Draugi un radi atvadās no mākslinieka Uģa Rūķīša. FOTO

Rūķīša draugi neslēpj skumjas – Uģis, kurš 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā ar saviem tērpiem visus padarīja vai trakus, piesaistot pat ārzemju žurnālistu uzmanību, savu dzīvi sabeidzis alkohola dēļ.

Latvijas modes leģenda

Uģa Rūķīša vārds nav svešs nevienam, kas Latvijā piedzīvojis pagājušā gadsimta 80. gadu vidu. To dzirdot, daudziem acu priekšā ataust tēls no tā laika avangardiskās modes žurnāla lappusēm – bārdains, garmatains, labi kopts vīrietis platās turku biksēs. „Šūt sāku mācīties 18 gadu vecumā 6. profesionāli tehniskajā skolā. Strādāju r/a “Rīgas modes,” 27 gadus vecais mākslinieks Uģis Rūķītis ar sevi iepazīstina 1988. gada žurnālā Rīgas Modes, turpat atklājot, ka vislabprātāk darina skatuves tērpus, jo „cilvēkiem, kas kāpj uz skatuves, ir mazāk kompleksu un aizspriedumu ģērbšanās ziņā”. Žurnālā “Liesma” pa visu lappusi kuplās turku tipa biksēs, ko šuvis Rūķītis, gozējas dziedātājs Imants Vanzovičs.

Ka Rūķītim nudien nav kompleksu, apliecināja viņa un kolēģa Bruno Birmaņa kopīgi rīkotās modes skates, kas izvērtās par īstu sensāciju. Vispirms tērpu teātra “Forums Postbanālisma balle”, pēc tam – “Nepieradinātās modes asambleja”, kas daudziem padomju zemes ļaudīm lika šausmās saķert galvu, bet individualitātēm – rēķināties, ka modes industrijā beidzot nobrieduši jauni un vērā ņemami spēki.

„Uzvedums “Postbanālisma balle” bija krāšņa izrāde, kurā galveno lomu spēlēja tērpi, katra kolekcija bija kā etīde par noteiktu tēmu, piemēram, Austrumu motīvi, Kāzas un Dzīres mēra laikā,” atceras stiliste Agrita Grosbarte, kas modeļiem veidoja frizūras, piemēram, izmantojot drātis un foliju. Par muzikālo pavadījumu gādājis Aigars Grauba, kas nu jau daudzus gadus zināms kā grupas “Jumprava” solists un kino režisors. Bet jauno modes mākslinieku modeļu vidū bijis gan Roberts Krauze, Horens Stalbe un Artis Dzērve, gan šodien zināmā uzņēmēja Benita Sadauska un režisors Alvis Hermanis. Tērpu teātris “Forums” ar izrādēm viesojās arī Krievijā.

Pat korespondents no “ Playboy”

Agrita Grosbarte zina stāstīt, ka uz “Nepieradinātās modes asambleju” 1991. gadā akreditējies pat korespondents no “Playboy”, kā arī pieteikušies daudzi modes korifeji no Vācijas. „Katru dienu tika izdota bezmaksas avīze par pasākumiem asamblejā. Birmaņa un Rūķīša tērpu parāde nāca kā sprādziens. Biļešu cenas bija augstas – 6 rubļi par biļeti! Bet cena atbilda saņemtā kvalitātei,” turpina Grosbarte.

Šajā laikā Rūķītis – nereālo ideju autors – izgudrojis apģērbu ar nosaukumu „švepste”, kas bijis šlipses un vestes apvienojums un labi saderējis ar jauno uzvalku dizainu. Tie, kam mākslinieka tērpi šķita par avangardiskiem, vismaz ieklausījās Rūķīša paustajā par modi. Jautāts, kāds ir labākais vīrieša modelis, Rūķītis žurnālā “Rīgas Modes” 1988. gadā norādīja: „Tāds, kam bez treniņtērpa, pelēka uzvalka un džinsu biksēm ir vēl kāds apģērbs, kurā viņu nevar ne ar vienu citu sajaukt. Ideāli, ja tas ir paša izdomāts vai sakomplektēts. Kurš ar savu apģērbu nerīkojas kā ar nobrauktu tramvaja biļeti, kurš bez sviedru smaržas pazīst kaut vai “Dzintara” ražotās.”

Uģis Rūķītis bija arī grupas “Opuss: un Atmodas rokoperas “Lāčplēsis” tērpu autors. “Lāčplēša” uzveduma daļas vadītājs Dainis Skrastiņš atceras, ka iespējas radīt tērpus izrādei bijušas stipri ierobežotas, bet Uģis ne no kā uztaisījis kostīmus, kas kārtējo reizi pārsteiguši un likuši runāt. Kamēr cilvēki brīnījušies, kā tādus var uzvilkt, mūziķi par tiem bijuši sajūsmā, īpaši Imants Vanzovičs, kas atveidoja Kangaru.

Pats Rūķis, kā viņu sauca draugi ne tikai uzvārda, kuplās bārdas, bet arī dzimšanas dienas dēļ (Uģis dzimis Ziemassvētkos), bija „uz viļņa” arī tā laika presē. Ievērību īpašā reportāžā laikrakstā “Rīgas Balss” izpelnījās pat mākslinieka bārdas griešana. Agrita Grosbarte atceras, ka Rūķim patikušas pārvērtības ar bārdu – te viņš to atlaidis, te atkal visu nogriezis. Taču nekad nogriezto bārdu neesot atstājis frizierim – ņēmis līdzi uz mājām, sakot, ka sakrās to spilvenā un vēlāk uzdāvinās saviem bērniem.

90. gadu krīze Latvijas radošo spēku dzīvē apslāpēja arī Uģa Rūķīša vēlmi darboties modes biznesā. „90. gadu sākumā, kad parādījās pirmās humpalas un varēja džinsus nopirkt par latu, „balle” beidzās,” tā pirms gada intervijā žurnālam “Rīgas Viļņi” atzina Uģa dēls Kristaps Rūķītis, pazīstams arī kā mūziķis un LNT raidījuma “Degpunktā” vadītājs. Uģim ir arī meita, bet laulība ar bērnu mammu sen izirusi.

Savu spēju uzdrošināties Uģis transformēja citā jomā – oficiāli izveidoja līdz tam Latvijā nebijušu kapsētu dzīvniekiem “Citi medību lauki”. Ideja Rūķītim radusies sarunā ar Imantu Vanzoviču par to, ko tālāk dzīvē darīt. Vanzoviča izteiktais apsvērums par to, ka viņš varētu gatavot dzīvniekiem zārciņus, tā arī palika kā joks, taču Rūķītis pie ieceres par dzīvnieku kapsētu ķērās mērķtiecīgi. Pēc septiņu gadu pūliņiem – 2004. gadā – viņam izdevās to nokārtot arī formāli. Zinātāji stāsta, ka Rūķītis pārdevis māju, lai naudu ieguldītu “Citos medību laukos”, bet pats pārvācies dzīvot pie kaimiņienes Anitas, kas pirms septiņiem gadiem kļuvusi par Rūķīša sievu. Abi laulājušies Parīzē, Eifeļa tornī.

Neraugoties uz Rūķīša veselības problēmām, dzīvnieku kapsētā ikdiena jau labu laiku ritot ierasto gaitu arī bez viņa klātbūtnes. Kā apstiprina kāds kapsētas darbinieks, otrajā septembra svētdienā noticis tradicionālais svecīšu vakars, gandrīz katru dienu kapsētā tiekot guldīts kāds mājas mīlulis, “Citi medību lauki” turpina pastāvēt.

Iespējams, Rūķītis būtu īstenojis vēl virkni pārsteidzošu ieceru, ja vien viņa dzīvi tik ļoti neietekmētu alkohols. Kā ar skumju nopūtu secina kādreizējā mākslinieka līdzgaitnieki, Rūķītis „dzēris visu mūžu” un arvien dziļāk stidzis alkohola atkarībā, kas radījusi virkni smagu veselības problēmu.

Kāds Rūķīša paziņa žurnālam “Kas Jauns” atklāj, ka pēdējos gados Rūķa atturības periodi bijuši arvien īsāki. „Kādreiz viņš nodzēra nedēļu vai divas, tad pāris mēnešu atturējās. Taču tālāk viss notika proporcionāli: dzeršanas periods pagarinājās, bet atturības – samazinājās,” neslēpj paziņa, piebilstot, ka pēdējais „plosts” ildzis kopš maija, un apmēram kopš tā laika Rūķītis bija uz gultas. Draugi viņam centušies palīdzēt, taču – velti.

Nu jau aizsaulē aizgājušais mūziķis Aivars Brīze savulaik neslēpa, ka draugu Rūķīti vedis pie dziednieces, kas pašam palīdzējusi cīņā ar alkohola atkarību, taču kādreizējais modes mākslinieks par to tikai smējis un atpakaļceļā licis piestāt pie veikala, lai nopirktu kārtējo pudeli. „Viņš lika rokas krustām priekšā, lai neviens dziednieks netiktu klāt. Mēs neviens nespējām viņam palīdzēt, jo pats to nevēlējās,” skumji secina draugi.