Veltījusi man pēdējo belzienu ar plastmasas pudeli, arī spriganā „misis bikini” pārmetās mana bēdu brāļa slānīšanā. Tam nabagam tika arī daži belzieni ar citas – laikam „vicemisis bikini”, diezgan pamatīga izmēra somu.

Protams, pamatīgā jezga kāpās pievērsa apkārtējo atpūtnieku uzmanību, un mums tika pievērsti daudzi jo daudzi padzīvojušu kundzīšu skatieni. Ak jel, visi svētie – labāk es nebūtu pavēries pludmales virzienā!

Visa piekrastes zona mudžēt mudžēja no nu jau sen ne pirmā svaiguma kailiem sieviešu augumiem. Čemurā sarautas, izkārnējušas un karstajā saulē teju vai pārogļojušiem ķermeņiem, kailām krūtīm, kas maigajā piejūras brīzē plandījās ja nu ne gar ceļgaliem, tad vēdera rajonā pilnīgi noteikti, tonnām celulīta, dažāda kalibra ciskas, paduses, dubultzodi un sirmot sākuši vai jau sen nosirmojuši kaunuma apmatojuma kušķi. Sitieni ar plastmasas pudeli nu sāka likties, kā maigi glāsti, salīdzinājumā ar…

Saucieni “maaniakki” un “polissiaa” pieņēmās skaļumā un pludmales kailķermeņu masa pievērsa man un manam bēdu brālim arvien pastiprinātāku uzmanību, tāpēc, ieraujot asti kājstarpē, abi atkāpāmies un īsiem pārskrējieniem izklīdām autostāvvietas labirintā.

Atguvis elpu un gaidot savas pavadone atgriežamies, saņēmos un, ceļgalos ieliecies, devos izlūkgājienā, slēpdamies aiz kāpu šķidrajiem krūmiņiem. Nē. Vienreiz redzēto pludmales ainu otrreiz redzēt vairs negribēju. Gluži pretēji – galvā šaudījās domas par psihoterapeita apmeklējumu, viegliem trankvilizatoriem vai hipnozes seansu. Tomēr gribējās noskaidrot, kur esmu nokļuvis. Kas atrodas publiskā pludmalē tikai trīssimts metrus no Pērnavas vecpilsētas centra un vēl mazākā attālumā no pietiekami populārās ģimeņu atpūtas vietas – Pērnavas akvaparka.

Patiesību noskaidrot man izdevās. Par to vēstīja kāda kāpu meldrājos atstutēta kartona izkārtne – SIEVIEŠU PLUDMALE! Neuzkrītoši maziem burtiņiem piebilde pat veselās trīs valodās vēstīja, ka šeit, iespējams, var ieraudzīt kailus cilvēkus. Iespējams…

Mājupceļu veicām klusējot. Manas pavadones iegrimušas pārdomās par sieviešu daili visās tās izpausmēs. Es? Es priecājos par to, ka sēžu ērtā Jeep Cherokee sēdeklī un ne uz akmenī kaltas lāvas Pērnavas centrālcietuma vienvietīgā karcerī īpaši bīstamiem seksuālajiem maniakiem. Ka, lai arī uz pusi igaunis būdams, tomēr dzīvoju Latvijā. Ka labi vien ir, ka Daugavas krastā Ķīpsalā rīko Telavivas festivālus un ne nūdistu olimpiskās spēles. Ka Jūrmalas “jaunais vilnis”, lai arī politizēts un bezgaumīgs, varētu notikt kaut reizi mēnesī. Ka mums tomēr ir sasodīti paveicies ar pilsētu mēriem, kas vecpilsētas centrā nav iekārtojuši debesu zvanu kratītāju un pupādiņu vicinātāju draudzes privātās pludmales. Un, ka, braucot cauri Pērnavai, labāk tai braukt cauri neapstājoties. Veselīgs miegs ir dārgāks par jebkuru ledusskapja magnētiņu…

P.S. Patiesi un no visas sirds atvainojos par dažu ķermeņa daļu precīzu formulējumu. Iespējams, igauņu valodā TAM ir speciāli apzīmējumi, bet vecais zēns Endzelīns mūs aplaimojis ar tādiem, kādi nu tie ir!