Latvijas bibliotēkas joprojām iegādājas Krievijā izdotas grāmatas

Ādažu vidusskolas bibliotēka 2023. gadā Maskavā izdoto Pāvela Voļas  romānu “Petersi. Kalnu bērni” iegādājusies pēc skolas pedagoģes ieteikuma -  kā mācību līdzekli interešu izglītībai krievu valodā. “Šis mērķis ir arī saglabāt šo mazākumtautības kultūras identitāti, par kultūru, vēsturi, valodu. Un es pieļauju domu, ka šis interešu izglītības skolotājs arī šādā veidā caur daiļliteratūru un to saturu, kas ir atspoguļots šajā grāmatā, arī tādā veidā nostiprina šos programmas uzdevumus,” lēmumu par grāmatas pirkšanu skaidro Ādažu vidusskolas direktore Solvita Vasiļevska.

Vairākās Krievijas tīmekļvietnēs pieejamā grāmatas recenzija vēsta, ka pusaudžiem domātā grāmata “rada pozitīvu krievu izlūkdienestu tēlu”, galvenais varonis saņēmis svētā Vladimira ordeni un ceļo cauri Krievijai ar divu specdienestu darbinieku - atvaļināta un dienestā esoša – atbalstu. Tagad Ādažu vidusskolas direktore atzīst: “Man tā arī tāda, es teiktu, sava veida mācība, jo ikdienas procesos arī neaizdomājamies par to. (..) Mēs esam pret šo vardarbību, kas notiek mūsu kaimiņvalstīs un nekādā veidā nevēlamies nekādā veidā veicināt kaut kādas citas valsts šo te biznesa aspektus. Nē, šajā gadījumā  mēs domājam tikai par bērnu izglītību.”

Izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde (JV) uzskata, ka skolām nekādā gadījumā nebūtu jāpērk un jālieto grāmatas, kas ir izdotas Krievijā pēc 2022. gada.  

Bibliotēku iekšējā saziņas tīklā no Kultūras ministrijas puses aicinājums pārtraukt jebkāda veida sadarbību ar Krieviju bijis jau pavisam drīz pēc kara sākuma. Latvijas bibliotēku plauktos jaunumi no izdevniecībām Krievijā pakāpeniski samazinājās, taču nepazuda. Piemēram, Latgales Centrālā bibliotēka izvērtējusi un sašķirojusi esošo krājumu. Tā vairs nepērk jaunāko Krievijā radīto oriģinālliteratūru. Bet Krievijā izdotus citu valstu autoru tulkojumus turpina pirkt.

Latgales Centrālās bibliotēkas vadītājas vietniece Anna Pakere: “Mēs visu redzējām, visu dzirdējām, visu sapratām un mums bija jāsaprot, ko darīt tālāk. Pakāpeniski tas viss notika, ne strauji. Es melotu, ja es teikšu, ka mēs ļoti strauji tagad pēkšņi kaut ko mainījām. Nē, bet uz šo brīdi jau ir daudzas izmaiņas.” Viņa bažījas, ka atsakoties no jaunākajām grāmatām krievu valodā, viņi pazaudēs arī kādas lasītāju daļas uzticēšanos.

Izdevumus krievu valodā, no kurām lielais vairums nāk tieši no agresorvalstu izdevniecībām, visvairāk pirkušas bibliotēkas Latgalē un Pierīgā, liecina Latvijas Bibliotekāru biedrības biedres Baibas Īvānes apkopotais. Ņemot vērā katalogu iestatījumu ierobežojumus, dati gan parāda tendences, bet faktiskie skaitļi var atšķirties. Pērn vēl pa visiem reģioniem kopā nopirkts vairāk nekā tūkstoš grāmatu. Šogad, lai arī būtisks kritums, tie aizvien ir vairāki simti grāmatu (vismaz 350), lielākā daļa – Latgalē, Daugavpilī.

“Cilvēks nāk uz bibliotēku, apmeklētājs nāk uz bibliotēku ne vienmēr studiju vajadzībām, mācību vajadzībām. Viņš nāk, lai rastu mieru, lai rastu atbildes uz jautājumiem. Un tad es gan gribu lasīt dzimtajā valodā, lai nepārprastu, lai saprastu, ko es lasu. Tad mums par to jārūpējas, lai mēs varētu piedāvāt to kvalitatīvo literatūru,” saka Anna Pakere.

Nedēļā starp Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bibliotekāri un citi nozares pārstāvji pulcējās, lai diskutētu arī par to, cik ētiski ir pirkt grāmatas no Krievijas, vai un kā no tā izvairīties. Vēl pirms tam, šā gada maijā Latvijas Bibliotekāru biedrība aicināja veidot vienotu pieeju krājuma komplektēšanai kara laikā. 

“Tajā pašā laikā bibliotēkās ir ļoti aktuāls arī šis tā saucamais neitralitātes princips un neatkarības princips bibliotēkām – tātad, mums neviena augstāk stāvoša institūcija nevar norādīt, ko mums pirkt un ko mums nepirkt. Un tāpēc šīs diskusijas par to, kāda ir mūsu valstiskā nostāja, un kā mēs, saglabājot demokrātiju, brīvu piekļuvi dažādai informācijai, varam rīkoties šajā situācijā. Un tāpēc faktiski tikai 2025.gadā tas aicinājums tapa, kad mēs sapratām, ka bibliotekāri nav vienoti šajā nostājā, ka ļoti daudzi, kas arī ir saprotams, gaida varbūt tādu stingru, oficiālu rakstisku nostāju,” stāsta viena no iniciatīvas autorēm, Latvijas Bibliotekāru biedrības biedre un Salaspils novada bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Baiba Īvāne.

Aicinājumu pagaidām parakstījuši nepilni divsimt bibliotekāru. Uzsvars likts tieši uz aicinājumu neiegādāties un neuzņemt dāvinājumā agresorvalstīs izdotas grāmatas un citus iespieddarbus. “Šķirot pēc valodas tas nelikās pareizi, bet tieši lietot šo vārdu - agresora valsts, tā arī bija tā galvenā mēraukla. Mēs neko komplektējam, nepērkam neko no tā, kas ir izdots agresora valstīs. Mēs neatbalstām ar savu tirdzniecību šo agresorvalsti. Un mēs arī caur šīm grāmatām šo saturu neietekmējam - negribētu, ka mūsu prāti tiek ietekmēti. Tas bija viens no galvenajiem argumentiem,” stāsta vēl viena no aicinājuma līdzautorēm, Jelgavas pilsētas bibliotēkas direktores vietniece metodiskajā darbā Linda Langenfelde. 

Ropažu bibliotēka ir viena no tām, kas aicinājumam atsaucās. Te plauktu ar grāmatām krieviski nu vairs nav vispār. Trīs pēdējos gados bibliotēka nopirkusi gandrīz pusotru simtu grāmatu - pieprasījums bijis divos no grāmatu izsniegšanas punktiem (Silakrogā un Muceniekos). Bibliotēkā saka, ka, atsakoties no šīm grāmatām, pazaudēti arī to lasītāji – viņi literatūru citā valodā nav izvēlējušies.

Taču, vai un kādas ir alternatīvas, ja atsakās no tā, kas drukāts Krievijā? Pēc apgāda “Madris” vadītājas un Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētājas vietnieces Skaidrītes Naumovas teiktā – pirms vairākiem gadiem viņi mēģinājuši paralēli izdot to pašu latviski un krieviski, un cieta fiasko. “Mēs uzzinājām vienu lietu, proti, mēs mēģinājām saprast, kā to izdarīt, un mēs sapratām, ka mūsu krievu grāmatu tirgotāji šīs grāmatas neņem, jo mēs nevaram nodrošināt tik zemu iepirkuma cenu, kāda viņiem tai brīdī bija no Krievijas, Krievijā izdotajām grāmatām, un līdz ar to mēs atmetām šo ideju,” stāsta Naumova. 

Grāmatnīcas “Intelektuālā grāmata” īpašnieks Rihards Jērums raidījumam “de facto” stāsta, ka kādreiz grāmatas krievu valodā izdotas Ukrainā, bet kopumā alternatīvu Krievijā drukātajam esot maz. “Kādreiz izdeva Ukraina. Viņi tagad neizdod praktiski neko, izņemot ļoti, ļoti mazu bērnu grāmatas, burtiski divgadīgiem, trīsgadīgajiem. Kaut kas tāds tur ir pilnīgi ciet. Tas viss. Un tad ir emigrantu izdevumi. Tas nozīmē - tie ir ļoti disidenti. Un vēl ir tādi autori, kas vienkārši ir aizliegti Krievijā. Bet tādu ir salīdzinoši maz. No lielajiem autoriem tur jāpiemin Akuņins [Boriss Akuņins], ko viņi tagad drukā Rīgā. Un tad viņš ir, jā, bet principā tas arī viss,” stāsta Jērums. 

Kultūras ministre Agnese Lāce par bibliotekāru iniciatīvu nepirkt Krievijā drukātās grāmatas neko nezināja, taču solīja ar to iepazīties.

“Te tā problemātika ir tajā, ka ir ļoti uzmanīgi jābūt ar to, ka, ja mēs kādu likumu tagad pasakām - jūs nedrīkstat kategoriski kaut ko darīt, tā vienmēr būs milzīga ētiska dilemma un sevišķi bibliotēku jomā. Jo bibliotēkas pasaulē ir pieredzējušas to, ko nozīmē aizliegtie grāmatu saraksti, grāmatu dedzināšanas, mēs paši okupācijas laikā - tātad bibliotēka jau ir bijis tas varas rupors, un to mēs noteikti negribam. Un tajā pašā laikā, jā, no otras puses, vajadzība nosargāt mūsu valstiskumu. Tas ārkārtīgi ir būtiski. Tātad es teiktu, ka nozarei ir jārunā šīm lielajām iestādēm kā Kultūras ministrija, Nacionālā bibliotēka, es uzskatu – ir jāpauž skaidrāka nostāja” saka Īvāne.

Statistika liecina, ka pērn Latvijā no Krievijas importētas grāmatas un iespieddarbi vairāk nekā astoņu miljonu eiro vērtībā. Bet politiķu iecere uzlikt augstāku PVN krieviski drukātajam vārdam gan nozīmē, ka šos izdevumus šķiros tikai pēc valodas, nevis pēc tā, vai tie nāk no Krievijas.