Novada domes priekšsēdētāja Inese Astaševska par Kuldīgas vecpilsētas glābšanu un izaicinājumiem skolu tīklā

Kādēļ tika nolemts izstrādāt likumu Kuldīgas vecpilsētas saglabāšanai un aizsardzībai?

Likums ir nepieciešams, lai ilgtermiņā mēs varētu nodrošināt UNESCO Pasaules mantojuma vietas - Kuldīgas vecpilsētas - saglabāšanu un pārvaldību. Tas ir galvenais virsmērķis, kādēļ likums bija nepieciešams. Darbs pie šī likuma izveides aizsākās jau tad, kad Kuldīgas vecpilsēta tika iekļauta pieteikumam Latvijas UNESCO sarakstam 2011. gadā. Periodiski šis jautājums tika aktualizēts. Pasaulē tā ir normāla prakse, ka šādām vietām ir speciāls likums, kas to pasargā valstiskā līmenī.

Patlaban mums ir virkne normatīvo aktu un dokumentu, ko pašvaldība ir izstrādājusi. Tie ir dažādi apbūves noteikumi un cita veida dokumenti, kas nosaka, kā šeit dzīvot, kā glabāt un uzturēt mantojumu un nodot to nākamajām paaudzēm. Bet mums ir jāapzinās, ka viss ir ļoti mainīgs un nekad nevaram zināt, kas notiks pēc 20, 30 vai 40 gadiem.

Jāsaprot arī, ka UNESCO statusu ir ieguvusi valsts, nevis pašvaldība, tāpēc ir nepieciešams valstiskā līmenī apstiprināt šos dokumentus un nodrošināt pārvaldību, lai valstij ir iespēja sargāt šo vietu, ja kādi politiskie vai cita veida vēji sāk pūst šeit uz vietas.

Šis likumprojekts precīzi nosaka, kas ir mūsu materiālās un nemateriālās vērtības, kādi ir īpašie nosacījumi būvniecībai. Nosacījumi nav nekas jauns, un tie mums ir ieviesti jau gadiem. Tāpat tas paredz pārbūves nosacījumus, mūsdienu elementu integrāciju pilsētvidē. Tas ir galvenais likumprojekta virziens.

Vai pirms likumprojekta izstrādes jums ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem arī bija diskusijas par šo jautājumu?

Jā. Kā jau teicu, darbs pie šī likumprojekta ir sākts diezgan sen. Pēc Kuldīgas iekļaušanas Latvijas mantojuma sarakstā, jau 2014. gada 3. oktobrī Vecpilsētas vides komisijā ir pieņemts lēmums par vecpilsētas likumprojekta izstrādes sākšanu.

Par šo jautājumu ir diskutēts ar dažādiem ekspertiem, darba grupās bija gan Kultūras ministrijas, gan Ārlietu ministrijas, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP), UNESCO pārstāvji no Latvijas puses. Savukārt, runājot par atsevišķām diskusijām ar iedzīvotājiem, šo trīs gadu laikā, kopš esmu domes vadībā, tādas sarunas nav bijušas. Nevienu mirkli gan nav slēpts, ka tādas sarunas būtu nepieciešamas.

Likumprojekts ir veidots un virzīts vairāk nekā desmit gadus. Arī mēs nezinājām, vai likumprojekts nokļūs Saeimā vai nē, jo mēs kā pašvaldība jau paši likumprojektu nevaram iesniegt. Pašlaik šo likumprojektu ir iesnieguši deputāti, un paldies viņiem par to. Tagad tas ir Saeimā, tas tiks skatīts komisijās un Saeimā trīs lasījumos, un šis ir brīdis, kad varam diskutēt, organizēt tās dažādos formātos un līmeņos ar visām iesaistītajām pusēm. To mēs arī darīsim. Iespējams, no mūsu puses būs priekšlikumi izmaiņām, arī no citām iesaistītajām pusēm, partneriem. Tas ir normāls, demokrātisks process.

Runājot ar mūsu uzņēmējiem, ir skaidrs, ka likums ir nepieciešams, kā arī esam vienisprātis, ka ir izaicinājumi un problēmas, kas ar šo likumu ir jārisina. Jautājums ir tikai par "formātiem", kā to darām, kādā veidā. Tagad par to ir nepieciešamas diskusijas. Mēs nevienā brīdī neesam nolieguši, ka ir jāiesaistās, ka mēs esam gatavi runāt un skaidrot savu redzējumu un dzirdēt arī citus viedokļus.

Esat iepazinusies ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vēstuli un viņu redzējumu?

Jā, esmu sazinājusies ar viņiem. Esmu runājusi arī ar vienu Kuldīgas uzņēmēju, kurš aktīvi ir sniedzis savu viedokli un darbojas pie attīstības jautājumiem mūsu novadā. Esam vienisprātis, ka likums ir nepieciešams, bet ir jādiskutē par atsevišķām niansēm. Arī Uzņēmējdarbības komisijas sēdē esam sadzirdējuši jautājumus un vienojušies, ka par to ir jādiskutē, tie ir jāvērtē, un, iespējams, jārosina kādas izmaiņas. Mēs esam atvērti un atbalstoši, meklējot labākos veidus, kā risināt izaicinājumus.

Kuri ir tie izaicinājumi, par ko uzņēmēji satraucas?

Diskusijās sapratām, ka diskutablākais būs jautājums par piespiedu īpašumu atsavināšanu. Mēs to redzam kā veidu saglābt īpašumu. Mums jāapsēžas pie galda, iespējams, jāskatās citi varianti, kā to darīt. Jo mums kā pašvaldībai nav mērķis iegūt īpašumā ēkas vecpilsētā, bet runa ir par to, ka ir ēkas ar valsts nozīmes pieminekļa statusu, bet īpašnieki par tām nerūpējas vai nevar rūpēties. Ēkas iet postā. Visi iespējamie pašvaldības rīki ir izmantoti, bet rezultāta nav, jo gadu pēc gada ēka burtiski brūk. Un ko darīt šādās situācijās? Mēs tikai varam noskatīties, jo mums nav iespēju ietekmēt privāto īpašumu īpašniekus. Viņš maksā paaugstināto nekustamā īpašuma nodokli, visu formāli izpilda, bet reāli nekas netiek darīts. Un tas ir tieši jautājums par šādām situācijām, kā tās risināt? Pilnīgi iespējams, jāmeklē citi risinājumi pie viena galda gan NKMP, gan uzņēmējiem, gan mums, kā glābt ēkas, lai tās neaiziet postā.

Tāpat ir arī jautājumi par apdrošināšanu. Šajā ziņā nav pretenziju, bet ir jāsaprot, kādas ir pašvaldības iespējas atbalstīt. Jau šobrīd lielākā daļa īpašumu vecpilsētā ir apdrošināti. Pētījumi un riska analīzes ir pierādījušas, ka visaugstākais risks ir ugunsgrēki vecpilsētā. Protams, apdrošināšanas polise neizslēdz risku, bet, ja kaut kāda nelaime notiek, apdrošināšana ir iespēja atjaunot un ieguldīt īpašumā.

Mēs kā pašvaldība caur saviem saistošajiem noteikumiem varam iet soli pretī iedzīvotājiem, piemēram, piemērot nodokļu atlaides vai atbalsta programmas. Ja mēs kaut ko prasām no ēku īpašniekiem, tad arī kā pašvaldība varam spert solīti pretī.

Es nedomāju, ka šajā jautājumā mums ir dažādi viedokļi, bet drīzāk mums precīzāk jāsaprot, kas ir tas, ko var darīt no pašvaldības puses. Par šiem jautājumiem ir jādiskutē, jāsarunājas, jāskaidro.

Cik daudz valsts nozīmes pieminekļu ļoti sliktā stāvoklī Kuldīgas vecpilsētā ir?

Precīzi gan nevarēšu pateikt, bet nav tā, ka mums būtu ārkārtīgi daudz tādu objektu. Bet tādi ir, un daži ir gana lieli un centrā. Jāsaprot, ka visa vecpilsētas teritorija jau ir kā piemineklis. Ir gan mazākas, gan lielākas ēkas. Tāpēc arī būtu diskusija, uz kuriem objektiem tas attiektos. Vai pilnīgi visiem, arī dzīvokļiem, vai uz lielajām būvēm? Tāpēc arī ir jāsēžas pie viena galda un jādiskutē, lai visi būtu vienisprātis, lai ļoti skaidri likumā ieraksta nosacījumus, kas nerada vietu interpretācijām laika gaitā.

Ja runājam par nākamā gada budžetu Kuldīgas novadam, kādas prioritātes ir iezīmētas?

Budžets, kā vienmēr, ir izaicinošs. Šis būs jau ceturtais budžets, ko veidoju kopā ar savu komandu, un diemžēl katru gadu galvenais uzstādījums ir "ietaupīt, ietaupīt un efektivizēt". No otras puses, tas mūs virza domāt daudz dziļāk un analizēt.

Ja valsts līmenī visu laiku runā par to, ka budžets jāveido no nulles, tad pašvaldības citādāk to nemaz nevar izdarīt - mēs jau budžetu principā arī sākam no nulles, katru gadu pārskatot pilnīgi visu un izanalizējot katru pozīciju.

Darbs pie budžeta izstrādes ir tikko sākts. Lielākie bloki, protams, ir iezīmēti un salikti, un darbs turpinās. Mēs strādājam, lai janvāra beigās domes sēdē varētu apstiprināt budžetu. Tas mums ļauj skaidri redzēt iepriekšējā gada pārpalikumu, jo tad gads ir noslēdzies.

Šobrīd vēl neesam nodefinējuši skaidras prioritātes, bet, protams, tās ir iezīmētas. Galvenā prioritāte ir mūsu novada iedzīvotāju labbūtība, no kura tad arī izriet virkne izaicinājumu. Viena no lietām, kurai līdzekļi viennozīmīgi būs vairāk vajadzīgi, ir sociālā aizsardzība, tostarp mājokļu un dzīvesvietas kontekstā. Esam startējuši sociālās mājas būvniecības projektā, kā arī piedalāmies privātās un publiskās partnerības (PPP) mājokļu programmā, esam otrajā lotē.

Sociālo pakalpojumu sadārdzinājums ir liels, provizoriski ap 13% pakalpojumu izmaksās. Tādēļ sociālā joma nav tikai budžeta prioritāte, bet tā jau ir objektīvi kļuvusi par budžeta būtisku daļu.

Nemainīgi prioritāte ir izglītība, sports un tā infrastruktūra. Līdzīgi kā citos novados, arī pie mums gandrīz puse budžeta aiziet izglītības jomai. Šobrīd neredzam, ka varētu būt citādi. Un tas nav tikai atalgojums, bet šogad esam sākuši vairāku sporta laukumu projektēšanu un būvniecību. Tāpat mēs katru gadu investējam mūsu izglītības iestādēs, jo ir svarīgi, lai vide būtu atbilstoša mūsdienu prasībām, lai bērniem un skolotājiem būtu viss nepieciešamais.

Tāpat, protams, uzņēmējdarbības atbalsts un publiskā infrastruktūra. Startējam Eiropas Savienības (ES) projektos, saņemam finansējumu, bet arī pašvaldības līdzfinansējuma daļa ir gana liela. To ieguldām ceļos, komunikācijās, teritoriju labiekārtošanā un sakārtošanā, lai uzņēmēji var nākt realizēt savas ieceres un investēt.

Arī digitalizācija. Mēs nekad nevarēsim visu izdarīt, jo tā ir joma, kas strauji iet uz priekšu un attīstās, bet mēs aktīvi sekojam līdzi un nākamajam gadam esam iezīmējuši procesus, kurus gribam īstenot. Plānojam budžetā atvēlēt konkrētu daļu digitalizācijas jomai.

Kas tie būtu par projektiem?

Piemēram, mēs vēlamies, lai iedzīvotājam ir iespēja arī attālināti pieteikties pie dažādiem mūsu speciālistiem. To šobrīd jau var izdarīt. Tāpat nākamgad mēs ļoti gribam izveidot iedzīvotāju lojalitātes programmu. Tā būs digitālā platforma, kur novadā deklarētais iedzīvotājs reģistrējoties un autorizējoties varēs gan pieteikties pakalpojumiem, gan iesniegt iesniegumus, gan balsot līdzdalības programmās. Tāpat gribam ieviest lojalitātes karti, kurai jau vairāki uzņēmēji ir atsaukušies. Karte būs līdzīga kā "3+ ģimenes karte", ar kuru, piemēram, novadā deklarētie iedzīvotāji varēs saņemt atlaidi kafejnīcās. Mēs gribam, lai mūsu novada cilvēki jūt, ka, neskatoties uz to, ka esam interesanti tūristiem un viesiem, arī vietējie cilvēki ir tikpat svarīgi.

Kādas izmaiņas ir prognozējamas un neatliekamas novada skolu tīklā? Par Ēdoles pamatskolas un Zigfrīda Annas Meierovica Kabiles pamatskolas nākotni lēmumi jau ir pieņemti, vai līdzīgā situācijā ir vēl kāda cita izglītības iestāde?

Jā, pagājušajā mēnesī mēs pieņēmām lēmumu. Lēmums nav par skolas slēgšanu, bet par to, ka, noteiktajā termiņā nesasniedzot noteikto skolēnu skaitu, diemžēl skola tiks slēgta. To arī mums lūdza skolas darbinieki un vecāki, lai būtu skaidrība par procesu.

Tas nav spontāns vai pēkšņi radies lēmums, jo šobrīd piepildās tas, ko analīze par skolēnu skaitu rādīja jau iepriekš, realitāte ir vēl skarbāka nekā pirms diviem gadiem, kad prognozes bija cerīgākas. Diemžēl šobrīd reālie cipari ir dramatiskāki.

Es pati nāku no izglītības jomas, tādēļ ļoti vērtēju izglītības kvalitāti. Protams, finansējums ir būtisks, bet šajā situācijā tas ir otršķirīgs. Problēma ir tā, ka mācību process prasa klasi, prasa noteiktu bērnu skaitu, izaicinājums ir socializēšanās, komandas darbs. Tas ir ļoti svarīgi. Un nav runa par 30 bērnu klasi, arī seši vai astoņi bērni klasē ir vismaz pietiekami, lai nodrošinātu pilnvērtīgu vidi, kur jaunietis var izaugt par pilnvērtīgu sabiedrības daļu. Ja to nevar nodrošināt jau pamatskolā, tas ir pirmais trauksmes signāls. Piemēram, Kabiles skolā vienā klasē ir viens skolēns. Katrā no abām skolām ir vien ap 40 skolēnu, un, visticamāk, nākamgad šīs skolas slēgs.

Otrs aspekts ir pedagogu resurss. Es noteikti nedomāju, ka lauku skolās ir slikti pedagogi, nebūt nē. Bet realitāte ir tāda, ka pedagogi bieži brauc no pilsētām, strādā vairākās darba vietās, skolā novada tikai savas stundas, bet uz vietas nav neviena. Arī vadības līmeni ir izaicinoši nodrošināt. Piemēram, Kabiles skola divus gadus ir bez direktora, ir direktora pienākumu izpildītājs. Beigās mēs nonākam pie fakta, ka esam spiesti pieņemt lēmumu, jo situācija kļūst ļoti dramatiska.

Protams, ir arī finansējuma jautājums. Mainoties finansēšanas modelim, aprēķinājām, ka, lai uzturētu šo skolu ar tik mazu skolēnu skaitu, pašvaldībai būtu jāiegulda milzīga summa. Tādu slogu mēs nespējam nest, tāpēc šis lēmums bija jāpieņem.

Skolu tīklā mēs sekojam datiem un reorganizējam, pielāgojamies, kad tas ir vajadzīgs. Šobrīd neredzu, ka tuvākajā laikā par citām skolām būtu jādomā. Protams, ja skatāmies, kas notiek ar demogrāfiju un dzimstību, tad būs kāds brīdis atkal, kad jāsēžas pie galda un jāanalizē kopējā aina.

Vidusskolas mums novadā šogad vēl ir trīs, bet vienai skolai ir pārejas periods, un tur ir tikai 12. klase. Pārējās divas vidusskolas ir ar stabilu skolēnu skaitu, padziļinātos kursus skolēni mācās kopā, lai viņiem varētu piedāvāt plašākas iespējas. To novērtē gan skolēni, gan vecāki, gan pedagogi.

Skolu tīkla ģeogrāfiskais pārklājums novadā ir tāds, ka skolas ir gana tuvu. Arī, ja būs jāslēdz iepriekšminētās pamatskolas, abām skolām dažu kilometru rādiusā ir cita izglītības iestāde.

Es redzu, ka šis ir mūsu "rūgtais mājasdarbs", kas diemžēl bija jāizdara. Citas izmaiņas šobrīd nav plānotas.

Kā kopumā novadā ir ar pedagogu nodrošinājumu?

Tas ir izaicinoši un nekad nav bijis viegli, īpaši STEM priekšmetos - fizikā, ķīmijā, matemātikā. Skaidrs, ka arī mums šo pedagogu trūkst, tāpat kā citur Latvijā. Paldies skolu vadītājiem, paldies Izglītības pārvaldei, jo šogad ar dažādiem risinājumiem un dažādiem resursiem esam nodrošinājuši pedagogus visās vietās.

Vai pašvaldībai ir programmas, ko piedāvāt pedagogiem?

Jā, mums ir speciālas programmas, kas domātas jaunajiem speciālistiem, arī pedagogiem. Mums ir pedagogi, kas saņem stipendijas. Protams, tam ir nosacījumi, jo jau līdz tam izglītības iestāžu vadītāji un pašvaldība ir darījusi visu iespējamo specialistu piesaistei. Jaunajiem speciālistiem ir iespēja īrēt pašvaldības dzīvokļus.

Mēģinām dažādos veidos, pat ar lietām, kas citiem šķiet ikdienišķas, piemēram, apdrošināšanas polise. Redzam, ka pedagogi, kas atnāk no citiem novadiem, to ļoti novērtē. Tas pats ar profesionālo pilnveidi, ko organizējam. Pedagogiem ir iespēja pilnveidoties, strādāt pie metodiskajiem materiāliem, attīstīt sevi. Tās ir tās lietas, ko mēs piedāvājam.

Šobrīd mēs izstrādājam arī noteikumus saistībā ar kritērijiem ceļa izdevumu atmaksai. Arī tas būs kā bonuss un iespēja.

Vai to plānojat jau nākamā gada budžetā?

Tas nav tā, ka visi, kas dzīvo piecu kilometru rādiusā no skolas, uzreiz saņems ceļa izdevumu atmaksu. Mēs to redzam līdzīgi kā stipendiju programmu, ka tas būs konkrētas jomas speciālistiem ar skaidriem slodzes kritērijiem. Tas vēl ir procesā, un, protams, ietekmēs arī budžetu.

Kāda ir Kuldīgas slimnīcas vieta un loma jaunajā slimnīcu plānā? Ko varēsiet nodrošināt, kādas būs grūtības?

Mūsu gadījumā jaunais slimnīcu tīkla plāns tikai nostiprina mūsu reģionālās slimnīcas pozīciju. Ir nianses, kas jāskatās un jāvērtē, bet kopumā mēs kā pašvaldība un kā slimnīcas īpašnieks esam gandarīti par šo situāciju un vietu plānā. Tas mūs tikai nostiprina.

Mūsu gadījumā tiek saglabāti visi pakalpojumi, ko šobrīd sniedzam. Protams, izaicinājumi ir nemitīgi. Slimnīca cenšas izmantot katru iespēju piesaistīt ārējo finansējumu, un šobrīd aktīvi tiek apgūts Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums. Atšķirībā no citām slimnīcām, kur, iespējams, trūkst iekārtu vai jāatjauno infrastruktūra, mēs pašlaik ieviešam jaunus pakalpojumus. Piemēram, radioloģiju slimnīca tagad nodrošina pati. Agrāk to darīja ārējie pakalpojumu sniedzēji. Mēs jūtamies stabili.

Protams, ir ikdienas izaicinājumi, kā, piemēram, kvotas, atalgojums, personāla piesaiste. Bet slimnīcā ir daudz rezidentu, jauno ārstu, ja nemaldos, astoņi vai deviņi - nekad nav bijis tik daudz vienlaicīgi. Un vairāki no viņiem ir mūsu pašu cilvēki, kas, visticamāk, paliks novadā.

Puse pacientu ir mūsu novada iedzīvotāji, otra puse ir no visa Kurzemes reģiona un pat tālāk. Prieks, ka to redz arī Veselības ministrija un atbildīgās institūcijas, un jaunais slimnīcu plāns vēl vairāk nostiprina mūsu pozīciju.

Un kā ir ar Dzemdību nodaļu?

Arī tur viss ir kārtībā. Dzemdības notiek, bet protams, arī tās proporcionāli kā citur samazinās. Par mūsu slimnīcu ir labas atsauksmes, un to labprāt izvēlas par vietu, kur bērniņam nākt pasaulē.

Ja runājam par sabiedrības novecošanos un sociālajiem pakalpojumiem, kādas ir jūsu iespējas nodrošināt šos pakalpojumus visiem, kam tie nepieciešami?

Tas ir ļoti nozīmīgs un izaicinošs jautājums arī mums. Mēs to redzam gan datos, gan arī budžetā jūtam. Nav noslēpums, ka pansionātu pakalpojums ir gana dārgs. Ne šogad, ne nākamajā gadā sociālo aprūpes centru izcenojumus nav plānots mainīt. Mēs kā pašvaldība arī piedalāmies ar līdzfinansējumu, sedzot daļu ēdināšanas izmaksu mūsu novada iedzīvotājiem.

Ja mēs skatāmies uz pieprasījumu, ir skaidrs, ka būtu ģimenes, kas labprāt izmantotu pansionāta pakalpojumu, bet vienkārši to nevar atļauties. Tāpēc mums ir arī mājas aprūpes pakalpojums, kas sadalīts vairākos līmeņos. Tur pašvaldība līdzfinansē lielu daļu izmaksu. Šādu pakalpojumu ģimene var izvēlēties, ja situācija nav tik smaga, bet senioram ir nepieciešama palīdzība. Zemākais līmenis ir pavisam vienkāršs - palīdzība, piemēram, sanest malku, apdarīt mājas darbus reizi vai divas nedēļā. Smagākos gadījumos aprūpē guļošus cilvēkus, kur nepieciešama regulāra klātbūtne. Šāds pakalpojums ir krietni lētāks nekā uzturēšanās pansionātā.

Mūsu novadā Kuldīgas slimnīcai ir trīs pansionāti un viens "Sarkanā krusta" pansionāts. Mums rindas nav, bet nav arī tukši - kopā apmēram desmit vietas pansionātos ir pieejamas. Bet jāņem vērā, ka pašvaldība jau pašlaik līdzfinansē gandrīz pusi klientu uzturēšanās izmaksu. Vidēji pašvaldībai izmaksas par vienu klientu ir apmēram 800 eiro mēnesī, un kopējais līdzfinansējuma apjoms ir 60 000-80 80 000 eiro mēnesī no pašvaldības budžeta. Gadījumi ir dažādi - ir novada iedzīvotāji, kuriem nav iespēju pašiem maksāt, ir tādi, par kuriem tuvinieki neizrāda interesi. Tad notiek tiesāšanās, ka tuviniekiem tomēr ir jāiesaistās līdzfinansēšanā.

Kopumā situācija ir izaicinoša, tā būs aktuāla vēl daudzus gadus uz priekšu, bet es nevarētu teikt, ka tagad ir sliktāk vai mazāk slikti nekā pagājušajā gadā.

Tāpat mums Kuldīgā ir arī Senioru dienas centrs, kur senioriem ar veselības problēmām ir iespēja būt pieskatītiem dienā, un tuvinieki var doties uz darbu. Tāpat mums ir izveidots Atbalsta centrs, kur cilvēki ar garīgām veselības problēmām tiek pieskatīti, ir iespēja izglītoties un saņemt speciālistu palīdzību. Ir arī grupu dzīvokļi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Ja runājam par civilo aizsardzību, ziņojāt, ka jums ir septiņas pielāgotas patvertnes. Kāds šobrīd ir to stāvoklis? Vai tas nav par maz?

Protams, ka septiņas patvertnes ir daudz par maz. Tas ir tikai sākums, un ir jāiet uz priekšu. Skaidrs, ka šai jomai nepieciešams papildu finansējums. Tāpēc mēs startēsim arī Norvēģijas finanšu instrumenta programmās, lai piesaistītu atbalstu. Esam jau apzinājuši potenciālās vietas, kur patvertnes varētu sakārtot gan Skrundā, gan Alsungā, gan tepat Kuldīgā, kur varētu pielāgot ēku pagrabus.

Taču būtiskākais ir tas, ka tagad beidzot ir skaidra normatīvā bāze, kas tieši ir jāatbilst, kādi standarti jāievēro patvertnēs, lai tās atbilstu konkrētam līmenim. Iepriekš tas nebija īsti skaidrs, bet tagad viss ielikts konkrētos rāmjos, un tas ir labi.

Mēs esam identificējuši diezgan daudz vietu, kurās ir tikai daļēja atbilstība. Bet daļēja atbilstība nenozīmē, ka telpa nav droša. Varbūt griesti ir par 10 centimetriem zemāki, varbūt grīdā nav betona slāņa, varbūt kāda cita nianse, bet šīs vietas krīzes gadījumā joprojām būtu drošas un izmantojamas.

Arī šā gada budžetā esam plānojuši dažādas saimnieciskās lietas, piemēram, mobilo ģeneratoru iegādi. Pēc katrām civilās aizsardzības mācībām mēs izdarām secinājumus, kas būtu tās lietas, kurās vajadzētu investēt. Turklāt tas neprasa milzīgus budžeta līdzekļus, ne simtiem tūkstošu eiro, bet pārdesmit tūkstošus. Ir atsevišķas ēkas, kurās jāsakārto elektrības padeve, lai tā būtu jaudīgāka. Pa solīšiem mēs ejam un kārtojam lietas, nav tā, ka tikai gaidām uz Eiropas fondiem.

Tāpat esam runājuši arī ar privāto īpašumu īpašniekiem, un civilās aizsardzības komisijas koordinators šobrīd apzina konkrētas muižas, pilis un citas ēkas pagastos, kur varētu būt piemērota infrastruktūra. Runājam arī ar daudzdzīvokļu namu apsaimniekotājiem un cilvēki arī paši interesējas, kā pielāgot savas kāpņutelpas, pagraba telpas. Lielākā problēma ir, ka šīs telpas ir aizkrāmētas.

Tāpēc piedāvājam nelielas pašvaldības atbalsta programmas - ir pieejams 800 eiro finansējums iedzīvotāju iniciatīvām, ja namam ir nepieciešami mazi ieguldījumi, lai pagrabu sakārtotu un padarītu drošāku. Cilvēki piesakās, paši visu vāc, strādā, un šie mazie darbi dod rezultātu.

Es negribu teikt, ka tā ir kāda īpaša budžeta prioritāte, bet civilā aizsardzība pēdējos gados ir kļuvusi par būtisku ikdienas sastāvdaļu. Tā prasa atbildību un uzmanību.

Un iedzīvotāju mācīšana rīcībai krīzes situācijās - ko jūs šajā jomā darāt?

Protams, tas ir ļoti svarīgi, un tas ir nepārtraukts darbs. Mums pastāvīgi jākomunicē ar iedzīvotājiem, ir bijušas tiešsaistes sarunas ar mūsu speciālistiem, ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvjiem, lai stāstītu un skaidrotu. Esam rīkojuši pasākumus kopā ar Zemessardzi, kur varēja apgūt pirmās palīdzības pamatus, saprast, kas jāņem līdzi ārkārtas somā, un vispār, kā reaģēt krīzes situācijā.

Es teiktu, ka šādas informācijas nekad nebūs par daudz un nekad nevarēs pateikt, ka ir gana. Tas ir normāli. Cilvēka dabā ir aizmirst un pēc laika atkal uzdot tos pašus jautājumus. Tāpēc ik pa laikam akciju veidā rīkojam informatīvās kampaņas. Tāpat mums ir arī Civilās aizsardzības komisijas koordinators, kurš var doties, piemēram, uz uzņēmumu ar lekcijām par visiem šiem jautājumiem.

Svarīgākais vēstījums, ko mēs vienmēr uzsveram, ka, pirmkārt, katram pašam jāparūpējas par sevi un savu ģimeni. Pašvaldība nekad nevarēs vienlaikus palīdzēt visiem, ja kaut kas notiks. Katram jāzina, kas ģimenē nepieciešams, ir 72 stundu soma, kurp doties, kur ir tuvākā patvertne, ja tāda ir, un kā rīkoties, ja tuvākajā apkārtnē patvertnes nav. Daudzi dzīvo viensētās, tur nevar gaidīt, ka kāds atbrauks un pateiks priekšā. Šī plānošana sākas ģimenē.

Mēs arī uzsveram, ka neviens nevar prognozēt visus scenārijus. Civilā aizsardzība nav tikai par militāru apdraudējumu. To pierādīja arī pēdējie gadi, jo kurš gan varēja prognozēt Covid-19 pandēmiju un to, kā vajadzētu reaģēt.

Es ļoti ceru arī uz valsts līmeņa jauno apziņošanas sistēmu. Tas būs būtisks solis gan iedzīvotāju drošības sajūtai, gan praktiskai rīcībai, jo krīzes situācijā svarīgākā ir informācija.

Runājot par digitālo drošību, izaicinājumu ir daudz. Vai jūs pašvaldībā par to domājat un meklējat risinājumus?

Bez šaubām. Arī mēs esam daļa no lielās sistēmas un ik pa laikam saskaramies ar digitālajiem izaicinājumiem, problēmām un jautājumiem. Mūsu speciālisti tam seko līdzi, ievieš jaunus risinājumus, pielāgojas un izglīto arī mūs.

Mēs šodien dzīvojam tādā laikmetā, ka tas tā arī būs, un tādēļ ļoti svarīga ir kritiskā domāšana. Katram ir jāapzinās sava atbildība, ko mēs darām tiešsaistē, kādēļ ejam uz konkrētām vietnēm, kā rīkojamies ar informāciju. Ja cilvēks pats saprot savas darbības sekas, tad arī risks samazinās.

Mēs uzticamies saviem speciālistiem. Katru gadu budžeta plānošanā viņi ierosina uzlabojumus, gan jaunus rīkus, gan drošības funkcijas. Un mēs tos ieviešam, cik vien iespējams.

Vai izmantojat arī mākslīgo intelektu?

Jā, protams. Tas jau ir ikdienas process. Mēs bez tā vairs nevarēsim iztikt. Protams, tas jāizmanto samērīgi un kritiski. Mēs ar kolēģiem skatāmies, kur mākslīgo intelektu var integrēt, lai tas palīdzētu. Protams, 100% šiem mākslīgā intelekta risinājumiem nevaram uzticēties, taču esam atvērti klausīties un mācīties. Mākslīgo intelektu mēs vairāk izmantojam iekšējo procesu darbam, lai sameklētu informāciju, analizētu, bet, protams, tam visam ir jāpieiet kritiski. Tā ir daļa no mūsdienām, varam jau to noliegt, bet te tas ir. Ir jāsaprot, kādam mērķim un kurā brīdī tas ir izmantojams.

Vai sabiedriskā transporta tīkls novadā ir pietiekams? Vai ir bijuši samazinājumi, un ar ko tas saistīts?

Ja man jāatbild vienā teikumā, tad šobrīd sabiedriskā transporta tīkls novadā ir apmierinošs. Mums ir salīdzinoši labi savienoti pagasti un pilsētas. Izņēmums ir Gudenieku pagasts, kur braucēju skaits bijis ļoti mazs, tāpēc maršruti tika samazināti. No Gudenieku pagasta tiešā veidā ar sabiedrisko transportu uz Kuldīgu nav iespēju nokļūt.

Sabiedriskais transports vairāk ir pielāgots skolēniem un cilvēkiem, kas dodas uz darbu. Tas nozīmē, ka no rīta uz pilsētu, vakarā atpakaļ. Tas ir labi, bet tas rada izaicinājumus, piemēram, treniņu vai mākslas skolu apmeklējumam - tur bieži vien jāmeklē risinājumi ar kaimiņiem vai vecāku savstarpēju kooperēšanos.

Tāpat redzam un pie tā jau strādājam, lai būtu labāka satiksme starp abām mūsu pilsētām - Kuldīgu un Skrundu. Būtu nepieciešama labāka un biežāka sabiedriskā transporta kustība. Autobusi kursē, bet laiki ne vienmēr atbilst iedzīvotāju vajadzībām. Ceļš it kā ir īss - ar auto 30 minūtes, bet ar autobusu gandrīz stunda, jo tas brauc pa apkārtnes maršrutu.

Tas arī ietekmē pakalpojumu izvēli. Skrundas puses iedzīvotāji bieži brauc pēc pakalpojumiem uz Saldu vai Liepāju, jo nokļūšana tur ir ātrāka. Tas attiecas arī uz skolēniem, jo izvēle, kur mācīties, ir saistīta ar transporta iespējām.

Es domāju, ka mums izdosies šo jautājumu risināt, jo ar nākamo gadu 300 valsts obligātā dienesta karavīri būs arī Skrundā, Mežainē. Tad kopā ar Aizsardzības ministriju būs jādomā, kā šiem jauniešiem nodrošināt labāku sabiedrisko transportu starp pilsētām, jo diez vai savu brīvo laiku jaunieši gribēs pavadīt šosejas malā.

Es uz to skatos cerīgi, jo tieši pilsētu savienojums ir lielākais izaicinājums sabiedriskajā transportā, lai tas būtu ērtāks, biežāks un ātrāks.