Starp dzeju un kara bailēm - Žanis Vācietis un Krišjānis Peters

Mēs jau esam pieredzējuši, ka dzeja var sacelt kājās veselu tautu. Mēs ar dziesmām un garaspēku jau esam gājuši pret karaspēku. Mums ir savi buramvārdi. “Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries. (..) Kur ies mana tauta, mana dūša tur ies.” Mums ir Ziedonis. Mums ir Vācietis. Mums ir Peters. Un tieši dzeja mūs visus nolika uz viena viļņa. Mums bija viens mērķis.

Kas ir mainījies dzejas iezīmētajās vērtību teritorijās, un kādas cīņas mēs izcīnām šoruden, kad daudziem šķiet – aizvadām pēdējās Dzejas dienas pirms Trešā pasaules kara? Par to gribējās parunāt ar divu Latvijai nozīmīgu dzejnieku – Ojāra Vācieša un Jāņa Petera – dēliem Žani Vācieti un Krišjāni Peteru.

Žanis Vācietis: “Tautas dziesminieku laiki ir pagājuši”

Žanis Vācietis dzimis 1958. gadā. Laikā, kad viņš beidza vidusskolu, viņa tēvs bija slavas zenītā un viņa dzejā aizturētu elpu klausījās tūkstoši. Tādus vārdus kā slavas zenīts tajā laikā gan Vācieša mājās neviens nelietoja, un Žanis par dzeju neinteresējās vispār. Pirms piecpadsmit gadiem piedzīvojis smagu insultu, Žanis Vācietis, Latvijas armijas virsnieks, bija spiests pāragri pensionēties un tagad lielāko daļu laika uzturas mājās. Tāpat kā tēvs, viņš dzīvo noslēgtu dzīvi, un tā laikam nav vienīgā līdzība.

Žaņa Vācieša dzīvoklī pie sienām ir daži Vācieša portreti, plauktos Kopotie raksti, par ko viņš atzīstas – diez vai vaļā esot vēris. Uz grīdas kravāšanu gaida kastes ar grāmatām un arhīvu no mammas, dzejnieces Ludmilas Azarovas, dzīvokļa.

Kā tas ir – uzaugt ģimenē, kur abi vecāki ir dzejnieki, turklāt viens ir ģeniāls? Žanis parausta plecus – tādās kategorijās viņu mājās nekad nav domāts un runāts. Ģeniāls dzejnieks? Kas tad ir tāds dzejnieks – nestrādā jau veikalā!

Tas, ka ar dzeju ir saistīti abi vecāki, savā ziņā bijusi rutīna. Pašsaprotami. Vienlaikus Žanis atzīst: “Drīzāk tas bija smagi! Būtu daudz vieglāk un vienkāršāk, ja viņi abi strādātu rūpnīcā pie virpas. Nekādas iedziļināšanās, viss, kā jābūt, un būtu pilnīgi citādi. Bet tagad tā bija nemitīga kompromisu meklēšana. Tēvam kompromiss ar sabiedrību bija vienmēr. Pēdējos gadus viņš vispār noslēdzās sevī, ļoti reti kur parādījās. Viņš arvien vairāk un vairāk distancējās no sabiedrības, un es bieži vien biju filtrs pie durvīm. “Es neesmu mājās,” pārsvarā tā man tika pieteikts. Vienalga, kas nāk un prasa!”

Arī attieksme pret dzeju Žanim ir rezervēta: “Varbūt tas skan jocīgi, bet tā nu tas ir. Dzeja man vispār ne pārāk. Mēdz teikt, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Bet, ja tā ābele ir kaut kur kalniņā, tas ābols nokrīt un aizripo... Tas ir mans gadījums. Remarks – tā man ir svēta lieta.”

Žanis atzīstas, ka tagad tikpat kā neko vairs nelasa – nav jēgas, jo insults krietni pabojājis operatīvo atmiņu. Izlasi vienu rindkopu, sāc otru, bet iepriekšējā jau aizmirsusies. Visticamāk, ka satikšanās ar tēva dzeju vairs nenotiks. Bet tēvs jau nekur nepazūd – gēni! Varbūt tieši gēni ierunājās, kad Žanis Vācietis piedalījās 1991. gada barikādēs – viņa mammas Ludmilas Azarovas tēvs bijis pulkvedis krievu armijā. “Tēvs gan bija pacifists,” vērtē Žanis.

Diez ko tēvs, pacifists būdams, teiktu par barikādēm? Būtu gājis vai drīzāk rakstītu dzejoļus? Žanis pieļauj, ka būtu gājis gan. Jaunībā viņš bijis paliels dumpinieks: “Es tikai vēlāk to sāku apzināties un saprast.” Un ko viņš domātu, ka dēls ir virsnieks miera laikos? Žanis pieļauj – tēvs lepotos.

Ko Vācietis vispār teiktu par šiem laikiem? Vai justos komfortabli? Diez vai viņš domātu, ka viss ir kārtībā... Par šādu domu gājienu Žanis Vācietis mazliet iedegas.

“Ja salīdzinām ar tiem laikiem, tad viss IR kārtībā! Bija tāds sauklis – kaut vai vīzēs, bet brīvā Latvijā. Neatkarība mums ir? Ir!!! Pārējais ir mūsu rokās. Mums jātiek ar visiem šitiem te... galā. Un kas jādara? Jāiet vēlēt, nevis jāvaimanā uz krāsnsaugšas pussabrukušās lauku mājās – ai, ko tad es... Un nevajag klausīties uz zīgeristiem un tamlīdzīgiem labu laiku solītājiem!

Mums pašreiz ir mežonīgais kapitālisms. Tā nav normāla situācija. Bet paies gadi trīsdesmit piecdesmit, un viss būs kārtībā. Mēs pašlaik izslimojam masaliņas. Bet loģiski! Mums visu laiku bija cietums, un tagad esam tikuši ārā – viss jāsāk no nulles. Visas slimības, kam senās demokrātijas gadsimtiem gājušas cauri, mums gribas izslimot ātrā tempā. Un nāksies izslimot – nu loģiski! Bet mums ir galvenais – NE-AT-KA-RĪ-BA!” pa zilbēm noskalda Žanis.

Viņš pats uz savas ādas izjutis mežonīgā kapitālisma sekas – meita Marta ar bērniem un vīru dižķibeles laikā bija spiesta pamest Latviju un tagad dzīvo Skotijā. “Šī situācija man ir ļoti sāpīga,” atzīst Žanis. Labi, ka dēls Mārtiņš ir tuvumā – viņš dzīvo Carnikavā.

Kad jautāju, vai tiešām būs karš, Žanis Vācietis iedegas kārtīgi: “Es domāju, ka viss būs kārtībā. Bet ar tādu aizsardzības budžetu kā mums dzīvot ar tādu kaimiņu blakus – tas ir izsmiekls! Tikai stiprinot aizsardzības spējas un pierādot, ka mēs arī kaut ko varam, mēs atturam tādu iespēju. Ja taupīsim uz tādām lietām, tad... Kas tur tiem – atnākt līdz Rīgai! Vai tad mums ir ko likt pretī?!

Tas ir pazemojoši, ka mūsu bruņotajiem spēkiem jāsaņem humānā palīdzība norakstītas tehnikas izskatā, ko reizēm var tikai aizvest uz Getliņiem. Bet kāds pielicis ķeksīti, ka mums palīdzējis. Nesaukšu vārdā to valsti, kas mūs izmantoja par miskasti... Jau entās valdības uzskata, ka viss ir kārtībā – pašiem nekas nav jādara. Tas ir tas pats, kā stāvēt centrāltirgus tunelī ar izstieptu roku. Situācija aizsardzības sfērā ir nepieņemama. Ne-pie-ņe-ma-ma!”

Bilstu par mūsu cerībām, ka NATO mūs sargās. “Jā, bet pašiem ir jāizdara mājasdarbi. Budžetā jāatvēl aizsardzībai normāla nauda. Bet pašlaik dod tiem, kas skaļāk bļaustās. Tā ir tēma, kas mani uztrauc...”

Tā iedegšanās un spītība – tā laikam visiem Vāciešiem. Žanis saskata sevī līdzību ar tēvu: “Viņš jau arī tāds spītnieks bija. Un viņam tas atkal no vecātēva. Mēs visi Vācieši tādi – spītīgie, nepieradināmie. Viņš bija ar izteikti smagu raksturu, un man to pašu piedēvē.”

Laikam joprojām nav viegli būt Vācieša dēlam – tas uzliek atbildību. Žanis atzīst: “Tāpēc es cenšos tā norobežoties. Ļoti nepatīk izrādīties. Cenšos izvairīties no intervijām un publiskām lietām – starp citu, tēvs bija precīzi tāds pats. Pasākumi tēva muzejā – nu, tā svēta lieta, tur jāpiedalās, bet citādi... Tēvs ir tēvs, es esmu es.”

Atvadoties jautāju Žanim Vācietim, ko viņš domā par dzejnieka misiju šodien, “Dzejnieku mums daudz... Vai vajag? Laikam jau vajag. Vārdam ir liels spēks... cilvēkam, kas domā. Bet cik tādu ir? Tas vēders un maks daudziem ir tuvāks. Laikam jau tautas dziesminieku laiki ir pagājuši. Bet jācīnās par jauno paaudzi. Un kas to darīs? Varbūt skolotāji, nevis dzejnieki?”

Krišjānis Peters dzimis 1975. gadā. Dzejas dienu augstākā lidojuma gadus astoņdesmitajos viņš atceras miglaini. Arī dažās melnbaltajā fotogrāfijās fiksētās Dzejas dienas ainas ar tēvu pie Raiņa pieminekļa diez ko prātā nav palikušas, un pirmie tēva dzejas lasījumu vakari, ko viņš atceras, pagājuši, vārtoties uz grīdas pie mammas kājām, gaidot, kad tas garlaicīgais pasākums beigsies. Tagad Krišjānis ir klāt gandrīz visos tēva dzejas lasījumos: “Es uztraucos, gandrīz vienmēr. Man ir grūti nodalīt dēla lomu no klausītāja lomas.”

Tēva dzejoļus viņam šad tad likts skaitīt kopš skolas laika – tiesa, tās nav labākās atmiņas, kad stundā atskan: “Krišjāni, noskaiti kādu tēva dzejoli!” Taču tēva dzeja Krišjānim ir tuva. Viņš saka: “Esmu izlasījis visus tēva dzejoļus – vismaz tos, kas ir publicēti. Viņam ir tāds niķis neko nerādīt, kamēr nav uzrakstījis līdz galam. Viņš tikai met papīrgrozā saburzītus papīrus, kamēr tas ir pilns, un, kad viss ir noslīpēts līdz galam, var lasīt. Poēma Nakts pēc tautasdziesmas man liekas visaizkustinošākais viņa darbs To joprojām varu lasīt no jebkuras vietas.”

Vai pašam nekad nav ienācis prātā dzejot? Tēva piemērs augu dienu priekšā! Krišjānis atbild: “Atšķirībā no prozas, rakstot dzeju, tu esi kā retranslators – dzeja nāk no citurienes, ne velti dzejā ir maģiskais piesitiens, kad vari neievērot pieturzīmes, darināt jaunvārdus... Bet kalt rīmītes Latvijas Radio 2 tekstu stilā – tas nekad nebūtu tas, par ko es sapņoju. Man drīzāk ieaudzināta vai mantota valodas izjūta – nevaru paciest nepareizās vietās saliktus komatus un citas valodas kļūdas, kaut daudzi domā, ka tā ir piekasīšanās.”

Bērnībā un jaunībā pavadītā dzīve ar tēvu dzejnieku un grāmatu ielenkumā atstājusi būtisku nospiedumu uz mūžu. “Kad Borhesam jautāja, vai viņš ir domājis, ka jelkad būs saistīts ar literatūru, viņš esot teicis: “Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka būšu saistīts ar literatūru – ja ne kā rakstnieks, tad kā lasītājs noteikti.” Manā privātajā dzīvē mākslas un literatūra ieņem lielu vietu, un savu dzīvi bez grāmatām es nevaru iedomāties – tāds gluži eksakts betonētājs no manis nav iznācis,” tipiski peterisku smiekliņu nosmej Krišjānis. Gan izskatā, gan runas stilā viņam ar senioru ir daudz kopīga. Līdzību viņš nemaz nenoliedz. “Ir lietas, ko mēs abi uztveram pilnīgi dažādi, tomēr cenšamies viens otram neuzspiest savu viedokli. Abi esam pietiekami stūrgalvīgi, un ne es savu tēvu varu pārliecināt par savu patiesību, ne viņš mani. Sevišķi par sadzīviskām lietām.”

Kas kopīgs vēl bez spītības? Te seko gandrīz intīma atklāsme, ko Peters juniors atkal mīkstina ar ironisku smīniņu: “Reizēm tā ir, protams, iekšēji slēpta, bet pārspīlēta emocionalitāte, kaut kādu lietu uztveršana caur savu prizmu un piedomāšana klāt. Cilvēki, kas mazāk domā un vairāk dara, iespējams, ir mazāk pakļauti pārdomām par esamību un eksistenciālām lietām. Gan tēvam, gan man šādas pārdomas ik pa brīdim nepārprotami uznāk, kad prātā gribas pārcilāt visus negatīvos scenārijus, sākot no privātām, beidzot ar globālām potenciālām ciešanām.”

Profesionālajā darbībā Krišjānis izvēlējies eksaktu ceļu, un patlaban ir Rīgas domes Satiksmes departamenta direktors. Vai tiešām nav izjutis spiedienu, ka jāizvēlas kaut kas humanitārs? Krišjānis pavīpsnā: “Esmu ar to saskāries. Arī ar tādu domu – vai maz viņam var uzticēt šādu vai tādu darbu, viņš jau droši vien arī ir vairāk dzejnieks nekā darītājs... Patiesībā ar to nākas saskarties joprojām.” Krišjānis labi zina, ko ļaudis mēdz domāt un domās aizvien, tāpēc jautāju tieši: ko nozīmē būt tautā iemīlēta, populāra dzejnieka dēlam?

“Popularitāte ar mīlestību ne vienmēr iet roku rokā – ir pietiekami daudz negāciju. Uz dzejas vakariem nāk tie, kas viņu mīl un ciena, bet par tēva sabiedrisko darbību ir ļoti dažādi viedokļi, arī klaji negatīvi. Piemēram, attieksme bija ļoti dažāda, kad viņš atteicās vadīt Tautas fronti, ko pats izveidoja, pats dabūju izbaudīt to uz savas ādas Atmodas sākumos... Ne tikai dzejnieka, bet jebkura populāra cilvēka pēcnācējiem jāsadzīvo ar to, ka visi ir pārliecināti, ka, pateicoties tēva popularitātei, tu esi nokļuvis tajā sociālajā statusā, kurā esi. Tas ir diezgan smieklīgi, sevišķi, ja tēvs ir dzejnieks. Lai gan esmu diezgan humanitārs cilvēks, līdz šim esmu strādājis diezgan konkrētās un eksaktās jomās – sākot ar satiksmes ministru un lidostas vadītāju. Sakari dzejnieku aprindās šādās jomās īsti palīdzēt nevar.

Neliekuļošu – tas, ka esmu Petera dēls, man reizēm devis arī kādas atlaides vai pretimnākšanu no cilvēkiem, kuriem ir simpātijas pret manu tēvu. Bet reizēm man ir nepatīkami, ka par kaut ko, ko esi grūtā darbā sasniedzis pats, kāds vienmēr pateiks – nu jā, Peters noteikti iekārtojis. Bet par ciešanām to nevar saukt. Es lepojos ar savu tēvu un vienmēr lepošos.”

Patiesībā, tā padomājot – tas ir trakums, ka no dēliem gaidām, lai viņi turpinātu vecāku iesākto ceļu. Vai tad dzejnieka talantu var nodot no paaudzes paaudzē kā kurpnieka amata prasmes? Te Peters juniors nosmaida: “Par kurpnieku jūs ļoti precīzi pateicāt. Bērnībā par manu tēvu sprieda apmēram tā: no viņa brāļiem un māsām iznāks lietaskoki, bet Jānīts tāds sapņains, viņu jāsūta mācīties par kurpnieku, varbūt palaimēsies un kādu maizīti iemācīsies nopelnīt...”

Runājot par Tautas fronti un Peteriem, nav iespējams apiet kādu, iespējams, sāpīgu jautājumu: tēvs dibinājis Tautas fronti, bet dēls, redz, iet pavisam citu ceļu. Kā tad tā? Krišjānis neslēpj: “Ir nianses, kas manam tēvam nepatīk, protams, bet mums par to nav diskusiju. Sociāldemokrātiskās idejas esmu izvēlējies, lielā mērā pateicoties savam vectēvam Jānim Peteram, kurš bija brīvības cīņu dalībnieks kaujās pret Bermontu. Zaudējis kāju un ar cauršautu galvu, viņš izdzīvoja, apprecējās, un viņam bija astoņi bērni, no kuriem viens bija mans tēvs. Viņš bija pārliecināts sociāldemokrāts, pēc Ulmaņa apvērsuma divus mēnešus pavadīja Karostā apcietinājumā kopā ar citiem sociāldemokrātu grandiem.

Negribētu jaukt sociāla taisnīguma ideju ar kaut kādu nacionālās idejas noniecināšanu. Latvijā diemžēl šī situācija ir tik dīvaina: ja tu esi latvietis, tev noteikti jābūt kādā labējā partijā, ja neesi – tad kādā kreisā partijā. Latviešiem nekad nav bijusi nacionālā aristokrātija, vairāk vai mazāk vienmēr esam pārstāvējuši nodarbināto – strādnieku vai algotu darbinieku – šķiru. Sociāldemokrātiskajai kustībai arī Pirmās republikas izveidošanas laikā 1918. gadā bija nepārprotama nozīme, un viens no šīs kustības līderiem, kā mēs zinām, bija Rainis. Diemžēl sociāldemokrātijas ideja atjaunotās Latvijas laikā tika diskreditēta un sabojāta, bet es uzskatu, ka Latvijā tā joprojām ir pieprasīta, jo runa ir par sociālo taisnīgumu, par to, lai cilvēkiem nodrošinātu cilvēka cienīgu un ieguldītajam darbam atbilstoši atalgotu dzīvi. Tā ir mana pārliecība.”

Protams, Krišjānis apzinās, ka ne visi ir sajūsmā par viņa izvēli un ka birkas tiek karinātas. Viņš nosmej, garšīgi citējot donu Karleoni no kulta filmas Krusttēvs: “Tu esi tas, par ko cilvēks tevi var nosaukt tieši sejā, nevis aiz muguras.”

Krišjāņa Petera pamatizglītība ir starptautiskās attiecības un politoloģija. Viņš bijis Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Latvijas delegācijas vadītājs. Dzirdot runas par karu, Krišjānis domā, ka Latvijai nav iemesla bīties: “Man nav izprotama šī panika un runas par to, ka vajag bruņoties, slēpties pagrabā un gatavoties karam vai iebrukumam. Varbūt pastiprinātās runas par to zināmā mērā ir uzmanības novēršana no daudzām citām ļoti svarīgām lietām. Cilvēks ir tā uzbūvēts, ka meklē kādu iemeslu vai ārējo ienaidnieku, lai atrastu kādu, uz ko novelt savas vājības, to, ka nevaram paši pārvaldīt savu dzīvi. Es kategoriski nepiekrītu tam, ka šīs ir pēdējās Dzejas dienas pirms kara, iespējams, es vispār esmu pārāk pacifistiski noskaņots un brīvdomīgs, bet nedomāju, ka mums ir kāds militārs apdraudējums. Apdraudējumi var būt pilnīgi citādi, piemēram, kiberapdraudējums, kam būtu jābūt gataviem, kamēr mēs pilnās burās veicam kārtējos militārās tehnikas metāllūžņu iepirkumus. Pērkam lietotas bruņumašīnas, bet jaunus vilcienus nevaram nopirkt jau nezin cik gadu! Jāatzīst, ka esam lieli NATO draugi pārsvarā vārdos – mēs taču nepildām saistības, ko esam uzņēmušies – divus procentus maksāt aizsardzības budžetā.”

Bet vajadzētu?

“Ja esam uzņēmušies šīs saistības, tad tās vajadzētu pildīt, nevis biedēt mierīgos pilsoņus ar kara iespējām.”

Varbūt tieši dzeja mūs var atkal izglābt – vismaz no bailēm? Vai Dzejas dienas arī Peteram junioram ir kaut kas īpašs? “Beidzamais tēva dzejolis, ko pats pārrakstīju, tā arī saucas Visu mūžu man ir Dzejas dienas. Man ir prieks, ka Dzejas dienu tradīcija, kas bija mazliet panīkusi, atkal atdzīvojas. Ideālu sabrukumi un mežonīgā kapitālisma laika apjukums ir pārdzīvots, un cilvēki atkal atgriežas pie kaut kā tāda, kas vairāk vajadzīgs dvēselei, ne miesai. Bet tagad dzejnieks noteikti nav tas varonis, kas agrāk. Ja mēs aptaujātu jauniešus, par ko viņi vēlētos kļūt, pieņemu, ka maksātnespējas administrators varētu būt daudz populārāka profesija par dzejnieka arodu.”