Armands Broks: "Mēs negribam likvidēt partijas. Mēs gribam, lai beidzot izvēlas cilvēkus, nevis sarakstus"

"Bez partijām" – vai tiešām bez partijām?

Sāksim ar nosaukumu. "Bez partijām" skan radikāli. Vai tiešām gribat Latviju bez politiskajām partijām?

Armands Broks: Nē, mēs negribam Latviju bez partijām – mēs gribam Latviju bez partiju monopolstāvokļa. To es arī vairākas reizes esmu uzsvēris gan mūsu mājaslapā bezpartijam.lv, gan savā rakstā žurnālā IR "Ja nestrādā, tad jāmaina". 

Partijas demokrātijā nepazūd. Tās joprojām var pastāvēt, veidot programmas, atlasīt kandidātus, apmaksāt kampaņas. Bet šodien Latvijā partijas ir kļuvušas par vienīgo "vārteju", kas lemj, kurš vispār var tikt pie vēlētāja balss. Vēlētājs faktiski balso par sarakstu komplektā: viens zināms "lielais vārds" priekšgalā un vesela rinda cilvēku, kurus viņš nepazīst.

Mūsu ideja ir pretējā: lai beidzot vēlētājs pats sakārto savu TOP kandidātu sarakstu, nevis partijas priekšsēdētājs to izdara viņa vietā.

Ko tieši jūs piedāvājat vietā? Kas ir šis Single Transferable Vote, par ko rakstāt savā manifestā?

A.B.: Mēs piedāvājam sistēmu, ko pasaulē pazīst kā Single Transferable Vote (STV) jeb pārnesamās balss vēlēšanu modeli. Šo sistēmu jau gadu desmitiem veiksmīgi izmanto, piemēram, Īrijā un Maltā.

Latvijā tas izskatītos šādi:

Viens kopīgs kandidātu saraksts. Nav atsevišķu partiju sarakstu ar slēgtām vietām. Ir kopīga kandidātu rinda. Vēlētājs veido savu TOP. Tu nevis izvēlies vienu sarakstu, bet sarindo cilvēkus – piemēram, 1. vietā to, kuram uzticies visvairāk, 2. vietā nākamo, un tā tālāk – savu TOP 5, TOP 7 vai cik vēlies. Balso par cilvēkiem, nevis logo. Ja vēlies balsot tikai par vienas partijas cilvēkiem – vari. Bet tev vairs nav jāpērk "komplekts", kur labam līderim līdzi pienāk vesels bars nejaušu uzvārdu. Balss "pārceļas", ja tavs favorīts neiekļūst. Ja tavs pirmais kandidāts nesavāc pietiekami daudz balsu, balss automātiski "pārceļas" uz nākamo pēc tavas prioritātes. Tāpēc katra balss tiek izmantota maksimāli efektīvi.

Rezultāts – Saeimā nonāk tie cilvēki, kuriem kopumā ir visvairāk reāla vēlētāju uzticēšanās, nevis tie, kuri "pareizajā brīdī" bijuši pareizā saraksta trešajā vai septītajā vietā. Tieši šādi mēs to esam aprakstījuši arī kustības manifestā "Vēlēšanu kārtības maiņa".  

Jūs savos "10 punktos Latvijai" rakstāt par stagnāciju un nepieciešamību atjaunot ticību valstij. Kā tieši vēlēšanu sistēma var to mainīt?

A.B.: Šobrīd realitāte ir tāda, ka aptuveni puse vēlētāju vispār nepiedalās Saeimas vēlēšanās, bet liela daļa no tiem, kas piedalās, saka – atkal balsoju par "mazāko ļaunumu". Tas ir skaidri ierakstīts mūsu manifestā, un to es atkārtoju arī savā 10 punktu rakstā kustības lapā.  

Ja tev gadiem ilgi liek izvēlēties starp sarakstiem, kuros ieraugām vienus un tos pašus uzvārdus, nav brīnums, ka rodas sajūta – "no manis nekas nav atkarīgs". Tad cilvēki aiziet no politikas, aizbrauc no valsts, un mēs dzīvojam pastāvīgā "stagnācijas režīmā".

Ja cilvēki sajūt, ka viņi patiešām var ievilkt savā TOP 1, 2, 3 tieši tos cilvēkus, kuri, viņuprāt, ir profesionāli, godīgi un spēj pieņemt grūtus lēmumus – ticība politikai atgriežas.

Turklāt mūsu "10 punkti" nav tikai par vēlēšanām. Tie ir par nodokļu sistēmas sakārtošanu, par izglītību, par valsts pārvaldes efektivitāti, par drošību un ekonomikas izaugsmi. Bet jebkura reforma – nodokļi, izglītība, valsts pārvalde – iestrēgst, ja Saeimā nonāk nevis labākie profesionāļi, bet cilvēki, kam ir stiprākas partijas "iekšējās intrigas" vai lojālākas attiecības ar aparātu. Tā ir galvenā stagnācijas sakne.

Konkrēti soļi: ko jāmaina likumos?

Labi, tas ir princips. Bet kādi ir konkrētie soļi? Kas jāmaina likumos, lai tas vispār būtu iespējams?

A.B.: Pirmkārt, jau diskusijās ir izkrastalizējies, ka Satversme šajā gadījumā nav jāmaina. Satversmes 6. pants pasaka, ka Saeimu ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās proporcionālās ēlēšanās. Mēs nemainām proporcionalitātes principu. STV ir proporcionālas vēlēšanas, tikai citā tehniskā izpildījumā. Līdz ar to, mūsuprāt, Satversme šeit nav jāaiztiek. 

Otrs, būtiskākais punkts, ir Saeimas vēlēšanu likums. Te ir vairākas ļoti konkrētas lietas: Jāatsakās no sistēmas, kur katra partija iesniedz savu slēgto sarakstu, āievieš kopīgs kandidātu saraksts ar skaidru STV algoritmu, jāizvērtē 5% barjera – mūsu piedāvājumā tā klasiskajā formā nav, jo mēs nerunājam par "partijām virs sliekšņa", bet par konkrētiem cilvēkiem, kuri savāc nepieciešamo balsu kvotu. To ļoti labi ir izskaidrojis arī Guntars Vītols savā ierakstā par 5% limitu. 

Svarīgi: mēs neprasām revolūciju vienā naktī. Viss process ir aprakstāms soli pa solim – Satversmes izmaiņu sagatavošana, plaša sabiedriskā apspriešana, iespējams referendums, un tikai tad jaunā vēlēšanu likuma ieviešana.

Vai tas nav bīstams eksperiments ar demokrātiju?

Kritiķi (piemēram, Jaunā konservatīvā partija) ir teikuši, ka "politika bez partijām" ir bīstami maldi un nepārdomāts, radikāls risinājums. Ko jūs viņiem atbildat? 

A.B.: Pirmkārt, es pilnībā piekrītu, ka ar demokrātiju eksperimentēt nedrīkst – bet tieši tāpēc mēs piedāvājam pārbaudītu sistēmu, nevis kaut ko izdomātu pie viena alus galda. STV nav radies Alvim Hermanim vai man. Tas ir modelis ar desmitiem gadu pieredzi demokrātiskās valstīs.  

Otrkārt, nosaukums "Bez partijām" daudziem lika padomāt, ka mēs gribam partijas aizliegt. Mūsu pirmais paziņojums, atskatoties, tiešām varēja radīt šādu priekšstatu, un daļa mediju to tā arī interpretēja. Bet mēs ļoti skaidri esam pateikuši – arī lasi.lv rakstā "Vai Īrijas modelis der Latvijai?" tas korekti atspoguļots –, ka partijas paliek, bet samazinās to monopols vēlēšanu organizēšanā. 

Treškārt, man šķiet bīstami tieši pretējais: turpināt dzīvot ar sistēmu, kas acīmredzami nestrādā, un katru, kurš piedāvā risinājumu, automātiski saukt par "Kremļa aģentu" vai "demokrātijas apdraudētāju". Par to es rakstīju arī IRviedokļrakstā – bailes no pārmaiņām ir lielāks drauds valstij nekā pašas pārmaiņas.

Ja noliekam teoriju malā: ko parasts vēlētājs iegūst nākamajās Saeimas vēlēšanās, ja jūsu modelis tiek ieviests?

A.B.: Praktiski – iegūst trīs ļoti taustāmas lietas:

Brīvību beidzot balsot par saviem cilvēkiem.
Nevis par vienu sarakstu, kur vienlaikus ir cilvēks, kuru tu ļoti cieni, un cilvēks, kuram tu nekad neuzticētu savu balsi. Tu vari salikt savu TOP no dažādām partijām un nepartiskiem kandidātiem.

Reālu deputātu atbildību.
Šodien deputāts bieži vien atbild partijai, kas viņu ielika "pareizajā vietā sarakstā", nevis vēlētājiem. STV sistēmā deputāts zina – nākamajās vēlēšanās viņu var "izslēgt" ārā arī no tās pašas partijas atbalstītāju loka, ja viņš nav strādājis labi.

Iespēju ienākt jaunai paaudzei un profesionāļiem.
Ļoti daudzi cilvēki – ārsti, skolotāji, uzņēmēji, juristi – šodien saka: "Es gribētu palīdzēt valstij, bet es negribu iestāties partijā un iet cauri intrigu dzirnavām." Ja vēlēšanu sistēma balstās uz individuālu mandātu, šiem cilvēkiem paveras pavisam cita iespēja – parādīt sevi vēlētājiem tieši, nevis caur partijas filtru.

Demokrātija kļūst nevis "bez partijām", bet "bez starpniekiem" starp cilvēku un viņa balsi. Un tas, manuprāt, ir galvenais.

Cik ātri šāda reforma vispār ir izdarāma? Jūs paši atzīstat, ka šobrīd jūsu kustība pat neatbilst prasībām, lai piedalītos vēlēšanās kā partija...  

A.B.: Jā, tas ir fakts – šobrīd likums nosaka, ka kandidātu sarakstu var iesniegt partija ar vismaz 500 biedriem, kas nodibināta vismaz gadu pirms vēlēšanām. Mēs to nemēģinām apiet vai noklusēt. Tāpēc esam arī teikuši, ka šajā pārejas periodā viens no scenārijiem var būt sadarbība ar esošu partiju, kas piekrīt vēlēšanu sistēmas maiņai kā savam centrālajam uzstādījumam.  

Reālā laika līnija, manuprāt, varētu izskatīties šādi: sabiedriska diskusija, detalizēts vēlēšanu likums, tehniskais algoritms, IT sistēmas, CVK sagatavošana; pārejas periods – varbūt pirmās vēlēšanas notiek jau pēc jaunās sistēmas, bet vēl ar stingrāku uzraudzību.

Galvenais – tas viss ir izdarāms, ja ir politiska griba. Ja nav – mēs arī pēc desmit gadiem sēdēsim talkšovos un diskutēsim par to, kāpēc atkal esam pēdējie Baltijā pēc ienākumiem un pirmajā vietā pēc cinisma. Šī ir izvēle.

Un pēdējais jautājums. Kāpēc jūs pats, kā uzņēmējs, vispār ejat šajā politikai toksiskajā laukā?

A.B.: Tāpēc, ka es tiešām ticu – Latvijai nav lemts būt "mazai, pelēkai un nabadzīgai valstij pie Krievijas robežas". Tā ir izvēle, ko mēs esam izdarījuši ar saviem lēmumiem un savu politisko sistēmu.

Kustības mājaslapā mēs rakstām: "Mēs vairs negaidām reformu no augšas. Mēs to sākam no apakšas – no cilvēka." 

Vēlēšanu sistēmas maiņa nav burvju nūjiņa, kas atrisinās visas problēmas. Bet tā ir vienīgā reālā iespēja: atvērt politiku profesionāļiem, piespiest deputātus atbildēt tieši vēlētājiem; un dot šai valstij jaunu elpu, lai vienkārši to nepazaudētu. 

Ja mēs to neizdarām tagad, kad krīžu un stagnācijas signālu ir vairāk nekā pietiekami, tad kad? Un es aicinu pieteikties visus, kuriem rūp, tai skaitā uzņēmējiem, mācībspēkiem, atbildīgiem cilvēkiem nestāvēt malā.