Kur aiziet un ko redzēt? Tautas nodevēja noriets, astotais pasaules brīnums Jelgavā, koki Dobelē, Kuldīgā un Ventspilī: izstāžu ceļvedis

Vecrīgas galerijā “Jēkabs” skatāma talantīgās, kolorītās mākslinieces Alises Mediņas gleznu izstāde. Vairākas jaunatklātās izstādes veltītas Latvijas “zaļajam zeltam” jeb kokiem. Dobeles muzejā skatāma gleznotāju Guntas Brakovskas un Laines Kainaizes kopizstāde “Ozoli, liepas, priedes”. Koku varenumu dāmu – mākslinieču izpildījumā var iepazīt arī izstāžu zālēs Kurzemes pusē. Kuldīgas vecajā Rātsnamā skatāmas Martas Darģes gleznotās mazformāta meža ainavas uz bērza dēlīšiem, bet Ventspils teātra namā “Jūras vārti” var paviesoties Maldas Pornieces gleznu izstādē “Paturēt mirkli”, kuru gleznotāja ir veltījusi savai mīļajai Kurzemei.

* Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā (Brīvības ielā 38-4) līdz nākamā gada 31. janvārim skatāma izstāde “Punkts. Kādas personības noriets”, kas mēģina sniegt ieskatu rakstnieka Andreja Upīša (1877-1970) pēdējo dzīves gadu aizkulisēs – drūmajā, vienmuļajā un nolemtības pilnajā cietumā, kuru Andrejs Upīts pats sev bija radījis un lielā mērā izvēlējies kā savas dzīves norietu. Izstādes autors ir literatūrzinātnieks, muzeja vecākais speciālists Arnis Koroševskis, savukārt mākslinieks – Kristians Brekte.

Par izstādi Arnis Koroševskis stāsta: “Andrejs Upīts nav nomiris tikai vienu reizi. Pirmoreiz viņu apglabāja 1919. gadā – juku laikā, kad, mainoties varām Rīgā, kļūdaini tika izplatīts viņa nekrologs. Otro reizi Andrejs Upīts gandrīz vai aizgāja mūžībā Centrālcietumā 1920. gada pavasarī vai vasarā, kad tur atradās ieslodzījumā par sadarbību ar komunistisko varu un bija pakļauts nāvessoda spriedumam. Trešo reizi Andrejs Upīts kā talantīgs rakstnieks nomira pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, kad, vēl spēdams izlietot pēdējās mākslinieciskās iedvesmas paliekas, radīja dažus būtiskus un paliekošus literārus darbus, taču jau daļēji savu rakstnieka talantu bija pakļāvis tālaika nomenklatūras programmai un metodēm. Piekto reizi rakstnieks gandrīz mira, piedzīvodams insultu Staļina valdīšanas laika izskaņā 1952. gadā. Sesto reizi Andrejs Upīts pats sev kā talantīgam rakstniekam pielika punktu 20. gadsimta sešdesmito gadu vidū, gatavodams tendenciozo literatūrkritisko apceri “Bezsaules noriets”. 1970. gada 17. novembrī Andrejs Upīts nepilnu 93 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Mūža pēdējos 25–30 gados viņš izdarīja visu iespējamo, lai uz visiem laikiem sabojātu savu ievērojamā latviešu literāta vārdu un biogrāfiju.

Vai tas bija tā vērts? Kā rakstnieks jutās, dzīvoja un strādāja mūža pēdējos gados? Viennozīmīgas atbildes nav.”

Izstādes mākslinieks Kristians Brekte uzsver: “Izstāde atbalso mūsdienu cilvēka traģēdiju – ilūziju par pārākumu un attīstību, kas pārtop vientulībā un tukšumā. Upīša pseidonīmi kļūst par maskām, bet centrā paliek viņa nāves maska – atgādinājums, ka ne ideoloģija, ne zināšanas mūs neglābj no galīguma.”

Izstāde sniedz ieskatu Andreja Upīša pēdējo dzīves gadu noskaņās: konformisma un labi nodrošinātu dzīves apstākļu laikmetā, bet vienlaikus – smagnējā un smacējošā klusumā, sociālistiskā reālisma žņaugos, izolētībā un, iespējams, daļējā ārprātā. Izstādes apmeklētājiem tiek sniegta iespēja tuvāk un plašāk iepazīt grāmatas “Bezsaules noriets” (1967, grāmata jeb drīzāk paskvila, kurā Andrejs Upīts kā padomju ideoloģijas apoloģēts ņirgājas par latviešu trimdas rakstniekiem) tapšanas apstākļus un daudzas citas ar Andreja Upīša personību mazzināmas vai nezināmas nianses. Sīkāk internetā: www.memorialiemuzeji.lv.

* Vecrīgas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 25. oktobrim skatāma Alises Mediņas gleznu izstāde. Mākslinieces gleznieciskajam triepienam vijoties ar krāšņu kolorītu tiek radīt ekspresīvi un reizē maigi izjusti pilsētu un dabas skatu atveidi. Ekspozīcijas gleznās tiek akcentēta mirklīgo elementu klātesamība - pēcpusdienas saules caur kokiem mestās ēnas, kas izdaiļo ielas un māju fasādes, lietainais miglainums, kas pazib automašīnu naksnīgajos lukturos vai kanālu ūdeņos vijīgie gaismas atspīdumi.

Alises Mediņas darbi atklāj gan pavisam pazīstamus skatus, gan arī tālāku pilsētu ainavas no Spānijas vai Itālijas. Viegli impresionistiskais triepiens ļauj sajust dienvidu siltumu vai ziemeļu vēsos, lietus smidzeklī slīgstošos vakarus, dzidri vēsos ezerus saulainā dienā vai krītošo lapu smaržu rudens pilnbriedā.

Alise Mediņa 2003. gadā beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu ar specializāciju glezniecībā, ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā absolvējot glezniecības nodaļu, kā arī gadu pavadījusi Portugālē Porto universitātē, kur Erasmus programmas ietvaros studējusi plastisko mākslu fakultātē.

Gleznotāja ir izcilā latviešu komponista un diriģenta Jēkaba Mediņa mazmazmeita - talantīga un profesionāla māksliniece, ko pierāda arī viņas neskaitāmās izstādes un atzinīgais novērtējums gan dzimtenē, gan ārpus tās. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Jelgavas tirdzniecības centra “Pilsētas pasāža” (Driksas ielā 4) 3. stāvā līdz 23. novembrim skatāma unikāla izstāde, kura pārsteidz ikvienu apmeklētāju. Tā ir pasaulslavenā ukraiņu meistara Vladimira Kazaraņa mikrominiatūru izstāde “Astotais pasaules brīnums”.

Tajā var ieraudzīt elpu aizraujošus mākslas darbus, kas ir vismazākie pasaulē un redzami tikai caur mikroskopu: * kamieļu karavānu adatas acī, * “kaltu blusu” uz mata galiņa, * zoodārzu ar deviņiem dzīvniekiem vienā matā, * zoodārzu dzīvniekiem kaķa ūsā, * Merilinu Monro un Čārliju Čaplinu miniatūrās un daudz citu pārsteidzošu šedevru. Katrs darbs ir tehnoloģisks un māksliniecisks brīnums, kas tapis ar īpašu meistara tehniku, strādājot pauzēs starp sirdspukstiem.

Mikrominiatūru mākslu Kazaraņu ģimenē aizsāka Vladimira Kazaraņa tēvs Eduards – pasaulē atzīts mākslinieks, kura darbi iekļauti cilvēces kultūras mantojumā un līdz pat šodienai tos neviens nav spējis atkārtot. Dēls šo tradīciju turpina, un 38 gadu radošās darbības laikā viņš radījis vairāk nekā 500 unikālu mikrodarbu. 

Vidēji viena darba radīšanai vajadzīgs aptuveni pusgads, bet vēl vairāk laika aizņem īpašu instrumentu izgatavošana – tādu pasaulē vienkārši nav, tāpēc tos meistars veido pats, stāsta izstādes kurators Armēns Arutjunjans un intervijā TV3 turpina: “Darbu pamatā ir putekļi no pusdārgakmeņiem un dārgakmeņiem – tik smalki, ka tos ar aci pat nav iespējams saskatīt vai sataustīt. Piemēram, mežģīnes, kur katra līnija ir simt reižu tievāka par cilvēka matiņu. Lai izveidotu perfektu apli un rakstu, vajadzīga milzīga pacietība un izcila redze.”

Lai ieraudzītu šo pasaules astoto brīnumu, jārēķinās ar ieejas maksu: 7 eiro – studentiem, skolēniem un pensionāriem; 9 eiro – pilna biļete; 20 eiro – ģimenes biļete; bērniem līdz 7 gadu vecumam – bez maksas. Sīkāk internetā: www.pilsetaspasaza.lv.

* Dobeles novada muzejā (Brīvības ielā 7) līdz 1. novembrim skatāma gleznotāju Guntas Brakovskas un Laines Kainaizes kopizstāde “Ozoli, liepas, priedes”. Abas mākslinieces jau ilgus gadus savā daiļradē pievēršas Latvijas kokiem, īpaši – varenajiem dižkokiem, kas kļuvuši par dabas, spēka un tautas gara simbolu.

Gunta Brakovska (Latvijas Mākslinieku savienības biedre, Rīgas Latviešu biedrības Vizuālās mākslas komisijas vadītāja) savās gleznās rada daudzkrāsainu un dzidru kokiem veltītu portretējumu. Māksliniece kopā ar vides pētnieku Gunti Eniņu piedalījusies ekspedīcijās, kuru laikā apsekoti un gleznoti daudzi Latvijas dižkoki – tostarp 500 gadu vecais Sējas ozols.

Savukārt Laine Kainaize dižkokiem pievērsusies jau no bērnības, un viņas eļļas gleznās iemūžināti gan Latvijas ozoli, liepas un alejas, gan īpaši vēsturiski koki – piemēram, Glika ozoli Alūksnē vai Svitenes muižas dižkoki. Viņas darbos koki kļūst par liecību tautas vēsturei, tradīcijām un ainavas stāstam.

Muzejs piedāvā dižkoku varenumu iepazīt ne tikai dabā, bet arī izstāžu zālē. Sīkāk internetā: www.dobelesmuzejs.lv.

* Koku varenumu dāmu – mākslinieču izpildījumā var iepazīt arī izstāžu zālēs Kurzemes pusē. Kuldīgas vecajā Rātsnamā (Baznīcas ielā 5) līdz 30. novembrim apskatāma kuldīdznieces Martas Darģes personālizstāde “Manā sapņu mežā”. Marta Darge ir kuldīdzniece, kas jau ilgus gadus sevi izpauž dažādās radošās nozarēs, bet visam pamatā vienmēr ir bijusi gleznošana. Pēdējos gadus vairāk pievērsusies ainavu glezniecībai. Šajā izstādē eksponētas Martas Draģes gleznotās mazformāta meža ainavas uz bērza dēlīšiem, kas tapušas pēdējā gada laikā. Tās ir īpašas ar smalkajām detaļām, kas ir izstrādātas ar smalkām otiņām un lielu pacietību.

“'Šī izstāde ir ceļojums manā sapņu mežā - vietā, kur koki čukst noslēpumus, gaisma dejo starp koku zariem un lapām, un klusums runā skaļāk par vēja šalkām. Katrs darbs paver manu iekšējo pasauli, kur daba atklāj savu mierīgo raksturu kā arī reizēm nemierīgo, bet vienmēr dzīvo,” saka māksliniece. Sīkāk internetā: www.kuldigasnovads.lv.

* Savukārt Ventspils teātra namā “Jūras vārti” (Karlīnes ielā 40) līdz 26. oktobrim var paviesoties Maldas Pornieces gleznu izstādē “Paturēt mirkli”, kuru gleznotāja ir veltījusi savai mīļajai Kurzemei. Viņas gleznās attēlotas dažādas Kurzemes vietas un dabas stūrīši – jūra, jūras piekraste, ezeri, meža celiņi, ziedi, pļavas un koki dažāddos gadalaikos.

Māksliniece savu iedvesmu atklāj šādi: “Daba ir īsta, patiesa, tā nemelo, nelielās– tā saprot un mierina. Katru stundu saules gaismas ietekmē mainās krāsas un formas. Ir svarīgi to redzēt, izjust un nepaiet garām. Dabas skaistumu var ieraudzīt vienkāršajā smilgā, zālē, ziedu formās un krāsās, kā arī jūrā, mežā, pļavā, mākoņos.” Viņas gleznas kļūst par aicinājumu apstāties, ielūkoties un sajust – gan redzēto dabā, gan notverto audeklā. Sīkāk internetā: www.jurasvarti.lv.