Greznajā Ozolmuižas pilī top iespaidīgs kultūras "cietoksnis" - Latviešu mūzikas centrs

Tūkstošiem eksemplāru no Abrenes

Pasaules latviešu mūzikas centru Limbažu novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas pilī veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Rūpes par seno ēku un tās bagātībām uzņēmies biedrības valdes loceklis Aigars Parms.    

“”Padomijas” laikos daudziem trimdas latviešiem nedeva vīzas, un viņi nevarēja atbraukt. Tāpēc viņi Francijā iegādājās Abrenes pili un izveidoja to par tautas augstskolu, īstenu latviešu centru, kur glabājās daudzveidīgi kultūrvēsturiskie materiāli. Šīs ieceres galvenais īstenotājs bija folkloras pētnieks, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis. 

1996./1997. gadā Abrenes pils tika pārdota un tajā sakrātās kultūras bagātības sadalītas latviešu biedrībām visā pasaulē, kuras kaut ko ņēma pretī. Patlaban tie latvieši, kuri pēc Otrā pasaules kara  devās trimdā uz ārzemēm, ir cienījamā vecumā un aiziet mūžībā. Viņi savās mītnes zemēs spēlēja teātri, dziedāja, dejoja, izdeva gadagrāmatas un mūzikas ierakstus. Mūsdienās ārzemju latvieši vairs nav tik čakli biedrībās gājēji, līdzekļu arī īsti vairs nav, un viss pamazām nīkst ārā.

Tāpēc radās plāns, ka materiāli jāatgādā uz Latviju. Mūsu iecere ir radīt krātuvi, kur uzglabāt, digitalizēt nošu krājumus, vinila plates, magnetofona lentes un kasetes – ārzemēs dzīvojošo latviešu muzikālo mantojumu,” stāsta Aigars Parms un atklāj, ka Ozolmuižas pils patlaban pieņēmusi vairāk nekā 30 000 eksemplāru no Abrenes pils krājumiem – plates, grāmatas, filmas.

Aicina atsaukties bērnus un mazbērnus

“Mums ļoti paveicās Dziesmu svētku gadā, kad šurp atbrauca ap 360 tautiešu no dažādām valstīm. Vēlējāmies, lai informācija nonāk līdz katrai vecmāmiņai – ja ģimenē ir saglabājušies kādi kultūras materiāli, tad tos var sūtīt šurp. Mēs arī meklējam tautiešu bērnus un mazbērnus, kuriem ir kādi vēsturiski materiāli. Visdažādākie. Vairāk gan spiežam uz mūzikas jomu, jo vēlamies izmantojumu arī mūsdienās. Lai, piemēram, vasarās te atbrauc kori, ansambļi un citi muzikāli kolektīvi,” teic Aigars Parms un pastāsta, ka krājumā jau ir latvju mūzikas gadagrāmatas, Vispārējo dziesmu svētku, kuri norisinājās latviešu trimdas zemēs, gadagrāmatas, daudzveidīga  daiļliteratūra, bērnu grāmatas, mūzikas literatūra, daudz Mārtiņa Zīverta lugu un vecās konversācijas vārdnīcas. Šurp atceļojusi arī Austra Graša personīgā bibliotēka, tostarp arī 19. gadsimtā izdota Bībele latviešu valodā.

Nāk kopā dziedātāji un dancotāji 

“Trimdas latviešu mūzikas lietas pamazām ceļo atpakaļ uz Tēvzemi. Visu laiku šeit notiek arī sakopšanas un atjaunošanas talkas. Sezonas laikā pie mums iegriežas tūristi ne tikai no Latvijas, bet arī ārzemju tautieši. Rīkojam arī kultūras dienas. Tā ir ļoti laba tradīcija, kura aizgūta no ārzemju latviešiem. Tā kā savulaik tautieši nevarēja iebraukt Latvijā,  bet gribēja pulcēties kopā, tradicionāli jau no sešdesmitajiem gadiem trimdas zemēs risinājās šādas kultūras dienas, aicinot kopā dziedātājus, dancotājus, teātra spēlētājus, dzejas lasītājus. Sākotnēji mēs pasākumu rīkojām tikai saistībā ar mūziku un savu moto “Vienoti mūzikā”. Šovasar kultūras dienas notika jau trešo gadu un tajās piedalījās teātra pulciņi – gan no ārzemēm, gan vietējie, arī dziedātāji un dejotāji. Un man bija pārsteigums, ka pieteicās pat 14 grupas vecmāmiņas “līnijdejotājas”,” stāsta Aigars. 

“Mēs ejam latviešos”...

“Mūsdienu diasporā diemžēl daudzi bērnu vecāki lāgā vairs neprot valodu. Nesen bija atbraukuši brazīlieši, daudzās paaudzēs ar latviešu saknēm, bet sarunājās angliski. Vaicāju: kāda jums interese par latviešu tradīcijām? Atbilde: mums apkārt viss rietumnieciskais, veikali, cilvēki, bet mēs dodamies uz latviešu biedrību un apgūstam latviešu tautas dejas. Visi pārējie brīnās: kur jūs ejat? “Mēs ejam latviešos”... Kas tie tādi? Šie brazīlieši savas saknes tomēr kopj,” priecājas Aigars, atklājot, ka viņam ir arī ideja par vasaras vidusskolām, kurās bērni apgūtu dažādas latviskās lietas – kalt, tamborēt, mācītos dziesmas, dejas, spēlētu teātri, rakstītu dzeju. Ir iecere organizēt vasaras skolas bērniem, kuri dzīvo ārzemēs un vēl mācās latviešu valodu. 

“Ziemās gan ir klusums, darbojas tikai sieviešu vokālais ansamblis, bet mēs aicinām šurp arī studentus un tos, kurus interesē pētniecība. Ir doma sadarboties ar augstskolām. Mums ir iecere organizēt pasākumus arī latviešu kultūras vēstures pētniekiem. Pilī ir arī viesnīcas daļa, piedāvājam naktsmājas par ļoti pieņemamu cenu,” nākotnes plānus atklāj Aigars Parms, kurš arī pats ir mūziķis, vairāk darbojies ar bērniem, komponējis, aranžējis, savā laikā izdevis grāmatu.

Digitalizācijas darbnīca

Ozolmuižas pils īpašais lepnums ir skaņu studija jeb digitalizācijas darbnīca, kurā visas vecās plates un skaņu ieraksti pamazām tiek digitalizēti. Šim mūzikas milzim ir 74 kanāli, var pieslēgt 74 mikrofonus. Iespējams veikt montāžas darbus, ir video iespējas.

Varēs ierakstīt korus, orķestrus, un producenti montēs video, uzreiz būs gatavas filmas. Piemēram, pulti Kristaps Grasis var regulēt pat no Bonnas. Iespaidīgais aprīkojums iegādāts par Eiropas Komisijas līdzekļiem, kas nākuši no Lauku attīstības fonda. Valsts kultūrkapitāla fonds piešķīris arī līdzekļus pils mākslinieciskai izpētei. Viss pamazām notiek.