"Bija grūti atkal sākt uzticēties cilvēkiem!" Vilciena mašīnists atklāj, kā sadzīvot ar domu, ka esi notriecis cilvēku
Uz Imantas traģisko notikumu fona, kad sadursmē ar vilcienu bojā gāja divas meitenes, daudzi iedzīvotāji aizdomājušies, kā ar šādiem gadījumiem sadzīvo vilciena mašīnists, kura vadītais transporta līdzeklis kādam atņēmis dzīvību. Savā skaudrajā pieredzē pirms kāda laiciņa ar Jauns.lv dalījās Mārcis, kura vadītie vilcieni izdzēsuši divu cilvēku dzīvības.
"Es visu savu bērnību pavadīju blakus dzelzceļam. Visur, kur es braucu, tur blakus bija sliedes – gan mājās Vecumniekos, gan ciemos pie vecvecākiem aiz Vecumniekiem un vēl Krustpilī," Jauns.lv norāda Mārcis. "Kad biju maziņš, gāju skatīties. No droša attāluma, protams. Kaut kā tas acīmredzot iesēdās prātā. Pieaugot sapratu, ka tas ir domāts man un tā arī īstenoju savu mērķi – izmācījos par vilciena mašīnistu".
Viņš norāda, ka ceļš līdz profesijai ir garš - vīrietis apguva profesiju Rīgas dzelzceļnieku skolā [šobrīd apmāca Rīgas Valsts tehnikumā], kur bija jānokārto neskaitāmi eksāmeni un ieskaites. Tad veiksmīgi bija jāiziet ap 900 stundu gara prakse, kam atkal sekoja eksāmeni, kurus veiksmīgi noslēdzot kā minimums viens gads bija jānostrādā par mašīnista palīgu.
"Vadot vilciena sastāvu, nav daudz brīvu brīžu. Nepārtraukti kaut kas ir jādara, konstanti jāvēro sliežu ceļš, signāla rādījumi, mērinstrumenti, sastāvs jāaplūko. Nav tā, ka sēžam kabīnē un mums ir šausmīgi garlaicīgi. Piemēram, brauciena laikā mums ir pienākums veikt arī bremžu proves."
"Pirmais gadījums notika trešajā mēnesī, kad tiku paaugstināts"
Jautāts par traģisko pieredzi uz vilciena sliedēm, kur cietuši cilvēki, vīrietis norāda, ka viņa praksē ir bijuši divi gadījumi ar letālām sekām. "Abi ir ļoti līdzīgi – cilvēks apzināti metās zem vilciena. Pirmais gadījums man bija dikti ātri – kādā trešajā mēnesī, pēc tam, kad tiku paaugstināts par mašīnistu. [...] Tas notika Ziemeļblāzmas stacijā, dienas laikā. Bet otrais gadījums notika Lodē, nakts laikā."
"Abos gadījumos sākumā likās, ka viss ir kārtībā – cilvēks ir sliežu tuvumā, tuvojoties padodu viņam signālu, viņš uz mani paskatās. Liekas, ka viņš ir pamanījis vilcienu un apzinās, ka ir jāpaiet malā. Tad, piebraucot pavisam tuvu, pusotrs, divi soļi... nepaiet ne divas sekundes, kā viņš jau stāv uz sliedēm un... nu, jā. Abi divi vienādi tie gadījumi."
"Dienā objektu var ieraudzīt jau no kilometra attāluma, taču tajā brīdī tu redzi tikai to, ka sliežu tuvumā ir kaut kas, kam tur nevajadzētu atrasties. Tad vēl parasti nevar saprast – tas ir dzīvnieks, koks vai kāds cits šķērslis."
"Reāli ieraudzīt, ka tas ir cilvēks, var 500-600 metru attālumā pa dienu, bet naktī, attālums ir vismaz uz pusi mazāks. Bet arī pie tiem 500-600 metriem vilciena sastāva bremzēšanas ceļš nedod cerības, par nakti nemaz nerunājot... Bremzēšana šādos gadījumos ir obligāta, bet diemžēl ir skaidrs, ka tā neko nedos, jo bremzēšanas ceļš var būt līdz pat vienam kilometram."
"Bija grūti uzticēties cilvēkiem!"
"Kādu laiku pēc tiem atgadījumiem bija tā, ka likās – teju katram otrajam kaut kas ir “aiz ādas”, ka viņš kaut ko ir ieplānojis. Bija grūti atkal sākt uzticēties cilvēkiem. Vajag piespiest sevi tikt tam pāri. Protams, nav jau arī tā, ka visiem, kurus pamana no kabīnes, ir padomā kaut ko tādu izdarīt. Bet ir kāds laiks, kuru nākas pavadīt ar aizdomām skatoties uz cilvēkiem."
"Pirmais gadījums mani nolika uz pauzes, var teikt. Pirmās dienas – kādas četras – ne īsti ieēst, ne pagulēt varēju. Visu laiku izspēlēju prātā to, kas notika, meklēju kaut kādus citus rīcības variantus, kuru faktiski nav..."
Jautāts, vai mašīnists pēc šādiem gadījumiem uzreiz var atsākt darbu, viņš atbild, ka to var darīt. "Taču tiek piedāvātas divas brīvdienas, piecas dienas sanatorijā un apmaksāts psihologs. "Esmu izmantojis divas brīvās dienas, sanatoriju gan nē. Pēc tām divām dienām man jau pašam gribējās atpakaļ uz darbu – gribējās atpakaļ ierastajā ritmā, prātam iedot kaut kādu nodarbi, lai nav tā, ka tu sēdi sarāvies čokurā un visu laiku apceri tās šausmas, kuras bija."
Kāda ir procedūra pēc sadursmes?
Mārcis norāda, ka tas, kā šādos gadījumos rīkoties ir stingri regulēts. "Ieraugot kaut ko aizdomīgu blakus vai uz sliežu ceļa, mums ir jāpadod nepārtraukts skaņas signāls, jāsignalizē ar prožektoru, ja nu gadījumā cilvēks nedzird. Ja cilvēks joprojām nereaģē, puskilometra attālumā ir jāsāk bremzēt."
"Taču es jau minēju par to bremzēšanas ceļu – tas ir vismaz kilometru garš, tāpēc faktiski turpmāk viss ir atkarīgs no cilvēka, vai tā, kas notiek viņam apkārt. Ja viņš pats noiet no sliedēm vai kāds viņu novelk, tad mums šī persona ir jāaiztur un jānodod Valsts policijai. Ja viņš aizmūk – jāapraksta policistiem, kāds viņš izskatījās un uz kuru pusi devās."
"Ja no sadursmes neizdodas izvairīties, tad pēc vilciena apturēšanas ir jāziņo iecirkņa dispečeram: mašīnista vārds, uzvārds, vilciena dati, kas noticis, kur noticis."
"Tad seko visnepatīkamākais: ir jāiet skatīties, kas ir noticis ar to cilvēku. Pēc tam, kad atrodam cilvēku, nu... Mēs jau nevaram noteikt, vai viņš ir dzīvs vai miris – to dara mediķi. Bet mums ir jāziņo dispečeram, kurš izsauc atbildīgos dienestus. Mašīnistu nodod Valsts policijas rīcībā, jāsāk pildīt policijas rīkojumus. Mašīnistam ir pienākums paziņot par notikušo sadursmi, kā arī par to, ka ir cietušais vai bojāgājušais"
