Austrālijas latvietis tautiešiem ziedo kožu noēstu jaku. Palīdzības vācējas mēmas aiz izbrīna
Kāds Austrālijas latvietis saviem trūcīgajiem tautiešiem kā humāno palīdzību uz Latviju centies nosūtīt kožu saēstu un milzīgiem caurumiem izraibinātu jaku. Palīdzības vācējiem – Adelaides „Daugavas Vanadzēm” aiz pārsteiguma un sašutuma palika mutes vaļā. Tādu „brīnumu” viņas vēl nebija redzējušas!
Katru februārī Adelaides „Daugavas Vanadzes” vāc humāno palīdzību saviem tautiešiem tēvzemē – gan apģērbu, gan grāmatas. Apģērbs un apavi tiek nosūtītas atsevišķām ģimenēm, „Daugavas Vanagu” organizācijām, bērnu namiem un invalīdu biedrībām Latvijā. Arī šogad Austrālijas tautieši nosūtīšanai uz Latviju sapakoja 23 lietas kastes ar palīdzību. Pārsvarā tajās ietilpa vēl lietojams, gluži jauns un pat nelietots apģērbs.
Tomēr šoreiz Adelaides latvietēm palika mutes vaļā. Kaut ko tādu viņas nebija redzējušas? Kāds Austrālijas latvietis saviem „bēdu sagrauztajiem” tautiešiem tēvzemē vēlējies aizsūtīt kožu saēstu jaku, ko pat par lupatu nevar nosaukt.
Par to savu sašutumu Austrālijas latviešu avīzē „Latvietis” pauž Gunta R.:
„Nupat vairs nezinu, vai raudāt, vai smiet, taču galu galā var tikai pašūpot galvu un nobrīnīties par dažiem cilvēkiem. Katru gadu “Vanadzes” Adelaidē pako kastēs tautiešu saziedotās drēbes, kuras martā lielajā konteinerā aizkuģo uz Latviju. Ir jau pierasts, ka no saziedotām drēbēm viena daļa būs derīgas tikai lupatu maisam, jo ļaudis reizēm ir pārāk labās domās par savu devumu. Taču šogad uzpeldēja viens tāds eksemplārs, par kuru mums visām palika mutes vaļā. Tā bija adīta jaka vīrietim; tik ļoti kožu saēsta, ka bojājumiem varēja izbāzt galvu cauri. Burtiski. Tur jau mielojušās ne tikai viena, bet sīko grauzēju veselas paaudžu paaudzes. Vai tas nav ārprāts? Diez ko iedomājās cilvēks, kas labdarībai ziedo šādu apģērba gabalu? Laikam jau vairs nav pie pilna prāta!
Esam pieradušas pie netīrām, aptraipītām, novalkātām, pat saplēstām un caurumainām drēbēm; pie stīvi piesviedrētām apkaklītēm; pie naktskrekliem ar sievišķības liecībām mugurpusē; pie krekliem ar raibi salasītām vai vispār iztrūkušām pogām. Daži uzskata, ka viņu cēlā ziedošana ir iespēja ne tikai atbrīvot skapī vietu jaunās sezonas pirkumiem, bet pie vienas reizes tikt arī vaļā no nelietojamām drazām.
Gaidīt, ka visas drēbes būs izgludinātas un glīti salocītas arī ir tīrā fantāzija, jo lielāka daļa pie mums ierodas pa roku galam sasviests melnajos plastmasas maisos. Taču tādu eksemplāru – kāda šī jaka – redzam pirmo reizi. Vai tiešām cilvēkiem nav tik daudz prāta, lai saprastu, ka tādas panckas taču nekur nevar sūtīt. Vispār: ja jau pats uz to skatās ar riebumu, kāpēc dot citam, turklāt, kur par sūtīšanu jāmaksā tik liela nauda?
Un kur vēl kurpes – nošķiebtas, iekšā un ārā netīras vēl ar Adelaides dubļiem pie zolēm! Bija arī vesela kaudze vecas, nobružātas rokas somas: tādas taču nekur nevar sūtīt. Liekas, uz citu gadu vajadzēs jau laikus izreklamēt, kādas mantas mēs ņemam pretī, kādas nē, lai Vanagu nams nekļūtu par atkritumu savākšanas centru.
Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani. Pārsvarā bija labas, pavisam lietojamas drānas, dažas vēl pavisam jaunas, nevalkātas, vēl ar oriģinālo veikala cenu klāt. Varējām tikai nopriecāties par skaistiem lakatiem un šallītēm, un vēl visu starpā tā mežģīņu brūtes kleita. Tādas ar prieku un lepnumu var sūtīt citiem. Esam pateicīgas tiem dāsnajiem ziedotājiem, kas pret saņēmējiem Latvijā izturas ar cieņu, saprašanu un mīlestību. Tādi ļaudis ir zemes sāls, un paldies viņiem”.
