Grūtībās nonākušu jauniešu stiprais plecs - Edijs Klaišis

“OPEN Radošais centrs” sniedz palīdzību un atbalstu grūtībās nonākušiem jauniešiem, ir izveidoti centri, pagaidu dzīves vietas un drošā patvēruma vietas vairākās Latvijas pilsētās. Jauniešiem tiek nodrošināta droša vide, pārtika, apģērbs, veselības aprūpe, medikamenti, viss nepieciešamais mācībām, dažādu speciālistu pieejamība (psihologi, narkologi, atkarību speciālisti utt.) un juridiskā palīdzība, šeit var vērsties 24/7. Šie centri pilnā apmērā darbojas uz ziedojumu pamata. 

Kā jūties, sākoties jaunajam mācību gadam? Noteikti būs daudz vairāk darba?

Mani ļoti baida nevis jaunā mācību gada sākums, bet gan auksto mēnešu tuvošanās, tad parasti ir jauniešu pieplūdums. Izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. Daudziem ir malkas apkure, un pastāv vecāku kategorija, kuri izvēlas nevis nopirkt ziemai kurināmo, bet alkoholu. Līdz ar to uzturēties mājās sāk kļūt fiziski grūti.

Šogad jauniešu pieplūdums mums jau ir tagad, un tāpēc man ir ļoti bail, kas notiks aukstajos mēnešos. Ja runājam par 1. septembri, kad sākas mācību gads, tas savā ziņā ir pat atvieglojums, jo skola ļoti daudziem jauniešiem ir vieta, kur viņi var būt ārpus savas sociālās vides. Tas var šķist pat dīvaini, bet patiesībā jaunieši ļoti turas pie skolām, tā viņiem ir iespēja būt ārpus savas vides. Mēs spējam nodrošināt mūsējiem to, kas nepieciešams mācībām.

Tu patiesībā pats izgāji cauri atkarību ellei, un tāpēc arī šis viss tapa. Kā radās ideja par atbalstu grūtībās nonākušiem jauniešiem?

Tas nāca no manis paša, nebija nekas plānots. Nav noslēpums, ka mana pagātne nav tā baltākā, tā ir pietiekami melna, gan pamatīgi lietojot alkoholu, gan narkotikas, ar visām no tā izrietošajām sekām. Esmu arī apkrāpis, mānījis cilvēkus, ko tikai neesmu darījis! Šoruden būs septiņi gadi, kopš nelietoju neko.

Šis viss radās neapzināti, pateicoties dažiem jauniešiem, kuriem vajadzēja vietu, kur pavadīt brīvo laiku, un es sākumā pat nebiju domājis par kādas organizācijas tapšanu. Nevajag arī domāt, ka pie mums ir tikai jaunieši no maznodrošinātam ģimenēm. Pie mums ir no dažādiem sociālajiem slāņiem.

Sākumā pie mums jaunieši pavadīja brīvo laiku, bet šobrīd daudz kas ir transformējies, vadoties pēc apstākļiem un pieprasījuma. Mums ir vietas, kur pavadīt brīvo laiku, atsevišķi dzīvokļi un drošās patvēruma vietas. Piemēram, Rīgā šobrīd viens centrs pilnībā pārtaps par drošā patvēruma vietu. Bez galvaspilsētas darbojamies arī Liepājā, Ventspilī, Tukumā, Jūrmalā, Bauskā, Valmierā, Rēzeknē, Jēkabpilī, Jelgavā.

Kad es tevi gaidīju, sociālā darbiniece interesējās, vai ir iespēja uzņemt vienu jaunieti uz mēnesi, jo pēc tam viņš dosies iziet rehabilitācijas programmu. Ikdienā mums nākas diezgan pamatīgi iespringt, bet “OPEN Radošais centrs” nav nekāda panaceja. Mēs spējam palīdzēt jauniešiem tāpēc, ka sistēmā ir arī tādi cilvēki, kuri ir gatavi skatīties ārpus rāmjiem. Tieši pateicoties šiem cilvēkiem, mēs spējam palīdzēt. Edijs viens nevar neko. Edijs pilnīgi katru dienu zvana vairākiem cilvēkiem, lūdzot palīdzību, padomu vai rīcību.

Sabiedrībā zeļ visdažādākās atkarības. Tu šo situāciju redzi vislabāk...

Būsim reāli, ja par alkoholu vai kas pie tā cilvēkus noved, šajā sakarā runājot par nesen noteiktajiem ierobežojumiem – piedodiet, bet tas problēmu neatrisinās, mēs vienmēr esam lakuši kā lopi, un tāda diemžēl ir šī realitāte. Ja runājam par ierobežojumiem, mans viedoklis var nepatikt, bet tas nemaina realitāti. Tā diemžēl ir tāda, kāda ir.

Nekādi aizliegumi nesamazina pieprasījumu ne par kripatiņu. Piemēram, ja aizliegtu miltu tirdzniecību, cilvēki neceptu mazāk pankūku. Atrastu, kur tos dabūt, un atkal ceptu. Šobrīd darbu atsāk “točkas”. Protams, ne tādā apjomā kā agrāk, bet atsāk. Kas notiks? Sāks kristies oficiālā statistika, un politiķi varēs sev sist uz pleca un teikt: redz, kādi mēs esam malači!

Bet atbilde ir ļoti vienkārša: ejot uz “točku”, tu nenonāc oficiālajā statistikā. Tieši tas pats notika, kad šī statistika kāpa. Tie, kuri gāja uz “točkām”, sāka iet uz veikaliem, jo jebkurā tirdzniecības vietā ir plašs lētā alkohola klāsts un nav vajadzības doties uz “točku”.

Ir jāstrādā pie iemesliem: jo apmierinātāks ar dzīvi cilvēks, jo viņam mazāk vēlmes aizliet acis. Acīmredzot mūsu politiķiem ne īpaši padodas uzlabot cilvēku labklājību un labsajūtu, un tad kā problēmas risinājumu izvēlas šādus ierobežojumus. Jā, pie mums dzeršana ir milzīga problēma, bet nosauciet man vienu piemēru pasaules vēsturē, kad aizliegumi un ierobežojumi ir nesuši kādu labumu. Nav tādu! Ir populisms, un mēs diemžēl dzīvojam virsrakstu sabiedrībā. Cilvēki neiedziļinās un ķer tikai virspusēju informāciju.

Es zinu, ka daudziem nepatīk mans viedoklis, bet tā ir viņu problēma, ne mana. Ja mēs runājam par aizliegumiem, tas ir arī brīnišķīgais elektronisko cigarešu aizliegums no 1. janvāra, kam arī patiesībā ir briesmīgas blaknes. Nelegālais tirgus jau tā bija liels, bet pēc 1. janvāra kļuva vēl lielāks.

Diemžēl nelegālajā tirgū kā dīleri iesaistās arī jaunieši, un motivācijas ir dažādas – no maznodrošinātām ģimenēm tāpēc, ka jebkuram taču gribas forši ģērbties, no turīgam ģimenēm, lai pašapliecinātos un iegūtu sev uzmanību.

Taču realitāte ir tāda, ka prece dīlerim no sākuma tiek dota pret naudu, pēc kāda laika viņam to sāk dot uz realizāciju. Jaunieši mēdz naudu iztērēt un nespēj norēķināties par izplatīšanai iedoto preci, un sāk veidoties parāds. Kad šis parāds izaug liels, jaunieši brīvprātīgi piespiedu kārtā kļūst par narkodīleriem un paši arī sāk lietot, jo nav iespējams nelietot narkotikas, ja tās tev atrodas kabatā. Kad sāc lietot izplatīšanai iedotas narkotikas, tavs parāds izaug līdz astronomiskiem cipariem.

Diemžēl nākamie ceļi ir ļoti skumji un traģiski – puišu un meiteņu prostitūcija vai arī viņi kļūst par pasūtījuma zādzību izpildītājiem. Jautājums: ko mēs ieguvām no šī aizlieguma? Papildu slodzi iekšlietu, tieslietu, sociālajai sistēmai, veselības aprūpei, pilnīgi visam.

Tajā pašā laikā mēs arī zaudējam nodokļus, jo netiek iegūti tie, kurus agrāk ieguvām no šīs tirdzniecības. Var teikt, ka esam iešāvuši sev kājā. Es šo aizliegumu uzskatu par kaitniecību. Vienkārši tiek veikta kaitniecība vai aiz nezināšanas, vai finansiāli motivēta. Skumji tas ir, jo esam papildus radījuši sev milzu problēmas.

Ar narkotikām arī šobrīd darās ārprāts, lieto ļoti daudz. Teikšu tā: manā laikā lietot narkotikas bija drošāk nekā šobrīd. Tur ir drausmīgi sajaukumi, un nerunāsim par veselību, ko tās ietekmē. Manā laikā, kad pie narkomāna atbrauca neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, iedūra vienu šprici, un viss atkal bija savos rāmjos. Šobrīd ir gadījumi, kad ierodas mediķi, ielaiž 10 līdz 12 antidozas, bet nav nekādas reakcijas.

Vēl viena ļoti biedējoša lieta, kura ļoti atšķiras – kāpēc agrāk un kāpēc šobrīd lieto narkotikas, iemesli ir dažādi. Manā laikā tas bija tāds draivs, tusiņš, bet šobrīd jau vairākus gadus veidojas jauniešu kompānijas, kuru vienīgais vienojošais iemesls ir narkotiku lietošana. Viņiem pat nav kopīgu interešu, vienīgais, ko viņi dara – sanāk kopā un lieto narkotikas. Kāpēc to dara barā? Tā ir izdevīgāk, jo barā lietot ir lētāk. Iemesls ir vēlme aizmirsties.

Šajās kompānijās esošie jaunieši ir ļoti nelaimīgi. Viņi ir no ļoti dažādiem sociālajiem slāņiem. Kas veido šo vidi, kurā viņi grib aizmirsties? Tie esam mēs, pieaugušie. Mums vajadzētu sākt ar sevi un diezgan pamatīgi. Ir, piemēram, sarunas par mobingu jauniešu vidū, bet varbūt mums vajadzētu no malas paskatīties uz sevi? Kā mēs savā starpā komunicējam, kā pieaugušie komunicē sociālajos tīklos? Piemēram, apsaukājoties soctīklos, pazemojot citus – starp pieaugušajiem tas ir prātam neaptverams. Tie ir pieauguši cilvēki, un tas ir drausmīgi un nožēlojami.

Ir lieta, par kuru mēs nākotnē maksāsim ļoti augstu cenu, jo ir jaunieši, kuriem ir ļoti nepieciešama profesionālu speciālistu palīdzība – psihologu, psihiatru un citu, bet viņi to nesaņem. Un nesaņem viņi to, jo vecāki neļauj vērsties pie speciālistiem. Ģimene par sevi ir radījusi kaut kādu pareizās ģimenes tēlu, un, ja pusaudzis vērsīsies pēc šādas palīdzības, tiks apdraudēts tās tēls.

Tas ir ļoti skumji, un mēs šādiem jauniešiem spējam palīdzēt tikai tad, kad viņi kļūst 18 gadus veci un aiziet no mājām. Pie mums jaunieši nonāk drausmīgos stāvokļos ar ļoti sabeigtu veselību ne tikai mentālā ziņā. Tas ir ļoti drausmīgi. 

Izklausās ļoti skumji.

Esmu pret daudzām lietām “norīvējies”, bet ir situācijas, kuras manī “sit ārā korķus”. Tās ir situācijas, kad cietušās ir meitenes un pāri darītājas ir mammas. Manā galvā tas kaut kā neliekas kopā. Mātes pret meitām gan ar emocionālo, gan fizisko vardarbību. Runājot par fizisko vardarbību, es nesaprotu, kā māte var fiziski darīt pāri savai meitai.

Es šo biju ielicis publiski soctīklos, un tad tur sākās mammu attaisnojoši komentāri – viņai arī esot kaut kādas traumas, un viņai arī noteikti ir darīts pāri. Ja tu zini, kā tas ir, kad tev dara pāri, un tu to dari savam bērnam, tu vienkārši esi morāls kroplis. Ja tev ir kādas traumas, ej ar tām strādā,  nevis sit savu bērnu! Manā skatījumā nekādai vardarbībai nav pilnīgi nekāda attaisnojuma.

Par ko tev ir vislielākais prieks?

Man par jebkuru gadījumu, kur izdevies palīdzēt, ir gandarījums. Man ļoti nepatīk teiciens: būtu man tavas problēmas! Ja cilvēkam tā ir problēma, tad arī ir. Gadījumi ir ļoti dažādi, un man negribas teikt – tas smagāks, tas vieglāks. Tās nav salīdzināmas lietas.

Ir jaunieši, kuri dzīvojuši apstākļos, kur ar ķēdi aizslēgts ledusskapis, meitene, kura ilgstoši dzīvoja kapsētā. Es ar jauniešiem lepojos, un man pašam gandarījums ir pilnīgi katru dienu. Tas ir mans vislielākais ieguvums tajā, ko es šobrīd daru. Es pilnīgi katru vakaru liekos gulēt ar tīru sirdsapziņu. To nekad nesapratīs tādi cilvēki, kuriem nav tāda pagātne kā man. Es nedarīšu neko, kas man šo sajūtu atņemtu. Tā man ir milzīga vērtība.

Kas būtu vajadzīgs no valsts?

Man no valsts vajag tikai patiesu vēlmi risināt problēmas, neko citu. Nevaru pārmest, ka tajās lietās, par kurām cīnos, nekas nenotiktu. Likumdošanā ir novērsts absurds par uzvārda maiņu, arī daļēji subsidētās darba vietas jauniešiem, kas atbrīvojušies no ieslodzījuma, ir ieviestas. Kopā ar ārsti Ilzi Aizsilnieci uzrakstījām atklāto vēstuli par narkotiku lietošanas dekriminalizāciju. Tā sakustināja ļoti daudz lietu, kas saistītas ar palīdzības sniegšanu jauniešiem ar atkarību problēmām. Tas viss tā kā kustas uz priekšu.

Skumji gan ir tas, ka ir pašvaldības, kurās mēs esam, bet kuras izliekas mūs neredzam. Mums no tām neko nevajag, ja nu vienīgi savstarpēju komunikāciju. Nav vispār nekādas komunikācijas, bet tas nenozīmē, ka mēs nepalīdzam turienes jauniešiem. Mēs nodrošinām visus speciālistus, un šobrīd grūti pateikt, kas viņiem nav pieejams. Jaunieši tiek nodrošināti tajā brīdī, kad paši to pasaka. Es vēlos psihologu, narkologu utt.

Mēs neko nepanāksim, ja jaunietis aizies pie speciālista un vizītes laikā visu laiku skatīsies telefonā, cik palicis līdz noslēgumam. Man vajadzīgs, lai no tā ir arī kāda jēga un šī iniciatīva nāk no paša jaunieša. Piespiest nevienu nevar.

Valstiski ir kādas lietas kuras mainās, nevaram arī visu laiku pārmest mūsu politiķiem. Ir konkrētas lietas, kur esmu teicis paldies, un ir tādas, kur viņiem esmu publiski pārmetis. Esmu pietiekami apolitisks cilvēks, neko viņiem parādā neesmu. Nav tā, ka nekas nenotiek. Protams, ir vēl ļoti daudz nesakārtotu lietu, bet ir arī tādas, kuras dažādos līmeņos notiek darbs.

Man un sabiedrībai, protams, gribētos, lai tas notiek lielākā ātrumā. Taču, vērtējot atsevišķus indivīdus, nav jānolaiž rokas. Es arī uzskatu, ka ir bezjēdzīgi klaigāt, ja tu nepiedāvā risinājumu. Man arī būtu par ļoti daudz ko klaigāt un teikt, man nepatīk, bet vai es zinu, kā darīt? Nezinu un tāpēc klusēju. Nē, vajag arī klaigāt un uzturēt tonusu.

Kas tevi visvairāk uztrauc?

Man visvairāk sāp atbildīgo personu arogance un augstprātība. Protams, ne visi ir tādi. Tu runā ar cilvēku, un viņš tev sāk saukt skaitļus no tabulām. Tad man brīžiem liekas, ka turp jāsāk vest paši jaunieši, lai paskatās viņiem acīs. Nevarētu teikt, ka tas man sāp, un es to nevaru nosaukt par dusmām, bet tas rada izmisumu. Tu runā ar cilvēku, bet viņš tevi nedzird. Ir skumji arī par to, ka mums ir papīrs papīra galā un aiz tiem pazūd cilvēks. Nenormāla birokrātija.

Tajā momentā, kad notiek kas slikts, neviens nav vainīgs, jo visi papīri ir kārtībā. Nesen Latvijā skaļi izskanēja fakts par nobadināto puisi pansionātā, pēc papīriem viss kārtībā! Taču cilvēkbērns drausmīgā stāvoklī. 

Kā pats sevi palutini?

Ar eklēriem, kas ir mana vājība, pat sava veida atkarība. Palīdzot citiem, es palīdzu arī sev. Fantastiski cilvēki man ir apkārt. Man ļoti patīk cilvēki un ļoti patīk ēst. Pats gan negatavoju, visādas muļķības varētu uztaisīt. Man ļoti palīdz tas, ka no rītiem dodos pastaigās jebkuros laika apstākļos, un divreiz nedēļā man ir sporta zāle, šad tad arī terapija. Arī staigāšana un sporta zāle man ir sava veida terapija. Staigājot var sakārtot domas. Jo reāli es esmu cilvēks haoss. Man patīk būt kustībā, man nepieciešama šī ņemšanās, darbošanās, situāciju risināšana.

Man ir paveicies ar cilvēkiem apkārt, ar fantastisku humora izjūtu un dzīves gudriem. Es savos 49 gados varbūt nezinu, ko gribu, bet konkrēti zinu, ko negribu – idiotus un ļaunus cilvēkus sev blakus. Mana dzīve ir ļoti piepildīta, un par rutīnu nevaru sūdzēties. Mans vēlējums visiem – saglabāt cilvēcību, jo tas dzīvē ir vissvarīgākais.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Grūtībās nonākušu jauniešu stiprais plecs - Edijs Klaišis" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.