"Man nav roku, bet nekas nav neiespējams" - Gatis stūrē auto ar kāju. FOTO

Ar Gati satiekamies viņa dzimtajās mājās Vecbebros. Nokļūstot nelielajā pilsētiņā, zvanām Gatim, viņš uz zvanu atbild nekavējoties, un teic – „Brauciet vien taisni, es iziešu jūs sagaidīt.” Tā arī darām, un trīsstāvu mājas pagalmā mūs sagaida atvērts, smaidošs un pozitīvs jauns cilvēks.

Dzīve Gati nav žēlojusi, viņš jau kopš sešu gadu vecuma katru dienu izdzīvo bez abām rokām. Aprit tieši 20 gadu kopš nelaimīgā notikuma, kad puisis, ielienot elektrības transformatora būdā. zaudēja rokas. Tolaik par to runāja visi, pēc šausmīgā negadījuma tika aizslēgtas transformatora būdas visā Latvijā, bet Gata ģimene sāka tiesāšanās procesu ar Latvenergo. Tiesāšanās process beidzies jau deviņdesmitajos gados, nu par nelaimi atgādina vien elektrības transformatora būda, kas kā pirms 20 gadiem, tā arī šodien stāv Gata mājas pagalmā, tiesa gan, aizslēgta.

Izejot pagalmā, Gatis bez emocijām stāsta un rāda vietu, kur notikusi nelaime. Jautājot, kādas ir izjūtas katru dienu, ejot garām vietai, kas izmainīja viņa dzīvi uz visiem laikiem, Gatis vien nosmaida – „Es par to vairs nedomāju, esmu psiholoģiski stiprs cilvēks, un viena transformatora būda manī emocijas nespēj izraisīt.” Arī par notikušo nelaimi Gatis nežēlojas ne brīdi, tieši pretēji, viņš cenšas izmantot ik dienu, lai to izdzīvotu skaisti, sakot, ka sliktās dienas ir jāprot novirzīt malā, jādomā tikai par labo.

Tiesāšanās process jau sen noslēdzies. Nu iestājies noilgums, un apsūdzības celt vairs nav iespējas, stāsta Gatis. Viņš arī atzīst – „Tiesāšanās process beidzās veiksmīgi, cik nu tas 90. gados vispār bija iespējams. Ja tāda nelaime notiktu 21. gadsimtā, tad valsts, iespējams, reaģētu citādāk. Nu tiesai iestājies noilgums, jādzīvo tā, kā ir.”

Jau vairākkārt ziņots, ka Latvenergo no laba prāta nevēlējās maksāt par savas nolaidības sekām. Tiesas ceļā par labu Gata vecākiem no uzņēmuma tika piedzīti vairāki tūkstoši latu roku protēžu izgatavošanai un dēla ārstēšanai. Nu Gatis stāsta, ka tiesas process ir aizmirsts, taču Latvenergo neatsakot palīdzību, ja Gatim tāda ir nepieciešama.

Nu Gata ikdiena pārsvarā paiet mājās Vecbebros, viņš kā brīvprātīgais darbojas Eiropas līmeņa organizācijā ENIL, tā ir organizācija, kuru izveidojuši cilvēki ar invaliditāti, tās mērķis ir cīnīties par personu ar invaliditāti tiesībām un integrāciju sabiedrībā. Gatis ir lepns par paveikto, jo vēl pirms diviem gadiem viņš devās uz Strasbūru, lai piedalītos projektā kā dalībnieks, nu viņš izcīnījis iespēju tur arī strādāt, jāatzīst gan – bez samaksas.

Par savu ikdienu Gatis stāsta, tā esot tāda pati kā mums visiem – darbs, izklaides ar draugiem, sports, atpūta. Viņš skrien, slēpo, izklaidējas ar draugiem, strādā pie datora, un pat brauc ar automašīnu. Darbības, kuras esam raduši veikt ar rokām, Gatis prasmīgi veic ar kājām. Šķiet neticami, cik ātrā laikā viņš spēj bez palīdzības uzvilkt sporta apavus, pacelt telefonu, iedarbināt mašīnu. Lai gan puisis dzīvo kopā ar vecākiem, viņš kļuvis pilnībā patstāvīgs, un nākotnē plāno meklēt atsevišķu dzīvesvietu. „Mans mērķis nav visu mūžu dzīvot pie vecākiem. Es neesmu ne no viena atkarīgs, gandrīz visu varu izdarīt pats.” Uz jautājumu – kas ir tas, ko tavā ikdienā ir visgrūtāk paveikt, Gatis ilgi klusē, un tad nosaka: „Man šķiet, ka manā dzīvē nav tādu, kas nebūtu pārvaramas, nesasniedzamas. Visam ir savs risinājums, jāprot tikai konstruktīvi domāt un darboties. Galvenais ir radošums galvā, no visa var atrast kaut kādu izeju un atrisinājumu.”

Interesi par Gati izrādījuši mediji arī citviet pasaulē, un ir arī par ko – viņš ir pirmais cilvēks Baltijas valstīs, kurš nokārtojis autovadītāja apliecību, stūrējot automašīnu ar kāju. Kamēr sēžam istabā, Gata stāsts šķiet neticams, grūti iedomāties, kā cilvēks bez rokām spēj vadīt auto, šoks pastiprinās, kad dodamies laukā, lai, sēžoties pie stūres, Gatis demonstrētu, kā tas patiesībā notiek. Nudien’ puisis automašīnu vada prasmīgāk par vienu otru, kas to dara ar rokām.

„Pagājušajā gadā tikos ar cilvēku no Zviedrijas, kam arī nav abu roku, bet viņš spēj vadīt automašīnu. Tas mani motivēja sasniegt vienu no sapņiem – braukt pie stūres. Lai šāda iespēja rastos bija nepieciešama speciāli pielāgota automašīna, taču Latvijā tās ir pārāk lielas izmaksas. Paziņam no Zviedrijas mašīna bija pilnībā pārveidota, uz zemes iemontēts tāds kā disks, kuru griežot griežas arī stūre. Interesējos, kādas ir iespējas Latvijā, un sapratu – vajadzīgi vismaz 20 tūkstoši.”

Toreiz ideja palika gaisā karājoties, taču Gatis meklēja iespējas, un tādas arī atrada. „Uzzināju, ka tiesības var nokārtot arī ar automātisko kārbu, tas bija kā cerību stariņš, jo radās vēl viena iespēja. Sazinājos ar CSDD, papētīju ministra kabineta noteikumus, un sapratu, ka nekas neliedz auto vadīt ar kāju. Jau nākamais solis bija iestāšanās autoskolā,” stāsta Gatis.

Gatis autovadītāja apliecību nokārtojis pirms divām nedēļām, ar pirmo reizi, izbraucot vien 14 minimālās braukšanas stundas. Demonstrējot savas braukšanas prasmes, tik tiešām šķiet neticami, kā tas iespējams. Gatis vienkārši iesēžas auto, ar kāju ievieto atslēgu slēdzenē, un novieto kreiso kāju uz stūres. „Kājas ir manas rokas. Kaut vienmēr pajautāju pasažieriem, vai viņi jūtas droši ar mani, neviens nekad to nav apšaubījis,” piebilst Gatis.

Lai gan ikdienā Gatis ar kājām spēj izdarīt teju vai visu to pašu, ko mēs darām ar rokām, viņš atzīst, ka lielākais sapnis būtu gūt apmaksātu darbu, kas pašlaik Latvijā ir grūti izdarāms cilvēkam, kuram nav abu roku. Vēl viņš ļoti gribētu fiziski palīdzēt savai ģimenei. Taču, Gatis savā dzīvē jau daudz sasniedzis. Jautājot par sasniegto, Gatis stāsta, ka tā noteikti ir autovadītāja apliecība, taču šogad liels prieks bijis piedalīties arī Krievijas filmā par karu. Tur viņš spēlējis vienu no kara tankistu lomām. Arī darbība organizācijā ENIL ir liels panākums, un Gatis nedomā apstāties. „Latvijā viss notiek ļoti lēni. Pašlaik mans mērķis ir cīnīties par to, lai tiktu pārstrādāts likums, kas paredz asistentus personām ar invaliditāti. Šobrīd tas darbojas vien uz papīra.”

Jautājot, kāds ir viņa lielākais prieka avots, Gatis atbild nedomājot – „Dzīve. Tā ir skaista! Pozitīvismu smeļos no tā, ka katra iepriekšējā diena ir izdzīvota, jo tas man ir liels sasniegums. Mani motivē arī tas, ko es daru – ieguldu savu darbu un laiku, lai cīnītos par iespējām uzlabot dzīvi vēl kādam cilvēkam ar invaliditāti. Lielākais gandarījums, kad atraksta svešs cilvēks, un saka – „Esmu iedvesmojies no Tevis. Saprotu, ka dzīvei ir jēga, ir jādara un jākustas.” Tas ir mans lielākais prieks.”

Par tiem, kuri par dzīvi žēlojas, Gatis atgādina – „Nav nekā tāda, ko nevarētu paveikt. Svarīgi ir apzināties to, ka tu spēj, tu vari, ka neviens cits tavā vietā neko nedarīs. Tu pats vari sevi mainīt, pats vari celt savu dzīves līmeni, galvenais ir pozitīva attieksme.”

Par nākotnes mērķiem Gatis vien nosmej: „Kas zina, varbūt desmit gadu griezumā iegūšu pilota tiesības. Man nekas nav neiespējams.”

Lāsma Didrihsone / Foto: Anete Janševica