Līgatnes alu mistērija. REPORTĀŽA

Smilšakmens atsegumos vairākus gadsimtus cilvēki veidojuši alu sistēmas un pagrabus – unikālus Eiropā un pat pasaulē. Līgatnē ir apzinātas 333 pagrabalas. Pirmās izraktas 17. gadsimtā, pēdējās – 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Vairākas klintis ar pagrabalām ir valsts nozīmes dabas pieminekļi.

Pasaulē ir maz vietu, kur 19. gadsimta industriālā apbūve saglabājusies neskartā veidā. Līgatnē viss ir autentisks. Kad 1815. gadā divi naski un izdomas bagāti Rīgas uzņēmēji nolēma ķerties pie papīra taisīšanas, par ražotnes vietu viņi izraudzījās vecās dzirnavas, kas celtas 17. gadsimtā un kopā ar dīķi redzamas apgaismības laikmeta etnogrāfa un mākslinieka Johana Kristofa Broces zīmējumā. Tagad te ir pirts, ambulance, veikals, krodziņš Vilhelmīnes dzirnavas un dzīvokļi augšstāvos. Iepretim Tūrisma informācijas centrs, kas iekārtots papīrfabrikas uzrauga mājā.

No papīrfabrikas zelta laikmetā (19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā) celtajām strādnieku ciemata koka mājām gaisā šaujas dūmu stabi. Vējš draiskojas ar lapām, te sagriežot trakulīgā riņķa dejā, te saudzīgi šūpojot neredzamā saujā. Mazpilsētas rāmo, pašpietiekamo omulību sargā varenā, monumentālā daba. No Līgatnes upes līkuma izritinājusies ainaviski skaistā Lustūža smilšakmens klints ar 28 pagrabiem divos stāvos, kuros darbojas vietējie amatnieki un iekārtots vīna pagrabiņš.

Tieši šie, tūristu apmeklētākie, arī ir senākie, zināmie pagrabi. Vizuāli visiespaidīgākā ir 17 metru augstā tumši sarkanā Anfabrikas klints, kas spoguļojas Līgatnes upes tumšajos ūdeņos, blakus slūžām, kas savukārt vēsta par 19. gadsimta inženiertehniskajiem sasniegumiem. Novadpētnieks Aivars Balodis uzskata, ka pirmās pagrabalas te raktas ap 1815. gadu, citi min 1830. gadu – laiku, kad te tika uzbūvēta Handfabrik (viena no trim papīrfabrikas kompleksā). Tomēr mēs Līgatnes gida Oskara Okonova pavadībā šoreiz dosimies uz mazāk populārām un tikai pašu zinātkārāko alu bradātāju apmeklētajām vietām.

Jāsāk ar to, ka Līgatnē un tās apkārtnē ir daudz smilšakmens atsegumu, ko dēvē par klintīm un iežiem. Sārtie, zeltainie un pelēkie smilšakmens veidojumi radās pirms 360 miljoniem gadu, ūdens straumēm sanesot smilšainas, putekļainas un mālainas iežu daļiņas, kas nogulsnējoties, sablīvējoties un sacementējoties izveidoja krāšņos smilšakmeņus un dolomītus jeb nogulumiežus. Klīstot pa kalnaino, mežiem nosēto apvidu – pilsētu, kas īstenībā atrodas meža vidū, pavisam negaidīti uzdursieties dīvainam portālam klinšu sienā. Dažām ejām cilvēka augumā priekšā ir vecas koka durvis ar piekaramajām atslēgām, virs citām skursteņiem līdzīgas lūkas, kas stiepjas cauri sūnām un kokiem apaugušām nokarēm.

Ja ir drosme, var doties iekšā – kalna vēderā. Nomīdītā zeme pie šķībām, simtgadīgām durvīm liecina, ka pagrabs ir apdzīvots. Skats ir tik nereāls, ka šķiet: tūlīt atvērsies durvis, parādīsies divas milzīgas pēdas un hobits salāpītās bikšelēs no Gredzenu pavēlnieka. Ir viegli iztēloties, ka te dzīvo hobitu brālība, meža gari, saprotams, arī tumsas pavēlnieks, elfi un burvji. Turklāt mežs ar zaļo sūnu paklāju, piemētātiem čiekuriem, celmu krēsliem, uz sēņu cepurēm sastingušām lietus lāsēm, violetiem viršiem un milzīgajām, krāšņajām eglēm ir tik banāli skaists, ka atgādina četrdimensiju attēlu, ko radījis pārcentīgs datormākslinieks iesācējs. Vārdu sakot, pārāk saldi.

Vispirms dodamies uz Strautu ielas pagrabiem, kuri atrodas pie mājām, kas meža pakājē uzbūvētas no 1885. līdz 1900. gadam un tagad izskatās kā dzīvs, pulsējošs brīvdabas muzejs. Vienā kādreiz bijis veco ļaužu pansionāts, tolaik saukts par nabagmāju. Industriālās revolūcijas rītausmā ļaudīm bija vajadzīgas noliktavas, kur glabāt pārtikas krājumus, tāpēc viņi ņēma cērtes, lāpstas, stieņus ar asiem galiem un brida uz smilšaino klinšu pusi. Smilšakmens atsegumi bija pietiekami stingri un brīvi pieejami, lai gribētos tos izmantot. Roc tikai!

No ārpuses nošķeltā smilšakmens klints ar ģeniāla mākslinieka otu nevērīgi notriepta zaļā krāsā. Tik liels radošums kā dabai cilvēka prātam nepiemīt. Uz smilšakmens atsegumiem raksturīgas sugas ir paparžaugs parastā saldsaknīte un sūnas – mēlītes vijzobe, zilganā selānija, bālā jungermanija, kā arī ķērpji – maisveida solorina, lentveida hipogimnija un citi. Oskars norāda uz netipiski izbūvētajiem alas griestiem – visai augstiem, katedrāles kupola formā. Telpas griestos daba iezīmējusi apļus dažādos toņos – zilganus, pelēkus, maigi violetus.

No centrālā koridora uz abām pusēm iet pagrabalas, kas ir daļēji sabrukušas. Kāds nogruvums ir iznīcinājis smilšu sienu starp diviem pagrabiem. Lai gan gaisma iespīd tikai caur ieeju, pēc brīža acis aprod ar tumsu, un ārā nemaz negribas steigties. Ir sajūta, ka ala apņem, paslēpj, pasargā. Dažu alu sienas ir nostiprinātas ar tumši sarkaniem 19. gadsimta ķieģeļiem, kurus saturošais betona maisījums ir krietni jaunāks. Kādam pagrabam priekšā durvis, bet var redzēt, ka gadiem nav virinātas. “Alas nevienam nepieder. Ja iepatīkas, ielieciet durvis un uzskatiet par savējo,” paskaidro gids.

Kā savādie smilšu arhitektūras šedevri tika veidoti? “Vispirms bija jāpārliecinās par ģeoloģiskajiem procesiem kalna virsotnē, izdarot kontroles rakumu. Tā tika pārbaudīts ieža dziļums, vai apakšā ir cieta pamatne un vai nav avotu. Ja izrādījās, ka priekšā ir birstošas smiltis, darbs bijis veltīgs. Tāpat, ja parādījās sūce, ala nebija izmantojama. Šo iemeslu dēļ daudzas alas droši vien sāka rakt un pameta.” Ja tika veidots alu gaņģis, vajadzēja rakt vairākus gadus. Tas bija kolektīvs darbs, kurā iesaistījās visu pagrabu īpašnieki, radi un draugi. Tas nozīmē, ka cilvēki raka, nesa projām smiltis un atkal raka. 1973. gadā, kad izveidoja Gaujas Nacionālo parku, zemsedzes bojāšana tika aizliegta, tomēr tie, kas bija sākuši rakt, klusām darbu pabeidza.

Smilšakmens kambari no modes neizgāja vairākus gadsimtus, lai gan katrā dzīvoklī bija paliels pieliekamais, zem grīdas pagrabs un plaša bēniņu telpa. Vēl vairāk – 20. gadsimtā tie izkonkurēja ledusskapjus. Oskars skaidro, ka smilšakmenī neatkarīgi no gadalaika saglabājas nemainīga 6–8 grādu temperatūra un nedaudz mitrs gaiss, tātad ideāla vieta dārzeņu glabāšanai. Rudenī smilšakmens pagrabā ielikti āboli svaigi saglabājas līdz pat nākamajai vasarai, un griezti ziedi pēc mēneša vēl nav novītuši. Pagrabos līgatnieši glabāja ābolus, kartupeļus, kāpostus, bietes, burkānus, ievārījuma burkas, puscūkas, medījumu, vīnu, lupatas, puķes, papīru un miroņus.

“Visu var glabāt, tikai ne tehniku, par ko daži līgatnieši pārliecinājās padomju laikā, kad savas pagrabalas pārveidoja par garāžām. Pirmie zaporožeci un žigulīši pa ziemu sarūsēja.” Vēlākajos gados neatlaidīgākie smilšu garāžās ielika krāsniņas.

Pagrabalas pie slimnīcas un kapiem raktas nelaiķu uzglabāšanai līdz bērēm. Līdz mūsdienām saglabājušās dažas alas (piemēram, Lustūzī) ar āķiem griestos gaļas uzkāršanai. Dārza ielas pagrabā, kas kalpojis tirgus vajadzībām, griestos iebetonētas divas dzelzceļa sliedes liemeņiem.

No mūsdienu viedokļa raugoties, cilvēka roku un dabas kopdarbs smilšakmenī ir kā radīts dažādām mākslas izpausmēm. Formas, krāsas, gaismas un tumsas saspēle un noslēpumainā gaisotne raisa iztēli. Oskars pastāsta, ka smilšakmens atstaro dzīvo uguni, radot ļoti interesantus tēlus un sajūtas.

“Alas ir kļuvušas par atsevišķām ekosistēmām, un tagad tā ir to lielākā vērtība. Tajās ziemo visas Latvijā dzīvojošās sikspārņu sugas. Raksturīgi, ka sikspārņiem ik pa laikam paātrinās vielmaiņa, tāpēc tie pamostas un pārlido no vienas vietas uz citu,” turpina Oskars. Ak, tātad sikspārņiem mēdz būt bezmiegs tāpat kā mums. Sikspārņus ieraudzīt mums neizdodas, jo laiks vēl ir pietiekami silts, lai tie būtu aktīvi. Starp citu, tie mājo veco koka māju pažobelēs un vakara stundās ir ieraugāmi dabā. Sikspārņu trauslais miegs ir galvenais iemesls, kāpēc alas tūristiem ziemā netiek rādītas.

“Līgatnes alas ir fenomens,” saka Oskars. “Iemesli, kāpēc vienā apvidū ir tik daudz alu, varētu būt vairāki. Pirmkārt, ģeoloģiskā reģiona nosacījumi – mums zem kājām ir smilšakmens – un reljefs, jo te tikpat kā nav līdzenu vietu. Otrkārt, pateicoties papīrfabrikai, te bija liels iedzīvotāju blīvums, tātad cilvēkresursi, kas bija vajadzīgi, lai izraktu alas. Treškārt, praktiskums. Koka mājas vai zemnīcas produktu glabāšanai kalpotu īsāku laiku,” skaidro gids.

Pa gleznainu taku, čaukstinot lapas, ejam uz Ķiberkalna alu gaņģi, kas rakts 19. gadsimta otrajā pusē. Pēc novadpētnieka Aivara Baloža aplēsēm, šīs alas raktas agrāk – ap 1818. gadu, kad Līgatnes papīra dzirnavu īpašnieks Karls Kibers ar ģimeni no Rīgas pārcēlās uz Līgatni. 19. gadsimta beigās Lejaslīgatnē dzīvoja ap 5000 cilvēku, papīrfabrikā strādāja 1500 – lielākā daļa vietējo.

Vēsturiski zīmīgs ir baltais, necilais mūra namiņš kalna galā, ko no lejas neredzam. Iespējams, tieši tā vietā zviedru laikos bijusi zemnieku saimniecība, ko sauca par Ligati vai Līgatni, no kuras arī radies vietas nosaukums. 19. gadsimta vidū mūra ēkā atradās pirmā Līgatnes skola. Mūsu priekšā paveras romantiska aina – stāva smilšakmens siena, virs kuras nokarājas līkločos saritinājušās saknes. No vienas puses, koka saknes satur ieža struktūru, no otras, augam ejot bojā, tas degradē iezi, paskaidro mūsu pavadonis.

Noskrapst atslēga, un varam doties klints iekšpusē. Alas tiek slēgtas, lai tās neizpostītu vandaļi. Turklāt vienatnē klaiņot pa tām nav visai droši. Padomju laikā šajā alā vietējais milicis Arvīds Rauzenbergs, būdams kaislīgs mednieks, glabājis dārzeņus meža zvēru piebarošanai. Viņš pierunājis kādu vīru taciņas vietā uz alu ar buldozeru izdzīt kārtīgu ceļu. “Nē, alās bomži nedzīvo, jo Līgatnē tādu nav,” smejas Oskars un pastāsta, ka Tītmaņu ieža (dažus kilometrus aiz Līgatnes dabas takām) lielajā alā gan kādu laiku slēpušies 1905. gada revolucionāri. Reiz ziemā 20 grādu salā nakti vienā alā pārlaidis tūrists no Honkongas. Puisis uz Līgatni atklīdis vēlu vakarā, kad autobusi vairs nav kursējuši, bet naudas viesnīcai viņam nav bijis. No rīta tālais viesis teicis, ka naktī bijis vēss, bet nekādas vainas. “Tas nav paraugs, kā vajadzētu darīt, bet nenoliedzami tas bija interesants piedzīvojums, kas paliks atmiņā.”

Lai gan frontes līnija Līgatnei pāri negāja, bumbošana dažas līgatniešu ģimenes iedzina alās. 1936. gadā dzimusī Valija Pastuhova atcerējās, ka kara laikā, kad spridzināts tilts pie aptiekas, viņa ar ģimeni slēpusies Lustūža alās. Alai no sprādziena priekšā aizvēlies klints bluķis, bet, par laimi, visiem kaut kā izdevies izkļūt laukā. Ķiberkalna klints gaitenis ir liels un plašs. Kas tad tas? Vienā pagrabā glītās rindās salikti krājumi ziemai – ievārījuma un marinētu gurķu burciņas. Tās piederot kādai gidei.

Oskars spīdina lukturi alas dzīlēs, rādot, kā mainās iežu struktūra. Baltajā iezī ir zilā māla ieslēgumi, tālāk sienas iekrāsojas violetas. Sienas ir strīpainas no raupjāku un smalkāku darbarīku nospiedumiem. Cara laikos par alas izciršanu tika maksāti pieci zelta rubļi. “Viss bija atkarīgs no apjoma, profesijas „alu racējs” nekad nav bijis, bet, ja bija kāds, kas maksā, piestrādāt varēja,” saka gids.

Oskars rāda uz aizaugušu, bēdīga paskata kanālu un stāsta, ka reiz Līgatni caurvijusi labiekārtotu kanālu sistēma. “Ūdens ir spēka avots un būtiskākais elements papīra ražošanā. Plašā kanālu sistēma tika rakta ar rokām daudzus gadus. Tos plānots atjaunot, ap kanāliem ierīkojot atpūtas zonu,” stāsta Oskars. Prasu, vai gidam zināmi ar alām saistīti noslēpumaini nostāsti. “Jāņem vērā, ka līgatnieši bija praktiski cilvēki. Līdz ar to mūsu alās nav spoku un balto dāmu, vienīgi apēdamas lietas. Tomēr tas, kā atklājas cilvēka spēja sadzīvot ar dabu, to papildinot, ir mūsu lielākā vērtība,” viņš paskaidro.

Roču piramīdas, upurala un viltus stalaktīti

Lai piekļūtu dziļākajai 56 metrus garajai alu sistēmai ar 28 atsevišķām pagrabalām, jādodas līdz viesu namam Lāču miga. Tālumā redzamās egļu galotnes atrodas mistiskiem nostāstiem apvītajā Roču rezervātā. Mūsu gids ir skeptisks: “Ezoteriķi apgalvo, ka tā ir spēcīgas enerģijas koncentrēšanās vieta. Sliktākais ir tas, ka enerģijas izsalkušie, neraugoties uz aizliegumu, dodas rezervātā, lai meklētu piramīdas.”

Mežainā apvidus centrālajā daļā atrodas pati interesantākā – Roču – ala. Tās unikalitāte ir aizvēsturiskie zīmējumi uz alas sienām. “Kamēr neesam pierādījuši un mums nav neapgāžamu faktu, neko apgalvot nevaram,” viņš piebilst. Ala ir dabiski veidojusies, bet, iespējams, tikusi paplašināta. Vienīgi zināms, ka tas noticis tālā pagātnē. Lai to konstatētu, jāveic nopietna arheoloģiska izpēte. Alā atrodas akmeņu krāvums, kas, iespējams, izmantots par pavardu. Nav izslēgts, ka tā bijusi upurala. “Saprotot, ka runājam par tūkstošiem gadu senu vēsturi, varam tikai minēt, bet nevaram būt droši. Kas attiecas uz piramīdām – rezervātā patiesi ir līnija ar akmens krāvumiem, bet arī šādas morēnas var būt dabiski veidojušās.” Oskars piebilst, ka baumas par padomju raķešu bāzi rezervāta teritorijā ir nepatiesas.

Tveroties pie zariem, kāpjam lejup pa stāvu nogāzi, pēc tam atkal augšup, līdz uzduramies vienam no trim Remdenkalna alu labirintiem. Vidējā ala esot aizbirusi, mazā ir 16 metru gara. Jau pēc dažiem soļiem lielajā alā iestājas tumsa, uz priekšu jāiet, taustoties gar alas sienām, zem kājām žļarkst ūdens. Pagrabu durvju ailēs redzamas lielas, padzisušas sveces. Mistisku rituālu un melnas romantikas mīļotāji alu ir iecienījuši. Oskars cenšas izgaismot ceļu ar lielu lukturi, tomēr tumsa uzvar. Mēģinu neskatīties alu caurumos abās koridora pusēs. Iztēlojos, kā 19. gadsimta sieva ar lukturi, koka tupelēs, brunču malām slaukot smiltis, devās alas dzīlēs pēc kāda gaļas gabala un bļodas ar kāpostiem.

Kad beidzot atduramies pret pēdējo pagrabalu, Oskars piedāvā izslēgt apgaismojumu, lai izjustu pazemes valstības pilnību – tumsu un klusumu. Izrādās, ka tumsa var būt absolūta – blīva kā necaursitams vairogs. Mobilais telefons ir ārpus zonas, laiks iekonservēts, iestājies mūsdienu cilvēku biedējošs miers. Oskars rāda uz griestiem, kur redzama ventilācijas lūka ar izeju kalna nogāzē. Jocīgi tie līgatnieši bijuši – pa pazemi rosījušies kā rūķi.

Gaismas strēmele apspīd tādas kā lāstekas, kas nokarājas no koka durvju ailes. Izskatās pēc stalaktītiem. Pieskaros, veidojums notrīs, bet nenokrīt. Ūdens sūcas cauri cementam un pēc tam vēl kokam, ceļā izskalojot sāļus un radot receklim līdzīgo subproduktu. Līgatnē ir atrodami dabiski stalaktīti – dolomīta alā Līgatnes upes krastā. Stalaktītu veidošanās process ir ārprātīgi lēns – daži milimetri tūkstošgadēs.

Ardievas papīrfabrikai

Dodamies uz mūsu šīsdienas ekskursijas pēdējo objektu – papīrfabrikas alām Līgatnes upes krastu iežos. No kādreiz varenās Beiverkas fabrikas pāri palicis vienīgi sarkanu ķieģeļu skurstenis. Uzkalniņā kāds vietējais no diviem bērziem uztaisījis simbolisku krustu. Līgatnes papīrfabrika ražošanu pārtrauca šajā vasarā – 199. darbības gadā. Manta izpārdota izsolē.

“To, ko patlaban jūt vecie līgatnieši, vārdos ir grūti izteikt,” nopūšas Oskars. “Līgatnes papīrfabrika bija viens no Eiropā senākajiem rūpniecības uzņēmumiem, kas darbojās bez pārtraukuma.” Ne bada laiki, ne varas maiņas, ne karš neko nespēja nodarīt spītīgajiem papīra ražotājiem. Piemēram, pēc kara, lai atjaunotu ražošanu, cilvēki ar rokām vairākus kilometrus no Gaujas līdz fabrikai stiepa baļķus. Aina Aļļena, viena no līgatnietēm, kas piecdesmit gadu nostrādājusi fabrikā, atceras: “Viss bija sagrauts. Gauja bija pilna ar baļķiem. Volgins (direktors) noorganizēja, ka vācieši otrā krastā spēlēja mūziku un mēs vilkām baļķus ārā. Vīrieši uztaisīja sliedes no Gaujmalas līdz katlu mājai. Pa šīm sliedēm truļos ar rokām baļķus stūma uz fabriku. Vīriešu jau diez kādu nebija, kas bija karā, kas invalīdi... Sievieši vilka un stūma, cik nu var trulī ielikt, un tā pamazām sāka viss kustēt.”

Industriālā zona glabā daudzus noslēpumus, viens no tiem – pazemes ejas. No 19. gadsimta līdz pat padomju gadiem plašā teritorijā pazemē tika izveidota ūdens noteku sistēma – tik liela, lai pa to varētu pārvietoties cilvēks. Šur tur upes krastos var redzēt caurules, no kurām kādreiz izvadīja netīro ūdeni. Drosmīgākajiem alu gājējiem gidi vasarā piedāvā iziet maršrutu pa upes gultni, no kuras paveras pavisam cits skats uz krasta iežiem. Lai gan Līgatnes upe ir viena no straujākajām Latvijā un pavasaros mēdz bangot kā negudra, vasarā un rudenī tā ir izbrienama.

Šļūcam lejā tieši alu caurumos. Tas tik ir ko vērts! Iezis karājas virs ūdens, kas iegrauzies tā pamatnē. Smilšu mājā alas sarindojušās kā logu ailes. No sauszemes tās nav pieejamas, tāpēc brienu ūdenī. Izrādās, ka arī aiz līkuma ir ala. Oskars paskaidro, ka tās raktas 19. gadsimta piecdesmitajos gados fabrikas vajadzībām un izmantotas vēl padomju gados. Kādreiz iezim varēja piekļūt pa sauszemi, tagad tas ir tuvu sabrukšanai. Smilšakmens ir skaisti apaudzis ar aļģēm un sūnām. Vienā no alām var ērti iekārtoties un skatīties, kā garām tek upe.

Alas eja ir pilna ar papīra plēksnēm, kas, visticamāk, te nokļuvušas no upē noplūdušām papīra paliekām. Gatavais papīrs alās nav glabāts, vienīgi lupatas, ko izmantoja papīra gatavošanā, un citi izejmateriāli. Tālāk smilšakmens atklāj visu iespējamo krāsu spektru no balta līdz tumši sarkanam. Uzmanīgam vērotājam te ir ko redzēt: sienu sacaurumojis kāds kāpurs, blakus nosēdies naktstauriņš, ērti iekārtojusies mitrene un uz ziemu sataisījies ods, lai mūs priecētu nākamvasar.