Mārtiņš Staķis: “Eiropai jāgatavojas krīzes situācijām”

Viens no jūsu darbības lauciņiem Eiropas Parlamentā ir aizsardzības un drošības joma. Dzirdēts, ka esat arī savus rietumvalstu kolēģus iepazīstinājis ar 72 stundu somas konceptu. Tā tiešām ir?

Ja paskatāmies atpakaļ vēsturē, pirmie Eiropā par 72 stundu somām un sabiedrības noturību krīzes situācijās vēl tālajā 1949. gadā sāka runāt skandināvi. Latvija šai tēmai pievērsās visaptverošās valsts aizsardzības koncepcijas ietvaros 2018. –2020. gadā, kad es biju Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs. Bet Rietumeiropas valstīs par to sāka runāt tikai šogad, kad bijušais Somijas prezidents Nīniste uzstājās ar ziņojumu, aicinot Eiropas Savienības dalībvalstis gatavoties krīzes situācijām.

Labi atceros 2018. gadu, kad Latvijā sākām runāt par 72 stundu somām. Tad daudzi vīpsnāja – kādam karam mēs mēs gatavojamies, nekā tāda taču nebūs! Taču tas bija pareizs lēmums, jo, kad pienāca 2022. gads ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, mēs kā sabiedrība bijām labāk norūdījušies tādai situācijai. Un tad sabiedrība jau pati prasīja – gribam zināt, ko darīt kara gadījumā!

Eiropa tagad ir apmēram tajā līmenī, kur mēs bijām 2018. gadā vai pat 2014. gadā, kad tika okupēta Krima. Kad tikko Beļģijas valdība sāka runāt par 72 stundu somu, sabiedrība šo ideju diezgan nežēlīgi izsmēja. Taču viņiem nāksies iziet cauri tam pašam procesam, kam izgājām cauri mēs. Pašlaik situācija ir tam labvēlīga, jo, pirmkārt, Eiropā tomēr notiek pilna mēroga karš, un, otrkārt, karadarbība jau nav vienīgā iespējamā krīzes situācija. Dienvidu valstis jau ir saskārušās ar postošiem ugunsgrēkiem, savukārt Centrāleiropa – ar milzīgiem plūdiem. Arī tās ir krīzes situācijas, un noturīgu sabiedrību var izveidot, ja laikus tām gatavojas.

Latvija šajā ziņā ir čempione, jo tikko notikušajās mācībās Namejs mēs kļuvām par pirmo NATO valsti, kur pašvaldības un valsts iestādes kopā ar armiju, piesaistot arī medijus, mācījās, kā organizēt evakuāciju un rīkoties situācijā, ja sākušies iekšējie nemieri, tiek apdraudēta kritiskā infrastruktūra un iebrūk svešas valsts karaspēks. Tāds visaptverošs vingrinājums, kas ilga vairākas dienas, nekur citur vēl nav bijis.

Lai eiropieši šajā jautājumā kļūtu dzirdīgāki, savu ieguldījumu dod arī Krievija. Pēdējā laikā krievu iznīcinātāji vairākkārt pārkāpuši Eiropas valstu gaisa robežu, gar Dānijas krastiem braukāja krievu zemūdene, vairāku valstu lidostas apdraudējuši nezināmas izcelsmes droni un tā tālāk. Šādiem incidentiem taču vajadzētu palīdzēt saprast, ka Krievijas draudi skar ne tikai Baltijas valstis vien?

Tieši tā, jo pietiek Krievijai palaist dažus pat ne militāros, bet parastus civilos dronus pie lidostām, lai ekonomikas zaudējumi būtu mērāmi miljonos. Tas vēlreiz pierāda, cik daudz Eiropai vēl ir darāms sabiedrības noturības veidošanā. Patlaban tiek gatavots ziņojums, kurā es ierosināju apsardzes uzņēmumu ekipējumā, kuri nodrošina kritiskās infrastruktūras drošību, iekļaut arī pretdronu ieročus. Ja pie kritiskās infrastruktūras objekta parādās drons, tad nav jāsauc armija, bet gan vienkārši tas jānotriec. Jāsaprot, ka turpmāk tāda būs mūsu ikdiena, un jādomā, kā uz šiem draudiem reaģēt.

Vai Eiropas iecerētie lielie aizsardzības industrijas projekti kust uz priekšu, vai arī pagaidām vēl palikuši tikai uz papīra? Vācu uzņēmums Rheinmetall plāno Latvijā būvēt šāviņu rūpnīcu. Cik tālu ir šis projekts?

Bieži vien Eiropas Savienību kritizē par pārāk lēnu rīcību, taču aizsardzības jautājumā tā ir pelnījusi uzslavu – nepilna gada laikā noticis pagrieziens par 180 grādiem un ir pieņemts rīcības plāns, finansējuma programma un citi dokumenti. Mums izdevās panākt, ka tās valstis, kurām ir lielāki Krievijas uzbrukuma draudi, tostarp arī Latvija, no aizsardzībai paredzētā fonda saņem vairāk nekā tās, kurām nav tik tiešu draudu.

Vēl viens svarīgs jaunums ir tas, ka, piemēram, Rheinmetall rūpnīcas būvēšanai nebūs nepieciešams garais saskaņošanas ceļš, kā tas ir parasti, jo aizsardzības industrijas objektiem ir noteikts paātrināts režīms. Eiropas Komisija pat runā par 60 dienām, taču te gan es esmu skeptisks un īsti neticu, ka izdosies visus dokumentus nokārtot tik ātri. Taču labi jau ir tas, ka noteikts “zaļais koridors”, kas nozīmē paātrinātu izskatīšanu. Latvija šajā ziņā varētu iet vēl soli tālāk un paziņot, ka pie mums aizsardzības industrijas objektu celtniecību būs iespējams sākt ātrāk nekā citur

Vēl viens visai Eiropai aktuāls jautājums ir migrācija un tās ierobežošana. Polija un Ungārija mēģina tikt vaļā no migrācijas pakta “patvēruma meklētāju kvotām”. Tas tiešām ir iespējams?

Vēl jau poļi un ungāri nav tikuši vaļā no kvotām. Te mums jābūt uzmanīgiem, un paskaidrošu, kādēļ. Kad gāju pie saviem dienvidu valstu kolēģiem runāt par mums aktuālajiem aizsardzības jautājumiem, nācās uzklausīt kritiku, sak, kad savulaik lūdzām izrādīt solidaritāti patvēruma meklētāju uzņemšanā, tad atsaucības nebija, bet tagad jūs gribat, lai mēs būtu solidāri aizsardzības jautājumos…

Kopumā gan migrācijas tēma Eiropā ir samilzusi tiktāl, ka kaut kādas pārmaiņas noteikti būs. Politiķi jau dara to, ko prasa vēlētāji. Te gan jāsaprot, ka dažādās valstīs attieksme var būt atšķirīga. Piemēram, mani kolēģi no Nīderlandes uzskata, ka primārās ir cilvēktiesības un nevajag liegt cilvēkiem apmesties dzīvot tur, kur viņi vēlas. Mēs savukārt oponējam, ka Latvijai diemžēl blakus neatrodas Beļģija, bet gan pavisam cita modeļa valstis, un tādēļ mūsu pieredze ir atšķirīga.

Attiecībā uz žoga būvēšanu uz robežas Rietumeiropa pagaidām ir diezgan kritiska, tādēļ varbūt pat labi, ka Latvija to dara par savu naudu. Taču ar Eiropas valstu finansējumu mēs varētu iegādāties elektronisko robežas uzraudzības nodrošinājumu, piemēram, kameras, jo tas gan tiek atbalstīts.

Tuvojas 18. novembris. Vai šos svētkus kaut kā atzīmēsiet arī Briselē?

Jau pērn pirmo reizi tos atzīmējām Zaļo partiju grupā, ko pārstāvu. Tā kā mani te zina kā kafijas ekspertu, mūsu uzņēmums bija izlaidis svētku kafiju Latvijas karoga krāsās, ko uzdāvināju visiem kolēģiem. Šogad man jau prasa, vai uz 18. novembri atkal būs dāvanas. Tā jau ir – esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Tādēļ šogad organizēšu vēl lielākus svētkus un rīkošu nelielu pieņemšanu, kurā piedalīsies mūsu kafijas meistari.

Tad vismaz šajā ziņā kaut kas mainās, jo līdz šim Latvija Zaļo grupā īsti nebija pārstāvēta.

Pārmaiņas tiešām ir, jo agrāk Zaļo grupā bija dažas tabu tēmas, par kurām nebija pieņemts runāt, kaut vai tā pati migrācija un aizsardzība. Tagad, kad grupā darbojos es un lietuviešu kolēģis, mēs esam šiem jautājumiem pievērsuši arī pārējo uzmanību. Kolēģi pat saka – labi, ka beidzot kāds izskaidro šīs problēmas. No tā viedokļa nav slikti, ka deviņi Latvijas deputāti ir izklīduši dažādās grupās un tātad var Baltijas stāstu vēstīt plašākai auditorijai. Ja mēs būtu tikai divās grupās, tad auditorija būtu mazāka, attiecīgi arī mazāks atbalsts mūsu interesēm.

Vai var just, ka jūsu teiktajā ieklausās?

Kad pirms gada runājām par robežas aizsardzību, mani atbalstīja 18 no 53 mūsu grupas deputātiem. Tikko par šo tēmu bija vēl viens balsojums, bet tagad man jau bija ap 35 balsīm. Šis vēl ir brīdis, kad Latvijas viedoklī ieklausās, un tas ir jāizmanto, jo mūžīgi tā nebūs. Es īpaši neceru uz itāļu, spāņu un franču balsīm, tomēr daļu kolēģu var mēģināt pārliecināt.

Politiskā reklāma

Sponsorē:
The Greens/EFA Group in the European Parliament

Plašāka informācija: www.rigasvilni.lv