Vai vecos cilvēkus ārstē pēc labākās sirdsapziņas?

Šogad Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieču – Iekšķīgo slimību katedras asociētās profesores, nefroloģes Ievas Ziediņas, antropoloģu un doktorantu Ingunas Potetinovas un Katrīnes Kūkojas – veiktais pētījums par hronisko pacientu pieredzi izgaismo nopietnas problēmas. Tās atklājuši arī “Kas Jauns Avīzes” lasītāji (viņu vārdi un konkrētas slimnīcas redakcijai ir zināmas, bet publikācijā viņu vārdi ir mainīti).

Neveic solīto izmeklējumu

Dzidra “Kas Jauns Avīzei” pastāstīja: “Mana mamma deviņdesmit trīs gados nokļuva vienā no lielākajām Latvijas slimnīcām ar gremošanas problēmām. Diagnoze – zarnu ļaundabīgais audzējs. Taču nekādi specifiski izmeklējumi netika veikti, arī ģimenes ārsts pēc slimnīcas nenosūtīja pie speciālistiem tālākiem izmeklējumiem. Mammu atlaida mājās.

Pēc dažām nedēļām viņa atkal nonāca slimnīcā – šoreiz ar aizdomām par insultu. Tas neapstiprinājās, taču ārsti solīja veikt papildu zarnu izmeklējumus ar modernu aparatūru. Sarunā otrdien pateica, ka izmeklējums būs ceturtdien. Bet piektdien zvana – vediet mammu mājās. Izmeklējums nenotika. Atbildēja, ka slimnīcas pierakstu sistēmā kaut kas “nobrucis” un mammu no slimnīcas izrakstīja bez šī izmeklējuma. Vai tā bija apstākļu sakritība un nejaušība? Varbūt. Bet sajūta ir, ka tāpēc, ka viņai ir daudz gadu.”

„Pacients ir “papīrs”. Nevis cilvēks”

Lienes pieredze ar mammas sarkomas (ļaundabīgais audzējs) ārstēšanu vēl traģiskāka: “Manas mammas stāsts sākās brīdī, kad viņai atklāja sarkomu. Sākotnēji mēs nezinājām neko daudz – ne par slimības smagumu, ne iespējām, ne to, kas mūs sagaida. Ārsti nolēma uzsākt starošanu. Tikai vēlāk sapratām, ka viņai tika piemērots vieglāks, “mazāk kaitīgs” ārstēšanas process – iespējams, tieši vecuma dēļ. Es bieži domāju: ja viņa būtu jaunāka, vai tad lēmumi būtu bijuši citādi? Vai būtu meklētas agresīvākas ārstēšanas metodes, piemēram, operācija?

Pēc pirmā starošanas kursa viss uz gadu tiešām bija mierīgi. Tomēr, kad slimība atgriezās, viņai atkal nozīmēja tikai starošanu. Jau ārstēšanas laikā kļuva skaidrs, ka šoreiz tas vairs nestrādā. Kad kurss bija pabeigts, tika sasaukts ārstu konsilijs. Viņi secināja, ka ir izdarīts viss iespējamais. Nekādu ķīmijterapiju, nekādu operāciju, nekādu alternatīvu ārstēšanu – neko. Tikai paliatīvā aprūpe. To pamatoja ar frāzi: “Dzīves kvalitāte būs labāka, ja vairs neko nedarīsim.” Diemžēl realitāte bija pretēja – pēdējie mēneši bija smagi un mokoši, un par dzīves kvalitāti tos vairs nosaukt nevarēja.”

Kad pēc konsilija nosūtījuma devāmies pie vietējā onkologa, viņa pirmā reakcija bija skaļa un pārmetumu pilna: “Kāpēc tik vēlu? Ko jūs gaidījāt?” Mēs stāvējām šokā, līdz izvilkām konsilija lēmumu. Tikai tad ārsts mainīja toni: “Ā, nu, ja konsilijs tā lēma, tad labi.” Tā bija pirmā reize, kad sajutu – pacientam sistēmā nav vietas. Viņš ir papīrs. Ne cilvēks.”

Lienes mammai bija 82 gadi. Viņai nebija nekādu citu vainu - dzīvoja aktīvu lauku cilvēka ikdienu ar dārza un citiem darbiem. Nebija nīkulīga večiņa.

Nomira, savu rindu nesagaidījusi

Arī Janīnas dēls Valdis dalījās ar smagu pieredzi: “Mamma ar stiprām vēdersāpēm slimnīcas uzņemšanas nodaļā gaidīja stundām ilgi. Viņa vakarā piezvanīja un teica: “Laikam citi ir akūtāki par mani.” Savukārt no rīta saņēmu zvanu no slimnīcas – māte mirusi naktī. Rindu tā arī nesagaidīja...”

Mammai bija pāri astoņdesmit.

Noraidoša attieksme un nokavētas diagnozes

RSU pētnieču intervētie pacienti bija vecumā no 53 līdz 90 gadiem – ar sirds mazspēju, nieru slimību vai otrā tipa diabētu. Stāsti veido vienu kopīgu ainu: vecāka gadagājuma pacienti nereti tiek pazemoti, ignorēti vai atstāti bez palīdzības.

Pacienti stāstīja par mazvērtējošiem, rupjiem komentāriem; pazemojošām frāzēm (“Ko jūs gribat savos gados?”); atteikumiem veikt operācijas vai izmeklējumus vecuma dēļ; attieksmi, ka viņi ir “slimnīcai lieks slogs”.
Ir gadījumi, kad viena slimnīca atsaka operāciju vecuma dēļ, bet citā tā tiek veikta veiksmīgi. “Stereotips, ka seniori nav prioritāte, ir dziļi iesakņojies,” uzsver pētniece Inguna Potetinova.

Pats sevi diskriminē

Pētījums atklāj arī senioru pašu iekšējos aizspriedumus, kā, piemēram, “Man vairs nepienākas pilnvērtīga aprūpe” un “Nu tā jau ir vecumdienās.” Tas noved pie novēlotas vēršanās pie ārsta un nokavētām diagnozēm. Viena paciente pati uzskatīja, ka viņas vecumā sāpēm ir jābūt, tāpēc viņa negāja ārstēties, atklāj pētniece Katrīne Kūkoja.

Mediķiem arī augsts vērtējums

Tomēr ir arī pozitīvā pieredze – ārsti, kuri glābj uzticību veselības aprūpes sistēmai, uzver pētnieces. Neraugoties uz kritiku, respondenti ļoti augstu novērtēja tos ārstus, kas skaidri izskaidro situāciju, izrāda empātiju, runā cieņpilni, iesaista pacientu lēmumu pieņemšanā. Šādi mediķi veido patīkamu kontrastu citviet piedzīvotajam.

Nepieejamā aprūpe

Valsts apmaksātā veselības aprūpe senioriem bieži ir gandrīz nepieejama. Rinda pie kardiologa, nefrologa vai cita speciālista var sasniegt 6–12 mēnešus. Tas nozīmē dārgus maksas pakalpojumus, braukšanu uz Rīgu, ja cilvēks dzīvo citviet, “pazīšanās” meklēšanu ātrākai piekļuvei. Rezultātā veselības aprūpe nav vienlīdzīga visiem – zemāku ienākumu seniori ir neizdevīgākā situācijā.

“Man tēvs nokļuva slimnīcā septiņdesmit septiņu gadu vecumā ar smagu iekšējo saslimšanu. Nedēļu bija slimnīcā un tad vairāk nekā pusgadu bija “atsūtīts” uz mājām praktiski uz nomiršanu. Guļošs cilvēks: pamperi, izmisums, sāpes, vaidi… Biju aizmirsis, ka viņš pirms kādiem pāris gadiem bija pieteicies uz valsts apmaksātu glaukomas operāciju. Dienu pirms viņa aiziešanas mūžībā piezvanīja no acu klīnikas ar “iepriecinājumu” – tēvam pēc divām dienām nozīmēta glaukomas operācija, lai brauc! Nesaprotu, kā vispār veselības sistēma varēja pieļaut šādu jūkli, ka viens mediķis nezina, ko dara otrs, un pat nepainteresējas, kā jūtas pacients,” “Kas Jauns Avīzei” pauda Pēteris.

Jūklis zālēs. Cilvēki nezina, ko dzer

Daudzi seniori atzīst, ka nesaprot, kādas zāles lieto. Bieži mainīti preparāti rada jucekli; dažādi iepakojumi mulsina. Kāds pacients intervijā teicis: “Ko izrakstīja, to arī lietoju, bet pats vairs nesaprotu, kas tie ir.”

Pacienti bieži paliek starp diviem pretējiem norādījumiem: viens ārsts saka lietot zāles, bet otrs – pārtraukt. Terapija tiek pārtraukta neskaidrības dēļ, un sekas ir smagas.

Pētnieces min vairākus iemeslus: 
* sabiedrībā valda stereotips, ka vecums ir nenovēršamas ciešanas; 
* mediķiem trūkst komunikācijas prasmes pieejai dažādiem pacientiem; 
* pakalpojumu nepieejamība rada sajūtu, ka “veci pacienti nav prioritāri”;
 
* senioriem ir zema veselības pratība – nezina savas tiesības, neiesaistās ārstēšanās procesā.

Tādēļ nepieciešams sistēmiska pieeja, lai novērstu diskrimināciju vecuma dēļ mediķu apmācības komunikācijā un pacienta tiesībās; senioru un pacientu organizāciju iesaiste sabiedrības izglītošanā; starpdisciplināra sadarbība – lai ārstēšana būtu saskaņota.

Slimnīcas: “Pie mums šādu problēmu nav”

Lai gan pacientu stāsti ir satraucoši, vairākas slimnīcas “Kas Jauns Avīzei” noliedza eidžisma esamību.

Kuldīgas slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Vanesa Pirina: “Informāciju par šādām situācijām neesam apkopojusi, tāpēc nevaram komentēt.”

Liepājas reģionālās slimnīcas pārstāve Indra Grase: “Liepājas reģionālajā slimnīcā eidžisma problēma nav aktuāla. Mūsu personāla profesionālā ētika un ikdienas darbs balstās vienlīdzīgā attieksmē pret visiem pacientiem, neatkarīgi no vecuma, un mēs neesam novērojuši situācijas, kas liecinātu par diskrimināciju vecuma dēļ.”

Tukuma slimnīcas administrācija informē, ka slimnīcā vecuma diskriminācijas jautājumi līdz šim nav konstatēti. Ne pacientu, ne darbinieku vidū nav saņemtas sūdzības vai signāli par iespējamu diskrimināciju vecuma dēļ.

Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētāja Inta Vaivode teica, ka Latgales demogrāfiskā specifika ir tāda, ka populācijas struktūrā ir daudz vecāka gadagājuma cilvēku kopumā, salīdzinot ar valstī vidējo: “Senioru aprūpe un ārstēšana mūsu slimnīcā ir ikdiena. Pēdējo divu gadu laikā sūdzības  par diskrimināciju vecuma dēļ nav reģistrētas.”

Atbildība ir abpusēja

Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Grēta Grants uzsver: “Vecuma diskriminācija nav temats, kas dominētu Stradiņa slimnīcas pacientu atgriezeniskajā saitē. Tomēr jāatzīst, ka, iespējams, daļa pacientu par šo jautājumu pat neaizdomājas vai arī nejūtas pietiekami droši, lai par to runātu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka sabiedrībā un veselības aprūpē par vecuma diskrimināciju sākam runāt vairāk – tas palīdzēs atpazīt situācijas, kurās cilvēki jūtas nenovērtēti vai nesadzirdēti vecuma dēļ.

Jāizceļ, ka atbildība ir abpusēja. Pacienti dažkārt jūtas nedroši uzdot jautājumus, baidās “traucēt” vai nav sagatavojušies vizītei. Mēs vēlamies viņus iedrošināt – jautājumu sagatavošana, skaidra izpratne par ārstēšanu un pārliecība par savu vērtību ir daļa no drošas un cieņpilnas pieredzes. Medicīnas personālam savukārt ir būtiska loma komunikācijas kvalitātē, un arī šeit mums ir kur augt. Lielākā daļa saņemto sūdzību nav saistītas ar vecumu, bet ar komunikāciju – nepietiekami skaidrojumi par diagnozi, ārstēšanu, blaknēm vai izrakstīšanās procesu. To apzinoties, esam jau sākuši pilnveidot komunikācijas kultūru, piemēram, īstenojot iniciatīvu “Pieklauvē, iepazīsties, paskaidro”.

Vienlaikus jāuzsver, ka saņemam arī ļoti daudz pozitīvu atsauksmju par medicīnas personāla cieņpilnu attieksmi, un tajās reti tiek minēts vecuma aspekts. Interesanti, ka visaktīvākā atgriezeniskās saites sniedzēju grupa ir 60–75 gadus veci pacienti, kas liecina par viņu iesaisti un vēlmi uzlabot veselības aprūpi.

Lai pacientu pieredzes dati kļūtu vēl pilnvērtīgāki, mēs skaidrojam un popularizējam pacientu ziņotās pieredzes mērījumus (PREM). Tā ir anonīma aptauja, ko pacienti saņem pēc izrakstīšanās. PREM ļauj ieraudzīt to, ko klīniskie rādītāji nepasaka – komunikācija, drošības sajūta, sapratne par ārstēšanu, cieņa, vide un iesaiste lēmumu pieņemšanā.

Šie dati palīdz ne tikai saprast pacientu vajadzības, bet arī identificēt konkrētas jomas, struktūrvienības vai vecuma grupas, kur nepieciešami uzlabojumi. Mūsu mērķis – mudināt pacientus aizvien aktīvāk izmantot šo iespēju. Stacionāra pacienti to var izdarīt, parakstot piekrišanu aptaujai pacienta līgumā, un tā ir nozīmīga līdzdalības forma veselības aprūpes pilnveidošanā.”

Ja saskāries ar diskrimināciju

Veselības aprūpē diskriminācija nav pieļaujama. Tā attiecas gan uz valsts, gan privātajiem pakalpojumu sniedzējiem.
Diskriminācija var izpausties kā:

*atteikums pieņemt pacientu;
*pazemojoši izteikumi;
*zemākas kvalitātes pakalpojumi;
*ilgāka gaidīšana tikai vecuma dēļ.

Tādos gadījumos var sūdzēties Veselības inspekcijā: tālrunis 67081600, e-pasts: pasts@vi.gov.lv); administratīvajā tiesā (valsts iestāžu gadījumā) vai vispārējās jurisdikcijas tiesā (privāto iestāžu gadījumā).